Faraons

Četrpadsmitā nodaļa

Tā nu faraons Meri Amons Ramzess XII, abu pasauļu valdnieks, mūžības kungs, kas dāvāja dzīvību un visvisādu prieku ļaudīm, atira mēnesī bija aizgājis ēnu valstī pēc trīsdesmit četriem laimīgas valdīšanas gadiem.

Viņš nomira, jo juta, ka miesa top vārga un dzīvotnespējīga. Nomira tālab, ka ilgojās pēc mūžīgās dzimtenes un gribēja nodot zemes varu jaunākās rokās. Pēdīgi, tālab, ka viņš tā vēlējās, tāda bija viņa griba. Viņa dievišķais gars bija aizlidojis kā vanags, kas, bridi palaidelējies virs zemes, nozūd gaišzilā plašumā.

Tāpat ka viņa dzīve bija vien nemirstīgas būtnes īslaicīga uzturēšanās nīcīgajā pasaulē, tā arī viņa nāve bija vien dievišķās esamības mirklis.

Savu zemes gaitu pēdējā dienā faraons pamodās līdz ar saullēktu un, divu praviešu atbalstīts, priesteru kora ielenkts, devās uz Osīrija kapelu. Tur, kā allaž, viņš augšāmcēla dieva veidolu, apmazgāja to un ietērpa, ziedoja upuri un pacēla lūgšanā rokas pret debesīm.

Pa to laiku priesteri dziedāja.

Pirmais koris. «Slava tev, kas pacelies virs apvāršņa un pārstaigā debesis …»

Otrais koris. «Tava svētpilnā gaita nes labklājību tiem, pār kuru vaigu krīt tavi stari…»

Pirmais koris. «Vai gan es varētu, ak, saule, staigāt bez apstājas kā tu! ….»

Otrais koris. «Bezgalīgās telpas dižais ceļiniek, kas esi kungs pār visiem, simt miljonu gadu tev ir vien īss mirklis …»

Pirmais koris. «Tu norieti, bet allaž pastāvi. Tu vairo stundas, dienas un naktis un pats esi mūžīgs un radi sev likumus …»

Otrais koris. «Tu apstaro zemi ar savām rokām, upurēdams pats sevi, kad Ra veidolā uzlec pie apvāršņa …»

Pirmais koris. «Ai, gaismas nesēj, kas uzausti pie apvāršņa liels savā mirdzumā, — tu pats radi savus apveidus. e.»

Otrais koris. «Un, neviena nedzemdināts, tu dzemdē pats sevi pie apvāršņa …» Pēc tam atskanēja faraona balss:

— «Ai, debesīs mirdzošais! Ļauj man ieiet mūžībā, savienoties ar dižajām un cildenajām augstākās pasaules ēnām un kopā ar viņām vērot tavu mirdzumu no rīta un vakarā, kad tu savienojies ar savu māti Nu tu, Un, kad tu vērsīsi savu vaigu uz rietumiem, lai manas rokas paceļas lūgšanā, slavinot aiz kalniem miegā grimstošo dzīvību….»

Tā, pacēlis rokas pret debesīm, runāja faraons, vīraka mākoņa apņemts. Tad piepeši apklusa un atmetas atpakaļ; aiz muguras stāvošie priesteri satvēra viņu.

Viņš bija miris.

Vēsts par faraona nāvi zibensātrumā aplidoja pili. Kalpotāji pameta darbu, uzraugi vairs nepieskatīja vergus. Tika izsaukta gvarde un pie visām ieejām nostādīta sardze. Galvenajā pagalmā sāka pulcēties pavāri, vīna pagrabu pārziņi, staļļu puiši, faraona sievietes un bērni. Vieni jautāja: — Vai tā ir taisnība? — Citi. brīnījās, ka saule vēl spīd pie debesīm. Un visi skaļi vaimanāja:

— «Ai, kungs!.. Ai, mūsu tēvs!.. Ai, mīļotais! …. Vai gan tas var būt, ka tu jau aizej no mums?… Jā, viņš dodas uz Abidu … Uz Rietzemi! Uz Rietzemi, kur mīt taisnīgie. Tie, kurus tu biji iemīļojis, vaid un raud pēc tevis!..»

