Faraons

Trīsdesmit astotā nodaļa

Uzzinājis no Hirama, ka feniķieši dāvā viņam priesterieni, troņmantnieks gribēja, lai tā pēc iespējas ātrāk apmetas viņa namā.

Taču Kama vilcinājās ar pārcelšanos, lūgdama Ramzesu, lai viņš paciešas, kamēr noplaks svētceļnieku pūļi un pirmām kārtām iekams no Būbastijas aizbrauks Izcilākie no viņiem. Ja viņa jau tagad kļūtu prinča mīļākā, tas samazinātu tempļa ienākumus un priesterienei draudētu briesmas.

Mūsu gudrie un diženie, — viņa sacīja Ramzesam, — piedos man nodevību, taču pūlis piesauks dievus, lai tie man atriebjas, un tu, valdniek, zini, ka dieviem ir garas rokas.

Kaut viņi nezaudētu savas rokas, kad gribēs pabāzt tās zem. mana jumta! — troņmantnieks atteica.

Tomēr viņš neuzstāja, tālab ka viņa uzmanību tobrīd saistīja kas cits,

Asīriešu sūtņi Sargons un īstubars jau bija Izbraukusi uz Memfisu, lai parakstītu līgumu. Vienlaikus faraons lika Ramzesam sniegt viņam pārskatu par ceļojumu,

Princis pavēlēja rakstvežiem sīki aprakstīt visu, kas noticis, kopš viņš bija pametis Memfisu, proti: darbnīcu un tīrumu apmeklējumus, sarunas ar nomarhiem un ierēdņiem. Aizvest pārskatu viņš uzdeva Tutmosam.

— Faraona valga priekšā, — troņmantnieks viņam sacīja, — tu būsi mana sirds un mana mute. Kad viņa godība Herhors vaicās tev, kādēļ, pēc manām domām, Ēģipti piemeklējis posts un Izsīkusi valsts kase, atbildi ministram, lai griežas pie sava palīga Pentuera — un viņš Izklāstīs manus uzskatus, tāpat kā to darījis dievišķās Hathoras templī. Ja Herhors gribēs zināt, ko domāju par līgumu ar Asīriju, atbildi, ka mans pienākums ir izpildīt mūsu valdnieka pavēles,

Tutmoss māja ar galvu, apliecinādams, ka visu saprot,

— Taču, — vietvaldis turpināja, — kad būsi vaigu vaigā ar manu tēvu — lai viņš dzīvo mūžos! — un pārliecināsies, ka neviens jūs nenoklausās, kriti viņam pie kājām un saki manā vārdā: «Mūsu kungs un pavēlniek, tā runā tavs dēls un necienīgais kalps Ramzess, kuram tu esi devis dzīvību un varu. Ēģiptes posta cēlonis ir tas, ka auglīgās zemes sagrābj tuksnesis un iedzīvotāji izmirst, smaga darba un trūkuma izvārdzināti. Taču zini, mūsu kungs un pavēlniek, ka ne mazāku ļaunumu par mēri un tuksnesi tavai kasei nodara priesteri. Jo ne vien viņu tempļi Ir pilni zelta un dārglietu, kas varētu segt visus parādus, bet turklāt vēl svētajiem tēviem un praviešiem pieder labākās muižas, krietnākie zemnieki un strādnieki un zemes viņiem ir daudz vairāk nekā faraonam. Tā tev saka tavs dēls un kalps Ramzess, kuram visu ceļojuma laiku acis bija allaž vaļā kā zivij un ausis modras kā izmanīgam ēzelim.»

Ramzess uz brīdi apklusa, Tutmoss domās atkārtoja viņa vārdus.

