Faraons

Astoņpadsmitā nodaļa

Kopš dienas, kad Ramzess kļuva par Lejasēģiptes vietvaldi, viņš sastapās ar tādām grūtībām, kādas nespēja ne iedomāties, lai gan bija dzimis un uzaudzis ķēniņa galmā.

Viņu gluži vienkārši tiranizēja, un viņa bendes bija visvisādu šķiru un dažnedažādu sabiedrisko kārtu lūdzēji.

Jau pirmajā dienā, ieraugot ļaužu pūļus, kas, grūstīdamies un spraukdamies uz priekšu, mīdīja zālienus viņa dārzā, lauza kokus un pat bojāja mūra žogu, troņmantnieks izsauca sardzi pie savas pils. Taču trešajā, dienā viņam bija jābēg no paša mājas uz ķēniņa pili, kur lielās apsardzes un augsto mūru dēļ bija grūti iekļūt.

Desmit dienās pirms aizbraukšanas gar Ramzesa acīm aizņirbēja visas Ēģiptes un bezmaz visas toreizējās pasaules pārstāvji.

Vispirms pie viņa ļāva ieiet augstām personām. Apsveikt princi nāca tempļu virspriesteri, ministri, feniķiešu, grieķu, jūdu, asīriešu, nūbiešu sūtņi, taču viņš nespēja iegaumēt pat viņu tērpus. Pēc tam sāka ierasties kaimiņu nomu pārvaldnieki, tiesneši, rakstveži, Mentālas korpusa augstākie virsnieki un lielie zemesīpašnieki.

Šie cilvēki neko neprasīja, vienīgi izteica savu prieku. Taču princis, uzklausīdams viņus no rīta līdz pusdienai un no pusdienas līdz vakaram, juta pilnīgu sajukumu galvā un bija pārguris līdz nemaņai.

Vēlāk ieradās zemāko kārtu pārstāvji ar dāvanām: tirgotāji ar zeltu, dzintaru, svešzemju audumiem, smaržvielām un augļiem. Tad nāca augļotāji. Tālāk — arhitekti ar jaunu celtņu plāniem, skulptori ar statuju un plakanciļņu skicēm, akmeņkaļi, māla trauku meistari, namdari un galdnieki, kalēji, metāllējēji, ādmiņi, vīnkopji, audēji, pat parashiti, kas uzšķērda līķus balzamēšanai.

Vēl nebija beigusies apsveikuma ceremonija, kad sāka vilkties vesela lūdzēju armija. Invalīdi, virsnieku atraitnes un bāreņi pieprasīja pensijas, muižnieki — galma amatus saviem dēliem. Inženieri piedāvāja jaunu apūdeņošanas veidu projektus, dziednieki — līdzekļus pret visādām kaitēm, pareģotāji — horoskopus. Ieslodzīto radinieki iesniedza lūgumrakstus par" soda mīkstināšanu, uz nāvi notiesātie — par apžēlošanu, sirdzēji lūdzās, lai troņmantnieks pieskaras viņiem vai iedod pilienu savu siekalu.

Nāca arī daiļas sievietes un mātes ar savām meitām, vienas pazemīgi, citas uzmācīgi lūgdamās, lai vietvaldis pieņem viņas savā mājā. Dažas pat nosauca gaidāmās uzturnaudas summu, cildinādamas savu tikumu un savus talantus.

Desmit dienu laikā gana atskatījies ļaužu pulku: sejas, kas vai ik brīdi mainījās, atklausījies lūgumus, kurus apmierināt varētu tikai visas pasaules dārgumi un dievišķīga vara, Ramzess galīgi pagura. Viņš nespēja gulēt un bija tik nīgrs, ka viņu kaitināja pat mušas sīkšana, un lāgiem viņš nesaprata, ko viņam saka,

Te atkal viņam izlīdzēja Herhors: dižciltīgajiem viņš lika paziņot, ka princis vairs nevienu nepieņem, bet pret vienkāršo tautu, kas, par spīti vairākkārtējām prasībām izklīst, joprojām gaidīja pie vārtiem, izsūtīja rotu nūbiešu kareivju ar nūjām. Tiem nesalīdzināmi vieglāk par Ramzesu izdevās apmierināt ļaužu alkatību. Nepagāja ne stunda, kad lūdzēji izklīda gluži kā dūmi, bet dažam labam nācās vairākas dienas likt pie galvas vai kur citur aukstus apliekamos.