Briesmīgas vaimanas skanēja visos pagalmos, visā parkā. Tās vēlās līdz austrumu kalnājiem, vēja spārniem lidoja pāri Nīlai un radīja satraukumu Memfisā.

Tikmēr priesteri, skaitīdami lūgšanas, novietoja mirušā ķermeni bagātīgi rotātās, slēgtās nestuvēs, Astoņi cilvēki satvēra kārtis, četri paņēma rokās strausa spalvu vēdekļus, pārējie kvēpināmos traukus un grasījās doties ceļā.

Te atsteidzās ķēniņiene Nikotrise un, ieraudzījusi, ka mirstīgās atliekas jau novietotas nestuvēs, metās pie nelaiķa kājām.

«Ai, mans vīrs! Ai, mans brāli! Ai, mans mīļotais!» — viņa kliedza, gauži raudādama. — «Ai, mīļotais, paliec ar mums, paliec savā mājā! Nepamet savu mitekli zemes virsū!»

«Uz Rietzemi, uz Rietzemi!» — priesteri skandēja. — «Ai, diženais valdniek! Dodies mierā uz Rietzemi!»

«Vai man!» — elsoja ķēniņiene. — «Tu steidzies uz pārceltuvi, lai pārpeldētu otrā krastā! Ai, priesteri, ai, pravieši, nesteidzieties, atstājiet viņu šeit! Jūs taču atgriezīsities mājās, bet viņš aizies uz mūžības valstību!»

«Uz Rietzemi, uz Rietzemi!» — priesteru koris dziedāja. — «Ja dieviem labpatiks, mēs atkal ieraudzīsim tevi, valdniek, kad pienāks mūžības diena, jo nu tu dodies uz valstību, kas vieno visus cilvēkus …»

Pēc godājamā Herhora mājiena kalpotājas atrāva ķēniņieni no faraona kājām un ar varu aizveda uz viņas istabām.

Priesteri pacēla nestuves ar savu valdnieku, kas bija ietērpts kā dzīves laikā. Pa labi un pa kreisi, priekšā un aizmugurē soļoja karavadoņi, mantziņi, tiesneši, augstākie ierēdņi, āvnesis, stopnesis un milzīgs daždažādu pakāpju priesteru pūlis.

Pagalmā kalpotāji krita pie zemes vaimanādami un raudādami, bet kareivji, godam sveikdami, pacēla ieročus; atskanēja taures, gluži kā suminot dzīvu ķēniņu.

Un tik tiešām ķēniņš gluži kā dzīvs devās nestuvēs uz pārceltuvi. Sasnieguši Nīlas krastu, priesteri novietoja nestuves zeltītā laivā ar purpura baldahīnu — gluži kā faraonam dzīvam esot.

Šeit nestuves apbēra ar ziediem. Iepretī tām nolika Anubisa statuju, un ķēniņa laiva, kalpotāju un galma sieviešu apraudu pavadīta, devās uz Nīlas pretējo krastu.

Divu stundu attālumā no pils — aiz Nīlas, aiz kanāla, aiz auglīgiem laukiem un palmu audzēm, starp Memfisu un «mūmijas plakankalni» — atradās savdabīga apmetne. Visas tās celtnes bija veltītas mirušajiem, un tur dzīvoja tikai kolhiti un parashiti, kas balzamēja līķus.

Šī apmetne īstās kapsētas priekšā bija gluži kā tilts, kas savienoja dzīvo cilvēku pasauli ar mūžīgās atdusas vietu. Šurp veda nelaiķus un veidoja viņu mūmijas. Šeit mirušā tuvinieki vienojās ar priesteriem par apbedīšanas cenu, šeit izgatavoja svētos tīstokļus un apsējus, šķirstus, traukus un statujas aizgājējiem.