— Un, kad, — vietvaldis turpināja, — viņa majestāte tev jautās manas domas par asīriešiem, krīti pie zemes un atbildi: «Tavs kalps Ramzess uzdrošinās domāt, ka asīrieši ir stalti un spēcīgi vīri un viņiem ir lieliski ieroči, tomēr uzreiz redzams, ka viņi ir slikti apmācīti. Sargonu taču pavadīja vislabākie asīriešu karotāji: loka šāvēji, āvneši, šķēpneši, bet nebija neviena sešnieka, Kas prastu iet kopsolī ierindā. Turklāt zobenus viņi slikti piejozuši, šķēpus nes, kā pagadās, āvas tur kā namdari vai miesnieki. Viņu ietērps ir smags, raupjās sandales berž kājas, un viņu vairogi, lai arī biezi, viņiem daudz nelīdzēs, jo paši kareivji ir neveikli,»

Tev taisnība, — Tutmoss piebilda, — ari es to esmu Ievērojis, un to pašu saka mūsu virsnieki, kas apgalvo, ka tāda asīriešu armija, kādu viņi šeit redzējuši, izrādīs mazāku pretestību nekā lībiešu karapūļi.

Saki vēl, — Ramzess turpināja, — mūsu valdniekam, kas dāvā mums dzīvību, ka visa Ēģiptes muižniecība un viss karaspēks ir sašutis, jau iedomājoties vien, ka asīrieši varētu sagrābt Feniķiju. Feniķija taču ir Ēģiptes osta, un feniķieši — mūsu flotes labākie matroži, Turklāt esmu dzirdējis no feniķiešiem (tas viņa majestātei labāk jāzina), ka Asīrija patlaban ir vāja, jo tā karo ziemeļos un austrumos, un visa rietumu Āzija noskaņota pret to. Uzbrūkot Asīrijai tagad, mēs varētu iegūt lielas bagātības un milzum daudz vergu, kas mūsu zemniekiem palīdzētu darbā. Taču beigās gan pasaki, ka tēvs gudrībā pārspēj visus un tālab es rīkošos, kā viņš pavēlēs, lai tikai neatdod Feniķiju Tiglatpalasara rokās, citādi mēs aiziesim bojā. Feniķija ir bronzas durvis uz mūsu dārgumu krātuvēm, un kurš gan vērs savas durvis zaglim?

Tutmoss aizbrauca uz Memfisu paofi mēnesī (jūlijs— augusts).

Nīlas ūdeņi sāka manāmi celties, un aziātu svētceļnieku pieplūdums Ištaras templī samazinājās. Vietējie iedzīvotāji steidzās ātrāk novākt vīnogas un linus. Bū-bastijā kļuva mierīgāk, un dārzi ap Ištaras templi bija gandrīz pavisam tukši.

Troņmantnieks, atbrīvojies no valsts pienākumiem un izpriecām, pievērsās Kamas liktenim.

Ar Hirama starpniecību princis ziedoja Ištaras templim divpadsmit zelta talantus, dievietes veidolu, kas bija smalki izkalts no malahīta, piecdesmit govis un simt piecdesmit mērus kviešu. Tā bija tik dāsna velte, ka pats tempļa virspriesteris ieradās pie vietvalža, lai nokristu viņa priekšā pie zemes un pateiktos par žēlastību, kuru, viņš sacīja, mūžam neaizmirsīšot tautas, kas pielūdz dievieti Ištaru.

Norēķinājies ar templi, princis paaicināja pie sevis Būbastijas policijas priekšnieku un runājās ar viņu kādu stundu. Pēc dažām dienām visu pilsētu satrauca neparasts atgadījums.

Kama, Ištaras priesteriene, bija nolaupīta, aizvesta kaut kur un — nozudusi kā smilšu graudiņš tuksnesī..

Šis nepieredzētais atgadījums norisinājies šādos apstākļos.

Tempļa virspriesteris aizsūtījis Kamu uz kaimiņu pilsētu ar ziedojumiem tās nelielajam Ištaras templim. Priesteriene devusies turp ar laivu naktī, lai paglābtos no vasaras tveices, kā arī lai izvairītos no vietējo iedzīvotāju ziņkārības.

Pret rītu, kad četri airētāji aiz noguruma aizsnaudušies, no piekrastes briksnājiem Izpeldējušas vairākas laivas, kurās sēdējuši grieķi un heti: viņi ielenkuši Kamas laivu un nolaupījuši priesterieni. Uzbrukums bijis tik negaidīts, ka feniķiešu airētāji nav turējušies pretī, un priesterienei acīmredzot tikusi aizbāzta mute, jo viņa nav pat iekliegušies.

