Faraons

Sešpadsmitā nodaļa

Ap desmitiem vakarā pie faraona ieradās Hirams, tērpies tumšās drānās, kādas valkāja Memfisas tirgoņi.

Ko tu tā slapsties? — faraons aizvainots viņam jautāja. — Vai mana pils ir kāda spitālīgo patversme?

Ak, valdniek! — vecais feniķietis nopūtās. — Kopš esi kļuvis par Ēģiptes pavēlnieku, tie, kuri uzdrošinās tikties ar tevi un neziņot, ko esi runājis, tiek uzskatīti par noziedzniekiem…

— Kam tad jums jāziņo? — faraons vaicāja. Hirams pacēla acis un rokas pret debesīm.

Jūsu majestāte pazīst savus ienaidniekus… — viņš atbildēja.

Nav vērts viņus pieminēt, — faraons sacīja. — Tu zini, kādēļ esmu tevi ataicinājis? Gribu aizņemties dažus tūkstošus talantu…

Hirams ievaidējās un tā sagrīļojās, ka valdnieks atļāva viņam savā klātbūtnē apsēsties, kas bija lielākais pagodinājums.

Ērti apsēdies un atvilcis elpu, Hirams sacīja:

Kālab jāaizņemas, ja var arī citādi tikt pie lielas bagātības?

Kad iekarošu Nīnivi? — faraons viņu pārtrauca. — Tas vēl nebūs tik drīz, bet nauda man vajadzīga tūlīt.

Es nerunāju par karu, — Hirams atbildēja, — es runāju par tādu pasākumu, kas tūdaļ pat dotu valsts kasei prāvas summas un pastāvīgu gada ienākumu.

— Ka tas iespējams?

— Atļauj un palīdzi mums izrakt kanālu, kas savienotu Vidusjūru ar Sarkano jūru…

Faraons pietrūkās no krēsla.

Tu joko, vecais! — viņš iesaucās. — Kurš gan spēj paveikt tādu darbu, un kurš gribēs pakļaut Ēģipti briesmām? Jura taču mūs applūdinās…

Kāda jūra? Tak ne jau Sarkanā un ne Vidusjūra, — Hirams mierīgi atteica. — Es zinu, ēģiptiešu priesteri un inženieri ir pētījuši šo jautājumu un aprēķinājuši, ka tas ir ļoti izdevīgs pasākums… Izdevīgāku grūti iedomāties… Taču:.. viņi grib visu darīt paši, pareizāk — negrib, lai pie ta ķeras faraons.

— Kur tev pierādījumi? — Ramzess jautāja.

— Pierādījumu man nav, bet es atsūtīšu priesteri, kas tev visu izskaidros ar plāniem un aprēķiniem.

— Kas tas par priesteri? Brīdi padomājis, Hirams sacīja:

Vai varu paļauties, ka tas paliks starp mums? Viņš tev, valdniek, izdarīs lielākus pakalpojumus, nekā to spētu es. Viņam zināmi daudzi noslēpumi un daudzas … priesteru neģēlības…

Apsolu, — faraons atteica.

Šī priestera vārds ir Samentu. Viņš kalpo Seta templī pie Memfisas. Tas ir liels prātnieks, bet viņam vajadzīga nauda, un viņš ir ļoti godkārīgs … Un, tā kā priesteri neļauj viņam izcelties, viņš sacīja man — ja vien jūsu majestāte vēlēsies, viņš… gāzīšot priesteru kārtu. Viņš zina daudz noslēpumu … Ai, daudz!

Ramzess iegrima dziļās pārdomās. Viņš saprata, ka šis priesteris ir liels nodevējs, un vienlaikus atskārta, cik vērtīgus pakalpojumus Samentu varētu sniegt.

— Labi, — faraons sacīja, — es padomāšu par šo Samentu. Un tagad uz brīdi iedomāsimies, ka var uzbūvēt tādu kanālu. Kāds man no tā būs labums?

Pacēlis kreiso roku, Hirams sāka skaitīt uz tās pirkstiem.

Pirmkārt, — viņš sacīja, — Feniķija atdos Ēģiptei piecus tūkstošus talantu nenomaksāto nodevu. Otrkārt, Feniķija samaksās piecus tūkstošus talantu par tiesībām veikt darbus. Treškārt, kad sāksies darbi, mēs maksāsim Ēģiptei tūkstoš talantu nodokļu gadā un piedevām talantu par katriem desmit strādniekiem, kurus ta mums piegādās. Ceturtkārt, par katru ēģiptiešu inženieri mēs dosim jūsu majestātei talantu gadā. Piektkārt, kad darbi būs pabeigti, jūsu majestāte iznomās mums kanālu uz simt gadiem, un mēs maksāsim par to tūkstoš talantu gadā. Vai tā ir maza peļņa? — Hirams jautāja.

Bet tagad… šodien, — faraons sacīja, — vai dosit man šos piecus tūkstošus?

Ja tiks noslēgts līgums, dosim desmit tūkstošus un vēl pieliksim kādus trīs tūkstošus kā nodokli par trim gadiem uz priekšu.

Ramzess XIII kļuva domīgs. Neba pirmoreiz feniķieši piedāvāja ēģiptiešu faraoniem būvēt šo kanālu, taču allaž sastapās ar priesteru stūrgalvīgu pretestību. Ēģiptiešu priesteri vienmēr bija teikuši faraoniem, ka Ēģipti varot applūdināt Sarkanās jūras un Vidusjūras ūdeņi.

Bet, lūk, Hirams apgalvo, ka nekas tamlīdzīgs nenotikšot un ka priesteri to zinot…

— Jūs apsolāt, — faraons pec ilgāka brīža sacīja, — maksāt gadā tūkstoš talantu simt gadu laikā. Jus apgalvojat, ka šis smiltājos izraktais kanāls ir tik labs darījums, ka izdevīgāku grūti iedomāties … Es to nesaprotu un atzīšos, Hirarn, — man ir aizdomas…

Feniķietim iekvēlojās acis.

— Valdniek, — viņš sacīja, — pateikšu tev visu. Taču apzvēri man pie sava kroņa, pie sava tēva ēnas nevienam neatklāt šo noslēpumu …. Tas ir lielākais haldejiešu un ēģiptiešu priesteru un pat Feniķijas noslēpums. No tā atkarīga pasaules nākotne!

Nu, nu, Hiram … — faraons pasmaidīja.

Tevi, valdniek, — feniķietis turpināja, — dievi apveltījuši ar gudrību, enerģiju un cēlsirdību, tādēļ mēs tev uzticamies. Tu esi vienīgais valdnieks zemes virsū, kuram var atklāt šo noslēpumu, jo vienīgi tu spēj paveikt diženus darbus. Un tu sasniegsi tādu varenību, kādu vēl nav sasniedzis neviens cilvēks…

Faraons izjuta tīkamu lepnumu sirdī, taču neizrādīja to.

— Tu neslavē mani, — viņš sacīja Hiramam, — par to, ko vēl neesmu paveicis, bet pasaki — kādu labumu Feniķijai un manai valstij dos šis kanāls?

