Faraons

Piektā nodaļa

Pentuera balsī bija tik daudz labvēlības, ka pārsteigtais princis vairs neko neteica un ļāva viņam jāt līdzi.

Viņi iejāja tuksnesī: kādus divsimt soļus aiz viņiem bija armija, pārsimt soļu priekšā — bēgošie. Taču, lai kā viņi skubināja zirgus, gan tie, kuri bēga, gan tie, kuri viņus vajāja, ar lielām grūtībām virzījās uz priekšu. No augšas viņus kveldēja neciešama saules versme, mutē, degunā un it īpaši acīs spiedās smalki, kodīgi putekļi, bet zirgiem zem kājām ik uz soļa bruka nokaitētas smiltis. Gaisā valdīja nāves klusums,

— Visu laiku jau tā nebūs, — troņmantnieks sacīja.

— Būs vēl sliktāk, — Pentuers atteica. — Redzi, princi, — viņš norādīja uz bēgošajiem, — tiem zirgi grimst līdz ceļiem smiltīs…

Princis iesmējās, jo tieši tobrīd viņi nokļuva uz mazliet cietāka pamata un kādus simt soļus nojāja rikšiem, bet tūdaļ pat ceļu aizšķērsoja smilšu jūra — un viņiem atkal bija jāvirzās soli pa solim.

Cilvēki bija noplūduši sviedriem, zirgi nodzīti putās.

— Karsts! — troņmantnieks nočukstēja.

— Uzklausi mani, princi! — Pentuers viņam sacīja. — Šodien nav īstā diena kādu vajāt tuksnesī. Jau kopš rīta svētās vaboles bija ļoti nemierīgas, bet vēlāk tās pārņēma sastingums. Arī mans priestera duncis negāja māla makstī — un tas pareģo neparastu karstumu. Abas šīs parādības — svelme un vaboļu sastingums — rāda, ka tuvojas viesuļvētra. Tādēļ labāk griežamies atpakaļ, jo mēs ne tikai esam pazaudējuši no acīm nometni, bet no turienes līdz mums vairs neatnāk ne skaņas!

Ramzess palūkojās uz priesteri gandrīz vai nicinoši,

— Un tu domā, pravieti, ka es, apsolījis notvert Musāvasu, — viņš sacīja, — varu atgriezties tukšām rokām aiz bailēm no karstuma un viesuļvētras?

Viņi jāja tālāk. Kādā vietā pamats atkal kļuva cietāks — un viņiem izdevās piekļūt bēgošajiem lingas metiena attālumā.

— Ei, jūs tur, — troņmantnieks iesaucās, — padodieties! Lībieši pat neatskatījās, ar mokām brizdami pa smiltīm.

Kādu brīdi šķita, ka viņus teju, teju varēs panākt. Taču drīz troņmantnieka nodaļa atkal iekļuva dziļās smiltīs, bet bēgļi pielika soli un nozuda aiz pauguriem.

Aziāti lādējās. Princis sakoda zobus.

Galu galā zirgi sāka aizvien dziļāk stigt smiltīs un ik pa brīdim apstājās. Jātniekiem nācās kāpt zemē. Pēkšņi kāds no aziātiem tumši piesarka un nokrita smiltīs. Princis lika apklāt viņu ar apmetni un sacīja:

— Atceļā paņemsim viņu.

Ar lielām pūlēm viņi sasniedza smilšaina paugura virsotni un ieraudzīja lībiešus: divi zirgi tiem bija apstājušies.

Ēģiptiešu nometne bija pilnīgi pazudusi no redzes loka, un, ja Pentuers un aziāti nemācētu orientēties pēc saules, viņiem nebūtu cerību tikt atpakaļ.

Prinča nodaļā nokrita vēl viens jātnieks, vemdams asiņainas putas. Arī viņu atstāja kopā ar zirgu. Priekšā smiltāju vidū parādījās klintis, aiz kurām bija nozuduši lībieši.

— Princi, — Pentuers sacīja, — tur var būt slazdi…

— Lai mani tur gaida kaut pati nāve! — troņmantnieks pārvērstā balsī atteica.

Priesteris palūkojās viņā ar apbrīnu: tādu neatlaidību viņš nebija gaidījis.

Līdz klintīm nebija tālu, taču ceļš bija neiedomājami grūts. Nācās ne vien pašiem iet kājām, bet arī vilkt no smiltīm laukā zirgus. Visi brida, stigdami līdz ceļiem.

