Faraons

Pirmā nodaļa

Draudīgas valodas par lībiešu algotņiem sāka izplatīties arī Būbastijā. Runāja, ka priesteru atlaistie kareivji, atgriežoties dzimtenē, sākumā ubagojuši, tad zaguši un visbeidzot sākuši laupīt un dedzināt ēģiptiešu ciemus, nogalinādami cilvēkus. Dažu dienu laikā tikušas izpostītas pilsētas dienvidos no Merīda ezera. Aizgājusi bojā arī tirgotāju un svētceļnieku karavāna, kas atgriezusies no Uit-Mehita oāzes. Visa rietumu robeža bija apdraudēta, un pat no Terentuisas iedzīvotāji sāka bēgt projām, jo arī tai apkaimē no jūras puses uzradās lībiešu bandas, kuras it kā bija sūtījis bargais vadonis Musāvasa, kas dzīries pasludināt visā tuksnesī svētu karu pret Ēģipti.

Tādēļ, ja dažreiz vakaros debesis rietumpamalē pārāk ilgi sārtojās, Būbastijas iedzīvotājus pārņēma bailes. Cilvēki pulcējās ielās, kāpa uz lēzenajiem jumtiem vai rāpās kokos, no kurienes kliedza, ka Menufā un Sehemā redzami ugunsgrēki. Gadījās viņu vidū arī tādi, kuri pat tumsā spēja saskatīt bēgošus iedzīvotājus vai lībiešu bandas, kas garām, melnām kolonnām tuvojās Būbastijai.

Lai gan pilsētnieki bija satraukti, noma pārvaldītāji neko nedarīja, jo centrālās varas iestādes nesūtīja viņiem nekādus rīkojumus.

Ramzess zināja par satraukumu pilsētā un redzēja Būbastijas augstmaņu vienaldzību. Lāgiem viņu sagrāba niknums, jo viņš nebija saņēmis no Memfisas nekādas pavēles, bet, tā kā nedz Nofri, nedz Mentesufiss sarunas par šiem draudīgajiem notikumiem neuzsāka, arī vietvaldis pie viņiem negriezās un karalietām nepievēršas.

Galu galā princis vispār vairs neapmeklēja pie Būbastijas stāvošo karaspēku, toties, savācis pilī visu dižciltīgo jaunatni, dzīroja un līksmojās, slāpēdams sirdī naidu pret priesteriem un bažas par valsts likteni.

Gan tu redzēsi, — viņš reiz sacīja Tutmosam, — svētie pravieši beigu beigās panāks, ka Musāvasa sagrābs Lejasēģipti un mums būs jābēg uz Tēbām un varbūt pat uz Sunetu, ja vien mūs no turienes savukārt nepatrieks etiopieši.

Tev taisnība, — Tutmoss atteica, — mūsu varasvīri izturas kā nodevēji.

Atira mēneša (augusts — septembris) pirmajā dienā troņmantnieka pilī notika lielas dzīres. Tās sākās divos pēcpusdienā, un saule vēl nebija paguvusi norietēt, kad visi jau bija piedzērušies. Nonāca pat tiktāl, ka vīrieši un sievietes vārtījās pa pielaistīto, ziediem un sadauzītu krūku lauskām klāto grīdu.

Princis viņu vidū bija visskaidrākais. Viņš negulēja uz grīdas, bet sēdēja krēslā, turēdams uz ceļiem divas skaistas dejotājas, no kurām viena dzirdīja viņu ar vīnu, bet otra slacīja viņa galvu ar stiprām smaržvielām.

Šai brīdī zālē ienāca adjutants un, pārkāpis pāri dažiem atmanu zaudējušiem dzīrotājiem, piegāja pie troņmantnieka.

— Valdniek, — viņš čukstēja, — svētie Nofri un Mentesufiss vēlas nekavējoties runāt ar tevi.

Troņmantnieks atgrūda dejotājas un pietvīcis, ar vīnu nolaistītās drānās nedrošā solī devās uz savām istabām augšstāvā.

