Faraons

Ceturtā nodaļa

Troņmantnieks un viņa biedrs jau kādu stundas ceturksni skrēja pa klinšaino pakalna kori, aizvien skaidrāk dzirdēdami taures, kas vēl negantāk un negantāk pūta trauksmi. Beidzot viņi nonāca tādā vieta, no kurienes skatienam pavērās visa apkaime.

Pa kreisi stiepās ceļš, aiz kura bija skaidri saredzama Pi-Bailas pilsēta, aiz tās stāvošie troņmantnieka pulki un milzīgs putekļu mākonis, kas klajās pār ienaidnieku, kurš tuvojās no austrumiem.

Pa labi rēgojās dziļa aiza, gar kuru grieķu pulks vilka kara mašīnas. Netālu no ceļa šī aiza savienojās ar citu — platāku, kas aizsākās kaut kur dziļi tuksnesī. Šeit norisinājās kaut kas neparasts. Grieķi ar kara mašīnām stāvēja gandrīz pie abu aizu savienojuma vietas. Taču pašā savienojumā, starp ceļu un troņmantnieka štābu, gluži kā četri žogi, ar gaisā saslietiem mirdzošiem šķēpiem bija nostājušās četras kāda cita karaspēka ierindas.

Lai gan ceļš bija stāvs, troņmantnieks skriešus metās pie savas nodaļas, turp, kur, virsnieku ielenkts, stāvēja kara ministrs Herhors.

Kas noticis? — viņš bargi iekliedzās. — Kādēļ jūs pūšat trauksmi, nevis soļojat uz priekšu?

Mēs esam atgriezti no pārējiem! — paziņoja Herhors.

— Kas? Kurš to izdarījis?…

— Mūsu nodaļu atgriezuši trīs Nitagera pulki, kas iznāca no tuksneša.

Tātad tur stāv ienaidnieks?

Jā, pats neuzvaramais Nitagers.

Šķita, ka troņmantnieks pēkšņi sajucis prātā. Mute viņam bija pāršķiebusies, acis izspiedušas no dobumiem. Viņš izrāva zobenu no maksts un, pieskrējis pie grieķiem, piesmakušā balsī iesaucās:

Uz priekšu, pret tiem, kas aizstājušies mums ceļā!..

Lai tu dzīvo mūžos, princi!…. — iekliedzās Patrokls, ari izvilkdams zobenu. — Uz priekšu, Ahilleja pēcteči!.. — viņš vērsās pie saviem karavīriem, — Parādīsim ēģiptiešu ganiem, ka neviens mūs nevar apturēti

Notaurēja uzbrukumu. Četras īsas, taču kā stiegras taisnas grieķu ierindas devās uz priekšu; sacēlās putekļu mākonis, un atskanēja gaviles par godu Ramzesam,

Pēc dažām minūtēm grieķi nonāca vaigu vaigā ar ēģiptiešu pulkiem un mulsi apstājās.

— Aiz manis!.. — nokomandēja troņmantnieks, mezdamies uz priekšu ar zobenu rokā.

Grieķi pavērsa šķēpus dūrienam. Pretinieka rindas sakustējās, tām pārskrēja neapmierinātības šalkoņa, un ari to šķēpi vērsās pret uzbrucējiem.

— Kas jūs esat, neprātīgie?… — atskanēja varena balss no pretinieka puses.

— Troņmantnieks!.. — atbildēja Patrokls, Brīdi valdīja klusums,

— Pašķirieties! — atkārtoja tā pati skaļā balss. Austrumu armijas pulki lēnām pavērās kā smagi, dubulti vārti, ielaizdami grieķu nodaļu.

Tad pie troņmantnieka piegāja sirms karavadonis zeltītā ķiverē un bruņās un, zemu noliecies, sacīja:

Uzvara ir tavā pusē, princi! Tikai liels karotājs šādi pārvar grūtības.

Tu esi Nitagers, drošsirdīgākais no drošsirdīgajiem!.. — iesaucās troņmantnieks.

Šai brīdī viņiem tuvojās kara ministrs, kas bija dzirdējis sarunu.

Un, ja nu jūsu pusē būtu tik nedisciplinēts karavadonis kā princis, — viņš dzēlīgi vaicāja, — kā beigtos mūsu manevri?

Liec mierā jauno karavīru! — atteica Nitagers. — Vai tev nepietiek ar to, ka viņš parādīja lauvas nagus, kā pieklājas faraona pēctecim?