Hirams apsēdās ērtāk un klusinātā balsī iesāka:

— Tad zini, pavēlniek, — gan austrumos, gan dienvidos un ziemeļos no Asīrijas un Babilonijas nav vis tuksnesis vai purvāji, kur dzīvo briesmoņi, — tur atrodas plašas jo plašas zemes un valstis. Šīs zemes ir tik milzīgas, ka jūsu majestātes kājniekiem, kas slaveni ar saviem pārgājieniem, būtu gandrīz divi gadi jāsoļo uz austrumiem, lai šķērsotu tās.

Ramzess uzrauca uzacis kā cilvēks, kurš ļauj otram melot, lai gan saprot, ka tie ir meli.

Hirams viegli paraustīja piecus un turpināja: — Austrumos un dienvidos no Babilonijas, pie lielās jūras, dzīvo kad i simt miljoni cilvēku; viņiem ir vareni ķēniņi, priesteri viņiem ir gudrāki par ēģiptiešu priesteriem, viņiem ir senas grāmatas, prasmīgi amatnieki… Šīs tautas ne tikai prot darināt tikpat smalkus audumus, priekšmetus un traukus kā ēģiptieši, bet arī jau kopš neatminamiem laikiem ceļ virszemes un pazemes tempļus — un tie ir diženāki un bagātāki nekā Ēģiptē…

Turpini!.. Turpini!.. — faraons mudināja. Taču pēc Ramzesa sejas bija grūti noprast, vai viņu saistījis feniķieša stāsts vai arī viņš sašutis par Hirama meliem.

Šais zemēs ir pērles, dārgakmeņi, zelts, varš… Tur aug brīnumaina labība, ziedi un augi… Tur ir meži, kuros var mēnešiem ilgi klaiņot starp kokiem, kas ir resnāki par jūsu tempļu kolonnām un augstāki par palmām … Iedzīvotāji tur ir vienkārši un labsirdīgi… un, ja tu ar kuģiem aizsūtītu turp divus savus pulkus, tu varētu iekarot plašākas zemes nekā visa Ēģipte, bagātākas nekā Labirinta dārgumu krātuvē… Rīt, ja atļausi, atsūtīšu tev turienes audumu, koka, bronzas darinājumu paraugus. Atsūtīšu arī divus brīnišķīgo balzamu graudiņus, kurus norijot cilvēkam paveras mūžības vārti un viņš izjūt laimi, kāda lemta vienīgi dieviem…

Atsūti man audumu un darinājumu paraugus, — faraons piebilda, — taču balzāmi… lai paliek! Gan pagūsim izbaudīt mūžību un dievu klātesmi pēc nāves…

Bet tālāk uz austrumiem no Asīrijas, — Hirams turpināja, — atrodas vēl plašākas zemes — ar divsimt miljoniem iedzīvotāju.

Viegli gan tu piemet miljonus! — faraons pasmaidīja.

Hirams uzlika roku uz sirds.

— Zvēru, — viņš sacīja, — pie savu senču gariem un pie sava goda, ka runāju patiesību!

Faraons paliecās uz priekšu — viņu pārsteidza tik svinīgs zvērests.

— Stāsti! Stāsti tālāk! — viņš skubināja.

— Tad lūk, šīs zemes, — atkaļ uzsāka feniķietis, — ir ļoti dīvainas. Tur dzīvo ļaudis ar šķībām acīm un dzeltenu ādas krāsu. Šīm tautām ir ķēniņš, kuru sauc par Debesu dēlu un kuram palīdz valdīt gudrie, bet tie nav priesteri, un viņiem nav tādas varas kā Ēģiptē. Citādi šīs tautas atgādina ēģiptiešus. Tās godā mirušos senčus un rūpējas par viņu ķermeņiem. Tās lieto rakstību, kas līdzīga jūsu priesteru rakstībai, taču cilvēki tur staigā garās drānās no auduma, kas jums nav pazīstams, valkā sandales, kas atgādina mazus soliņus, bet galvā liek smailgalu kārbiņas … Viņu māju jumti arī ir smaili, ar uzliektām malām. Šīs neparastās tautas audzē daudz ražīgāku graudaugu par ēģiptiešu kviešiem un darina no tā dzērienu, kas ir stiprāks par vīnu. Viņiem ir arīdzan augs, kura lapas dod cilvēkam spēku, līksmu prātu un raisa možumu. Viņiem ir papīrs, un viņi apglezno to ar krāsainiem attēliem, viņiem ir māls, kas pēc apdedzināšanas top caurspīdīgs kā stikls un skan kā metāls … Rīt, ja jūsu majestāte atļaus, es atsūtīšu jums šo tautu izstrādājumu paraugus.

Tu stāsti brīnumus, Hiram! — faraons sacīja. — Taču es neredzu sakarību starp šiem tālo zemju jaukumiem un kanālu, kuru jūs gribat rakt…

Es tūdaļ paskaidrošu. Kad būs kanāls, visa feniķiešu un ēģiptiešu flote izbrauks Sarkanajā jūra, bet no tas dosies tālāk un pēc dažiem mēnešiem sasniegs šīs bagātās zemes, līdz kurām pa sauszemi gandrīz nav iespējams aizkļūt. Un vai jūsu majestāte, — Hirams kvēlošām acīm sacīja, — jau nesaskata dārgumus, kurus vairām tur iegūt: zeltu, dārgakmeņus, labību, kokus? Zvēru, valdniek, — viņš jūsmīgi turpināja, — ka tad tev būs vairāk zelta nekā tagad vara, koki nebūs dārgāki par salmiem, bet vergs — lētāks par govi… Tikai atļauj, valdniek, izrakt kanālu un piešķir mums piecdesmit tūkstošus algotņu…

Ramzess arīdzan aizrāvās.

Piecdesmit tūkstošus algotņu? — viņš atkārtoja. — Bet ko jūs man dosit par to?

Es jau sacīju: tūkstoš talantu gadā par tiesībām veikt darbus un piecus tūkstošus par strādniekiem, kurus mēs paši barosim un atalgosim.

— Un kurus nomocīsit ar darbu?

Lai dievi mūs pasargā! — Hirams iesaucās. — Kāds tur labums, ja iet bojā strādnieki? Jūsu majestātes kareivji, rokot kanālu, nestrādās vairāk kā tagad, būvējot nocietinājumus vai ceļus. Un kāda slava tev, valdniek! Kādi ienākumi valsts kasei! Kāds labums Ēģiptei! Visnabadzīgākajam zemniekam būs koka māja, vairāki lopi, darbarīki un, iespējams, pat vergs… Neviens faraons nav darījis valsti tik varenu un nav veicis tik diženu darbu!.. Jo kas gan ir nedzīvās un nekam nederīgās piramīdas salīdzinājumā ar kanālu, kas ļaus atvest bagātības no visām pasaules malām! ….

Un turklāt man būs piecdesmit tūkstoši kareivju uz austrumu robežas, — faraons piebilda.