Pēc šī valdīšanas mēģinājuma Ramzess sajuta dziļu nicinājumu pret cilvēkiem, un viņu pārņēma grūtsirdība.

Divas dienas viņš nogulēja uz dīvāna, rokas zem galvas palicis, truli vērdamies griestos. Princis vairs nebrīnījās, ka viņa dievbijīgais tēvs pavada laiku pie dievu altāriem, taču viņš nespēja saprast, kā Herhors tiek galā ar šādu darīšanu gūzmu, kas, gluži kā vētra, ne vien pārspēj cilvēka spēkus, bet var pat sadragāt viņu.

«Kā te lai gudro par kādām jaunām iecerēm, ja lūdzēju pūļi nomāc tavu gribu, aprij domas, izsūc asinis?… Pagājušas tikai desmit dienas, un es jau esmu slims, bet pēc gada, liekas, kļūšu pavisam stulbs. Šādā postenī nav iespējams neko paveikt. Labi vēl, ja nesajuksi prātā!»

Viņš bija tā satraukts par savu bezpalīdzību valdnieka amatā, ka pasauca Herhoru un drebošā balsī izstāstīja viņam savas bēdas.

Valstsvīrs ar smaidu noklausījās jaunā valdnieka žēlabās.

— Vai tev zināms, princi, — viņš sacīja, — ka šo milzīgo pili, kurā mēs dzīvojam, cēlis tikai viens arhitekts, vārdā Senebi, turklāt viņš nomira, nepabeidzis to … Un tu droši vien noproti, kālab šis arhitekts varēja īstenot savu plānu, nepazīdams nogurumu un nezaudēdams gara možumu?

— Kālab tad?..

— Tālab, ka viņš nedarīja visu pats: netēsa baļķus un akmeņus, nemīcīja mālus, neapdedzināja ķieģeļus, nekrāva tos un nenostiprināja ar javu. Viņš tikai uzzīmēja plānu, un arī tur viņam bija palīgi.

Toties tu, princi, gribēji visu paveikt pats — pats uzklausīt un visus apmierināt. Tas ir pāri cilvēka spēkiem.

Kā gan es varēju rīkoties citādi, ja lūdzēju vidū bija nevainīgi cietušie vai par nopelniem neapbalvotie? Valsts pamats taču ir taisnīgums, — troņmantnieks atbildēja.

Cik cilvēku dienā tu vari uzklausīt nenogurstot? — Herhors jautāja.

— Nu … divdesmit…

— Tas jau ir labi. Es uzklausu, lielākais, sešus vai desmit cilvēkus. Taču ne lūdzējus, bet augstākos rakstvežus, pārvaldniekus un ministrus. Katrs no viņiem ziņo man tikai par vissvarīgāko, kas notiek armijā, faraona īpašumos, tiesās, nomos, kā arī reliģijas lietās un Nīlas ūdeņu kustībā. Tādēļ viņi nestāsta man sīkumus, bet katram no viņiem, iekams ierodas pie manis, jāuzklausa desmit zemāki rakstveži; katrs augstākā rakstveža palīgs, katrs pārvaldnieks iepriekš ievācis ziņas no desmit zemākiem rakstvežiem un pārvaldniekiem, bet tie savukārt uzklausījuši desmit vēl zemāku ierēdņu ziņojumus.

Tādā kārtā gan es, gan ķēniņš, dienā runādami tikai ar desmit cilvēkiem, zinām pašu svarīgāko, kas noticis simttūkstoš valsts un pasaules vietās.