Ieraudzījuši viņu tādā stāvokli, Nofri un Mentesufiss saskatījās.

Ko vēlaties, svētie tēvi? — troņmantnieks, atkrizdams krēslā, jautāja.

Nezinu, vai spēsi mūs uzklausīt, — Mentesufiss apmulsis atbildēja.

A! Jūs domājat, ka esmu piedzēries? — princis iesaucās. — Neraizējieties! Patlaban visa Ēģipte ir tik apmāta un apstulbota, ka dzērājiem, šķiet, atlicis visvairāk prāta…

Priesteri sarauca pieres, tomēr Mentesufiss uzsāka:

Vai tev zināms, ka faraons un augstā padome nolēmusi atlaist divdesmit tūkstošus algotņu?

Pieņemsim, ka nav zināms, — princis pārtrauca. — Jūs taču ne tikai neturējāt par vajadzīgu jautāt man padomu tik svarīgā lietā, bet pat nepaziņojāt man, ka četri pulki jau atlaisti un ka šie cilvēki aiz bada uzbrūk mūsu pilsētām…

Vai tikai tu nenosodi faraona pavēli? — Mentesufiss vaicāja.

Nevis faraona, bet to nodevēju, kuri, izmantojot mana tēva un pavēlnieka slimību, grib pārdot valsti asīriešiem un lībiešiem…

Priesteri apstulba. Šādus vārdus viņiem vēl nebija sacījis neviens ēģiptietis.

Atļauj mums, princi, atgriezties pēc dažām stundām, kad tu būsi atguvies… — Nofri sacīja.

Nav vajadzības. Es zinu, kas notiek uz mūsu rietumu robežas… Pareizāk sakot, zinu nevis es, bet gan mani pavāri, zirgupuiši un grīdu mazgātājas. Taču varbūt tagad, godājamie tēvi, jums labpatiks arī man atklāt savus plānus?

Lībieši sadumpojušies, — Mentesufiss nesatricināmā mierā atteica, — un sāk vākt bandas ar nodomu uzbrukt Ēģiptei. Saskaņā ar faraona un augstās padomes gribu tev, valdniek, jāsapulcina karaspēks, kas atrodas Lejasēģiptē, un jāiznīcina dumpinieki.

— Kur pavēle?

Mentesufiss izvilka no azotes pergamentu ar zīmogiem un pasniedza troņmantniekam.

— Tātad no šī brīža es esmu virspavēlnieks un man pieder augstākā vara šai provincē? — troņmantnieks jautāja.

Tik tiešām tā.

Un man ir tiesības noturēt ar jums kara padomi?

Protams, — Nofri atbildēja, — kaut vai tūlīt…

— Sēdieties! — princis sacīja. Priesteri paklausīja.

Es jautāju jums — tas nepieciešams maniem plāniem —, kādēļ atlaisti lībiešu pulki.

Atlaidīs vēl arī citus, — Mentesufiss piebilda. — Augstā padome grib tikt vaļā no divdesmit tūkstošiem dārgi atalgotu kareivju, lai sagādātu faraona kasei četrus tūkstošus talantu gadā, bez kuriem galms var nonākt lielās grūtībās…

…kas tomēr nedraud visnožēlojamākajam ēģiptiešu priesterim, — troņmantnieks piezīmēja.

Tu aizmirsti, ka nevienu priesteri nedrīkst saukt par nožēlojamu, — Mentesufiss atteica. — Un tas, ka nevienam no viņiem nedraud trūkums, ir viņu atturīgās dzīves nopelns.

— Tādā gadījumā laikam dievi izdzer vīnu, ko ik dienas piegādā tempļiem, un akmens elki izrotā savas sievietes ar zeltu un dārgakmeņiem, — princis zobgalīgi noteica. — Taču nerunāsim par jūsu atturību. Ne jau tādēļ priesteru padome padzen divdesmit tūkstošus kareivju un atdara Ēģiptes vārtus laupītājiem, ka faraona kase būtu tukša.