Apmetni, kas atradās dažu tūkstošu soļu attālumā no Memfisas, apjoza garš mūris ar vairākiem vārtiem. Faraona bēru gājiens apstājās pie vislepnākajiem. Kāds priesteris pieklaudzināja.

— Kas tur atnācis? — iekšpusē jautāja.

:— Osīrijs Meri Amons Ramzess, abu pasauļu valdnieks, ieradies pie jums un pieprasa, lai jūs sagatavojat viņu mūžīgajam ceļojumam, — priesteris atteica.

Vai gan iespējams, ka norietējusi Ēģiptes saule? Ka miris tas, kurš pats bija dzīves dvaša?

Tāda bija viņa griba, — priesteris atbildēja. — Saņemiet valdnieku ar pienācīgu godu, izdariet viņam visus pakalpojums, kā pieklājas, lai jūs nepiemeklē sods šajā un viņā saulē!

— Darīsim visu pēc jūsu prāta, — balss iekšpusē sacīja.

Tad priesteri atstāja nestuves pie vārtiem un steidzīgi devās projām, lai viņus neapdvestu šeit savesto līķu nešķistā elpa. Palika vienīgi augstmaņi ar augstāko tiesnesi un mantzini priekšgalā.

Pēc ilgāka brīža vārti atdarījās — un pa tiem iznāca pārdesmit cilvēku priesteru tērpos, aizklātām sejām.

Ieraugot viņus, tiesnesis sacīja:

— Atdodam jums mūsu un jūsu valdnieka ķermeni. Dariet ar to visu, ko reliģiskie priekšraksti liek, neaizmirstiet neko, lai jūsu vainas dēļ dižā nelaiķa miers netiktu traucēts viņā saulē!

Mantzinis savukārt piebilda:

Nežēlojiet zeltu, sudrabu, malahītu, jašmu, smaragdus, tirkīzus un visizmeklētākās smaržvielas mūsu ķēniņam, lai viņam nekā netrūktu un viss būtu pats labākais! To jums saku es, mantzinis. Un, ja atrastos kāds nelietis, kas dārgmetālus gribētu aizstāt ar lētiem viltojumiem un dārgakmeņus — ar feniķiešu stiklu, lai tas ielāgo, ka viņam tiks nocirstas rokas un izdurtas acis!

Būs tā, kā vēlējāt, — atbildēja viens no priesteriem ar aizklātām sejām.

Pārējie pacēla nestuves un iegāja ar tām mirušo atdusas vietā, dziedādami:

— «Tu dodies mierā uz Abidu! Lai tu nonāc mierā Tēbu Rietzemē! Uz Rietzemi! Uz Rietzemi, kur mīt taisnīgie!»

Vārti aizdarījās. Augstākais tiesnesis, mantzinis un augstmaņi, kas viņus pavadīja, griezās atpakaļ uz pārceltuvi.

Priesteri kapucēs aizgādāja nestuves uz milzīgu ēku, kur balzamēja tikai mirušos ķēniņus un augstākos valstsvīrus, kas baudīja faraona īpašu labvēlību. Viņi apstājās priekštelpā, kur stāvēja zelta laiva uz riteņiem, un cēla nelaiķi ārā no nestuvēm.

— Paskat! — iesaucās viens no priesteriem. — Vai nav laupītāji? Faraons taču nomira Osīrija kapelā, tātad viņš bija svinīgā tērpā, bet te — raugi… Zelta aproču vietā — vara aproces, ķēde — arī no vara un gredzenos — viltoti dārgakmeņi…

Tiesa kas tiesa, — otrs apstiprināja. — Gribētos zināt, kas viņu tā apstrādājis — priesteri vai rakstveži.

Bez šaubām, priesteri… Lai jums rokas nokalst, bezgoži! Un vēl uzdrošinās, nelieši, mūs mācīt, lai dodam nelaiķim visu labāko…

— To nepieprasīja viņi, bet mantzinis … — Visi viņi vienādi,…

Tā runādamies, balzamētāji novilka nelaiķim ķēniņa drānas, apvilka viņam ar zeltu cauraustu garu kreklu un iecēla līķi laivā.