Tutmoss, izdzirdis, kā ievirzās saruna, pajautāja Nitageram:

Kā tu. nokļuvi šeit, godājamais karavadoni, ja tavi galvenie spēki atrodas mūsu armijai iepretī?

Es zināju, ka tai laikā, kad troņmantnieks pulcina karaspēku pie Pi-Bailas, Memfisas štābs tik tikko velkas. Un joka pēc nolēmu jums, kundziņiem, ierīkot slazdus… Man par nelaimi šeit gadījās troņmantnieks un izjauca manus plānus, Vienmēr tā rīkojies, Ramzes, — protams, īstu Ienaidnieku sastopot.

Bet ja nu viņš — kā šodien — sadursies ar trīsreiz lielāku pārspēku?… — jautāja Herhors.

Bezbailīgs prāts vērtīgāks par spēku, — vecais karavadonis atbildēja. — Zilonis ir piecdesmit reižu stiprāks par cilvēku, taču pakļaujas viņam vai arī iet bojā no viņa rokas…

Herhors neko neteica.

Manevri tika atzīti par pabeigtiem. Troņmantnieks ministra un karavadoņu pavadībā devās uz karaspēka nodaļām, kas stāvēja pie Pi-Bailas. Viņš sveica Nitagera veterānus un atvadījās no saviem pulkiem, pavēlēdams iet uz austrumiem un novēlēdams panākumus. Tad kuplas svītas pavadībā atgriezās Memfisā, kur viņam uzgavilēja. Gošenas zemes daudzie jo daudzie iedzīvotāji, kas bija iznākuši viņam pretī, tērpušies svētku drānās, ar zaļiem zariņiem rokās.

Kad ceļš nogriezās uz tuksneša pusi, pūlis krietni saruka. Un, kad viņi nonāca tai vietā, kur troņmantnieka štābs skarabeju dēļ bija iesoļojis aizā, uz ceļa vairs neviena nebija.

Tad Ramzess pamāja Tutmosam un, rādīdams uz kailo pauguru, nočukstēja:

Iesi turp, pie Sāras…

Saprotu.

— Sacīsi viņas tēvam, ka dāvāju viņam muižu pie Memfisas.

— Saprotu. Parīt meitene būs tava.

Pārmijis ar troņmantnieku šīs frāzes, Tutmoss atgriezās pie pulkiem, kas maršēja aiz svītas, un drīz vien nozuda skatienam,

Otrpus ceļa, soļus divdesmit no tā, gandrīz iepretim aizai, kurā no rīta bija iegriezušās kara mašīnas, auga neliels, lai arī vecs tamarinda koks. Šeit apsardze, kas gāja svītas priekšgalā, negaidīti apstājās.

— Vai atkal skarabeji? — troņmantnieks jokodams pajautāja ministram.

— Redzēsim, — atteica Herhors,

Taču viņi ieraudzīja satriecošu skatu: nīkulīgajā kokā karājās kails cilvēks.

— Ko tas nozīmē? — troņmantnieks satraukts vaicāja. Adjutanti pieskrēja tuvāk un pārliecinājās, ka pakāries ir vecais zemnieks, kuram karavīri aizbēra kanālu.

— Tā viņam arī vajag! — virsnieku pūlī uzbudināts iesaucās Einana. — Ticiet vai ne, šis nožēlojamais vergs uzdrošinājās apķerties ap kājām viņa godībai ministram!..

Izdzirdis to, Ramzess nokāpa no zirga un piegāja pie koka.

Zemnieks karājās, galvu uz priekšu izstiepis; mute viņam bija plati pavērta, plaukstas vērstas pret apkārtstāvošiem, acīs sastingušas šausmas. Šķita, ka viņš grib kaut ko sacīt, tikai neklausa balss.

— Nelaimīgais! — troņmantnieks līdzcietīgi nopūtās. Atgriezies pie svītas, viņš lika izstāstīt sev zemnieka

dzīves stāstu, tad ilgi jāja klusēdams.

Ramzesa acu priekšā visu laiku rēgojās pašnāvnieks un sirdi kremta apziņa, ka šim atstumtajam vergam nodarīta pārestība, tik milzīga pārestība, ka par to vērts padomāt pat viņam, faraona dēlam un troņmantniekam»

Tveice bija neciešama, putekļi kaltēja lūpas un grauza acis cilvēkiem un dzīvniekiem. Tika nolemts apstāties un mazliet atpūsties,

Tikmēr Nitagers beidza sarunu ar ministru,

Mani virsnieki, — sacīja vecais karavadonis, — raugās nevis zem kājām, bet gan uz priekšu. Un varbūt tādēļ ienaidnieks mani vēl ne reizi nav pārsteidzis,

Labi, ka ieminējies par to, godājamais, Es gandrīz piemirsu, ka jānokārto daži parādi, — Herhors attapās un lika sasaukt virsniekos un karavīrus, kuri gadījās tuvumā.