— Bet kādēļ tad?

Lai izdabātu ķēniņam Tiglatpalasaram! Un, tā kā faraons atteicies atdot asīriešiem Feniķiju, jūs gribat novājināt valsti citādā veidā — atlaist algotņus un izraisīt karu uz mūsu rietumu robežas.

— Lai dievi man ir liecinieki — tu pārsteidz mūs, princi! — Mentesufiss iesaucās.

Faraonu ēnas būtu vēl vairāk pārsteigtas, ja dzirdētu, ka šai pašā Ēģiptē, kur ķēniņa vara ir pagalam saistīta, kāds haldejiešu krāpnieks ietekmē valsts likteni…

— Es neticu savām ausīm! — Mentesufiss attrauca. — Par kādu haldejieti tu runā, princi?

Troņmantnieks nīgri iesmējās.

— Es runāju par Beroju… Ja tu, svētais vīrs, neesi dzirdējis par viņu, pajautā godājamam Nofri, un, ja ari viņš aizmirsis, lai apvaicājas Herhoram vai Pentueram… Lūk, jūsu tempļu dižais noslēpums! Aizdomīgs svešzemnieks, kas, gluži kā zaglis, ielavījies Ēģiptē, uztiepj augstās padomes locekļiem kaunpilnu līgumu, kādu varētu parakstīt, vienīgi zaudējot kaujas, visus pulkus un abas galvaspilsētas. Un iedomājieties tikai — to paveicis viens cilvēks, acīmredzot Tiglatpalasara spiegs! Bet mūsu gudrie tā ļāvuši sevi apmāt, ka, tiklīdz faraons aizliedzis viņiem atdot Feniķiju, viņi atlaiž pulkus un izraisa karu uz rietumu robežas. Vai tas nav briesmīgi, — Ramzess, vairs nespēdams valdīties, turpināja, — ka laikā, kad būtu jāpalielina armija par trīssimt tūkstošiem cilvēku un jāvirza tā uz Nīnivi, šie dievbijīgie bezprāši padzen divdesmit tūkstošus kareivju un pielaiž uguni pašu mājai?

Nofri, bāls un nekustīgs, ne vārda nesacīdams, noklausījās šīs zobgalības. Pēdīgi viņš ierunājās:

— Es nezinu, valdniek, no kāda avota tu smel savas ziņas. Kaut nu tas būtu tikpat skaidrs un tīrs kā augstās padomes locekļu sirdis! Taču pieņemsim, ka tev ir taisnība un kāds haldejiešu priesteris pratis piedabūt padomi parakstīt smago līgumu ar Asīriju. Bet, ja tas tiešām tā ari būtu, kā tu zini, ka šo priesteri nav sūtījuši dievi, kas ar viņa muti brīdinājuši mūs par Ēģiptei draudošām briesmām?

— Kopš kura laika jūs tik ļoti uzticaties haldejiešiem?

— Haldejiešu priesteri ir ēģiptiešu priesteru vecākie brāļi, — Mentesufiss piebilda.

— Tad varbūt arī asīriešu ķēniņš ir faraona pavēlnieks?

— Nezaimo, princi! — Nofri viņu bargi pārtrauca. — Tu iedrošinies aizskart vissvētākos noslēpumus, bet par to sūri maksājuši arī dižāki vīri par tevi.

— Labi, es neaizskaršu jūsu noslēpumus. Taču kā var zināt, kurš haldejietis ir dievu sūtnis, bet kurš — ķēniņa Tiglatpalasara spiegs?

— Pēc brīnumiem, — Nofri atbildēja. — Ja pēc tavas pavēles, princi, šai istabā sanāktu gari, ja neredzami spēki paceltu tevi gaisā, mēs sacītu, ka tevī iemājojuši nemirstīgie, un uzklausītu tavu padomu.

Ramzess paraustīja plecus.