Bez šaubām! — Hirams iesaucās. — Redzot tādus spēkus, kuru uzturēšana jūsu majestātei neko nemaksās, Asīrija neuzdrošināsies izstiept roku pēc Feniķijas.

Plāns bija tik žilbinošs un solīja tādus labumus, ka Ramzess XIII jutās apskurbis. Taču viņš neizrādīja to.

Hiram, — viņš sacīja, — tavi solījumi ir vilinoši…. Tik vilinoši, ka es baidos, vai tie neizraisīs kādas nepatīkamas sekas… Tādēļ man pašam viss labi jāapdomā un jāapspriežas ar priesteriem…

Labprātīgi viņi nekad tam nepiekritīs! — feniķietis iesaucās. — Taču — lai dievi piedod man zaimošanu! — esmu pārliecināts: ja augstākā vara valstī tagad pārietu priesteru rokās, pēc diviem trim mēnešiem viņi piedāvātu mums uzsākt šo būvi…

Ramzess palūkojās viņā ar vēsu nicinājumu.

— Atstāj priesterus manā ziņā, — viņš sacīja, — un labāk pierādi, ka viss, ko tu runāji, ir patiesība! Kas es būtu par ķēniņu, ja nespētu novērst traucēkļus starp savu gribu un valsts interesēm?

— Tu patiešām esi dižens valdnieks, — Hirams nočukstēja, palocīdamies līdz zemei.

Bija jau vēla nakts. Feniķietis atvadījās no faraona un kopā ar Tutmosu atstāja pili. Bet nākošajā dienā atsūtīja ar Dagonu šķirstiņu ar nezināmo zemju dārgumu paraugiem. Faraons atrada tajā dievu veidoliņus, indiešu audumus un gredzenus, opija graudiņus, bet otrā nodalījumā — sauju rīsu, tējas lapiņas, dažas apgleznotas porcelāna tasītes un vairākus krāsas un tušas zīmējumus uz papīra.

To visu ārkārtīgi uzmanīgi aplūkojis, faraons bija spiests atzīt, ka neko tamlīdzīgu nekad nav redzējis: ne rīsus, ne papīru, ne cilvēku attēlus ar smailgala cepurēm un greizām acīm.

Viņš vairs nešaubījās, ka ir kāda sveša zeme, kurā viss ir citāds nekā Ēģiptē: kalni, koki, mājas, tilti, kuģi….

«Un šī zeme droši vien pastāv jau gadsimtiem ilgi,» viņš domāja. «Mūsu priesteri zina par to, pazīst tās bagātības, taču neko nesaka …. Viltīgie nodevēji!.. Tie grib ierobežot faraonu varu, iegrūst viņus postā, lai vēlāk gāztu no troņa. Ai, mani priekšteči un pēcteči!» viņš domās teica. «Piesaucu jūs par lieciniekiem, ka darīšu šīm nelietībām galu! Es celšu godā gudrību, bet iznīdēšu liekulību; es dāvāšu Ēģiptei ilgus miera gadus.»

Tā prātodams, faraons pacēla acis un ieraudzīja Dagonu gaidām pavēles.

— Tavs šķirstiņš ir ļoti interesants, — viņš sacīja augļotājam. — Taču … ne jau to es gribēju no jums…

Feniķietis uz pirkstgaliem piegāja tuvāk un, noslīdzis faraona priekšā uz ceļiem, nočukstēja:

— Kad jūsu majestātei labpatiks parakstīt līgumu ar godājamo Hiramu, Tīra un Sīdona noliks pie jūsu kājām visas savas bagātības.

Ramzess sarauca uzacis. Viņu aizkaitināja nekaunība, ar kādu feniķieši iedrīkstējās izvirzīt viņam savus noteikumus. Viņš dzedri attrauca:

— Es vēl padomāšu un došu Hiramam atbildi. Tu vari iet, Dagon.

Pēc feniķieša aiziešanas Ramzess atkal iegrima domās. Viņa sirdī brieda neapmierinātība.

«Šie tirgoņi,» viņš prātoja, «uzskata mani par savu sabiedroto. Viņi pat uzdrošinās vilināt mani ar zelta maisu, lai piespiestu parakstīt līgumu! Tādu nekaunību nepieļautu neviens faraons. Diezgan! Ļaudis, kas Tiglatpalasara sūtņu priekšā krīt uz vaiga, nedrīkst sacīt man: «Paraksti, tad dabūsi…» Muļķa feniķiešu žurkas, kas, ielavījušās ķēniņa pilī, uzskata to par savu alu!..»

Jo ilgāk viņš domāja, jo skaidrāk atcerējās Hirama un Dagona izturēšanos, jo negantākas dusmas viņu pārņēma.

«Kā viņi uzdrošinās!.. Kā viņi uzdrošinās izvirzīt man noteikumus!»

Ei… Tutmos! — viņš pasauca. Mīlulis tūdaļ pat ieradās.

Ko pavēlēsi, valdniek?

Aizsūti kādu no zemākajiem virsniekiem pie Dagona ar vēsti, ka viņš vairs nav mans baņķieris! Viņš ir par stulbu, lai ieņemtu tik augstu stāvokli…

Bet kuram tad tu piešķirsi šo godu?

Pagaidām nezinu. Būs jāizvēlas kāds no ēģiptiešu vai grieķu tirgotājiem… Ļaunākajā gadījumā — griezīsimies pie priesteriem.

Šī ziņa aplidoja visas ķēniņa pilis, un nepagāja ne stunda, kad tā sasniedza Memfisu. Visā pilsētā stāstīja, ka feniķieši krituši faraona nežēlastībā, un pievakarē pūlis sāka demolēt ienīsto svešzemnieku tirgotavas. Priesteri sajuta atvieglojumu. Herhors pat ieradās pie svētā Nofri un sacīja viņam:

Mana sirds nojauta, ka mūsu valdnieks novērsīsies no šiem pagāniem, kuri sūc tautas asinis. Domāju, ka mums kaut kādā veidā jāpateicas viņam.

Un varbūt jāatdara viņa priekšā mūsu mantnīcu durvis? — svētais Nofri dzēlīgi jautāja. — Nesteidzies, godātais… Esmu jau iepazinis šo jaunekli, un vai! mums, ja kaut reizi ļausim viņam gūt virsroku…

Bet ja viņš pārtrauks sakarus ar feniķiešiem?

Ar to viņš vienīgi iegūs — nevajadzēs maksāt parādu, — Nofri atteica.

Manuprāt, — brīdi padomājis, sacīja Herhors, — ir pienācis brīdis, kad mēs varam atgūt jaunā faraona labvēlību. Iekarsīgs dusmās — viņš prot arī būt pateicīgs. Esmu to izbaudījis…

Tu maldies ikvienā vārdā! — stūrgalvīgais Nofri viņu pārtrauca. — Pirmkārt, princis vēl nav faraons, tādēļ ka nav kronējies templī… Otrkārt, viņš nekad nebūs īsts faraons, jo atteicies iesvētīties virspriesteru kārtā. Un, visbeidzot, mums viņa žēlastības nevajag; viņam pašam vajadzētu lūgt piedošanu dieviem, kurus tas pulgo ik uz soļa!