Pasauciet šurp Einanu, — sacīja ministrs, kad visi bija sanākuši.

Amuletiem nokāries virsnieks uzradās tik ātri, it kā to vien būtu gaidījis, Viņa sejā bija redzams prieks, ko pazemība nespēja apvaldīt.

Herhors, ieraudzījis Einanu, uzrunāja klātesošos:

— Saskaņā ar ķēniņa gribu, manevriem beidzoties, augstākā militārā vara atkal pāriet manās rokās,

Klātesošie nolieca galvas,

— Šī vara man jāizmanto, lai pirmām kārtām samaksātu katram pēc nopelniem.

Virsnieki saskatījās.

Einana, — turpināja ministrs, — es zinu, ka tu allaž esi bijis viens no centīgākiem virsniekiem…

Ar jūsu muti runā patiesība, — Einana atteica. — Gluži kā palma gaida dzīvinošu rasu, tā es gaidu manu priekšnieku pavēles. Nesaņemdams tās, jūtos kā vientuļš ceļinieks, kas nomaldījies tuksnesi,

Rētām izvagotie Nitagera virsnieki ar apbrīnu klausījās Einanas veiklajā valodā un domāja pie sevis: «Lūk, kurš celsies pāri citiem!»

Einana, — sacīja ministrs, — tu esi ne vien centīgs, bet arī modrs kā ibiss uz ūdens. Dievi apveltījuši tevi ar lieliskām īpašībām: ar čūskas Izmanību un ar vanaga redzi…

Vistīrākā patiesība plūst pār jūsu godības lūpām, — Einana iestarpināja. — Ja man nebūtu asa redze, es nebūtu pamanījis abus svētos skarabejus.

Jā, — ministrs viņu pārtrauca, — tad tu nebūtu paglābis mūsu kolonnu no dievzaimošanas. Par šo varoņdarbu, kas ir visdievbijīgākā ēģiptieša cienīgs, dāvāju tev…

Ministrs noņēma no pirksta zelta gredzenu.

— Dāvāju tev, lūk, šo gredzenu ar dievietes Mutas vārdu, viņas žēlastība un aizgādība tevi pavadīs līdz tavu zemes gaitu galam, ja būsi to pelnījis.

Viņa godība ministrs pasniedza Einanam gredzenu, un klātesošie skaļi uzgavilēja faraonam par godu un nošķindināja ieročus.

Tā kā ministrs nekustējās no vietas, arī Einana stāvēja un raudzījās viņam acīs kā uzticams suns, kurš, saņēmis no saimnieka rokas kumosu, luncina asti un gaida.

Un tagad, — atkal ierunājās ministrs, — atzīsties, Einana, — kādēļ tu neziņoji man, kur nozudis troņmantnieks, kad kolonna soļoja pa aizu? Tu rīkojies nelāgi, jo mums nācās pūst trauksmi ienaidnieka tuvumā.

Dievi ir mani liecinieki, es neko nezināju par troņmantnieku, — Einana neizpratnē atbildēja.

Herhors pašūpoja galvu,

Nevar būt, ka ar tādu redzi apveltīts cilvēks, kas no simt soļu attāluma redz smiltīs svētos skarabejus, neievērotu tik augstu personu kā troņmantnieks.

Es no tiesas neredzēju!.. — taisnojās Einana, sizdams sev pie krūtīm. — Un neviens man nebija licis novērot princi.

Vai tad es neatbrīvoju tevi no priekšpulka vadības?… Vai devu tev kādu citu rīkojumu? — vaicāja ministrs. — Tu biji pilnīgi brīvs, kā jau cilvēks, kuram jāvēro svarīgi notikumi, Bet vai tu tiki galā ar šo uzdevumu? Par līdzīgu pārkāpumu kara laikā tev piespriestu nāvessodu…

Nelaimīgais virsnieks nobālēja.