Paveikuši šo zaimu darbu, lieti un grieķī apgāzuši laivu, kas piederējusi Ištaras templim, un nozuduši briksnājos, lai vēlāk dotos jūrā.

Būbastijā visi par to vien runāja. Minēja pat dažus vainīgos. Vieni turēja aizdomās asīrieti Sargonu, kas bija solījis Kamai ņemt viņu par sievu, ja vien viņa pametīšot templi un braukšot viņam līdzi uz Nīnivi, citi — grieķi Likonu, kas kalpoja Ištaras templī par dziedātāju un jau sen kvēloja kaislībā pret Kamu, Viņš bija pietiekami bagāts, lai salīgtu grieķu klaidoņus, un tikai tāds bezdievis varēja uzdrīkstēties nolaupīt priesterieni.

Protams, Ištaras templī tika nekavējoties sasaukta bagātāko un dievbijīgāko ticīgo padome. Tā nolēma vispirms atbrīvot Kamu no priesterienes pienākumiem un noņemt viņai lāstu, kas draudēja par šķīstības zvēresta laušanu,

Tas bija svēts un prātīgs lēmums: ja priesteriene bija nolaupīta ar varu, nebija iemesla viņu sodīt.

Dažas dienas vēlāk, taurēm skanot, ticīgajiem Ištaras templī tika pasludināts, ka priesteriene Kama mirusi un, ja arī kāds sastaptu viņai ļoti līdzīgu sievieti, tam nav jāatriebjas vai jāpārmet viņai.

Tai pašā dienā godājamais Hirams apmeklēja Ramzesu un pasniedza viņam zelta šķirstiņā pergamentu ar jo daudziem priesteru zīmogiem un dižciltīgāko feniķiešu parakstiem.

Tas bija Ištaras garīgās tiesas spriedums, kas atbrīvoja Kamu no solījuma un noņēma viņai debesu lāstu, ja viņa atteiksies no priesterienes goda.

Ar šo dokumentu, saulei rietot, princis devās uz vientuļo paviljonu savā dārzā, atdarīja slepenās durvis un uzkāpa nelielā istabā otrajā stāvā.

Griezumiem rotātā kvēpekļa gaismā Ramzess Ieraudzīja Kamu,

— Beidzot! — viņš iesaucās, atdodams viņai zelta šķirstiņu. — Te ir viss, ko tu gribēji.

Feniķiete bija uzbudināta, acis viņai kvēloja. Viņa satvēra šķirstiņu un, aplūkojusi to, nometa uz grīdas.

— Domā, tas ir no zelta? Tikai no abām pusēm apzeltīts…

— Tā tu mani sagaidi? — princis pārsteigts jautāja.

— Es pazīstu savus tautiešus, — viņa sacīja, — viņi vilto ne vien zeltu, bet arī rubīnus un safīrus…

— Kama! — troņmantnieks viņu pārtrauca. — Šai šķirstiņā taču ir tava brīvība…

— Ko man dod šī brīvība!.. — viņa attrauca. — Es garlaikojos, un man ir bail. Sēžu te jau četras dienas gluži kā cietumā…

— Vai tev kā trūkst?

— Man trūkst gaismas … gaisa … smieklu… dziesmu… cilvēku… Ak, atriebīgā dieviete, cik bargi tu mani sodi!

Ramzess satriekts klausījās. Šai ļaunajā, aizkaitinātajā sievietē viņš vairs nepazina priesterieni, kuru bija redzējis templī, to, kurai bija skanējusi grieķa Likona kaislā dziedāšana.

Rīt, — sacīja princis, — tu vari iziet dārzā… Un, kad mēs aizbrauksim uz Memfisu un Tēbām, tu līksmosies kā vēl nekad… Paraugies manī — vai es nemīlu tevi un vai sievietei nav liels gods piederēt man?

