Faraons

Trešā nodaļa

Dusmās kvēlodams, princis Ramzess rāpās kraujā, viņam nopakaļ kūlās Tutmoss. Svītām parūka bija sagriezusies, liekā bārdiņa nokritusi, un viņš nesa to rokā. Viņš bija noguris un liktos bāls, ja nebūtu smiņķa kārtas uz sejas.

Beidzot troņmantnieks apstājās pakalna gala. No aizas skanēja karavīru balsu murdoņa un ripojošu ballistu dunoņa. Viņu priekšā pletās Gošenas zeme, aizvien vēl saules gaismas apmirdzēta. Šķita, ka tā nav zeme, bet gan zeltains padebesis, kurā sapnis izaudis ainavu, izrotādams to ar smaragdiem, sudrabu, rubīniem, pērlēm un topaziem

Troņmantnieks pastiepa roku uz priekšu,

— Skaties, — viņš vērsās pie Tutmosa, — tur ir mana zeme, bet šeit mana armija … Un lūk, tur visaugstākās celtnes ir priesteru pilis, bet šeit priesteris komandē manu karaspēku!.. Vai to var paciest?

Tā vienmēr bijis, — Tutmoss atteica, bailīgi pavērdamies apkārt.

Meli! Es zinu šīs valsts vēsturi, kas apslēpta jums. Karavadoņi un valdnieki allaž bijuši faraoni, katrā ziņā enerģiskākie no tiem. Viņu dienas aizritēja, nevis upurējot dieviem un skaitot lūgšanas, bet gan pārvaldot valsti…

Bet ja tāda ir faraona griba… — iestarpināja Tutmoss.

Mans tēvs nevar gribēt, lai nomarhi valdītu patvarīgi un Etiopijas vietvaldi uzskatītu tikpat kā par ķēniņu ķēniņu. Viņš nevar gribēt arī, lai viņa armija apiet divas zelta vaboles tikai tāpēc, ka mums kara ministrs ir priesteris…

Tas ir slavens karavadonis… — nočukstēja pagalam nobijies Tutmoss.

Kas viņš par karavadoni! Varbūt izpelnījies slavu ar to, ka sakāvis saujiņu lībiešu laupītāju, kuri bēg, kolīdz ierauga ēģiptiešu karavīrus? Bet palūk, kā rīkojas mūsu kaimiņi. Jūdi vilcinās ar nodevu nomaksu un maksā aizvien mazāk un mazāk. Viltīgie feniķieši ik gadus nozog pa kādam kuģim no mūsu flotes. Pret hetu uzbrukumiem mums nākas turēt austrumos lielu armiju, bet Babilonijā un Nīnivē uzliesmojusi kustība, kas rod atbalsi visā Mesopotāmijā. Un, lūk, priesteru valdīšanas sekas: manam vecvectēvam bija simt tūkstošu talantu liels gada ienākums un simt sešdesmit tūkstošus liela armija, bet manam tēvam ir tikai piecdesmit tūkstoši talantu un simt divdesmit tūkstošus liela armija … Un kas tā par armiju! Ja nebūtu grieķu korpusa, kas to pieskata gluži kā aitusuns aitas, ēģiptiešu karavīri jau sen klausītu vienīgi priesteriem, bet faraons pārvērstos par nožēlojamu nomarhu.

Kā tu to zini?… Kāpēc tu tā domā? — brīnījās Tutmoss.

Es pats esmu no priesteru kārtas! Viņi skoloja mani, kad es vēl nebiju troņmantnieks. Kad pēc tēva nāves — lai viņš dzīvo mūžos! — kļūšu par faraonu, es uzlikšu viņiem uz kakla savu bronzas sandalē apauto kāju… Taču vispirms iegūšu viņu dārgumu krātuves, kuras vienmēr bijušas pilnas, bet kopš Ramzesa Lielā laikiem sākušas īpaši pietūkt un tagad ir tik bagātas, ka tām līdzināties nevar pat faraona manta.

Vai! mums abiem, — nopūtās Tutmoss. — No tavu nodomu smaguma iegrūtu pat tas tur paugurs, ja vien spētu dzirdēt un saprast. Bet kur ir tavi spēki?… palīgi?… karavīri?… Pret tevi nostāsies visa tauta, varenas priesteru kārtas vadība… Un kurš būs tavā pusē? Troņmantnieks iegrima domās. Beidzot viņš atteica:

Armija…

Prāva tās daļa sekos priesteriem. — Grieķu korpuss…

Muca ūdens Nīlā. — Ierēdņi…

Puse no tiem nāk no priesteru kārtas. Ramzess skumji papurināja galvu un apklusa.

Pa kailu, akmeņainu nogāzi viņi sāka kāpt lejā. Pēkšņi Tutmoss, kas bija mazliet aizsteidzies priekša, iesaucas:

Vai man tiešām rādās?.. Skaties, Ramzes!.. Starp šīm klintīm paslēpusies otra Ēģipte!..