— Taču man pret tevi ir tēvišķas jūtas, Einana, — turpināja Herhors, — un, paturot prātā milzīgo pakalpojumu, kuru tu izdarīji armijai, pamanīdams skarabejus, svētās Saules simbolus, es sodīšu tevi nevis kā bargs ministrs, bet gan kā lēnprātīgs priesteris, ļoti žēlsirdīgi: tu saņemsi piecdesmit nūju sitienus.

— Jūsu godība…

— Einana, tu mācēji būt laimīgs, esi tagad vīrišķīgs un saņem šo nelielo aizrādījumu, kā pieklājas faraona armijas virsniekam.

Viņa godība Herhors vēl nebija lāga beidzis, kad vecākie virsnieki jau noguldīja Einanu piemērotā vietā, tālāk no ceļa. Tad viens nosēdās viņam uz skausta, otrs uz kājām, bet pārējie divi noskaitīja pa viņa kailo augumu piecdesmit sitienus ar lokanām niedru nūjām.

Varonīgais Einana neizdvesa ne vaida, toties dungoja karavīru dziesmu un pēc eksekūcijas pats mēģināja piecelties. Taču kājas atsacījās viņam klausīt. Viņš nokrita ar seju smiltīs, un viņu nācās vest uz Memfisu divričos. Gulēdams tajos un palaikam uzsmaidīdams karavīriem, viņš domāja, ka tik spēji nemainās vējš Lejasēģiptē, cik spēji mainās laime nabaga virsnieka mūžā.

Kad pēc īsas atpūtas troņmantnieka svīta devās tālāk, viņa godība Herhors uzkāpa zirgā un, jādams blakus ģenerālim Nitageram, pusbalsī tērzēja ar viņu par aziātu tautām un pirmām kārtām par Asīrijas atmodu.

Tai pašā laikā divi ministra kalpotāji — adjutants, kas nesa vēdekli, un rakstvedis Pentuers — ari uzsāka sarunu.

— Un ko tu domā par gadījumu ar Einanu? — jautāja adjutants.

Un ko tu domā par zemnieku, kurs pakaras? — atjautāja rakstvedis,

Man šķiet, ka zemniekam šī diena ir pati laimīgākā, bet valgs ap kaklu — pats mīkstākais kāds viņa mūžā gadījies, — atteica adjutants. — Turklāt es domāju, ka Einana tagad ļoti uzmanīgi novēros troņmantnieku.

Tu maldies, — sacīja Pentuers. — Kopš šā brīža Einana nekad vairs nepamanīs skarabeju, pat ja tas būtu vērša lielumā. Un, kas attiecas uz zemnieku, vai tev neliekas, ka viņam, tomēr klajas ļoti, ļoti slikti svētajā Ēģiptes zemē…

— Tu nepazīsti zemniekus, tādēļ tā runa…

Bet kurš tad viņus pazīst, ja ne es? — īgni atteica rakstvedis. — Es uzaugu Viņu vidū. Es redzēju, kā mans tēvs apūdeņo laukus, tīra kanālus, sēj, pļauj, bet galvenais — maksā nodokļus. Ai, tu nezini, kāds ir zemnieka liktenis Ēģiptē!

Toties zinu, kāds ir sveštautieša liktenis, — atbildēja adjutants. — Mans vecvectēvs vai vectēva vectēvs bija viens no dižajiem hiksiem, bet palika šeit, tālab ka pieķērās šai zemei. Un raugi: nepietiek ar to, ka viņam atņem īpašumu, arī mani līdz šim laikam nomāc manas izcelšanās slogs!.. Pats zini, kas man dažkārt jāpacieš no dižciltīgajiem ēģiptiešiem, lai gan ieņemu augstu posteni. Kā gan es varu žēlot ēģiptiešu zemnieku, ja viņš, ieraugot manas ādas iedzelteno nokrāsu, murmina sev zem deguna: «Pagāns!.. Sveštautietis!..» Toties viņš, zemnieks, nav nedz pagāns, nedz sveštautietis.

Viņš ir tikai vergs, — piebilda rakstvedis, — vergs, kuru apprecina, izšķir, sit, pārdod, dažreiz nogalina un kuram allaž liek strādāt, solot turklāt, ka arī viņā saulē viņš būs vergs.

Adjutants paraustīja plecus.