Bet debesīs joprojām kvēloja saule, negantā tuksneša saule, kuras stari ne tikai svilināja, žilbināja, bet arī nežēlīgi durstīja. Visizturīgākie aziāti krita no kājām aiz noguruma; vienam bija pietūkuši mēle un lūpas, otram dunēja galvā un ņirbēja gar acīm, citu bija pārņēmusi miegainība; visi juta sāpes locītavās un vairs nemanīja svelmi. Un, ja kādam no viņiem vaicātu, vai ir karsts, tas nejaudātu i atbildēt.

Pamats zem kājām atkal kļuva cietāks — un Ramzesa nodaļa sasniedza klintis. Princis, kas bija saglabājis visskaidrāko prātu, izdzirdis zirgu krācienus, nogriezās sāņus un paugura ēnā ieraudzīja pulciņu cilvēku guļam, kur nu kurais pakritis. Tie bija lībieši.

Vienam no viņiem, gadus divdesmit vecam jauneklim, mugurā bija izšūts purpursarkans krekls, zelta ķēde kaklā un bagātīgi rotāts zobens pie sāniem. Šķita, ka viņš guļ bezsamaņā: acis viņam bija pārgrieztas, uz lūpām sakrājušās putas. Ramzess pazina viņā vadoni, piegāja klāt, norāva ķēdi viņam no kakla un no joza zobenu.

To redzēdams, kāds vecs lībietis, kurš šķita mazāk noguris par citiem, sacīja viņam:

— Lai gan tu esi uzvarētājs, ēģiptieti, tomēr izturies ar cieņu pret prinča dēlu, kas bija mūsu virspavēlnieks!

Tas ir Musāvasas dēls? — troņmantnieks jautāja.

Tas ir Tehenna, Musāvasas dēls, — lībietis atbildēja, — mūsu vadonis, kurš ir cienīgs kļūt par ēģiptiešu princi.

Un kur Musāvasa?

Musāvasa vāc lielu armiju, kas atriebs mūs.

Pārējie lībieši nebilda ne vārda, nevēlējās pat paraudzīties uz saviem uzvarētājiem. Pēc prinča pavēles aziāti bez pūlēm atbruņoja viņus un paši atsēdās klints paēnā.

Tagad šeit vairs nebija nedz draugu, nedz ienaidnieku, vienīgi bezgala noguruši cilvēki; nāve draudēja viņiem visiem, taču viņi gribēja tikai atpūsties.

Pentuers, redzēdams, ka Tehenna joprojām nenāk pie samaņas, noslīga viņam līdzās uz ceļiem un noliecās pār viņa galvu tā, ka neviens nevarēja redzēt, ko viņš dara. Drīz Tehenna, dziļi ieelpojis, sāka svaidīties un atvēra acis, tad apsēdās, paberzēja pieri, gluži kā pamodies no dziļa miega, kas vēl nav īsti pametis viņu.

— Tehenna, lībiešu vadoni! — Ramzess sacīja viņam.

— Tu ar saviem ļaudīm esi faraona gūsteknis.

Labāk nogalini mani uz vietas, — Tehenna nomurmināja, — ja man jāzaudē brīvība!

Ja tavs tēvs Musāvasa kļūs pazemīgs un salīgs mieru ar Ēģipti, tu atkal būsi brīvs un laimīgs…

Lībietis aizgrieza galvu un nogūlās — vienaldzīgs pret visu. Ramzess atsēdās viņam blakus un pēc brīža ieslīga neatmaņā, acīmredzot aizmiga.

Viņš atguvās pēc stundas ceturkšņa, paraudzījās tuksnesī un iekliedzās aiz sajūsmas: pie apvāršņa vīdēja zaļa zeme, ūdens, palmu audzes, bet mazliet augstāk — ciemati un tempļi.

Apkārt viņam visi gulēja — gan aziāti, gan lībieši. Vienīgi Pentuers, stāvēdams klinšainā kraujā un piesedzis ar plaukstu acis, raudzījās tālumā.

— Pentuer! Pentuer! — Ramzess iesaucās, — Vai redzi to oāzi?

Viņš pietrūkās kājās un pieskrēja pie priestera, kura seja šķita norūpējusies.

Vai redzi oāzi?