Arī es esmu redzējis garus, tos darbināja jauna meitene… Un esmu redzējis cirkā burvju mākslinieku karājamies gaisā…

— Tu tikai nepamanīji tievās aukliņas, kuras turēja zobos viņa četri palīgi, — Mentesufiss piebilda.

Princis atkal iesmējās un, atminējies, ko Tutmoss viņam bija stāstījis par Nofri aizlūgumiem, zobgalīgi noteica:

— Ķēniņa Heopsa laikā kāds virspriesteris ļoti gribējis lidot pa gaisu. Viņš lūdzis dievus, bet saviem kalpotājiem licis vērot, vai neredzams spēks neceļ viņu gaisā. Un iedomājieties, svētie vīri, — kopš tā laika nav bijis dienas, kad pravieši neapgalvotu virspriesterim, ka viņš paceļas gaisā — gan ne augstāk kā pirksta tiesu virs grīdas. Taču… kas jums noticis, jūsu godība? — Ramzess pēkšņi jautajā Nofri.

Patiešām, noklausījies stāstu par sevi pašu, virspriesteris sazvārojās krēslā un būtu nokritis, ja viņu neatbalstītu Mentesufiss.

Ramzess apmulsa. Viņš pasniedza vecajam vīram nodzerties, ierīvēja viņam pieri un deniņus ar etiķi un sāka viņu apvēdināt ar vēdekli.

Drīz svētais Nofri atguvās un, piecēlies kājās, vērsās pie Mentesufisa:

— Šķiet, mēs varam doties projām?

— Es arī tā domāju.

— Un ko es lai daru? — troņmantnieks vaicāja, juzdams, ka noticis kas nelāgs,

— Pildi virspavēlnieka pienākumus! — Mentesufiss dzedri attrauca,

Abi priesteri svinīgi paklanījās un izgāja.

Troņmantnieks jau bija pilnīgi atskurbis un juta sirdi lielu smagumu. Viņš atskārta, ka pieļāvis divas rupjas kļūdas: atklājis priesteriem, ka zina viņu lielo noslēpumu, un nežēlīgi izzobojis Nofri.

Princis būtu ar mieru atdot gadu no dzīves, lai izdzēstu no viņu atmiņas visu, ko skurbumā bija pateicis. Taču bija jau par vēlu.

«Neko darīt,» troņmantnieks domāja, «esmu nodevis sevi un iemantojis niknus ienaidniekus. Žēl. Cīņa sākas man visneizdevīgākajā brīdī. Taču atkāpties nedrīkst. Ne viens vien faraons cīnījies ar priesteriem un uzvarējis tos pat bez īpaši stipriem sabiedrotajiem.»

Ramzess tik skaidri sajuta, cik bīstams ir viņa stāvoklis, ka tūdaļ pat pie sava tēva svētās galvas nozvērējās nekad vairs tik daudz nedzert,

Viņš lika ataicināt Tutmosu. Tas ieradās nekavējoties pilnīgi skaidrā.

— Sākas karš, un es esmu virspavēlnieks, — troņmantnieks paziņoja.

Tutmoss dziļi palocījās.

Un es nekad vairs nepiedzeršos, — princis piebilda. — Vai zini — kādēļ?

Karavadonim jāvairās no vīna un reibinošām smaržām, — Tutmoss atteica.

Es to biju piemirsis un pateicu priesteriem…

Ko? — Tutmoss izbailēs vaicāja.

… ka ienīstu viņus un smejos par viņu brīnumiem.

Nav liela nelaime! Domāju, ka viņi necer uz cilvēku mīlestību.

Un ka zinu viņu politiskos noslēpumus, — princis piemetināja.

— Ai! — Tutmoss iesaucās. — To nu gan nevajadzēja!

— Nekas, — Ramzess sacīja. — Nekavējoties sūti ziņnešus uz pulkiem, lai rīt no rīta visi komandieri ierodas uz kara padomi! Liec iedegt trauksmes signālus, lai viss Lejasēģiptes karaspēks rīt pat dodas uz rietumu robežu! Nomarhiem piekodini, lai gatavo pārtikas, apģērbu un ieroču krājumus!