Jā, — viņa gražīgi atteica, — taču tev jau pirms manis bijušas četras…

— Bet tevi es mīlu visvairāk!

— Ja tu mani mīlētu visvairāk, tu padarītu mani par pirmo, ļautu man apmesties pilī, kur dzīvo jūdiete Sara, un dotu godasardzi man, nevis viņai. Tur, Ištaras veidola priekšā, es biju pirmā. Tie, kas pielūdza dievieti, nomezdamies viņas priekšā uz ceļiem, raudzījās uz mani… Bet kas notiek šeit? Kareivji rībina bungas, spēlē flautas, saliek rokas uz krūtīm un noliec galvas jūdietes priekšā…

— Mana pirmdzimtā priekšā, — Ramzess aizkaitināts viņu pārtrauca. — Un viņš nav jūds!

— Ir gan jūds! — Kama iesaucās. Ramzess pietrūkās kājās.

Padzen mani, ja es meloju, — Kama turpināja, — bet, ja saku patiesību, padzen jūdieti kopā ar viņas kverpli, bet pili atdod man! Es gribu, es esmu cienīga būt pirmā tavā mājā. Viņa krāpj tevi… ņirgājas par tevi… toties es tevis dēļ atteicos no savas dievietes…

Tu melo! — princis Iesaucās,

Viņa nosauca dēlu par Ishāku: ej pavaicā viņai!

Ramzess kā nemaņā izskrēja laukā un metās uz paviljonu, kur dzīvoja Sāra. Lai gan nakts bija gaiša, viņš ilgi nespēja atrast ceļu. Taču vēsais gaiss viņu atskurbināja — un viņš gandrīz mierīgs iegāja Sāras mājā.

Sāra pati mazgāja dēlam autiņus, kamēr kalpotāji līksmojās pie ēdieniem un dzērieniem nokrauta galda,

Kad Ramzess, bāls aiz uztraukuma, nostājās uz sliekšņa, Sāra iekliedzās, taču tūdaļ pat nomierinājās.

Esi sveicināts, mans kungs! — viņa sacīja, slaucīdama slapjās rokas un noliekdamās viņam pie kājām.

Sāra! Kā sauc tavu dēlu? — Ramzess jautāja.

Tu taču zini, kungs, ka viņu sauc par Seti, — viņa tikko dzirdami atbildēja.

Paraugies man acīs!

Ak, Jahve!

— Ahā! Tu melo! Tad es tev pateikšu: manu dēlu — Ēģiptes troņmantnieka dēlu — sauc par Ishāku! Un viņš ir jūds…

— Ak, kungs! Ak, kungs! Apžēlojies! — Sāra iesaucās, mezdamās viņam pie kājām.

Ramzess nepacēla balsi, taču seja viņam bija kļuvusi pelēka,

Mani brīdināja, — viņš sacīja, — lai es neņemu savā mājā jūdieti… Taču es centos pārvarēt savu netīksmi pret taviem ciltsbrāļiem., tālab ka uzticējos tev. Bet tu nozagi man dēlu.

Priesteri pavēlēja, lai viņš būtu jūds, — Sāra nočukstēja.

Priesteri? Kādi?

Godājamie Herhors un Nofri. Viņi sacīja, ka tā vajagot, jo tavam dēlam jākļūst par pirmo jūdu ķēniņu…

Priesteri? Nofri? — princis atkārtoja. — Par jūdu ķēniņu? Es taču sacīju tev, ka tavs dēls var kļūt par manu loka šāvēju komandieri vai par manu rakstvedi, bet tu, nelaimīgā, nospriedi, ka jūdu ķēniņa tituls ir vilinošāks par šiem augstajiem amatiem. Lai pateicība dieviem, ka es beidzot atklāju šo augstmaņu intrigas un zinu, kādu likteni viņi gatavo manam dēlam!

Ramzess brīdi domāja, kodīdams lūpas, tad pēkšņi skaļi iesaucās:

— Ei! Kalpi! Kareivji!