Dīvains gan tu esi, lai arī gudrs! — viņš sacīja. — Vai tiešām neredzi: ikvienam no mums, lai kādu stāvokli viņš ieņemtu — zemu, ne pārāk zemu vai ļoti zemu —, ir jāstrādā. Un vai tevi nesarūgtina, ka neesi faraons un ka uz tava kapa nebūs piramīdas? Tu nedomā par to, jo saproti, ka tā iekārtota pasaule. Ikviens pilda savus pienākumus: vērsis ar zemi, ēzelis vadā ceļiniekus, es apvēdinu ministru, tu viņa vietā domā, bet zemnieks apstrādā zemi un maksā nodokļus. Kas mums daļas gar to, ka kaut kāds vērsis piedzimis par Apiju un visi viņu godina vai kāds cilvēks piedzimis par faraonu vai nomarhu?

Šim zemniekam nolaupīja desmit gadu darbu, — Pentuers nočukstēja.

Un vai tavu darbu nelaupa ministrs?… — adjutants jautāja. — Kurš zina, ka valsti pārvaldi tu, nevis viņa godība Herhors?

Tu maldies, — rakstvedis sacīja, — viņš patiešām pārvalda. Viņam ir vara, viņam ir griba, bet man tikai zināšanas… Turklāt nedz mani, nedz tevi nesit kā to zemnieku.

Toties Einanu piekāva, un ar mums tas arī var notikt. Jābūt vīrišķīgam un jāapmierinās ar stāvokli, kāds kuram nolemts. Jo vairāk tādēļ, ka mūsu gars, nemirstīgais Ka, šķīstīdamies ik reizi paceļas aizvien augstākā pakāpē, lai pēc tūkstošiem vai miljoniem gadu kopā ar faraonu un vergu dvēselēm un pat kopa ar dieviem saplūstu ar visvareno dzīves radītāju, kuram nav vārda.

— Tu runā kā priesteris, — Pentuers ar rūgtumu atteica. — Tad jau drīzāk man būtu jāizjūt šis miers!.. Taču mani māc sāpes, tālab ka jutu, kādā posta dzīvo miljoni…

— Kas tev liek to just?

Manas acis un mana sirds. Tā ir kā ieleja starp kalniem, kas nevar klusēt; kolīdz dzird kliedzienu, tūdaļ atsaucas.

Bet es tev sacīšu, Pentuer, ka tu pārlieku daudz domā par bīstamām lietām. Nevar nesodīti kāpelēt pa austrumu kalnu kraujām — tā vien raugi, nogāzīsies, — vai arī klaiņot pa rietumu tuksnesi, kur siro badīgi lauvas un saceļas negantais hamsins.

Tikmēr varonīgais Einana, braukdams ratos, kur viņa sāpes kļuva vēl skaudrākas, lai paradītu savu vīrišķību, pieprasīja ēst un dzert, Noēdis sausu, ar ķiplokiem ierīvētu plāceni un nodzēries no slaikas krūkas ieskābenu alu, viņš palūdza vedējam, lai tas ar zariņu atgaiņā mušas no viņa savainotā ķermeņa.

Gulēdams uz maisiem un lādēm čīkstošos ratos, nabaga Einana žēlā balsī uzsāka dziesmu par zemākā virsnieka sūro likteni:

— Kālab tu domā, ka labāk ir būt virsniekam nekā rakstvedim? Nāc un palūkojies uz manu zilām švīkām un jēlumiem klāto augumu, un es pastāstīšu tev nelaimīgā virsnieka stāstu.

Es vēl biju gluži zēns, kad nonācu kazarmās. Brokastīs saņēmu dunku vēderā, ka tumšs gar acīm sametās, pusdienās — ar dūri pierē, ka pat elpa aizrāvās, bet pret vakaru galva bija vienās asinis un gandrīz pušu pāršķelta.

Nāc, pastāstīšu tev, kā devos pārgājienā uz Sīriju. Ēdamais un dzeramais bija jānes rokas, tādēļ biju apkrāvies kā ēzelis. Sprands man bija stīvs ka ēzelim, mugura brakšķēja. Es dzēru saglumējušu ūdeni un ienaidnieka priekšā biju bezpalīdzīgs kā sagūstīts putns.

Es atgriezos Ēģiptē, taču šeit esmu gluži kā tārpu saēsts koks. Par katru nieku mani nogulda zeme un sit, kur vien pagadās, man nav nevienas veselas vietiņas.

Un, lūk, esmu slims, un man jāguļ, mani ved ratos, bet kalpotājs pa tam nozog manu apmetni un aizlavās…

Tālab maini, ai, rakstvedi, savas domas par virsnieka laimi.

Tā dziedāja varonīgais Einana, un viņa skumjpilnā dziesma pārdzīvoja Ēģiptes valsti.