Sardzes vīrs, kas stāv savā postenī uz ielas Memfisā, redz tikai dažas mājas. Desmitnieks pazīst visu ielu, simtnieks — veselu kvartālu, pilsētas priekšnieks — visu pilsētu. Toties faraons stāv pāri visiem tikpat kā uz Ptaha tempļa visaugstākā pilona, no kura redzama ne vien Memfisa, bet arī kaimiņu pilsētas, to apkārtne un daļa rietumu tuksneša. No šī augstuma ķēniņš, tiesa, neredz cietušos un neapbalvotos, taču var pamanīt nestrādājošo pūļus. Viņš neievēros kareivi krogā, bet uzzinās, vai pulks devies apmācībās. Neredzēs, ko..gatavo sev pusdienās kāds zemnieks vai pilsētnieks, taču pamanīs ugunsgrēku, kas uzliesmojis pilsētā. Šī valsts kārtība, — Herhors iekvēlodamies turpināja, — ir mūsu lepnums un mūsu spēks. Kad Snofru, viens no trešās dinastijas faraoniem, jautājis priesterim, kādu pieminekli sev uzcelt, tas atbildēja: «Uzzīmē, valdniek, uz zemes kvadrātu un uzliec uz tā sešus miljonus neaptēstu akmens bluķu — tā būs tauta. Uz šis kārtas noliec sešdesmit tūkstošus aptēstu akmeņu — tie būs tavi zemākie Ierēdņi. Virsū uzkrauj sešus tūkstošus slīpētu akmeņu — tie būs augstākie Ierēdņi, Uz tiem novieto sešdesmit griezumiem rotātu akmeņu — tie būs tavi tuvākie padomdevēji un karavadoņi. Bet pašā. augšā uzvel vienu akmeni ar zelta Saules attēlu — tas būsi tu pats,» Tā arī izdarīja faraons Snofru. Tādējādi izveidojās vissenākā kāpņveida piramīda — mūsu valsts patiess attēlojums —, bet no tās radās visas pārējās. Tās Ir mūžīgas celtnes, no kuru virsotnes redzamas pasaules robežas un kuras apbrīnos tāltālas paaudzes.

Šādā valsts iekārtā, — ministrs turpināja, — slēpjas arī mūsu pārākums pār kaimiņiem. Etiopiešu skaita ziņā bija tikpat daudz kā mūsu. Taču viņu ķēniņš pats kopa savus lopus, pats sita ar nūju pavalstniekus un, nezinādams, cik viņu ir, nespēja savākt vienkopus, kad iesoļoja mūsu karaspēks. Nebija vienotas Etiopijas, bija milzīgs, juceklīgs ļaužu pulks. Tagad viņi ir mūsu vasaļi. Lībiešu valdnieks pats spriež tiesu par katru lietu, sevišķi starp bagātajiem, un ziedo tam tik daudz laika, ka nejaudā palūkoties apkārt, tālab viņam pie sāniem pulcējas veselas laupītāju bandas, kuras mums jāiznīdē. Zini vēl arī to, princi, — ja Feniķijā būtu viens valdnieks, kurš pārzinātu, kas kur notiek, un pavēlētu visās pilsētās, šī valsts nemaksātu mums ne debena nodevu. Un tā ir mūsu laime, ka Nīnives un Babilonijas ķēniņiem ir tikai pa vienam ministram un viņi tāpat nogurst, no darīšanu gūzmas kā tagad tu. Viņi grib paši visu redzēt, grib tiesāt un pavēlēt un tādēļ uz simt gadiem samežģījuši valsts lietas. Taču, ja atrastos kāds nožēlojams ēģiptiešu rakstvedis, kas dotos turp, izskaidrotu ķēniņiem viņu kļūmes valdīšanā un ieviestu pie viņiem mūsu ierēdniecisko hierarhiju, mūsu piramīdu, pēc gadiem piecpadsmit asīrieši sagrābtu savās rokās Jūdeju un Feniķiju, bet pēc pārdesmit gadiem — no austrumiem un ziemeļiem, no sauszemes un jūras mums gāztos virsū varenas armijas, ar kurām mēs, iespējams, netiktu galā.

Tad uzbruksim viņiem tagad, izmantojot viņu nebūšanas! — princis iesaucās.

Mēs vēl neesam atguvušies no mūsu līdzšinējām uzvarām, — Herhors dzedri atteica un sāka atvadīties no Ramzesa.

Vai tiešām uzvaras mūs novājinājušas? — troņmantniekam izlauzās. — Mēs taču savedam bagātību kalnus!