Dusmās aizelsies, Nofri atvilka elpu un turpināja:

Viņš nodzīvoja mēnesi Hathoras templī, kur apguva augstāku gudrību, un uzreiz pēc tam sāka biedroties ar feniķiešiem. Turklāt viņš gāja uz Ištaras templi un vēl ieguva šī tempļa priesterieni, kas vispār ir pretrunā ar jebkuras reliģijas priekšrakstiem… Pēc tam atklāti ņirgājās par manu dievbijību… Viņš sapinās ar tādiem pašiem vējgrābšļiem kā pats un ar feniķiešu starpniecību izdibināja valsts noslēpumus… Un, tikko uzkāpis tronī… pareizāk sakot, uz pirmā troņa pakāpiena, jau apkauno priesterus, musina zemniekus un kareivjus un atjauno sakarus ar saviem draugiem feniķiešiem… Vai esi aizmirsis to visu, godājamais Herhor? Bet, ja tomēr atceries, vai neaptver, cik bīstams mums šis zaļknābis? Viņš taču stūrē valsts kuģi, kas jāizvada starp virpuļiem un klintīm. Kurš man galvos, ka šis bezprātis, kas vakar aicinājis feniķiešus pie sevis, bet šodien jau sanīdies ar viņiem, rīt nepazudinās visu valsti?

Kas no tā visa izriet? — Herhors jautāja, cieši vērdamies virspriesterim acīs.

Tas, ka mums nav pamata viņam pateikties un reizē izrādīt savu vājumu. Viņam par varēm gribas dabūt naudu, bet mēs nedosim!

— Nu … un tālāk? — Herhors atkal jautāja.

Tālāk lai pārvalda valsti un palielina armiju bez naudas! — Nofri pikti atteica.

Bet… ja nu viņa izbadējusī armija gribēs izlaupīt tempļus? — Herhors taujāja.

— Ha-ha-ha! — Nofri sāka smieties.

Taču pēkšņi kļuva nopietns un, zemu palocījies, zobgalīgi sacīja:

Tas jau ir tavā ziņā, godājamais. Cilvēkam, kas tik daudzus gadus pārvaldījis valsti, jāapzinās šīs briesmas.

Labi, — Herhors lēnām iesāka, — pieļausim, ka es mācētu novērst valstij draudošās briesmas. Bet vai tu, svētais tēvs, būdams vecākais virspriesteris, spētu pretoties tam, kurš nopulgo priesteru kārtu un svētnīcas?

Brīdi viņi raudzījās viens otram acīs.

— Tu jautā man, vai es spētu? — Nofri atkārtoja. — Vai es spētu? Man nebūtu nemaz īpaši jāpūlas. Dievi man devuši varu pār pērkonu, kas izdeldēs ikvienu zaimotāju.

— Cst! — Herhors nočukstēja. — Lai notiek tā!

— Ar priesteru augstās padomes piekrišanu vai arī bez priesteru ziņas, — Nofri piebilda. — Kad laiva grimst, nav laika skaidroties ar airētājiem.

Abi izšķīrās drūmā noskaņojumā.

Tās pašas dienas vakarā faraons ataicināja viņus pie sevis.

Viņi ieradās noteiktajā laikā, zemu paklanījās faraonam un nostājās savrup, neskatīdamies viens uz otru.

«Vai būtu saķildojušies?» Ramzess nodomāja. «Nu ko, tas nemaz nav slikti.»

Brīdi vēlāk ienāca svētais Sens un pravietis Pentuers.

Ramzess apsēdās uz paaugstinājuma un, norādījis četriem priesteriem uz zemiem soliņiem sev iepretim, sacīja:

— Svētie tēvi! Neesmu līdz šim jūs aicinājis uz padomi, jo visas manas pavēles attiecās vienīgi uz kara lietām.

Tās ir tavas tiesības, valdniek, — Herhors piemetināja.

Esmu darījis visu, ko var tik neilgā laikā, lai nostiprinātu valsts aizsardzības spējas. Esmu dibinājis divas jaunas virsnieku skolas un atjaunojis piecus izformētus pulkus.

Tās ir tavas tiesības, valdniek, — Nofri sacīja.

Par citiem militāriem pārkārtojumiem es nerunāju, tālab ka jūs, svētie viri, tas nevar interesēt….

Tev taisnība, valdniek, — vienbalsīgi apliecināja Nofri un Herhors.

Taču ir kāds cits jautājums, — faraons paziņoja, apmierināts, ka viņam piekrīt šie augstmaņi, no kuriem viņš bija gaidījis iebildumus. — Tuvojas mana dievišķā tēva bēru diena, bet valsts kasē nav pietiekamu līdzekļu.

Nofri piecēlās no soliņa.

— Osīrijs Meri Amons Ramzess, — viņš sacīja, — bija taisnīgs ķēniņš. Viņš nodrošinājis savai tautai ilgstošu mieru un vairojis dievu slavu. Atļaujiet, jūsu majestāte, lai šī dievbijīgā faraona bēres notiek uz tempļu rēķina!

Ramzesu XIII pārsteidza un aizkustināja tēvam parādītais gods, Viņš brīdi klusēja, it kā nevarēdams rast atbildi, un pēdīgi sacīja:

— Esmu jums ļoti pateicīgs par godu, kuru jūs parādāt manam dieviem līdzīgajam tēvam. Dodu jums savu piekrišanu un vēlreiz pateicos…

Ramzess apklusa, atbalstīja galvu rokā un sēdēja tā, it kā izcīnīdams iekšēju cīņu. Pēkšņi viņš pacēla galvu, seja viņam bija atdzīvojusies, acis mirdzēja.

Mani aizkustina, — viņš sacīja, — jūsu labvēlības apliecinājums, svētie tēvi! Ja jums ir tik dārga mana tēva piemiņa, domāju, ka arī man jūs nevēlēsit ļaunu ….

Vai tu šaubies par to? — virspriesteris Sens jautāja.

Tev taisnība, — faraons turpināja, — es veltīgi turēju jūs aizdomās, ka esat aizspriedumaini pret mani. Taču gribu visu vērst par labu un būšu ar jums vaļsirdīgs…

Lai dievi tevi svētī, valdniek! — Herhors sacīja.

Teikšu atklāti. Mans dievišķais tēvs, būdams vecs un slims un pārlieku nododamies priestera pienākumiem, nespēja veltīt tik daudz spēka un laika valsts lietām, cik varu es. Esmu jauns, vesels, brīvs un tādēļ gribu valdīt un valdīšu pats. Tāpat kā karavadonim jākomandē armija pēc sava prāta, tā arīdzan es pārvaldīšu valsti. Tāda ir mana negrozāmā griba, un es no tā neatkāpšos. Taču es saprotu — pat vislielākā pieredze nevarētu man aizstāt uzticamus kalpus un gudrus padomdevējus. Tādēļ es dažkārt vaicāšu jums padomu dažādos jautājumos…

Tālab jau pastāv jūsu majestātes troņa augstā padome, — Herhors paziņoja.

