Faraons

Trešā nodaļa

Ēģiptes rietumu robežu vairāk nekā simt jūdžu garumā veido kailu, aizām izvagotu, pārsimt metru augstu kaļķakmens pakalnu grēda. Tā stiepjas gar Nīlu, vietām attālinādamās no upes par veselu kilometru.

Uzkāpjot kādā no šiem pakalniem un paraugoties uz ziemeļiem, acīm pavērtos savdabīga ainava: pa labi — tālē izgaistoša šaura, zaļa, Nīlas šķērsota pļava, bet pa kreisi — bezgalīgs dzeltens līdzenums ar baltiem vai ķieģeļsarkaniem lāsumiem.

Ainavas vienmuļīgums, apnicīgs smilšu dzeltenums, svelme un nepārredzama bezgalība — lūk, kas raksturo Lībijas tuksnesi, kurš plešas rietumos no Ēģiptes.

Taču, aplūkojot tuvāk, tuksnesis neliekas vairs tik vienmuļš. Smiltis veido milzu vālus — gluži kā viļņus jūrā, kas sastinguši savā bangainumā.

Ja kādam būtu drosme doties pa šo jūru stundu, divas vai pat veselu dienu uz rietumiem, tas ieraudzītu jaunu ainavu: pie apvāršņa slietos pakalni, vietvietām klintis un visdīvaināko apveidu kraujas. Smiltis zem kājām kļūtu aizvien seklākas, un no tām, gluži kā sauszeme, pavīdētu kaļķakmens iezis.

Tā patiešām ir sauszeme, vesels kontinents smilšu jūras vidū. Līdzās kaļķakmens pakalniem redzamas ielejas ar strautu un upju gultnēm, tālāk līdzenums un tā vidū — ezers ar līkumotu krasta līniju.

Taču šais ielejās un pakalnos nav neviena zāles stiebra, ezerā nav ne lāses ūdens, upju gultnēs nav valguma. Ta ir nedzīva ainava, kur ne vien iznīkusi visa augu valsts, bet arī augsnes auglīgā virskārta sabirzusi putekļos vai iesūkusies iežos. Daba šeit ir mirusi, no tas palicis tikai skelets un pīšļi, kuri trūd tveicē un kurus šurpu turpu dzenā svelmains vējš…

Aiz šī mirušā un neapbedītā kontinenta atkal stiepjas smilšu jūra, kurā šur tur pavīd smailgalu konusi, kas dažkārt paceļas divstāvu mājas augstuma. Katra šāda konusa virsotni sedz skumšķis pelēku, noputējušu lapu, par kurām grūti pateikt, vai tās dzīvo; varbūt tas vienīgi nespēj galīgi novīst.

Dīvainais konuss liecina, ka šai vieta ūdens vēl nav izsīcis, bet paglābies no tveices zemē un kaut kā uztur augsnes valgumu. Šeit iekritusi tamarinda sēkla un ar lielām grūtībām uzdīdzis augs. Bet tuksneša valdnieks Tifons to pamanījis un sācis pamazam apbērt ar smiltīm. Un, jo vairāk augs tiecas uz augšu, jo augstāk paceļas smiltis, kas nomāc to. Tuksnesī iemaldījies tamarinds izskatās pēc slīcēja, kas veltīgi stiepj rokas pret debesīm.

Un atkal plešas nebeidzama dzeltena jūra ar saviem smilšu viļņiem un niecīgajām augu valsts paliekām.

Taču, lūk, klinšaina siena un tajā aizas — gluži ka vārti… Kaut kas pilnīgi neiedomājams! Aiz vieniem vārtiem paveras zaļa ieleja — palmas, zili ezera ūdeņi. Redzami pat aitu, liellopu un zirgu ganāmpulki; tālumā pie klinšu kraujām kļaujas vesela pilsētiņa, bet virsotnēs balsnī tempļu mūri.

Tā ir oāze, sala smilšu okeāna vidū.

Šādu oāžu faraonu laikos bija ļoti daudz, iespējams, vairāki desmiti. Oāzes veidoja tuksneša salu virkni gar Ēģiptes rietumu robežu. Tās atradās desmit, piecpadsmit vai divdesmit jūdžu attālumi no Nīlas un aizņēma vairākus desmitus kvadrātkilometru lielu platību.