— Arī cirvis cērtot atcērtas, — Herhors izmeta un izgāja laukā,

Ramzess saprata, ka visuspēcīgais ministrs nevēlas kara, lai gan pats ir armijas galva.

— Redzēsim, — viņš pie sevis nočukstēja.

Dažas dienas pirms aizbraukšanas Ramzess tika uzaicināts pie ķēniņa. Faraons sēdēja viens marmora zālē, un četras ieejas sargāja nūbiešu sargi.

Līdzās ķēniņa krēslam stāvēja soliņš princim un neliels galdiņš, uz kura atradās dokumenti, uzrakstīti uz papirusa. Zāles sienas bija rotātas krāsainiem plakanciļņiem, kas attēloja zemkopja darbu, bet kaktos stāvēja Osīrija statujas ar grūtsirdīgu smaidu uz lūpām.

Kad Ramzess pēc tēva uzaicinājuma apsēdās, ķēniņš sacīja viņam:

— Saņem, dēls, savus armijas komandiera un vietvalža dokumentus. Nu ko, acīmredzot pirmās valdīšanas dienas nogurdinājušas tevi?

— Kalpodams jūsu majestātei, es iegūšu spēkus.

— Glaimotājs! — faraons pasmaidīja. — Iegaumē, es nevēlos, lai tu pārpūlētos… Izklaidējies — jaunībai vajag līksmības … Tas gan nenozīmē, ka tev nebūs jākārto svarīgas darīšanas.

— Esmu gatavs.

— Vispirms… Vispirms es tev atklāšu savas rūpes. Mūsu valsts kase ir sliktā stāvoklī: nodokļu ievākums, sevišķi no Lejasēģiptes, ar katru gadu samazinās, bet izdevumi aizvien pieaug…

Faraons iegrima domās.

— Šīs sievietes — šīs sievietes, Ramzes, maksā lielu naudu ne tikai vienkāršiem mirstīgajiem, bet arī ķēniņam. Man viņu ir vairāki simti, un katra vēlas, lai viņai būtu pēc iespējas vairāk kalpotāju, šuvēju, frizieru, vergu nestuvēm, vergu dzīvojamām istabām, zirgu, laivinieku, pat savu mīluļu un bērnu… Bērni!.. Kad atgriezos no Tēbām, viena no šīm dāmām, kuru es pat neatminos, izskrēja man pretī un, rādīdama ņipru trīsgadīgu puišeli, pieprasīja, lai es piešķiru viņam uzturnaudu, jo viņš, lūk, esot mans dēls … Man trīsgadīgs dēls — vari iedomāties?… Skaidrs, ka es nesāku strīdēties ar sievieti un vēl tik smalkā lietā, tālab ka dižciltīgam cilvēkam vieglāk būt pieklājīgam nekā atrast naudu, lai apmierinātu visādus untumus.

Viņš pašūpoja galvu, nopūtās un turpināja:

Bet īstenībā mani ienākumi kopš valdīšanas sākuma samazinājušies uz pusi, sevišķi Lejasēģiptē. Es jautāju, kā tas izskaidrojams… Man atbild: «Tauta kļuvusi nabaga, iedzīvotāju skaits krietni sarucis, jūra pienesusi ar smiltīm daļu zemes no ziemeļiem, bet tuksnesis — no austrumiem. Bijuši vairāki neražas gadi.» Vārdu sakot, nelaime nelaimes galā, bet valsts kase aizvien tukšāka… Tādēļ, lūdzu, noskaidro to. Apskaties, iepazīsties ar zinošiem un uzticamiem cilvēkiem un liec viņiem visu izmeklēt L Taču pārlieku neuzticies papirusam, bet rūpīgi pats pārbaudi. Man sacīja, ka tev esot vērīga karavadoņa acs. Ja tas tā, tad no pirmā skatiena noteiksi, cik lielā mērā tev iesniegtie ziņojumi atbilst īstenībai. Taču nesteidzies ar secinājumiem un, galvenais, paturi tos pie sevis. Ikvienu svarīgu domu, kas tev šodien ienāks prātā, pieraksti, bet pēc dažām dienām pārlūko šo lietu vēlreiz un atkal pieraksti. Tas iemācīs tev būt piesardzīgam spriedumos un pareizi novērtēt apstākļus.