— Labi, — faraons tikpat mundri turpināja, — es izmantošu jūsu pakalpojumus un tūdaļ pat, jau šajā pašā brīdī…

— Pavēli, valdniek… — Herhors sacīja.

Es gribu uzlabot ēģiptiešu tautas dzīvi. Bet, tā kā pārsteidzīga rīcība šādās lietās var tikai kaitēt, sākumam atvēlēšu tai pēc sešām darbadienām vienu atpūtas dienu…

Tā bijis astoņpadsmit dinastiju valdīšanas laikā. Šis likums ir tikpat vecs kā pati Ēģipte, — Pentuers ieminējās.

Atpūšoties ik septīto dienu, katram strādniekam būs piecdesmit brīvas dienas gadā, tas ir, viņa kungam būs jāzaudē piecdesmit drahmas. Bet miljons strādnieku dos valstij ap desmit tūkstošu talantu zaudējumu gadā, — Norfi sacīja. — Mēs jau to esam aprēķinājuši tempļos, — viņš piebilda.

— Jā — Pentuers apliecināja, — zaudējumi būs, bet tikai pirmajā gadā, jo, kad tauta atpūtīsies un nostiprinās savus spēkus, turpmākajos gados tā atstrādās visu ar uzviju.

— Tā ir, kā tu saki, — Nofri atbildēja, — taču katrā ziņā jāsagādā šie desmit tūkstoši talantu pirmajam gadam. Un es domāju, ka nebūtu par ļaunu arī divdesmit tūkstoši…

Tev taisnība, godājamais Nofri, — faraons ierunājās, — izdarot pārkārtojumus, kurus esmu iecerējis savā valstī, divdesmit un pat trīsdesmit tūkstoši talantu nebūs pārāk liela summa… Tādēļ, — viņš tūlīt piebilda, — man būs vajadzīga jūsu palīdzība, svētie vīri….

Mēs esam gatavi ikvienu tavu nodomu atbalstīt ar lūgšanām un procesijām, — Nofri sacīja.

— Protams, lūdziet dievus un aiciniet to darīt arī tautu. Taču piedevām dodiet valstij trīsdesmit tūkstošus talantu, — faraons atteica.

Virspriesteri klusēja.

Brīdi nogaidījis, faraons vērsās pie Herhora:

Tu klusē?…

Tu pats sacīji, valdniek, ka valsts kasē nav naudas pat Osīrija Meri Amona Ramzesa bērēm. Kur lai ņemam trīsdesmit tūkstošus talantu?

Un Labirinta dārgumi?

Tās ir dievu bagātības, kuras drīkst aiztikt tikai ārkārtējas valsts vajadzības brīdī, — Nofri atteica.

Ramzesu XIII sagrāba niknums.

Ja ne zemniekiem, — viņš iekliedzās, uzsizdams dūri pa troņa paroci, — tad man vajadzīga šī summa!

Tu vari, — Nofri atbildēja, — gada laikā iegūt vairāk nekā trīsdesmit tūkstošu talantu, bet Ēģipte — divreiz tik daudz.

Kādā veidā?

Ļoti vienkārši. Liec, valdniek, padzīt no mūsu zemes feniķiešus, — Nofri sacīja.

Šķita, ka faraons tūlīt metīsies nekaunīgajam priesterim virsū. Viņš bija nobālējis, lūpas viņam drebēja, acis bija izspiedušās no dobumiem. Taču viņš apvaldijās un apbrīnojami mierīgi sacīja:

— Nu diezgan! Ja jūs man nevarat dot labākus padomus, es iztikšu bez tiem … Mēs taču esam iedevuši feniķiešiem saistības rakstu — līdz pēdējam nomaksāt mūsu parādus. Vai tas tev neienāca prātā, Nofri?

— Piedod, valdniek, bet šobrīd mani nodarbina citas domas. Tavi senči bronzā un akmenī iekaluši, ka veltes, kuras viņi ziedojuši dieviem un tempļiem, pieder un mūžam piederēs dieviem un tempļiem.

— Un jums, — faraons zobgalīgi piebilda.

— Tikpat lielā mērā, cik valsts pieder tev, valdniek, — virspriesteris izaicinoši atbildēja, — Mēs sargājam un vairojam šis bagātības, bet izšķērdēt tās mums nav tiesību…

Dusmu pārņemts, faraons atstāja sanāksmi un devās uz savām istabām. Viņš bija atskārtis savu stāvokli visā tā skaudrumā.

Viņš vairs nešaubījās, ka priesteri viņu ienīst. Tie bija tie paši lepnības apstulbotie augstmaņi, kas pērngad nepiešķīra viņam Menfatas korpusu un padarīja viņu par vietvaldi vienīgi tādēļ, ka, pēc viņu domām, aiziedams no pils, viņš izrāda savu pazemību. Tie paši, kas sekoja katrai viņa kustībai, rakstīja par viņu ziņojumus un viņam, troņmantniekam, neteica ne vārda par līgumu ar Asīriju. Tie paši, kas krāpa viņu Hathoras templī un pie Sāls ezeriem apkāva gūstekņus, kurus viņš bija solījis apžēlot.

Faraons atcerējās Herhora klanīšanos, Nofri skatienus un viņu abu balss toni. Aiz ārējās godbijības vai ik brīdi pavīdēja augstprātība un nicinājums. Viņam vajadzīga nauda, bet priesteri piedāvā lūgšanas. Un vēl uzdrošinās apgalvot, ka viņš neesot vienīgais pavēlnieks Ēģiptē…

Jaunais faraons neviļus pasmaidīja: viņam ienāca prātā nolīgti gani, kuri saka saimniekam, ka viņš nav noteicējs par savu ganāmpulku. Taču patiesībā stāvoklis bija draudīgs. Valsts kasē bija atlikuši kādi tūkstoš talanti, kuru varēja pietikt septiņām, lielākais, desmit dienām. Un ko pēc tam?… Ko sacīs ierēdņi, kalpotāji un, galvenais, kareivji, kuri ne tikai nesaņems algu, bet gluži vienkārši cietīs badu?

Virspriesteriem, protams, ir zināms faraona grūtais stāvoklis, un, ja reiz viņi nesteidzas palīdzēt, — tātad grib viņu pazudināt… un pazudināt jau tuvākajās dienās, Vēl pirms tēva bērēm…

Ramzesam ienāca prātā kāds gadījums no bērnības.