Tā nav oāze, Pentuers atteica, — tas ir kādas vairs neesošas zemes gars, kas klimst tuksnesī… Bet tā tur … ir īstenība… — viņš piebilda, norādīdams ar roku uz dienvidiem.

Kalni? — princis jautāja,

Ieskaties vērīgāk!

Princis brīdi lūkojās, tad pēkšņi sacīja:

Šķiet, ka augšup ceļas kāda tumša gūzma… Man laikam acis nogurušas…

Tas ir Tifons, — priesteris nočukstēja. — Vienīgi dievi var mūs glābt, ja tāda būs viņu griba…

Ramzess tiešām sajuta sejā vēja pūsmu, kas pat tuksneša svelmē viņam likās karsta. Šī iesākumā tik vieglā pūsma kļuva aizvien spēcīgāka, aizvien svelmaināka, un vienlaikus tumšā gūzma strauji cēlās debesīs.

Ko lai mēs darām? — princis jautāja.

Šīs klintis, — priesteris atbildēja, — mūs pasargās no smiltīm, bet neatvairīs nedz putekļus, nedz svelmi, kas kļūst aizvien lielāka. Un pēc kādas dienas vai divām…

Vai Tifons pūš tik ilgi?

Dažkārt trīs četras dienas. Tikai reizēm tas saceļas uz dažām stundām un krīt strauji kā bultas cauršauts vanags. Bet tas gadās gaužām reti.

Ramzess sadrūma, taču drosmi nezaudēja. Bet priesteris, izvilcis no azotes mazu, zaļu stikla pudelīti, turpināja:

Šeit ir eliksīrs… Tur tev pietiks vairākām dienām. Kolīdz sajutīsi miegainību vai bailes, iedzer dažus pilienus. Tā tu stiprināsi sevi un varēsi izturēt…

Un tu? Un pārējie?

Mans liktenis ir Vienīgā rokās. Bet pārējie… Viņi nav troņmantnieki!..

Es negribu šo dzērienu, — Ramzess atteica, atstumdams pudelīti.

tev jāņem tas! — Pentuers iesaucās. — Atceries — uz tevi Ēģiptes tauta likusi savas cerības… Atceries — tevi sargā tās svētība…

Melnais mākonis jau bija pacēlies līdz pusdebesīm, un svelmainais vējš pūta tik spēcīgi, ka Ramzesam un priesterim bija jānokāpj klints pakājē,

Ēģiptes tauta? Svētība? — princis pie sevis atkārtoja. Un pēkšņi ievaicājās:

Vai tu pirms gada naktī uzrunāji mani dārzā? Drīz pēc manevriem?

Jā, tai dienā, kad tu iežēlojies par zemnieku, kurš pakārās aiz bēdām par aizbērto kanālu, — priesteris atteica,

Un tu paglābi manu muižu un jūdieti Sāru no pūļa, kas gribēja nomētāt viņu akmeņiem?

Es, — Pentuers atbildēja. — Bet tu drīz atbrīvoji no cietuma nelaimīgos zemniekus un neļāvi Dagonam mocīt tautu ar jauniem nodokļiem. Par šo tautu, — priesteris turpināja, — par žēlsirdību, kuru allaž esi tai izrādījis, es ari tagad svētīju tevi… Varbūt tu vienīgais paliksi dzīvs — tad atceries, ka tevi glāba apspiestā Ēģiptes tauta, kas no tevis gaida atpestīšanu.

Pēkšņi satumsa, uzbrāza svelmains smilšu lietus un sacēlās tāds vējš, ka apgāza zirgu, kas stāvēja neaizsargātā vietā. Aziāti un lībiešu gūstekņi pamodās, taču visi. pieplakuši pie klints pakājes, baiļu pārņemti klusēja.

Dabā norisinājās kaut kas šaušalīgs. Zemi apņēma tumsa, pa debesīm trakā ātrumā joņoja rūsgani un melni smilšu mākoņi. Šķita, ka visas tuksneša smiltis atdzīvojušās, uzvirmojušas gaisā un lido strauji kā no lingas izšauts akmens.

No karstuma uz rokām un uz sejas sasprēgāja āda, mēle izkalta, ieelpojot dūrās krūtīs. Sīki smilšu graudiņi svilināja kā dzirksteles.

Pentuers ar varu pielika troņmantniekam pie mutes pudelīti. Ramzess norija dažus pilienus un sajuta neparastu atvieglojumu: sāpes un karstums vairs nemocīja viņu, domas atkal atguva skaidrību.