Lai pateicība dieviem, ka mums tagad ir jauns valdnieks! — kāds vīrs kapucē noteica. — Tas liks priesteriem trūkties! Viņiem par visu nāksies samaksāt.

Ahā!.. Runā, ka tas būšot bargs valdnieks, — cits piebilda. — Viņš draudzējas ar feniķiešiem, labprāt biedrojas ar Pentueru, kas nav dzimis priesteris, bet nāk no tādiem pašiem nabagiem kā mēs., Bet kareivji, kā dzird, gatavi par jauno faraonu doties ugunī un ūdenī….

— Turklāt viņš nule kā vareni sakāvis lībiešus…

Bet kur viņš ir tagad, šis jaunais faraons? — kāds ievaicājās. — Tuksnesī? Ka tikai viņam nenotiek kāda nelaime, iekams viņš nav atgriezies Memfisā…

Kas viņam var ko padarīt, ja karaspēks ir viņa pusē! Lai es nesagaidu godīgas bēres, ja mūsu jaunais valdnieks nesamīs priesterus kā vērsis kviešus!

Esi gan tu nejēga! — nolamājās balzamētājs, kas līdz šim bija klusējis. — Faraons lai tiktu galā ar priesteriem?!

— Un kālab gan ne?

— Bet vai tu esi kādreiz dzirdējis, ka lauva saplosījis piramīdu?

Ko vēl neteiksi!

Vai. vērsis to sadragājis?

Protams, nē!

Tad varbūt viesulis var to apgāzt?

Ko tu mani te izvaicā?

— Tad, lūk, es tev saku, ka drīzāk lauva, vērsis vai viesulis apgāzīs piramīdu, nekā faraons pievārēs priesterus… kaut viņš būtu lauva, vērsis un viesulis vienā personā!

Te no augšas kāds uzsauca:

— Ei, jūs tur, — vai nelaiķis gatavs?

— Gatavs, gatavs, tikai žoklis viņam atkāries, — no priekštelpas atbildēja.

— Nav svarīgi! Dodiet viņu ātrāk šurp — Isīdai pēc stundas jāiet uz pilsētu!

Pēc brīža zelta laiva ar nelaiķi tika virvēs uzcelta augšā — iekšējā galerijā.

No priekštelpas durvis veda uz lielu zāli, kuras sienas bija gaišzilā krāsā, izrotātas ar dzeltenām zvaigznēm. Visā zāles garumā gar vienu no sienām stiepās lokveida galerija, kuras gali atradās otrā stāva līmenī, bet vidus bija pusstāvu augstāk. Zāle attēloja debesu velvi, galerija — saules ceļu pie debesīm, mirušajam faraonam savukārt vajadzēja būt Osīrijam jeb saulei, kas virzās no austrumiem uz rietumiem.

Lejā stāvēja priesteri un priesterienes un, gaidīdami svinības, klusu tērzēja.

— Var sākt! — atskanēja no galerijas. Sarunas aprima.

Augšā trīskārt nodunēja bronzas gongs, un galerijā parādījās zelta saules laiva ar nelaiķi. Lejā atskanēja himna par godu saulei:

— «Lūk, viņš iznāk no mākoņa, lai atšķirtu zemi no debesīm un pēcāk tās savienotu … Allaž visur, bet apslēpts — dzīvs ir vienīgi viņš, un vienīgi viņā mūžīgi pastāv viss esošais.»

Laiva lēni virzījās pa loku augšup, līdz beidzot apstājās pašā virsotnē.

Tikmēr loka apakšējā galā parādījās par dievieti Isīdu pārģērbtā priesteriene ar dēlu Horu un tikpat nesteidzīgi sāka kāpt augšup. Viņa attēloja mēnesi, kas virzās aiz saules. Tagad laiva no loka virsotnes sāka slīdēt uz rietumiem.