Tā laikam ir kāda priesteru muiža, kas nemaksā nodokļus, — rūgti noteica troņmantnieks.

Pie viņu kājām atradās auglīga ieleja, kas atgādināja dakšas, kuru zari iesniegušies klintājos. Gar vienu zaru rindojās vairākas mājeles kalpotajiem un slējās īpašnieka vai pārvaldnieka nams. Šeit auga palmas, vīnogulāji, olīvkoki, vīģeskoki ar gaisa saknēm, cipreses, pat jauni baobabi. Vidū tecēja strauts, bet kalnu nogāzēs par-simt soļu attālumā cits no cita bija izveidoti nelieli aizsprosti.

Nokāpuši pie vīnogulājiem, kas bija pilni nobriedušu ķekaru, viņi izdzirda sievietes balsi, kas vai nu sauca kādu, vai skumīgi dziedāja:

— Kur esi, mana vistiņa? Atsaucies — kur esi, mīļotā?… Kālab aizbēgi no manis? Vai tad es nedzirdinu tevi ar svaigu ūdeni un nebaroju ar tīriem graudiem, ka pat vergi skaudībā nopūšas … Kur esi — atsaucies!.. Pielūko, nakts tevi pārsteigs, un tu nejaudāsi atkļūt mājās, kur visi par tevi rūpējas. Vai arī no tuksneša atlidos rudais vanags un saplosīs tavu sirsniņu. Velti tad sauksi savu saimnieci, kā tagadiņ saucu es tevi… Atsaucies, jo es apskaitīšos un aiziešu un tev nāksies tecēt mājas vienai…

Dziesma skanēja aizvien tuvāk un tuvāk ceļiniekiem. Dziedātāja jau bija dažus soļus no viņiem, kad Tutmoss, palūkojies no krūmiem, iesaucās:

— Skaties, Ramzes, cik daiļa meitene!

Taču troņmantnieks nevis paskatījās, bet gan izskrēja uz taciņas pretī dziedātājai. Tā patiešām bija skaista meitene ar grieķiskiem sejas vaibstiem un ziloņkaula krisas adu: No galvas plīvura apakšas spraucās laukā mezgla savīti, kupli, melni mati. Viņa bija tērpusies baltā, viegli krītošā hitonā, kuru vienā pusē pieturēja ar roku; zem caurspīdīgā audama, gluži kā divi āboli, rožaini vizēja meitenīgas krūtis.

— Kas tu esi, skaistule? — Ramzess jautāja.

Skarbās grumbas nozuda viņam no pieres, acis iekvēlojas.

Ak, Jahve! Tēvs!.. — izbailēs apstājusies, iesaucās meitene. Taču pēc brīža viņa nomierinājās un viņas samtainās acis atkal atguva bikli skumju izteiksmi.

Ka tu šeit nokļuvi? — viņa jautāja Ramzesam viegli dreboša balsī. — Redzu, tu esi karavīrs, bet karavīri šeit nedrīkst nākt.

— Kālab nedrīkst?

— Tālab, ka šī zeme pieder lielam kungam, Senusertam…

— Olio!.. — pasmaidīja Ramzess.

— Nesmejies, jo tūlīt nobālēsi. Senuserta kungs kalpo par rakstvedi pie Haija kunga, kas nēsā viņa godības Memfisas nomarha vēdekli… Bet mans tēvs redzējis viņu un kritis viņa priekšā pie zemes.

— Oho!.. — Ramzess smējās vēl gardāk.

Tavi vārdi ir nekaunīgi, — sacīja meitene, saraukdama uzacis. — Ja tava seja nebūtu tik labsirdīga, es nodomātu, ka esi grieķu algotnis vai laupītājs.

Vēl jau viņš nav laupītājs, bet dienās var kļūt par vislielāko laupītāju, kāds vien pasaulē dzīvojis, — iejaucas švītīgais Tutmoss, sakārtodams savu parūku.

Un tu laikam esi dejotājs? — jau drošāka kļuvusi, atteica meitene. — Esmu pat pārliecināta, ka redzēju tevi reiz gadatirgū Pi-Bailā. Vai tu nedīdīji tur čūskas?

Jaunekļi ielīksmojās.

Bet kas tu esi? — Ramzess vaicāja meitenei, cenšoties saņemt tās roku, taču viņa to atrāva.

Kā tu drīksti?! Esmu Sāra, Gedeona meita, viņš ir šīs muižas pārvaldnieks.

Jūdiete?… — Ramzess jautāja, un viņa sejai pārslīdēja ēna.

Un kas par to? — iesaucās Tutmoss. — Domā, jūdietes ir sliktākas par ēģiptietēm? Viņas tik ir biklākas un nepieejamākas, un tas viņu mīlestībai piešķir īpašu burvību.

— Tātad jūs esat pagāni? — Sāra ar cieņu noteica. — Varat atpūsties, ja esat noguruši, saplūciet sev vīnogas un ejiet. Mūsu kalpotāji par šādiem ciemiņiem nepriecājas.