Viss tiks izdarīts tā, kā tu pavēli, — princis sacīja.

Otrs uzdevums, kas tev jāizpilda, ir grūtāks. Asīrija notiek kaut kas tāds, kas sāk uztraukt manu valdību. Ka stāsta mūsu priesteri, aiz ziemeļu jūras ir piramidāls kalns, zaļi noaudzis pakājē un klāts ar sniegu virsotnē. Un šim kalnam it kā piemīt dīvaina īpašība: pēc daudziem miera gadiem tas pēkšņi sāk dūmot, drebēt, dārdēt, bet pēc tam izmet no sevis tik daudz šķidras uguns, cik ir ūdens Nīlā. Šī uguns noplūst pa kalna nogāzēm un milzīga platībā izposta zemkopju darbu. Tad lūk, mans dārgais dēls, — Asīrija ir tāds kalns. Gadsimtiem tajā valda miers un klusums, taču pēkšņi tur saceļas vētra, nez no kurienes ielaužas milzīgas armijas un iznīcina miermīlīgos kaimiņus. Tagad no Nīnives un Babilonijas var dzirdēt dunoņu: kalns dūmo. Tev jāuzzina, cik lielā mērā tas mūs apdraud, un jāapdomā, kā rīkoties.

— Vai es spēšu?… — troņmantnieks klusu jautāja. — Iemācies skatīties, — ķēniņš turpināja. — Ja gribi ko labi iepazīt, neapmierinies ar paša acu liecību, bet aicini palīgā arī svešas. Neaprobežojies ar ēģiptiešu spriedumiem, jo ikvienai tautai un ikvienam cilvēkam ir savs viedoklis un neviens neapjauš visu patiesību. Tālab uzklausi, ko par asīriešiem domā feniķieši, jūdi, heti un ēģiptieši, un ielāgo to, kas viņu spriedumos kopējs. Ja visi tev sacīs, ka no Asīrijas puses tuvojas briesmas, tu zināsi, ka tā patiešām ir. Un, ja dažādi cilvēki runās dažādi, arī tad esi modrs, tādēļ ka gudrība liek drīzāk paredzēt ļaunu nekā labu.

— Tu, ķēniņ, runā tā, kā runā dievi, — Ramzess nočukstēja.

Esmu vecs, bet no troņa augstuma redzams tas, ko mirstīgie nespēj ne iedomāties. Ja tu jautātu saulei, ko tā domā par pasaulīgām lietām, tā pastāstītu vēl lielākus brīnumus.

To cilvēku skaitā, kuriem man jāvaicā domas par Asīriju, tu nepieminēji grieķus, — troņmantnieks piezīmēja.

Ķēniņš labsirdīgi pasmaidīja un pašūpoja galvu:

— Grieķi!.. Grieķi! …. Tauta ar lielu nākotni. Mums līdzās viņi vēl ir bērni, taču kāds gars viņos mājo! Atceries manu statuju, ko bija veidojis grieķu tēlnieks? Tas ir dzīvs cilvēks, mans līdzgaitnieks!.. Mēnesi es turēju to pilī, taču galu galā uzdāvāju svētnīcai Tēbās. Tici, man kļuva bail, ka mans akmens līdzgaitnieks piecelsies no sava pjedestāla un pieprasīs, lai dalu varu ar viņu …. Kāds sajukums izceltos Ēģiptē! …. Grieķi!.. Vai tu esi redzējis vāzes, ko viņi darina, pilis, ko viņi ceļ? No māliem un no akmens viņi rada to, kas priecē manu vecumu un liek aizmirst slimības… Un viņu valoda?… Ak, dievi! Tā jau ir mūzika un skulptūra, un glezniecība kopā!.. Tik tiešām, ja Ēģiptei būtu lemts kādreiz nomirt, kā nomirst cilvēks, mūsu mantinieki būtu grieķi. Un viņi vēl pārliecinātu pasauli, ka tas viss ir viņu roku darbs, bet ēģiptiešu nemaz nav bijis … Taču viņi ir tikai mūsu skolnieki, jo, kā tev zināms, mums nav tiesību mācīt svešzemniekiem augstāko gudrību.