Lejā atkal iedziedājās koris:

— «Dievs, kas iemiesojies visos priekšmetos, gars Šu, kas dzīvo visos dievos… Viņš ir dzīvā cilvēka miesa, tēvs tam kokam, kas nes augļus, viņš ir dāsno palu avots. Bez viņa nav dzīvības zemes virsū …»

Laiva nolaidās galerijas rietumu galā. Isīda ar Horu apstājās loka virsotnē. Pie laivas piesteidzās priesteri, izcēla faraona līķi un novietoja to uz marmora galda — gluži kā Osīriju atpūtai pēc dienas pūliņiem.

Tagad pie nelaiķa piegāja parashits dieva Tifona tērpā. Galvā viņam bija briesmīga maska un ruda, pinkaina parūka, mugurā meža cūkas āda, bet rokā — etiopiešu akmens duncis.

Ar šo dunci viņš sāka veikli dīrāt nost ādu no nelaiķa pēdām.

Ko tu dari dusošajam, brāli Tifon? — Isīda vaicāja viņam no galerijas.

Attīru kājas savam brālim Osīrijam, lai viņš ar zemes pīšļiem neapgāna debesis, — parashits Tifona tērpā atbildēja.

Nodīrājis pēdas, parashits paķēra izliektu stiepli, iebāza to nelaiķim degunā un sāka vilkt laukā smadzenes. Tad uzšķērda viņam vēderu un žigli izņēma iekšas, sirdi un plaušas.

Tikmēr Tifona palīgi atnesa četras lielas urnas, ko rotāja dievu Hapes, Emseta, Duamutfa un Kebneheufa galvas, un katrā no šīm urnām ielika kādu mirušā iekšējo orgānu.

Un ko tu tagad dari, brāli Tifon? — otrreiz vaicāja Isīda.

Šķīstu savu brāli Osīriju no visa laicīgā, lai viņš kļūtu cildenāks, — parashits atteica.

Līdzās marmora galdam atradās sālsūdens baseins. Parashiti, attīrījuši līķi, ielaida to baseinā, kurā tam bija jāmirkst septiņdesmit dienas. Tikmēr Isīda, pārstaigājusi visu galeriju, nokāpa zālē, kur parashits nupat kā bija uzšķērdis un attīrījis faraona līķi. Viņa. palūkojās uz marmora galdu un, redzēdama, ka tas ir tukšs, izbailēs jautāja:

— Kur ir mans brālis? Kur ir mans dievišķais vīrs?

Šai brīdī nogranda pērkons, ieskanējās taures un bronzas gongi. Parashits Tifona tērpā, ļauni iesmējies, iesaucās:

— Daiļā Isīda, tu, kas kopā ar zvaigznēm ielīksmo naktis! Nav vairs tava vīra! Nekad vairs mirdzošais Osīrijs neiekāps zelta laivā, nekad vairs saule neuzlēks pie debesīm! Es to izdarīju — es, Sets! Es noslēpu viņu tik dziļi, ka viņu neatradīs neviens dievs — pat visi dievi kopā!

Dzirdot šos vārdus, dieviete saplosīja drānas un sāka vaimanāt un plēst sev matus. Atkal nogranda pērkons, ieskanējās taures un nodunēja zvani, priesteru un priesterieņu pūlim pārskrēja kurnoņa, un pēkšņi visi metās virsū Tifonam, saukdami:

— Nolādētais tumsības gars, kas sacel tuksneša viesuļus, sabango jūru, apdzēs dienas gaismu! Kaut tu ieveltos bezdibenī, no kura pats dievu tēvs nespētu tevi

izpestīt! Nolādētais! Nolādētais Sets! Lai tavs vārds iedveš šausmas un riebumu cilvēkiem!

Visi ņēmās dauzīt Tifonu ar dūrēm un nūjām, un rudmatainais dievs metās bēgt un pēdīgi izskrēja no zāles.

Atkal trīskārt nodunēja bronzas gongs — un ceremonija beidzās.