Arābu dzejnieku apdziedātās oāzes patiesībā nekad nav bijušas paradīzes vārti. To ezeri lielākoties ir pārpurvoti. No pazemes avotiem plūst silts, palaikam smirdīgs un pretīgi sāļš ūdens; augu valsts nav salīdzināma ar Ēģiptes augu valsti. Un tomēr šīs nomaļās vietas tuksnesi šķita brīnums ceļiniekiem, kas tur atrada mazliet zaļuma, valguma, vēsuma un kādu sauju dateļu.

Šādas salas smilšu jūras vidū bija apdzīvotas ļoti nevienmērīgi: no dažiem simtiem līdz vairākiem tūkstošiem cilvēku — atkarībā no oāzes platības. Šeit dzīvoja lībiešu, ēģiptiešu, etiopiešu dēkaiņi vai to pēcteči, tālab ka šurp bija atbēguši ļaudis, kuriem, nebija ko zaudēt: katordznieki no akmeņlauztuvēm, policijas vajāti noziedznieki, klaušu nomākti zemnieki vai strādnieki, kas labāk izvēlējās briesmas nekā nepanesamu darbu.

Vairums šo bēgļu gāja bojā pa ceļam — tuksnesi Dažiem pēc neaprakstāmām mokām izdevās sasniegt oāzi, kur viņi dzīvoja nožēlojamu, taču brīvu dzīvi, allaž gatavi iebrukt Ēģiptē un izlaupīt tur kādu ciemu.

Starp tuksnesi un Vidusjūru stiepās gara, gan ne visai plata auglīgas zemes josla, ko apdzīvoja dažādas ciltis, kuras ēģiptieši sauca par lībiešiem. Daļa no viņiem nodarbojās ar zemkopību, citi — ar zvejniecību vai jūrniecību. Taču katrā no šīm ciltīm atradās nedaudzi bandīti, kuriem labāk patika zagt, laupīt un karot nekā nodoties mierīgam darbam. Šīs laupītāju grupas mira aiz trūkuma vai gāja bojā kara dēkās, taču nemitīgi papildinājās ar sardīniešiem un sicīliešiem, kuri tolaik bija vēl lielāki barbari un laupītāji nekā īstie lībieši.

Tā kā Lībija saskārās ar Lejasēģiptes rietumu robežu, barbari bieži siroja pa viņa majestātes zemi un tika nežēlīgi sodīti. Taču, pārliecinājušies, ka, ar lībiešiem karojot, viņi neko nepanāks, faraoni vai, pareizāk sakot priesteri mainīja taktiku. Pilntiesīgām lībiešu ģimenēm viņi ļāva apmesties Lejasēģiptes piejūras purvājos, toties bandītus un dēkaiņus vervēja armijā, padarot viņus par lieliskiem kareivjiem.

Tādējādi valsts nodrošināja sev mieru rietumu pierobežā. Bet, lai turētu paklausībā atsevišķus lībiešu laupītājus, pietika ar policiju, lauka apsardzi un dažiem regulāriem ēģiptiešu pulkiem, kas bija izvietoti gar Nīlas Kanopas atteku.

Tā tas turpinājās gandrīz simt astoņdesmit gadu. Pēdējo reizi ar lībiešiem bija karojis vēl Ramzess III, kas uzvarētajiem ienaidniekiem bija nocirtis veselus roku kalnus un atvedis uz Ēģipti trīspadsmit tūkstošus vergu. Kopš tā laika neviens vairs nebaidījās uzbrukuma no Lībijas puses, un tikai Ramzesa XII valdīšanas laikā priesteru neizprotamā politika no jauna uzkūra šajos novados kara uguni

Tas uzliesmoja vairāku iemeslu dēļ. Kara ministram un virspriesterim Herhoram faraona pretestības dēļ neizdevās noslēgt ar Asīriju vienošanos par Āzijas zemju sadalīšanu. Taču, paturot prātā Beroja brīdinājumu un vēloties saglabāt ar asīriešiem ilgstošu mieru, Herhors apsolīja Sargonam, ka Ēģipte netraucēs viņiem karot ar austrumu un ziemeļu aziātiem. Bet, tā kā ķēniņa Tiglatpalasara pilnvarotais sūtnis acīmredzot neuzticējās solījumiem un zvērestiem, Herhors nolēma viņam sniegt uzskatāmu labvēlības pierādījumu un šai nokavējoties atlaist divdesmit tūkstošus algotņu» galvenokārt lībiešus.