Mums būs lielas grūtības ar celšanos pāri Nīlai? — Tutmoss aizrādīja.

Tādēļ visas laivas un visi kuģi jāsapulcina Nīlas attekās. Jāpieprasa arī, lai nomarhi izveido rezerves pulkus.

Tikmēr Nofri un Mentesufiss bija atgriezušies savos mājokļos pie Ptaha tempļa. Kad viņi bija nonākuši cellē, virspriesteris Nofri pacēla rokas un iesaucās:

Nemirstīgo dievu trijotne, Osīrij, Isīda un Hor, glābiet Ēģipti no bojāejas! Kopš laika gala neviens faraons nav tā zaimojis priesterus kā nupat šis zaļknābis… Ko es runāju — faraons? Neviens ienaidnieks, neviens hets, feniķietis vai lībietis nebūtu uzdrīkstējies tā pulgot priesteru neaizskaramību!

Vīns Jauj ielūkoties cilvēka sirdī, — Mentesufiss sacīja.

Bet šī jaunekļa sirds ir čūsku ņudzeklis. Viņš nievā priesterus, zobojas par brīnumiem, netic dieviem.

Taču visvairāk man gribētos zināt, — Mentesufiss domīgi sacīja, — no kurienes viņš padzirdējis par jūsu sarunām ar Beroju. Un to, ka viņš zina, esmu gatavs apzvērēt.

Tā ir briesmīga nodevība! — Nofri atbildēja, saķerdams galvu.

Dīvaini… Jūs bijāt tikai četri…

Nē. Par Beroju zināja Isīdas virspriesteriene, divi priesteri, kas viņam norādīja ceļu uz Seta templi, un priesteris, kurš viņu sagaidīja pie vārtiem. Pag! — Nofri apķērās. — Šis priesteris visu laiku sēdēja pazemē… Un ja nu viņš noklausījies?

Katrā ziņā viņš nebūs izpaudis noslēpumu zaļknābim, bet kādam nopietnākam cilvēkam. Un tas jau ir bīstami.

Pie celles durvīm pieklauvēja Ptaha tempļa virspriesteris svētais Sens.

Miers ar jums! — viņš sacīja ienākdams.

Lai svētīta tava sirds!

Esmu atnācis tālab, ka runājat tik skaļi, it kā būtu notikusi kāda nelaime. Vai tik jūs nebiedē karš ar tiem lībiešu plukatām? — Sens vaicāja.

Ko tu domā par troņmantnieku? — Mentesufiss viņam vaicāja.

— Es domāju, — Sens atteica, — ka viņš priecājas par karu un ir apmierināts ar savu virspavēlnieka stāvokli. Tas ir dzimis karavadonis. Kad raugos viņā, nāk prātā

Ramzesa lauva… Šis jauneklis gatavs viens mesties virsū lībiešu bandām, un viņš tik tiešām tās izklīdinās,

— Šis zeņķis var iznicināt visus mūsu tempļus un noslaucīt Ēģipti no zemes virsas, — Nofri piebilda.

Svētais Sens aši izņēma zelta amuletu, ko nēsāja pie krūtīm, un nočukstēja:

«Bēdziet, ļaunie vārdi, uz tuksnesi… Pazūdiet, nedariet pāri taisnajiem ļaudīm!» Ko gan tu runā?! — viņš piebilda skaļāk, kā pārmezdams.

Godājamam Nofri taisnība, — Mentesufiss ierunājās. — Tev apsāpētos galva un vēders, ja cilvēka lūpas spētu atkārtot zaimus, kurus mēs šodien dzirdējām no šī jaunekļa.

Nejoko, pravieti! — virspriesteris Sens sašuta. — Es drīzāk ticētu tam, ka ūdens deg un gaiss dzēš uguni, nekā tam, ka Ramzess atļaujas zaimot.