Nu diezgan! — vecākais priesteris uzsauca pūlim, kas jau bija sācis pa īstam kauties. — Tu, Isīda, vari doties uz pilsētu, bet pārējie ejiet pie citiem nelaiķiem, kuri jau mūs gaida… Nenonieciniet parastos mirušos, jo vēl nav zināms, kā mums par šo samaksās…

Skaidrs, ka ne pārāk daudz! — balzamētājs piebilda. — Runā, ka valsts kase esot tukša, bet feniķieši draudot pārtraukt aizdevumus, ja viņiem nepiešķirs jaunas tiesības.

Kaut viņus mēris iznīdētu, tos jūsu feniķiešus! Viņi jau tiktāl sagrābuši visu savās rokās, ka drīz, tā vien raugi, būs jādiedelē no viņiem miežu plācenis!

Taču, ja viņi neiedos faraonam naudu, mēs par apbedīšanu neko nesaņemsim ….

Pamazām sarunas aprima, un visi pameta gaišzilo zāli. Tikai pie baseina, kur mirka faraona mirstīgās atliekas, palika sardze.

Šīs svinības, kas atveidoja leģendu, kurā Tifons (nakts un nozieguma dievs) nogalina Osīriju (sauli), bija vajadzīgas, lai uzšķērstu un attīrītu faraona līķi un sagatavotu viņu balzamēšanai.

Septiņdesmit dienu nelaiķis gulēja sālsūdenī — acīmredzot par piemiņu tam, ka ļaunais Tifons bija noslīcinājis brāļa līķi Sāls ezeros. Un katru dienu rītos un vakaros par Isīdu pārģērbtā priesteriene nāca uz gaišzilo zāli. Vaimanādama un plēsdama matus, viņa vaicāja klātesošajiem, vai kāds nav redzējis viņas dievišķo vīru un brāli.

Kad bija pagājis šis sēru laiks, zālē ieradās Osīrija dēls un mantinieks Hors ar savu svītu — un tikai viņi ieraudzīja baseinu ar ūdeni.

— Vai nemeklēt šeit mana tēva un brāļa līķi? — Hors jautāja.

Priesteriem skaļi gavilējot un mūzikai skanot, faraona mirstīgās atliekas tika atrastas un izceltas no baseina.

Tad līķi ievietoja akmens caurulē, pa kuru vairākas dienas plūda sakarsēts gaiss, un pēc kaltēšanas atdeva balzamētājiem.

Tagad sākās vissvarīgākās ceremonijas, kuras izpildīja mirušo atdusas vietas augstākie priesteri.

Faraona līķi, pavērstu ar galvu pret dienvidiem, mazgāja no ārpuses ar svētītu ūdeni, bet no iekšpuses — ar palmu vīnu. Uz grīdas, kas bija nokaisīta pelniem, sēdēja raudātājas un, plēsdamas sev matus un skrāpēdamas sejas, apraudāja mirušo. Ap nāves gultu bija sastājušies priesteri dievu veidolā: kailā Isīda ar faraonu kroni galvā, jauneklīgais Hors, Anubiss ar šakāļa galvu, Tots ar putna galvu un plāksnītēm rokās un daudzi citi.

Šīs godājamās sabiedrības uzraudzībā balzamētāji sāka piepildīt līķi ar smaržzālēm, zāģu skaidām un aromātiskiem sveķiem, nemitīgi skaitot lūgšanas. Viņa paša acu vietā mirušajam ielika stikla acis bronzas apdarē. Pēc tam līķi pārkaisīja ar sodu.

Tad pienāca cits priesteris un paziņoja klātesošajiem, ka nelaiķa miesa ir Osīrija miesa un visas tās īpašības ir Osīrija īpašības:

— «Viņa kreisā deniņkaula brīnumainais spēks ir dieva Turna deniņkaula spēks, bet viņa labā acs ir dieva Turna acs, kas ar saviem stariem caururbj tumsu. Viņa kreisā acs ir Hora acs, kas iznīcina visu dzīvo radību, viņa augšlūpa ir Isīda un apakšlūpa — Neftīda. Nelaiķa kakls ir dievs, rokas — dievu dvēseles, pirksti — debesu zalkši, dievietes Selkitas dēli. Viņa gurni ir Amona divi spārni, mugura — Sibu mugurkauls, vēders ir dievs Nue.»