— Tas var ilgt vairākas dienas?. — Četras, — priesteris atbildēja.

— Un jūs, gudrie, dievu izredzētie, nezināt, kā paglābt cilvēkus no tādas vētras?

Bridi padomājis, Pentuers sacīja:

— Pasaulē ir tikai viens gudrais, kas spēj cīnīties ar ļauniem gariem… Taču viņa šeit nav…

Tifons pūta jau pusstundu ar neiedomājamu spēku. Kļuva tumšs kā naktī. Lāgiem vējš pierima, melnie mutuļi pašķīrās un debesīs iekvēlojās asinssarkana saule mezdama pār zemi draudīgu, rūsganu atblāzmu. Tūdaļ atkal sagriezās negants, svelmains viesulis, putekļu vērpetes sabiezēja, miroņbālā gaisma apdzisa, bet gaisā atskanēja satraucoša, cilvēka ausij neierasta šalkoņa un švīkoņa.

Pēkšņi Ramzess pamanīja, ka Pentuera viņam līdzās vairs nav. Viņš sasprindzināja dzirdi un saklausīja kādu balsi saucam:

— Beroj! Beroj! Ja tu mums nepalīdzēsi, kurš tad mums palīdzēs? Beroj! Vienīgā, visuvarenā un mūžam dzīvojošā vārdā piesaucu tevi!

Tuksneša ziemeļmalā nogranda pērkons. Princis nodrebēja. Ēģiptietim pērkons bija tikpat reta parādība kā komētas tuvošanās.

— Beroj! Beroj! — priesteris skaļā balsī atkārtoja. Troņmantnieks vērīgi palūkojās uz to pusi, no kurienes

skanēja balss, un ieraudzīja tumšu cilvēka stāvu ar augšup paceltām rokām. Ap stāva galvu, ap viņa plaukstām, pat ap drēbēm sprēgāja gaišzilas dzirksteles.

— Beroj! Beroj!

Dārdošs pērkona grāviens norībēja tuvāk, smilšu vērpetēs ieplaiksnījās zibens, apblāzmodams tuksnesi ar sarkanu mirdzumu. Atkal pērkona grāviens, un atkal zibens.

Ramzess sajuta, ka vēja brāzmas pierimst un svelme mazinās. Gaisā virmojošās smiltis sāka nosēsties, debesis kļuva pelnu pelēkas, pēc tam rūsganas, pēc tam pienbaltas. Tad viss apklusa, un pēc brīža atkal nogranda pērkons un sāka pūst dzestrs ziemeļu vējš.

Svelmes nomocītie aziāti un lībieši atguvās.

— Faraona kareivji, — pēkšņi ierunājās vecs lībietis, — vai dzirdat šalkoņu tuksnesī?

Vai atkal vētra?

Nē, tas ir lietus.

Patiešām no debesīm nokrita dažas vēsas lāses, tad vēl un vēl, līdz beidzot sākās lietusgāze, ko pavadīja pērkona grāvieni.

Ramzesa kareivjus un gūstekņus pārņēma nevaldāms prieks. Lai gan plaiksnīja zibeņi un grāva pērkons, cilvēki, kurus pirms brīža bija kveldējis karstums un mocījušas slāpes, kā bērni skraidīja zem lietus strūklām. Mazgājās paši un mazgāja zirgus, tvēra ūdeni cepurēs un ādas maisos un dzēra, dzēra…

Vai tas nav brīnums? — Ramzess iesaucās. — Ja neuznāktu svētīgais lietus, mēs aizietu bojā tuksnesī Tifona kvēlajās skavās!

Gadās, — vecais lībietis atteica, — ka dienvidvējš sakaitina vējus, kas pūš pie jūras, un atnes lietusgāzi.

Ramzesu nepatīkami aizskāra šie vārdi: viņš lietusgāzi saistīja ar Pentuera lūgšanām. Pagriezies pret lībieti, viņš vaicāja:

Bet vai gadās ari tā, ka ap cilvēka ķermeni sprēgā dzirksteles?

Tā mēdz būt vienmēr, kad pūš tuksneša vējš, — lībietis atteica, — un arī šoreiz dzirksteles sprēgāja ne tikai ap cilvēkiem, bet arī ap zirgiem.

Viņa balss skanēja tik droši, ka princis, piegājis pie savu jātnieku virsnieka, pačukstēja viņam:

— Pieskatiet lībiešus!..