Viņš vēl bija priesteru audzēknis, kad dievietes MLitas svētkos uzstājās visā Ēģiptē slavens āksts, kurš tēloja nelaimīgu varoni. Varonis pavēlēja — bet viņam neklausīja. Uz viņa dusmām atbildēja ar smiekliem. Un, kad viņš, gribēdams sodīt zobgaļus, paķēra cirvi, kāts salūza viņa rokā. Beigās viņam uzlaida virsū lauvu. Neaizsargātais varonis metās bēgt, taču izrādījās, ka viņu vajā nevis lauva, bet gan cūka lauvas ādā. Skolēni un skolotāji smējās līdz asarām, vērojot šīs izdarības, bet mazais princis sēdēja sadrūmis; viņam bija žēl cilvēka, kurš tiecās paveikt ko diženu, bet krita visiem par apsmieklu.

Šī aina un ar to saistītās izjūtas skaidri atdzīvojās faraona atmiņā.

«Par tādu viņi grib padarīt mani,» viņš pie sevis noteica.

Viņu pārņēma izmisums. Viņš saprata, ka, iztērējis pēdējo talantu, zaudēs savu varu un reizē ar to arī dzīvību.

Bet te viņa domas ieguva citu virzienu. Faraons apstājās istabas vidū.

«Kas mani gaida?… Tikai nāve … Es došos pie saviem slavenajiem senčiem, pie Ramzesa Lielā…. Taču viņiem es nevaru sacīt, ka aizgāju bojā neaizstāvēdamies … Tad pēc visām dzīves nelaimēm mani gaidītu mūžīgs negods …»

Kā? Viņš, lībiešu uzvarētājs, lai piekāptos dažiem liekuļiem, ar kuriem viegli tiktu galā viens aziātu pulks? Tātad tikai tālab, ka Nofri un Herhors grib valdīt pār Ēģipti un faraonu, viņa kareivjiem būs jācieš bads, bet miljons zemnieku nesaņems svētīgo atpūtu?… Vai tempļus nav cēluši viņa senči? Vai viņi tos nepiepildīja ar kara laupījumu? Kas uzvarēja kaujās — priesteri vai kareivji? Tad kam ir tiesības uz tempļu dārgumiem? Priesteriem vai faraonam un viņa armijai?

Jaunais faraons paraustīja plecus un lika pasaukt Tut-mosu.

Lai gan bija vēla nakts, ķēniņa mīlulis ieradās nekavējoties.

— Zini, — faraons sacīja, — priesteri atteicās man aizdot naudu, lai gan valsts kase ir tukša…

Tutmoss izslējās.

— Vai pavēlēsi aizvest viņus uz cietumu? — viņš jautāja.

— Un tu to izdarītu?

Nav Ēģiptē virsnieka, kurš neizpildītu mūsu pavēlnieka un vadoņa pavēli.

Tādā gadījumā, — faraons lēnām sacīja, — tādā gadījumā … nevajag nevienu apcietināt… Es pietiekami paļaujos uz sevi un nicinu viņus. Sprāgoni, ko cilvēks ierauga uz ceļa, viņš neies glabāt apkaltā lādē, bet apies tam apkārt…

— Taču hiēnu sēdina būrī, — Tutmoss iebilda.

— Vēl ir par agra, — Ramzess atbildēja. — Man. jābūt iecietīgam pret šiem cilvēkiem vismaz līdz mana tēva bērēm, citādi viņi var apgānīt viņa svēto mūmiju un iztraucēt viņa dvēseles mieru … Bet tagad, lūk, ko: dodies rīt pie Hirama un pasaki viņam, lai atsūta man to priesteri, par kuru esam runājuši.

Tiks izpildīts! Taču man tev jādara zināms, ka šodien pūlis postījis Memfisas feniķiešu namus…

Ak tā! To nu gan nevajadzēja!

Un vēl man liekas, — Tutmoss turpināja, — kopš esi licis Pentueram pētīt zemnieku un amatnieku stāvokli, priesteri musina nomarhus un muižniekus… Viņi apgalvo, ka tu gribot izputināt muižniekus par labu zemniekiem…

Un muižnieki tam tic?

Ir tādi, kuri tic, taču citi saka atklāti, ka tās esot priesteru Intrigas pret tevi.

Bet ja nu. es patiešām gribētu uzlabot zemnieku dzīvi? — faraons jautāja,

Tu, valdniek, darīsi to, ko uzskatīsi par vajadzīgu, — Tutmoss atbildēja.

Lūk, tāda atbilde man patīk! — līksmi Iesaucās Ramzess XIII. — Esi mierīgs un pasaki muižniekiem, ka viņi neko nezaudēs, pildot manas pavēles, gluži otrādi — viņu stāvoklis uzlabosies. Ēģiptes bagātības beidzot jāatņem necienīgajiem un jāatdod uzticamajiem kalpiem.

Faraons atvadījās no sava mīluļa, un apmierināts devās pie miera. Viņa mirklīgais izmisums tagad viņam šķita smieklīgs.

Nākamajā dienā ap pusdienlaiku viņa majestātei tika ziņots, ka ieradusies feniķiešu tirgotāju deputācija.

— Vai tikai netaisās sūdzēties par uzbrukumu viņu namiem? — faraons jautāja.

— Nē, — adjutants atteica, — viņi grib tev pasniegt veltes.

Tik tiešām, kādi pārdesmit feniķieši ar Rabsunu priekšgalā bija atnākuši ar dāvanām. Kad faraons iznāca pie viņiem, feniķieši nokrita pie zemes, pēc tam Rabsuns paziņoja, ka. pēc sena paraduma viņi uzdrošinoties nolikt savas niecīgās veltes pie kājām valdniekam! kas dāvājot viņiem dzīvību, bet viņu mantībai drošību,

Un sāka kraut galdos zelta bļodas, ķēdes un dārgakmeņiem pildītus kausus. Rabsuns nolika uz troņa pakāpieniem paplāti ar papirusa tīstokli, kur bija uzrakstīta feniķiešu apņemšanās dot armijai visu nepieciešamo par diviem tūkstošiem talantu,

Viss kopā bija dāsna dāvana kādu trīstūkstoš talantu vērtībā.

Faraons visžēlīgi pateicās uzticamajiem tirgotājiem., apsolīdams viņiem savu aizgādību. Feniķieši aizgāja aplaimoti.

Ramzess XIII atviegloti uzelpoja. Valsts kases izsīkšana un līdz ar to nepieciešamība lietot vardarbīgus līdzekļus pret priesteriem atvirzījās vēl par desmit dienām. Vakarā Tutmosa pavadībā viņa majestātes kabineta atkal ieradās godājamais Hirams. Šoreiz viņš nesūdzējās par nogurumu, bet, nokritis uz vaiga, raudulīgā balsī sāka lādēt muļķa Dagonu.

Man kļuvis zināms, — viņš uzsāka, — ka šis nešķīstenis iedrošinājies atgādināt jūsu majestātei mūsu norunu par kanālu līdz Sarkanajai jūrai… Kaut viņš iznīktu!.. Kaut viņu saēstu spitālība! … Lai viņa bērni top par cūkganiem, bet mazbērni piedzimst par jūdiem … Tu, valdniek, tikai pavēli — un visas bagātības, kādas vien Feniķijai pieder, tā noliks pie tavām kājām, neprasīdama nekādus līgumus un nekādas parādzīmes… Vai mēs kādi asīrieši vai … priesteri, — viņš piebilda čukstus, — un mums nepietiek ar vienu tik varena valdnieka vārdu?