Viņš to darīja it kā skurbumā, — Nofri dzēlīgi piebilda.

Kaut arī tā. Es nenoliedzu, ka princis ir vieglprātis un uzdzīvotājs, bet — lai viņš zaimotu?!

Tā domājām arī mēs, — Mentesufiss noteica, — un, būdami pārliecināti, ka pazīstam viņa raksturu, pēc prinča atgriešanās no Hathoras tempļa pat pārstājām viņu novērot.

Tev bija žēl zelta, lai maksātu par to, — Nofri sacīja. — Redzi, kādas sekas ir sīkai nolaidībai!

Bet kas īsti noticis? — Sens nepacietīgi vaicāja.

Teikšu skaidri un gaiši: troņmantnieks pulgo dievus…

Ak!

Nosoda faraona pavēles…

Vai tas var būt?!

Augstās padomes locekļus sauc par nodevējiem…

Ko tu runā?!

Un ir kaut kā uzzinājis par Beroja ierašanos un pat par viņa tikšanos ar Nofri, Herhoru un Pentueru Seta templī.

Virspriesteris Sens, saķēris galvu, sāka skraidīt pa celli.

— Tas nevar būt! — viņš murmināja. — Tas nevar būt! Kāds laikam būs nobūris šo jaunekli! Varbūt feniķiešu priesteriene, kuru viņš nolaupījis no tempļa?

Šī atziņa Mentesufisam šķita tik trāpīga, ka viņš palūkojās uz Nofri, taču aizkaitinātais virspriesteris neļāva sevi apmulsināt.

— Vispirms jāizdara izmeklēšana un jāuzzina, ko princis darījis pēc atgriešanās no Hathoras tempļa, — Nofri sacīja. — Viņam bija ļauta pārāk liela brīvība, viņš pārāk daudz sagājās ar neticīgajiem un ar Ēģiptes ienaidniekiem. Un tu, godājamais Sen, palīdzēsi mums…

Pēc šīs sarunas virspriesteris Sens nākošajā rītā lika sasaukt ļaudis uz svinīgu dievkalpojumu Ptaha templī.

Krustcelēs un laukumos nostājās vēstītāji un, pūzdami taures un flautas, sauca kopā tautu. Kad bija sanācis pietiekami daudz klausītāju, viņiem paziņoja, ka Ptaha templī trīs dienas no vietas tikšot noturēti aizlūgumi, lai labais dievs dod Ēģiptei uzvaru pār lībiešiem un viņu vadonim Musāvasām lai uzsūta spitālību, aklumu un vājprātu.

No rīta līdz vēlai naktij vienkāršā tauta drūzmējās pie tempļa mūriem, aristokrātija un bagātie pilsētnieki pulcējās priekštelpā, bet vietējie un kaimiņu nomu priesteri upurēja Ptaham un lūdza dievu pašā svētnīcā.

Trīsreiz dienā notika svinīga procesija, kuras laikā templim apkārt zelta laivā nesa aizklātu dieva veidolu. Ļaudis krita pie zemes, skaļi sūdzēdami savus grēkus, un pūli esošie pravieši, uzdodot atbilstošus jautājumus, palīdzē i a viņiem tos nožēlot. Tas pats notika tempļa priekštelpā. Bet, tā kā dižciltīgajiem un bagātajiem nepatika, visiem dzirdot, paļāt sevi, svētie tēvi veda grēknožēlniekus sāņus un klusiņām sniedza viņiem padomus un pamācības.

Dienas vidū dievkalpojums kļuva sevišķi svinīgs. Šai laikā kareivji, kas devās uz rietumiem, nāca šurp, lai sariem tu virspriestera svētību un piešķirtu jaunu spēku saviem amuletiem, kuriem piemita spēja vājināt ienaidnieka triecienus.

Lāgiem templī nogranda pērkons, bet naktī virs piloniem plaiksnīja zibeņi. Tā bija zīme, ka dievs uzklausījis lūgšanas vai arī sarunājas ar priesteriem.