Atlaistajiem, taču bezvainīgajiem un faraonam allaž uzticīgajiem karavīriem šāds lēmums bija nelaime, kas gandrīz līdzinājās nāvessodam. Ēģiptei draudēja karš ar Lībiju, kas nekādā ziņā nespēja dot patvērumu tik milzīgam skaitam cilvēku, kuri bija pieraduši pie vieglas karavīru dzīves, nevis pie darba un trūkuma. Taču Herhoru un priesterus nemulsināja tādi sīkumi, kad runa bija par svarīgām valsts interesēm.

Un lībiešu algotņu atlaišana tik tiešām, solīja lielus labumus.

Pirmkārt — Sargons un viņa pavadoņi parakstīja un ar zvērestu apliecināja pagaidu vienošanos ar Ēģipti uz desmit gadiem, kuru laikā, pēc haldejiešu priestera pareģojumiem, svētajai Ēģiptes zemei bija lemts ļauns liktenis.

Otrkārt — divdesmit tūkstošu kareivju atlaišana deva ķēniņa kasei četrus tūkstošus talantu ietaupījuma — tas arī bija ļoti svarīgi.

Treškārt — karš ar Lībiju rietumu pierobežā varēja uz ilgāku laiku novērst troņmantnieka uzmanību no Āzijas lietām un no austrumu robežas. Viņa godība Herhors un augstā padome pamatoti uzskatīja, ka paies vairāki gadi, iekams lībieši, zaudējuši spēkus partizānu karā, lūgs noslēgt mieru.

Plāns bija labi iecerēts, taču tā autori bija pieļāvuši vienu kļūdu: viņi nebija paredzējuši, ka princis Ramzess ir dzimis ģeniāls karavadonis.

Atlaistie lībiešu pulki, laupīdami pa ceļam, ļoti drīz sasniedza savu dzimteni, it īpaši tādēļ, ka Herhors nebija licis viņus nekur aizturēt. Pirmie no izraidītajiem, nonākuši Lībijas zemē, sāka stāstīt saviem tautiešiem daždažādas aplamības. Pēc viņu vārdiem, kuru pamatā bija dusmas un savtīgas intereses, Ēģipte patlaban esot tikpat novājināta kā pirms deviņsimt gadiem hiksu iebrukuma laikā, bet faraona kase tik tukša, ka dievam līdzīgajam valdniekam gribot negribot nācies atlaist lībiešus, kas, protams, veidojuši labāko, ja ne vienīgo kaujas spējīgo armijas daļu. Viņi apgalvoja, ka ēģiptiešiem vispār neesot armijas, ja neskaita saujiņu nekam nederīgu kareivju austrumu pierobežā.

Turklāt viņa majestātei ar priesteriem esot nesaskaņas; strādniekiem nemaksājot algu, zemniekus nomācot ar nodokļiem, tādēļ tauta gatava sacelties, ja vien tai sniegtu palīdzību. Un tas vēl neesot viss: nomarhi, kas kādreiz bijuši neatkarīgi valdnieki un vēlāk palaikam atminējušies savas tiesības, tagad, redzot valdības vājumu, taisoties gāzt gan faraonu, gan priesteru augsto padomi.

Šīs vēstis kā putnu bars aplidoja Lībijas piekrasti un it visur atrada dzirdīgas ausis. Laupītāji un barbari allaž bija gatavi uzbrukumam un jo sevišķi tagad, kad faraona bijušie kareivji un virsnieki apgalvoja, ka izlaupīt Ēģipti esot nieka lieta. Turīgie un saprātīgie lībieši noticēja izraidītajiem leģionāriem, tālab ka viņiem jau sen nebija noslēpums, ka ēģiptiešu muižniecība slīgst nabadzībā, ka faraona vara ir ierobežota, bet zemnieki un strādnieki, trūkuma spiesti, dumpojas.

Un tā nu visa Lībija saviļņojās. Izraidītos kareivjus un virsniekus sveica kā labas vēsts paudējus. Bet, tā kā valsts bija nabadzīga un tai nebija iekrājumu viesiem, tika nolemts nekavējoties sākt karu ar Ēģipti, lai ātrāk tiktu vaļā no jaunpienācējiem.

Pat viltīgais un gudrais Lībijas princis Musāvasa ļāvās vispārējai noskaņai. Taču viņu uz to mudināja nevis jaunpienācēji, bet gan nopietni un godājami cilvēki, acīmredzot Ēģiptes augstās padomes aģenti.