Un ja nu es, Hiram, tiešām pieprasītu lielu summu? — faraons vaicāja.

Kādu?

Piemēram, trīsdesmit tūkstošus talantu,

Tagad? Uzreiz?

Nē, gada laikā.

— Tu saņemsi to, — Hirams atbildēja, ilgi nedomādams.

Faraons bija pārsteigts par šādu devību.

— Bet man vismaz jādod jums kāda ķīla…

— Tikai skata pēc, — feniķietis atbildēja. — Jūsu majestāte dos mums ķīlā raktuves, lai nemodinātu priesteru aizdomas. Citādi Feniķija atdotu jums sevi visu bez kādām ķīlām un parādzīmēm..

— Un kanāls? Vai līgums man jāparaksta tūlīt? — faraons jautāja.

— Nebūt ne. Tu noslēgsi līgumu, kad vēlēsies. Ramzesam šķita, ka prieks viņu spārnojis. Tikai tagad viņš sajuta ķēniņa varas saldmi — un turklāt ar feniķiešu gādību!

— Hiram, — viņš sacīja, vairs nevaldīdams pār sevi, — šodien pat dodu jums, feniķiešiem, atļauju būvēt kanālu, kas savienos Vidusjūru ar Sarkano jūru…

Sirmgalvis nokrita faraonam pie kājām.

Tu esi dižākais ķēniņš, kāds jebkad valdījis zemes virsū! — viņš iesaucās.

Pagaidām tu nedrīksti par to sacīt nevienam, jo manas slavas ienaidnieki ir nomodā. Bet par apliecinājumu dodu tev savu ķēniņa gredzenu…

Viņš novilka no pirksta gredzenu ar maģisku akmeni, uz kura bija iegravēts Hora vārds, un uzmauca to feniķietim pirkstā.

— Visas Feniķijas bagātības ir tavā rīcībā! — Hirams dziļi aizkustināts atkārtoja. — Tu paveiksi dižus darbus, un tavs vārds būs slavas apmirdzēts, kamēr vien spīdēs saule.

Faraons apskāva viņa sirmo galvu un lika viņam apsēsties,

— Tātad mēs esam sabiedrotie, — brīdi klusējis, faraons sacīja, — un es ceru, ka tas nesīs labklājību Ēģiptei un Feniķijai…

— Visai pasaulei! — Hirams iesaucās.

Pasaki man tomēr, princi, — kādēļ tu man tā uzticies?

Es pazīstu tavu cēlo raksturu… Ja tu, valdniek, nebūtu faraons, tu. pēc dažiem gadiem kļūtu par visbagātāko feniķiešu tirgotāju un mūsu padomes galvu…

Pieļausim, — Ramzess atteica, — taču, lai turētu jums doto solījumu, man vispirms jāiznīcina priesteri. Tā ir cīņa, bet cīņas iznākums nav zināms…

Hirams pasmaidīja.

— Valdniek, — viņš sacīja, — ja mēs būsim tik zemiski, ka pametīsim tevi, kad valsts kase ir tukša, bet ienaidnieki pārdroši, tu zaudēsi cīņu! Cilvēks bez līdzekļiem viegli kļūst mazdūšīgs, un no nabadzīga ķēniņa novēršas gan viņa armija, gan pavalstnieki, gan augstmaņi… Bet, tā kā tev, valdniek, ir mūsu zelts un mūsu aģenti, kā arī tava armija un karavadoņi, priesteri tev nesagādās vairāk rūpju kā skorpions zilonim. Tiklīdz uzliksi viņiem kāju, viņi būs samīti… Taču tā vairs nav mana darīšana. Dārzā gaida virspriesteris Samentu, kuram jūsu majestāte lika ierasties. Es aizeju. Tagad viņa kārta… Taču sagādāt naudu es neatsakos, un ar trīsdesmit tūkstošiem talantu jūsu majestāte var rēķināties…

Hirams atkal nokrita uz vaiga un devās projām, solīdams atsūtīt Samentu.

Samentu drīz vien bija klāt. Kā Seta priesterim pieklājas, viņš bija neskuvies, pinkainiem matiem. Seja viņam bija skarba, acīs vīdēja gudrība. Viņš paklanījās, lieki nezemodamies, un mierīgi izturēja faraona caururbjošo skatienu.

— Sēdies! — valdnieks sacīja.

Priesteris apsēdās uz grīdas,

— Tu man patīc, — Ramzess sacīja. — Tev ir hiksa stāja un sejas vaibsti, bet hiksi ir visdrosmīgākie kareivji manā armijā.

Un pēkšņi pajautāja:

— Vai tu pastāstīji Hiramam par mūsu priesteru nolīgumu ar asīriešiem?

Es, — Samentu atteica, nenovērsdams skatienu,

Arī tu piedalījies šai neģēlībā?

Nē, es tikai noklausījos viņu sarunu — Tempļu, tāpat kā jūsu majestātes piļu, sienās ierīkotas klausāmcaurules, pa kurām pat no pilonu virsotnēm var dzirdēt, ko runā pazemē…

Un no pazemes var uzrunāt cilvēkus, kas dzīvo augšstāva istabās… — faraons iestarpināja.

— liekot viņiem ticēt, ka viņi dzird dievu balsis, — priesteris nopietni piebilda.

Faraons pasmaidīja. Tātad doma, ka ne jau tēva gars runājis ar viņu un māti, bijusi pareiza,

Kādēļ tu uzticēji feniķiešiem tik svarīgu valsts noslēpumu? — Ramzess jautāja,

Es gribēju novērst kaunpilno līgumu, kas kaitēs gan mums, gan feniķiešiem.

— Tu varēji brīdināt kādu no ēģiptiešu augstmaņiem.

Kuru tad? — priesteris jautāja. — Tos, kuri Herhora priekšā ir bezspēcīgi, vai tos, kuri mani nosūdzētu, nolemjot mokpilnai nāvei? Es pateicu Hiramam, tādēļ ka viņš saietas ar mūsu augstmaņiem, ar kuriem es nekad nesatiekos.

Bet kādēļ Herhors un Nofri noslēguši tādu līgumu? — faraons jautāja,

— Tie, manuprāt, ir aprobežoti cilvēki. Viņus iebiedēja Berojs, dižais haldejiešu priesteris. Viņš pateica tiem, ka Ēģipti desmit gadus vajāšot ļauns liktenis un, ja mēs šai laikā uzsākšot karu ar Asīriju, mēs tikšot sakauti…

— Un viņi tam noticēja?

— Berojs esot rādījis viņiem brīnumus. Pat pacēlies gaisā… Tā, protams, ir liela māksla, taču es nekādi nesaprotu, kādēļ mums jāzaudē Feniķija, ja Berojs prot pacelties virs zemes,.