— Un tomēr tu, šķiet, neuzticies grieķiem?

— Tālab ka tā ir sevišķa tauta. Nedz feniķiešiem, nedz grieķiem nevar ticēt. Feniķietis, ja gribēs, ieraudzīs un pateiks skaidru patiesību, bet tu nekad neuzminēsi, kad viņš to gribēs pateikt. Toties grieķis ir vaļsirdīgs kā bērns un vienmēr gatavs runāt patiesību, taču nespēj. Viņš raugās uz pasauli citādāk nekā mēs. Viņa dīvainajās acīs katra lieta mirdz un laistās visās krāsās gluži kā Ēģiptes debesis un ūdeņi. Vai tad var paļauties uz viņa spriedumu? Tēbu dinastijas laikā tālu ziemeļos bijusi pilsētele Troja, kādu pie mums ir tūkstošiem. Šai vistu kūtij sākuši uzbrukt visādi salašņas un tā apnikuši nedaudzajiem iedzīvotājiem, ka tie pēc desmit gadu nemiera nodedzinājuši šo mazo cietoksni un pārcēlušies uz citu vietu. Vārdu sakot, parastas laupītāju būšanas…. Taču kādas dziesmas grieķi dzied par Trojas kaujām! Mēs smejamies par visiem tiem brīnumiem un varonību, jo par visiem šiem notikumiem savā laikā saņēmām precīzas ziņas. Tie ir skaidri meli. Un tomēr mēs klausāmies viņu dziesmās, kā bērns klausās savas aukles pasakās, un nespējam no tām atrauties!.. Tādi ir grieķi: dzimuši meļi, taču patīkama un vīrišķīga tauta. Ikviens no viņiem drīzāk ziedos dzīvību nekā teiks taisnību.

Un ko lai domāju par feniķiešiem? — troņmantnieks jautāja.

Tie ir gudri cilvēki, strādīgi un drošsirdīgi, taču veikalnieki: viņiem visa dzīve saistās ar peļņu. Feniķieši ir kā ūdens — daudz atnes, daudz aiznes un visur iespiežas. Tādēļ arī jāraugās, lai viņi neielavās Ēģipte — pa spraugām, slepus. Ja viņiem labi samaksāsi un dosi cerību vēl vairāk nopelnīt, — viņi būs lieliski spiegotāji Visu, ko mēs zinām par slepeno kustību Asīrija, mēs esam uzzinājuši no viņiem.

— Un jūdi? — princis vaicāja, nodūris skatienu.

— Jūdi ir apsviedīga tauta, taču viņi Ir drūmi fanātiķi un dzimuši Ēģiptes ienaidnieki. Kad viņi sajutīs sev uz kakla Asīrijas nagloto sandali, viņi pievērsīsies mums. Kaut nebūtu par vēlu! Taču izmantot viņu pakalpojumus var… Protams, ne šeit, bet Nīnivē un Babilonijā.

Bija redzams, ka faraons ir noguris. Ramzess atvadoties nokrita viņa priekšā uz vaiga. Ķēniņš tēvišķi apskāva viņu, pēc tam princis devās pie mātes.

Ķēniņiene, sēdēdama savā istabā, auda smalku audeklu dievu ģērbiem, bet galma sievietes šuva vai darināja puķu pušķus. Jauns priesteris kvēpināja vīraku Isīdas statujas priekšā.

— Māt, es atnācu tev pateikties un atvadīties. Ķēniņiene piecēlās un, apkampusi dēlu, sacīja ar asarām:

— Kā tu esi pārvērties!.. Tu esi jau vīrietis!.. Es tik reti tevi sastopu, ka varētu aizmirst tavus vaibstus, ja tavs veidols mūžam nedzīvotu manā sirdī. Nejaukais!.. Es tik daudz reižu braucu uz tavu muižu ar ķēniņa vietvaldi, domādama, ka tu pēdīgi beigsi dusmoties, bet tu izvedi man pretī savu mīļāko…

— Piedod!.. Piedod man!.. — Ramzess sacīja, skūpstīdams māti.