Kad, svinībām beidzoties, trīs augstie priesteri — Sens, Nofri un Mentesufiss — sanāca uz slepenu apspriedi, stāvoklis jau bija noskaidrojies.

Dievkalpojums gan bija devis templim ap četrdesmit talantu ienākumu, taču kādi sešdesmit talanti jau bija izlietoti dāvanām vai nomaksājot parādus dažādiem aristokrātijas pārstāvjiem un augstākajiem virsniekiem.

Bija savāktas šādas ziņas.

Kareivju vidū klīda valodas, ka, tiklīdz princis Ramzess uzkāpšot tronī, viņš uzsākšot ar Asīriju karu, Kas visiem karotājiem sagādāšot lielus labumus. Pat visparastākais kareivis atgriezīšoties no šī karagājiena ar tūkstoš drahmām, bet varbūt ari ar lielāku laupījumu. Tauta runāja, ka faraons, pēc uzvaras atgriezies no Nīnives, katram zemniekam uzdāvināšot pa vergam un uz vairākiem gadiem atbrīvošot ēģiptiešus no nodokļiem. Turpretī aristokrātija uzskatīja, ka jaunais faraons pirmām kārtām atņemšot priesteriem un atdošot muižniecībai visas ieķīlātās muižas, kas bija nonākušas tempļu īpašumā. Tāpat klīda baumas, ka viņš valdīšot patstāvīgi, bez augstās priesteru padomes līdzdalības.

Visos sabiedrības slāņos valdīja pārliecība, ka princis Ramzess, lai nodrošinātu sev feniķiešu palīdzību, pievērsies dievietei Ištarai un dedzīgi viņu pielūdz. Bija skaidri zināms, ka troņmantnieks reiz apmeklējis dievietes templi naktī un redzējis tur kaut kādus brīnumus. Bagātnieki zināja stāstīt, ka Ramzess upurējis templim dāsnas veltes un par to saņēmis priesterieni, kurai jāstiprina viņa ticība.

Visas šīs ziņas bija ievācis Sens un viņa priesteri. Savukārt svētie tēvi Nofri un Mentesufiss pavēstīja viņam citu ziņu, kuru bija saņēmuši no Memfisas. Haldejiešu priesteri un brīnumdari Beroju Seta tempļa pazemē bija ievedis priesteris Nerhets, kurš pēc diviem mēnešiem, izprecinot savu meitu, apdāvinājis viņu ar dārglietām un nopircis jaunlaulātajiem lielu muižu. Un, tā kā Nerhetam agrāk nebija bijis tik prāvu ienākumu, radās aizdomas, ka šis priesteris slepus noklausījies Beroja sarunā ar ēģiptiešu augstmaņiem un vēlāk par lielu naudu pārdevis vienošanās noslēpumu feniķiešiem.

Uzklausījis to visu, virspriesteris Sens sacīja:

Ja svētais Berojs patiešām ir brīnumdaris, tad vispirms uzprasiet viņam, vai Nerhets nav izpaudis noslēpumu.

Brīnumdarim Berojam tas jau tika jautāts, — Nofri atteica, — taču svētais vīrs atbildējis, ka par šo lietu viņš nevēloties runāt, turklāt piebildis, ka, pat ja kāds arī noklausījies viņu sarunā un izpaudis to feniķiešiem, ne Ēģipte, ne Haldeja no tā necietīšot un tātad, ja atradīšoties vainīgais, pret viņu jāizturoties žēlsirdīgi.

Svēts! Tiešām svēts ir šis vīrs… — Sens nočukstēja.

— Un ko jūsu godība, — Nofri vērsās pie Sena, — domā par princi troņmantnieku un satraukumu, ko izraisījusi viņa rīcība?

— Teikšu to pašu, ko Berojs: troņmantnieks nenodarīs Ēģiptei ļaunumu, tādēļ mums jābūt augstsirdīgiem pret viņu…

— Bet šis jauneklis ņirgājas par dieviem, netic brīnumiem, apmeklē svešus tempļus, musina tautu… Tas ir ļoti nopietni, — rūgti sacīja Nofri, kas nespēja piedot Ramzesam rupjo zobošanos par viņa dievbijīgajiem centieniem.