Viņa pagriezās, lai dotos projām, taču Ramzess viņu apturēja:

— Pagaidi… Tu man patīc, un es nevēlos, lai tu mani pamet.

— Ļaunais gars tevi apmājis, vai? Neviens šai ieleja neuzdrošinātos tā ar mani runāt, — Sāra sašuta,

— Redzi, — iejaucās Tutmoss, — šis jauneklis ir Ptaha priesteru pulka virsnieks un kalpo par rakstvedi pie ta kunga, kas nēsā vēdekli tam, kurš nēsā Abu nomarha vēdekli.

— Redzu, ka viņš ir virsnieks, — atteica Sara, domīgi raudzīdamās Ramzesā. — Bet varbūt ari pats ir liels kungs? — viņa piebilda, pielikusi pirkstu pie lupām.

— Lai kas es būtu, tavs daiļums pārspēj manu dižciltību! — kaislīgi iesaucās Ramzess. — Saki — vai tiesa, ka jūs… ēdat cūkgaļu?

Sāra aizvainoti palūkojās viņā. Taču Tutmoss piemetināja:

— Skaidrs, ka tu nepazīsti jūdus! Viņi drīzāk nomirs nekā nobaudīs cūkas gaļu, kuru es nebūt par sliktu neuzskatu…

Bet vai kaķus jūs nogalināt? — tincināja Ramzess, spiezdams Sārai rokas un ielūkodamies viņai acīs.

Arī tas ir izdomājums, zemisks izdomājums! — iesaucās Tutmoss. — Tu varētu man to pajautāt, nevis gvelzt muļķības… Man trīs mīļākās bijušas jūdietes.

— Līdz šim tu runāji taisnību, bet tagad gan melo, — apskaitās Sāra. — Jūdiete nevienam nebūs mīļākā! — viņa lepni paziņoja.

— Pat mīļākā rakstvedim pie tāda kunga, kas nēsā Memfisas nomarha vēdekli? — zobgalīgi vaicāja Tutmoss.

— Pat viņam ne!

Pat mīļākā tam kungam, kas nēsā vēdekli? Sāra apmulsa, taču atbildēja:

Nē!

— Un pat pašam nomarham?

Meitenei nolaidās rokas. Viņa izbrīnā raudzījās te uz vienu, te uz otru jaunekli. Lūpas viņai drebēja, acis bija sai iesušās asaras.

Kas jūs tādi esat — viņa nobažījusies jautāja, — Jūs nokāpāt no kalniem ka ceļinieki, kas grib remdēt slāpes un izsalkumu. Taču runājat ar mani kā visdižākie kungi… Kas jūs tādi.esat?…

Tavs zobens, — viņa vērsās pie Ramzesa, — ir izrotāts ar smaragdiem, un ap kaklu tev ir tik krāšņa ķēde, kādas nav pat mūsu kunga — cienījama Senuserta dārgumu glabātavās…

Pasaki — man — vai ies tev patīku? — uzstājīgi vaicāja Ramzess, spiezdams Sarai roku un maigi ielūkodamies acīs.

Tu skaists ercenģelis Gabriels, taču es bīstos no Tevis

Pēkšņi no aizkalnes atskanēja taures skaņas.

— Tevi.aicina! — Tutmoss iesaucās.

— Un ja nu es būtu tik liels kungs kā Senuserte? — prtacis jautāja,

— Iespējams … — nočukstēja. Sara.

— Un ja nu es nēsātu Memfisas nomarha vēdekli?

Iespējams, ka patiešām esi tik augsts…Kaut kur tālumā atskanēja taures.

Ejam, Ramzes! — uzstājās satrauktais Tutmoss.

— Un, ja nu es būtu… Troņmantnieks, vai tu nāktu pie manis, meitene? — princis jautāja.

— Ak, Jahve! — iesaucās Sara, nomezdamās ceļos. Tagad jau no visām pusēm taures pūta trauksmi,

— Skrienam! — izmisumā sauca Tutmoss. — Vai tu nedzirdi, ka.nometnē trauksme?

Troņmantnieks veikli noņēma no kakla savu ķēdi un uzmeta to Sārai.

— Atdod — tēvam, — viņš sacīja, — es pērku tevi. Sveika!

Viņš kaisli noskūpstīja Sāru uz lūpām. Viņa apskāva troņmantnieka kājas. Ramzess izrāvās, noskrēja dažus soļus, tad atkal atgriezās, atkal klāja, skūpstiem viņas daiļo seju un kraukļmelnos matus, it kā nedzirdēdams trauksmainas taures skaņas.

— Faraona vārdā lūdzu tevi, nāc man līdzi — iekliedzas Tutmoss, satvēris princi aiz rokas.

Viņi skriešus metās uz to pusi, no kurienes skanēja taures. Ramzess palaikam grīļojās, — gluži kā piedzēries, un aizvien skatījās atpakaļ. Beidzot viņi sāka rāpties pretējā nogāzē.

«Un šis cilvēks,» domāja Tutmoss, «grib cīnīties ar priesteriem!!..»