Istaba acumirklī pienāca ļaužu pilna. Raudādamas ieskrēja Sāras kalpotājas, ieradās rakstvedis un viņas mājas pārvaldnieks, pēc tam vergi, beidzot vairāki kareivji ar virsnieku.

— Nāve! — Sāra iekliedzās sirdi plosošā balsī.

Viņa metās pie šūpuļa, sakampa dēlu un, ierāvusies kaktā, iesaucās:

— Nonāvējiet mani… bet viņu nedošu! Ramzess pasmaidīja.

— Simtniek, — viņš griezās pie virsnieka, — ņem šo sievieti un viņas bērnu un aizved uz ēku, kur dzīvo mani vergi! Šī jūdiete vairs nebūs kundze. Viņa būs kalpone tai, kura ieņems viņas vietu. Un tu, — viņš sacīja pārvaldniekam, — neaizmirsti viņu aizsūtīt rīt no rīta nomazgāt kājas savai kundzei, kas tūlīt atnāks uz šejieni! Ja kalpone atteiksies paklausīt, sodi viņu ar nūjām.

Virsnieks un mājas pārzinis piegāja pie Sāras, taču apstājās, neuzdrošinoties viņai pieskarties. Bet tas nebija vajadzīgs. Sāra ievīstīja raudošo bērnu lakatā un izgāja no istabas, čukstēdama:

— Ābrahāma, Izaka, Jēkaba dievs, apžēlojies par mums…

Viņa zemu noliecās troņmantnieka priekšā, no acīm viņai ritēja klusas asaras. Vēl no priekštelpas Ramzess dzirdēja viņas maigo balsi:

— Ābrahāma, īza…

Kad viss norima, vietvaldis griezās pie virsnieka un pārvaldnieka:

Dēsities ar lāpām uz vīģeskoku ieskauto māju…

Saprotu, — pārvaldnieks atteica.

— Un nekavējoties atvedīsi! šurp sievieti, kas tur dzīvo…

— Tiks izpildīts!

— Šī sieviete turpmāk būs jūsu kundze un kundze Sārai, kurai ik rītu jāmazgā viņai kājas, jāaplaista viņa ar ūdeni un jātur viņas priekšā spogulis. Tā ir mana griba un pavēle.

— Tiks izpildīts!

— Un rīt no rīta ziņosi man, vai jaunā kalpone nav ietiepīga.

Devis šos rīkojumus, vietvaldis atgriezās pilī, taču visu nakti negulēja. Sirds viņam bija iekvēlojusies atriebībā.

Ramzess juta, ka, pat nepacēlis balsi, bija iznīcinājis Sāru, kas uzdrošinājās viņu krāpt. Viņš bija sodījis viņu kā ķēniņš, kas ar vienu uzacs kustību nogāž cilvēku no. augstumiem verdzības bezdibenī. Taču Sāra bija vienīgi priesteru ierocis un troņmantnieks pārāk taisnīgs, lai, salauzis šo Ieroci, piedotu tiem, kas to izmantoja.

Tas, ka priesteri bija neaizsniedzami, saniknoja viņu vēl vairāk. Princis varēja aizdzīt Sāru ar bērnu nakts vidū uz kalpotāju māju, taču nespēja atņemt Herhoram viņa varu, bet Nofri — virspriestera amatu. Sāra nokrita viņam pie kājām kā samīts tārps, bet Herhors un Nofri, kas bija viņam laupījuši viņa pirmdzimto, pacēlās pāri Ēģiptei un (ak, negods!) pāri viņam pašam, nākamajam faraonam, kā piramīdas… Un, lūk, jau kuro reizi šai gadā viņam ienāca prātā pārestības, ko viņš bija cietis no priesteriem. Skolā viņu dauzīja ar nūjām tā, ka mugura brakšķēja, vai mērdēja badā, ka likās, vēders pieaugs pie mugurkaula. Pērnā gada manevros Herhors viņam izjauca visu plānu un pēc tam, uzvēlis vainu viņam, atņēma korpusu. Tas pats Herhors izraisīja pret viņu faraona nežēlastību par to, ka viņš bija paņēmis pie sevis Sāru, un ļāva viņam atkal ieņemt godpilno stāvokli tikai tad, kad viņš pazemīgi bija pavadījis dažus mēnešus labprātīgā trimdā. Šķita, ka, saņēmis korpusu un kļuvis par vietvaldi, Ramzess būs brīvs no priesteru aizgādības. Taču tieši tagad tie ierobežo viņu divkārtīgi. Priesteri iecēla viņu par vietvaldi — kādēļ? Lai attālinātu no faraona un noslēgtu kaunpilnu līgumu ar Asīriju. Priesteri lika viņam kā grēknožēlniekam doties uz templi, kad viņš gribēja iegūt ziņas par valsts stāvokli, un tur biedēja, rādīja viltus brīnumus un krāpa, sniegdami gluži aplamus paskaidrojumus. Pēc tam sāka iejaukties viņa dzīvē, attiecībās ar sievietēm, ar feniķiešiem, sekot viņa parādiem un beidzot, lai viņu pazemotu un padarītu smieklīgu tautas acīs, atdeva viņa pirmdzimto jūdiem!