Cits priesteris sacīja:

— «Mute man ir, lai runātu, kājas — lai staigātu, rokas — lai uzveiktu ienaidniekus. Es augšāmceļos, pastāvu, veru vaļā debesu vārtus, daru to, ko man vēlēja Memfisā.»

Tikmēr nelaiķim kaklā uzkāra no dārgakmeņa darinātu skarabeja attēlu ar uzrakstu:

«Ai, mana sirds, ko esmu saņēmis no mātes, kas man bija, kad dzīvoju uz zemes, — ai, sirds, nesacelies pret mani un neliecini man par ļaunu tiesas dienā!».

Tad priesteri aptina katru mirušā roku un kāju, katru viņa pirkstu ar lentēm, uz kurām bija uzrakstītas lūgšanas un burvju vārdi. Šīs lentes salīmēja ar sveķiem un balzāmiem. Uz krūtīm un kakla tika nolikts «Mirušo grāmatas» manuskripts, kura sentences skandēja priesteri:

— «Esmu tas, kuram neviens dievs nestājas ceļā. Kas viņš ir?

Viņš ir Tums savā aplī, viņš ir Ra savā aplī, kas uzlec debess austrumu pamalē. Esmu Vakardiena, un man zināma Rītdiena. Kas viņš ir?

Vakardiena ir Osīrijs, Rītdiena ir Ra tai dienā, kad viņš iznīdēs Visuma valdnieka ienaidniekus un kad upurēs savu dēlu Horu. Tai dienā, kad Osīrija šķirstu savā ceļā sastaps viņa tēvs Ra. Viņš uzveiks dievus pēc Amenti kalna valdnieka Osīrija pavēles.

Kas tas ir?

Amenti ir dievu dvēseļu esamība, kas radusies pēc Amenti kalna Valdnieka Osīrija pavēles. Amenti ir nerimtība, ko atmodinājis Ra. Ikviens dievs, tur ienākot, izcīna cīņu. Es pazīstu vareno dievu, kas tur mīt.

Es nāku no savas zemes, ierodos no savas pilsētas, izskaužu ļauno, atvairu slikto, atvairu šķīstos no netīrā. Dodos uz debess iemītnieku valstību, ieeju pa lielajiem vārtiem.

Un jūs, kas mani sagaidāt, sniedziet man roku, jo es būšu viens no jums!»1(Mirušo grāmata)

Kad katrs mirušā loceklis bija aptīts ar lūgšanu lentēm un apkarināts ar amuletiem, kad viņam krājumā jau bija diezgan sentenču, kas ļaus iedzīvoties dievu valstībā, laiks bija padomāt par dokumentu, kas atvērtu vārtus uz turieni. Tālab ka ceļā starp kapu un debesīm mirušo gaida četrdesmit divi bargi tiesneši, kas Osīrija vadībā izskata viņa zemes dzīvi. Vienīgi tad, kad nelaiķa sirds, nosvērta uz taisnības svariem, būs līdzvērtīga patiesības dievietei un kad dievs Tots, kas pieraksta uz plāksnītēm mirušā darbus, atzīs tos par labiem, — vienīgi tad Hors paņems ēnu pie rokas un vedīs viņu pie Osīrija troņa.

Un, lūk, tālab, lai mirušais varētu attaisnoties tiesas priekšā, mūmija jāietin papirusā, uz kura uzrakstīta visa viņa grēksūdze. Ievīstot mūmiju šai dokumentā, priesteri skaidri un izteiksmīgi, lai aizgājējs neko neaizmirstu, lasa:

— «Taisnības valdniek, nāku pie jums ar visīstāko patiesību: nevienam cilvēkam neesmu nodevīgā kārtā nodarījis ļaunu. — Neesmu sagādājis ciešanas nevienam no saviem tuvākajiem. — Neesmu pulgojis, nedz zaimojis patiesības namā. — Neesmu biedrojies ar ļaunu. — Pats neesmu darījis ļaunu. — Neesmu licis saviem padotajiem strādāt pāri spēkiem. — Neviens manas vainas dēļ nav tapis bailīgs, nabags, cietējs vai nelaimīgs. — Neesmu darījis neko tādu, ko nicinātu dievi — Neesmu mocījis vergus. — Neesmu mērdējis viņus badā, —Neesmu novedis viņus līdz asarām. — Neesmu nokāvis. — Neesmu licis nokaut nodevīgā kārtā. — Neesmu melojis.