Virspriesteris Sens mīlēja Ramzesu, tādēļ, labsirdīgi smaidīdams, atteica:

— Kurš zemnieks Ēģiptē gan negribētu sev vergu, lai smagu darbu aizstātu ar tīksmu dīkdienību? Un vai pasaulē ir cilvēks, kurš nesapņotu būt brīvs no nodokļiem? Par to, ko viņš iemaksā valsts kasē, viņa sieva, viņš pats un viņa bērni taču varētu nopirkt sev skaistus tērpus un baudīt visādus labumus.

Dīkdienība un izšķērdība samaitā cilvēku, — Mentesufiss noteica.

— Kurš kareivis, — Sens turpināja, — gan nevēlas karu un negrib iegūt tūkstoš drahmu vai pat vairāk? Un vēl es vaicāšu jums, svētie tēvi: kurš nomarhs, kurš muižnieks labprāt maksā parādus un netīko pēc tempļu bagātības?

— Tā ir bezdievīga alkatība, — Nofri nomurmināja.

— Un, beidzot, — Sens sacīja, — kurš troņmantnieks nav sapņojis par priesteru varas ierobežošanu, kurš faraons savas valdīšanas sākumā nav gribējis atbrīvoties no augstās padomes ietekmes?

— Tavi vārdi ir pilni gudrības, — Nofri sacīja, — bet kas no tiem būtu secināms?

Tas, ka jums nav jāapsūdz troņmantnieks augstās padomes priekšā, jo nav tādas tiesas, kas varētu vainot princi par to, ka zemnieki negrib maksāt nodokļus, bet kareivji vēlas karu. Gluži pretēji — pārmest varētu jums, ka neesat diendienā novērojuši princi un apvaldījuši viņa aušīgos izlēcienus, bet tagad ceļat pret viņu tik daudz apsūdzību, turklāt pilnīgi nepamatotu!

Tādos gadījumos ne jau tas ir slikti, ka cilvēks ir grēcīgs — tā allaž bijis —, bet gan tas, ka neesam pasargājuši viņu no grēka. Mūsu svētā upe Nīla, Ēģiptes māte, ļoti drīz piesārņotu kanālus, ja inženieri tos neuzmanītu dienu un nakti.

Un ko tu sacīsi, svētais tēvs, par tiem zaimiem, kurus princis atļāvās sarunā ar mums? Vai piedosi viņām ņirgāšanos par brīnumiem? — Nofri jautāja. — Šis jauneklis taču rupji aizskāris manu dievbijību.

Tas, kurš runā ar dzērāju, pats sevi pazemo, — Sens attrauca. — Jums nebija tiesību apspriest svarīgas valsts lietas ar ieskurbušo princi. Jūs esat pieļāvuši kļūdu, ieceldami piedzērušu cilvēku par armijas virspavēlnieku. Karavadonim allaž jābūt skaidrā prātā.

Noliecu galvu tavas gudrības priekšā, — Nofri atteica, — taču esmu par to, ka jāiesniedz sūdzība par troņmantnieku augstajai padomei.

Bet es esmu pret sūdzību, — Sens uzstājīgi iebilda. — Padomei jāpavēsta par troņmantnieka uzvedību — taču ne jau sūdzības, bet gan parasta ziņojuma veidā,

— Arī es esmu pret sūdzību, — Mentesufiss sacīja. Redzēdams, ka abi priesteri ir pret viņu, Nofri atteicās no savas prasības. Taču viņš neaizmirsa aizvainojumu un saglabāja sirdī naidu.

Tas bija gudrs un dievbijīgs, bet atriebīgs sirmgalvis. Viņš drīzāk piedotu, ka viņam nocērt roku, bet sava priestera goda aizskaršanu — nemūžam.