Izjuzdams aizvainojuma smagumu, Ramzess vienlaikus saprata, ka pagaidām nespēj atriebties, tādēļ nolēma gaidīt. Priesteru skolā viņš bija iemācījies valdīt pār sevi, galmā bija iemācījies paciest pārestības un liekuļot — tas tagad būs viņa vairogs un ierocis cīņā ar priesteriem. … Pagaidām viņš maldinās viņus, bet, kad pienāks piemērots brīdis, tā Iezvels, ka viņi vairs necelsies.

Laukā ausa gaisma. Troņmantnieks cieši aizmiga.

Kad viņš pamodās, pirmais cilvēks, kuru viņš Ieraudzīja, bija Sāras mājas pārvaldnieks. Ramzess pavaicāja:, — Kā Izturas Sāra?

— Viņa nomazgāja savai kundzei kājas, kā tu pavēlēji, mūsu valdniek, — pārvaldnieks atteica.

— Vai viņa nebija ietiepīga?

— Viņa bija pazemības pilna, taču diezgan neveikla, tālab viņas kundze iespēra viņai ar kāju pa seju…

Ramzess sarāvās,

— Un ko Sāra? — viņš iesaucās.

— Nokrita pie zemes. Un, kad jaunā kundze lika viņai aiziet, klusi raudādama, izgāja…

Princis sāka staigāt pa istabu.

Un kā viņa pavadīja nakti?

Vai jaunā kundze?

Nē. Es jautāju par Sāru…

— Kā tu pavēlēji, Sāra ar bērnu devās uz kalpotāju māju. Tur kalpones aiz žēlastības atdeva viņai jaunu mašu, taču Sāra negāja gulēt, bet nosēdēja visu nakti ar bērnu uz ceļiem.

— Un ko bērns? — troņmantnieks jautāja.

Bērns ir vesels. Šorīt, kad Sāra devās kalpot pie savas jaunās kundzes, citas sievietes izpeldināja viņu siltā ūdenī, bet ganu sieva, kurai arī ir zīdainis, pabaroja viņu ar krūti,

Nav labi, — Ramzess sacīja, — ja govs nebaro savu teļu, bet gan velk arklu zem pātagas sitieniem. Un, kaut arī šī jūdiete ir smagi.noziegusies, es nevēlos, lai ciestu viņas nevainīgais mazulis. Sāra vairs nemazgās kājas jaunajai kundzei un nesaņems no viņas spērienus. Ierādi viņai kalpotāju mājā atsevišķu istabu, iedod dažus traukus un liec viņu pabarot, kā baro sievieti, kas nesen dzemdējusi. Un lai viņa mierīgi audzina savu bērnu.

Lai tu dzīvo mūžos, mūsu valdniek! — pārvaldnieks atteica un steidzās izpildīt vietvalža pavēli.

Visi kalpotāji mīlēja Sāru, toties ļaunā un klaigulīgā Kama dažu stundu laikā bija paguvusi noskaņot viņus naidīgi.