Šie augstmaņi, būdami it kā neapmierināti ar stāvokli Ēģiptē vai apvainojušies uz faraonu un priesteriem, ieradās Lībijā no jūras puses. Vairīdamies no pūļa un izraidītajiem kareivjiem, viņi ar pierādījumiem rokās slepus centās ieskaidrot Musāvasam, ka tieši tagad esot īstais laiks uzbrukt Ēģiptei.

— Tu atradīsi tur, — viņi sacīja Musāvasam, — neizsmeļamu dārgumu krātuvi un maizes klēti sev, saviem ļaudīm un viņu mazdēlu mazdēliem.

Musāvasa — izmanīgs vadonis un diplomāts — šoreiz ļāvās piekrāpties. Būdams apņēmīgs cilvēks, viņš tūdaļ pasludināja svētu karu pret Ēģipti un, tā kā viņa rīcībā bija tūkstošiem krietnu kareivju, sūtīja pirmo korpusu uz austrumiem sava dēla — divdesmit gadus vecā Tehennas vadībā.

Vecais barbars zināja, kas ir karš, un saprata, ka tam, kurš grib uzvarēt, jārīkojas veikli un pirmajam jādod trieciens.

Lībieši ilgi nevilcinājās. Bijušie faraona kareivji, tiesa, bija ieradušies bez ieročiem, taču prata savu amatu, un sadabūt ieročus tolaik nebija grūti. Dažas siksnas vai auklu gabali lingai, šķēps vai nosmailināta kārts, āva vai smaga vāle, maiss akmeņu uz viena pleca un maiss dateļu uz otra — lūk, arī viss.

Musāvasa iedeva Tehennam divus tūkstošus bijušo faraona algotņu un kādus četrus tūkstošus lībiešu plikatu un pavēlēja viņam nekavējoties iebrukt Ēģiptē, salaupīt, kas vien laupāms, un sagatavot rezerves īstajai armijai. Pats turpretī, vākdams nopietnākus spēkus, izsūtīja ziņnešus pa oāzēm, aicinot zem saviem karogiem visus, kam nav ko zaudēt.

Sen tuksnesī nebija valdījusi tāda rosība. No visām oāzēm bariem plūda briesmīgi nabagi, kam drēbju mugurā tik vien vairs bija atlicis, lai tos pie labas gribas vēl varētu saukt par skrandaiņiem…

Uzklausot savus padomniekus, kuri pirms mēneša vēl bija faraona virsnieki, Musāvasa gluži pamatoti uzskatīja, ka viņa dēls pagūs izlaupīt pārsimt ciemu un pilsētiņu, iekams sadursies ar kaut cik nopietnākiem ēģiptiešu spēkiem. Turklāt viņam paziņoja, ka, padzirdējuši par lībiešu tuvošanos, aizbēguši ne vien visi lielās stikla kausētavas strādnieki, bet atkāpies ari karaspēks, kas stāvējis cietokšņos pie Sāls ezeriem.

Tā barbariem bija visai laba zīme, jo stikla kausē tava deva faraona kasei prāvus ienākumus.

Taču Musāvasa pieļāva to pašu kļūdu, ko priesteru augstā padome: viņš nenojauta, ka Ramzess ir ģeniāls karavadonis.

Un notika tas, ko neviens nebija paredzējis: pirmais lībiešu korpuss vēl nebija sasniedzis Sāls ezerus, kad tur jau atradās divkārt spēcīgāka troņmantnieka armija.

Neapdomību lībiešiem pārmest nevarēja. Tehennas un viņa štāba izlūki vairākkārt bija pabijuši Melkatā, Nauk-ratā, Saisā, Menufā, Terenutā un pārpeldējuši Nīlas upes Kanopas un Bolbitas attekas, taču nekur nebija sastapuši karaspēku, kura virzīšanos acīmredzot bija aizkavējuši pali, toties gandrīz visur viņi redzēja vietējos iedzīvotājus panikā bēgam no pierobežas ciemiem.

Nav brīnums, ka viņi piegādāja savam karavadonim vislabākās vēstis. Bet tai laikā prinča Ramzesa armija, par spīti plūdiem, astoņas dienas pēc mobilizācijas jau bija sasniegusi tuksneša robežu un, ar ūdeni un pārtiku apgādāta, nozudusi Sāls ezeru pakalnos.

Ja Tehenna varētu kā ērglis lidot pāri sava karaspēka nometnei, viņš šausmās ieraudzītu, ka visās apkaimes aizās slēpjas ēģiptiešu pulki un kuru katru brīdi viņa korpuss tiks ielenkts.