Ķēniņiene devās ar viņu dārzā, kur auga neparasti ziedi, un, kad viņi palika vieni, teica:

Esmu sieviete, un man rūp sieviete un māte. Vai gribi ņemt šo meiteni līdzi ceļojumā? Atceries, ka troksnis un kņada, kas būs ap tevi, var viņai un bērnam kaitēt. Grūtniecēm vislabākais ir klusums un miers.

Tu runā par Sāru? — Ramzess izbrīnījies jautāja. — Viņa ir grūta? Viņa neko man par to nav teikusi…

Varbūt viņa kaunas vai arī pati nezina… — ķēniņiene atteica. — Katrā ziņā ceļojums…

Man ne prātā nenāk ņemt viņu līdzi! …. — princis iesaucas. — Bet kādēļ viņa slēpj no manis?…. It kā tas nebūtu mans bērns ….

Neesi tik aizdomīgs! — māte viņu sarāja. — Tā ir parasta jaunu meiteņu kautrība… Bet varbūt viņa baidās, ka tu viņu pametīsi.

Es taču nevaru viņu ņemt uz savu pili! — princis pārtrauca, tik aizkaitināts, ka ķēniņienes acīs atmirdzēja smaids, bet viņa apslēpa to aiz skropstām.

Nevajag tik rupji atgrūst sievieti, kas tevi mīlējusi. Es zinu, ka tu esi viņu nodrošinājis. Mēs arī viņai iedosim kaut ko no savas puses. Ķēnišķu asiņu bērnam nekā nedrīkst trūkt…

Protams, — Ramzess atbildēja, — mans pirmdzimtais, lai gan viņam nebūs mantinieka tiesību, jāuzaudzina tā, lai man nenāktos viņa dēļ kaunēties un lai viņš man nevarētu vēlāk pārmest.

Atvadījies no mātes, Ramzess gribēja braukt pie Sāras, taču vispirms atgriezās savās istabās.

Viņā bangoja divējādas jūtas: dusmas uz Sāru, ka meitene slēpusi no viņa sava vārguma iemeslu, un lepnums, ka viņš drīz būs tēvs.

Viņš — tēvs!.:. Tas piešķīra viņam nopietnību, nostiprināja viņa stāvokli karavadoņa un vietvalža amatā. Tēvs — tas vairs nav jauneklis, kam ar godbijību jānoraugās uz vecākiem cilvēkiem.

Princis bija aizgrābts un aizkustināts. Viņam gribējās redzēt Sāru, apskaut viņu un apdāvināt.

Atgriezies savā pils daļā, viņš sastapa divus Lejasēģiptes nomarhus, kas bija ieradušies pie viņa ar ziņojumu. Uzklausījis viņus, Ramzess jutās noguris. Turklāt viņu gaidīja vakara pieņemšana, kuru viņš nevēlējās nokavēt.

«Atkal netikšu pie viņas,» princis nodomāja. «Nabadzīte, nav redzējusi mani jau divas dekādes.» Viņš pasauca nēģeri.

— Vai pie tevis ir būris, ko tev iedeva Sara, kad mēs sagaidījām ķēniņu?

Pie manis, — nēģeris atbildēja.

Tad paņem no tā vienu balodi un izlaid,

Baloži ir jau apēsti.

Kas tos apēdis?

— Es sacīju pavāram, ka šie putni ir no Sāras kundzes, un viņš tikai jūsu augstībai gatavoja no tiem cepešus un pastētes.

— Kaut jūs krokodils aprītu! — princis sapīcis iesaucās.

Viņš lika pasaukt Tutmosu. un pavēlēja viņam nekavējoties braukt pie Sāras. Izstāstījis savam adjutantam notikumu ar baložiem, viņš piebilda:

— Aizved viņai smaragda auskarus, kājsprādzes un rokassprādzes un divus talantus. Pasaki, ka es nedusmojos, ka viņa slēpusi no manis grūtniecību, taču piedošu viņai, ja bērns būs vesels un skaists. Un, ja viņa dzemdēs puisēnu, uzdāvināšu viņai vēl vienu muižu!..