Neesmu aplaupījis tempļus. — Neesmu samazinājis dieviem ziedotos upurus. — Neesmu zadzis maizi un apsējus mūmijām. — Neesmu nogrēkojies pret sava apgabala priesteri. — Neesmu atņēmis un ierobežojis viņa īpašumu. — Neesmu lietojis nepareizus svarus. — Neesmu atrāvis zīdaini no viņa barotājas krūts, — Neesmu pieļāvis zvērības. — Neesmu ķēris cilpās svētos putnus.

Neesmu kaitējis upes paliem. — Neesmu aizsprostojis kanālus. — Neesmu apdzēsis uguni nelaikā. — Neesmu zadzis dieviem atvēlētos upurus. — Esmu šķīsts… Esmu šķīsts … Esmu šķīsts …» 1(Mirušo grāmata 75.nodaļa)

Kad nelaiķis bija uzzinājis, kā izturēties mūžības valstībā un pirmām kārtām — kā attaisnoties četrdesmit divu dievu tiesas priekšā, priesteri deva viņam līdzi arī «Mirušo grāmatas» priekšvārdu un izskaidroja tās milzīgo nozīmi. Tādēļ balzamētāji, kas stāvēja ap nupat izveidoto faraona mūmiju, pagāja nostāk, un mirušo atdusas vietas virspriesteris čukstēja aizgājējam pie auss:

— «Zini, ka ar šo grāmatu tu piederēsi pie dzīvajiem un gūsi lielu ievērību dievu vidū.

Zini, ka neviens neuzdrošināsies tev stāties pretī. Paši dievi tev tuvosies, lai apskautu tevi un uzvemtu savā pulkā.

Zini, ka šī grāmata ļaus tev uzzināt, kas bija iesākumā.

Neviens cilvēks nav paudis tās saturu, neviena acs nav to redzējusi, un neviena auss nav to dzirdējusi. Šī grāmata ir pati patiesība, taču neviens nekad nav to iepazinis. Lai to ļauts aplūkot vienīgi tev un tam, kurš viņu tev iedevis! Neiztulko šo grāmatu pēc sava prāta un iztēles. Tā tiek rakstīta zālē, kur balzamē mirušos. Tas ir liels noslēpums, kuru nezina neviens vienkāršs mirstīgais, neviens pasaulē.

— Šī grāmata būs tev ceļamaize zemākajā garu valstībā, tā dos tavai dvēselei iespēju uzturēties uz zemes, apveltīs to ar mūžīgu dzīvošanu, un nevienam nebūs varas pār tevi.» 1(Mirušo grāmata 148.nodaļa)

Faraona mirstīgās atliekas ietērpa dārgās drānās, uz sejas uzlika zelta masku, uz sakrustotajām rokām — aproces un gredzenus. Zem galvas ķēniņam palika ziloņkaula atbalstu, uz kāda mēdza gulēt ēģiptieši. Un beidzot līķi ievietoja trīs šķirstos: papirusa šķirstā, kas bija klāts uzrakstiem, zeltītā ciedrkoka šķirstā un marmora šķirstā. Divu pirmo šķirstu apveidi precīzi atbilda mirušā ķermeņa apveidiem. Pat kokā iegrebtā seja bija līdzīga, tikai smaidoša.

Uzturējusies trīs mēnešus mirušo atdusas vietā, faraona mūmija bija gatava svinīgai apbedīšanai. Tad viņu nogādāja atpakaļ ķēniņa pilī.