— Tātad arī tu netici brīnumiem?…

— Kā nu kuriem, — Samentu atteica. — Berojs, liekas, tiešām ir brīnumdaris, bet mūsu priesteri tikai krāpj gan tautu, gan valdniekus.

— Tu ienīsti priesteru kārtu? Samentu noplātīja rokas.

— Viņi mani arī necieš un, kas vēl ļaunāk, ņirgājas par mani it kā tādēļ, ka es kalpoju Setam. Bet patiesībā — kas tie par dieviem, kuriem ar aukliņām jāgroza galva un jākustina rokas? Vai arī — kas tie par priesteriem, kuri, izlikdamies dievbijīgi un atturīgi, dzīvo ar desmit sievietēm., tērē desmit un vēl vairāk talantu gadā, zog upurveltes no altāriem un nav neko gudrāki par augstākās skolas audzēkņiem?

— Bet tu savukārt pieņem dāvanas no feniķiešiem,

— No kā tad lai es ņemu? Vienīgi feniķieši pa īstam godā Setu, baidoties, ka tikai tas nenogremdē viņu kuģus. Bet pie mums to godā tikai nabagi, un, ja man būtu jāapmierinās ar viņu upuriem, es nomirtu badā kopā ar saviem bērniem.

Faraons nodomāja, ka šis priesteris tomēr nav ļauns cilvēks, lai gan izpauž tempļu noslēpumus. Turklāt viņš acīmredzot ir gudrs un runā patiesību.

Vai esi kaut ko dzirdējis par kanālu, kam jāsavieno Vidusjūra ar Sarkano jūru? — valdnieks atkal ievaicājās.

Šis plāns man Ir zināms, Vēl pirms dažiem simtiem gadu mūsu inženieri izstrādājuši kanāla projektu.

— Bet kādēļ tas līdz šim nav īstenots?

Priesteri baidās, ka Ēģiptē ieplūdis svešzemnieki, kas varētu sagraut mūsu ticību un līdz ar to mazināt viņu ienākumus.

Bet vai tā ir taisnība, ko Hirams stāstīja par tautām, kuras dzīvo tālu austrumos?

Tā ir visīstākā patiesība. Mēs zinām par tām jau sen, un nepaiet ne gadu desmits, kad mēs nesaņemtu no šīm zemēm kādu dārgakmeni, zīmējumu vai smalku darinājumu…

Faraons atkal iegrima domās un negaidīti jautāja:

Vai tu man uzticami kalposi, ja iecelšu tevi par savu padomdevēju?

Kalpošu tev uz dzīvību vai nāvi… Taču, ja kļūšu par faraona padomdevēju, sašutis priesteri, kas mani ienīst.

Bet vai tev neliekas, ka viņus var uzveikt?

Turklāt gluži viegli! — Samentu atteica.

Kāds būtu tavs plāns, ja es nolemtu tikt no viņiem vaļā?

Vajadzētu iegūt Labirinta dārgumu krātuvi, — priesteris paskaidroja.

— Bet vai tu mācētu līdz tai aizkļūt?

— Man jau ir daudz norādījumu. Pārējos atradīšu, jo zinu, kur meklēt.

— Un ko pēc tam? — faraons jautāja.

— Vajag ierosināt lietu pret Herhoru un Nofri, apsūdzot viņus valsts nodevībā. Par slepeniem sakariem ar Asīriju…

— Un kur pierādījumi?

— Tos mums palīdzēs atrast feniķieši, — priesteris atteica.

— Bet vai tas nedraud ar kādām briesmām Ēģiptei?

— Nepavisam ne. Pirms četrsimt gadiem faraons Amenhoteps Ceturtais gāza priesteru varu, ieviešot ticību vienīgajam dievam Ra-Hormahisam. Turklāt viņš, protams, sagrāba bagātības no citu dievu tempļiem. Un, lūk, jau toreiz ne tauta, ne armija, ne muižnieki neaizstāvēja priesterus… Kur nu vēl šoslaikus, kad senā ticība krietni mazinājusies!

Un kurš palīdzēja Amenhotepam?

Vienkāršs priesteris Eije.

— Tas pats, kurš pēc Amenhotepa nāves uzkāpa viņa tronī, — Ramzess sacīja, cieši raugoties priesterim acīs.

Taču Samentu mierīgi atbildēja:

— Šis gadījums rāda, ka Amenhoteps bija nevarīgs valdnieks, kas vairāk rūpējās par Ra slavu nekā par valsti.

— Tu no tiesas esi īsts prātnieks! — Ramzess iesaucās. «— Gatavs tev kalpot, valdniek!

— Ieceļu tevi par savu padomdevēju, — faraons sacīja, — bet tādā gadījumā tu nevari apmeklēt mani slepus, tev jāapmetas manā pilī.

— Piedod, valdniek, taču, iekams augstās padomes locekļi nenonāks cietumā par vienošanos ar valsts ienaidniekiem, mana klātbūtne pilī nesīs vairāk ļaunuma nekā labuma. Es kalpošu un došu padomus jūsu majestātei, taču slepeni.

— Un atradīsi ceļu uz Labirinta dārgumu krātuvi?

— Es ceru, valdniek, ka man izdosies to izdarīt, pirms tu atgriezīsies no Tēbām. Un, kad mēs būsim pārvietojuši bagātības uz pili un kad Herhors un Nofri būs notiesāti — vēlāk jau jūsu majestāte var viņus apžēlot —, tad es — ar faraona atļauju — vairs neslēpšos un nekalpošu Setam, kas tikai atbaida no manis cilvēkus.

— Un tu domā, ka viss noritēs veiksmīgi?

— Lieku savu galvu ķīlā! — priesteris iesaucās. — Tauta tevi mīl, un to ir viegli sadumpot pret nodevīgajiem augstmaņiem… Kareivji tev klausa kā nevienam no faraoniem kopš Ramzesa Lielā laikiem… Tad kurš gan tev spēs pretoties?… Un piedevām tavā rīcībā būs feniķieši un nauda — lielākais spēks pasaulē.

Kad Samentu grasījās doties projām, faraons atļāva viņam pieplakt pie savām kājām un dāvāja tam smagu zelta ķēdi un safīriem rotātu aproci.

Reti kurš augstmanis izpelnījās šādu žēlastību — pat pēc ilgiem kalpības gadiem.

Samentu solījumi pildīja faraona sirdi ar jaunām cerībām.

«Kaut nu izdotos iegūt Labirinta dārgumus! …»

Niecīgas daļas pietiktu, lai atbrīvotu muižniekus no parādiem, uzlabotu dzīvi zemniekiem un izpirktu faraona Ieķīlātās muižas.

Un kādas celtnes varētu uzbūvēt valstī!.. Jā, Labirinta dārgumi novērstu visas rūpes. Jo kāds labums no feniķiešu lielā aizdevuma? Aizdevums būs kādreiz ar procentiem jānomaksā, un agri vai vēlu būs jāieķīlā pārējās ķēniņa muižas. Tas varēja vienīgi attālināt postu, nevis to atvairīt.