Tiklīdz viņš to bija pateicis, tumsā kaut kas sakustējās — un pēc brīža atskanēja pakavu klaboņa. Bet, kad zibens apspīdēja tuksnesi, ēģiptieši ieraudzīja kādu cilvēku auļojam prom zirga mugurā.

— Sasiet šos neliešus, — Ramzess uzkliedza, — un nonāvēt, ja kāds pretosies! Vai! tev, Tehenna, ja šis neģēlis atvedīs šurp tavus brāļus! Tu mirsi briesmīgās mokās, tu un tavējie…

Lai gan gāza lietus, dārdēja pērkons un apkārt bija melna tumsā, Ramzesa kareivji veikli sasēja lībiešus, kuri gan neizrādīja nekādu pretestību. Varbūt viņi gaidīja Tehennas pavēli, taču tas bija tik nomākts, ka pat nedomāja bēgt.

Pamazām negaiss pierima, dienas svelmi nomainīja ass dzestrums. Cilvēki padzērās, padzirdīja zirgus un piepildīja maisus ar ūdeni. Dateļu un sausiņu bija diezgan. Pērkona dārdi pieklusa, rūsa plaiksnījās aizvien retāk, ziemeļpusē debesīs pašķīrās mākoņi, šur tur iemirdzējās zvaigznes.

Pentuers piegāja pie Ramzesa.

Dosimies atpakaļ uz nometni, — viņš sacīja, — mēs varam tur nokļūt, pirms tas, kurš aizbēga, atvedīs šurp ienaidniekus.

Kā gan mēs atradīsim ceļu tādā tumsā? — princis jautāja.

— Vai jums ir lāpas? — priesteris vaicāja aziātiem. Lāpas — ar degošām vielām piesūcinātas, garas pakulu grīstes — kareivjiem bija, taču nebija uguns.

— Nāksies gaidīt līdz rītam, — troņmantnieks īgni noteica,

Pentuers neko neatbildēja. Viņš izvilka no savas somas nelielu trauku, paņēma no kareivja lāpu un pagāja sāņus. Pēc brīža bija dzirdama klusa sīkšana — un lapa aizdegas.

Šis priesteris ir liels brīnumdaris! — vecais lībietis nomurmināja.

Tu esi manā acu priekšā paveicis jau otru brīnumu, — princis sacīja Pentueram. — Vai vari man paskaidrot, kā to dara?

Priesteris noliedzoši papurināja galvu.

— Jautā man visu, princi, — viņš atteica, — un es atbildēšu, ja vien man pietiks gudrības. Tikai nekad neprasi, lai atklāju tev mūsu tempļu noslēpumus.

— Pat ja iecelšu tevi par savu padomdevēju?

Arī tad. Es nekad nebūšu nodevējs, un, ja arī nolemtu tāds kļūt, mani atbaidītu sods…

Sods? — troņmantnieks atkārtoja. — Ak jā! Es atceros Hathoras tempļa pazemē ieslodzīto cilvēku, kuram priesteri lēja virsū izkausētu darvu. Vai viņi tiešām to darīja? Vai šis cilvēks tiešām mira drausmīgās mokās?

Pentuers klusēja, it kā nebūtu dzirdējis jautājumu, un lēnām izņēma no savas brīnumsomas mazu elku ar sāņus ieplestām rokām. Elks karājās auklā. Priesteris nolaida to un, čukstēdams lūgšanu, sāka vērot. Brīdi pasvārstījusies un pagrozījusies auklā, figūriņa nokārās mierīgi.

Ramzess lāpu gaismā pārsteigts noraudzījās šajās izdarībās.

— Ko tu dari? — viņš jautāja priesterim.

— Varu pateikt vienīgi to, — Pentuers atbildēja, — ka šis dievs ar vienu roku rāda Eshmuna1 zvaigzni (Polārzvaigzne), pēc kuras naktī vadās feniķiešu kuģi.

— Tātad arī feniķieši pazīst šo dievu?

— Viņiem par to nav ne jausmas. Šis dievs pazīstams tikai mums un haldejiešu priesteriem. Ar viņa palīdzību ikviens pravietis dienā vai naktī, labā vai sliktā laikā var atrast ceļu jūrā vai tuksnesī.

Paklausot princim, kas ar degošu lāpu rokā soļoja blakus Pentueram, konvojs un gūstekņi devās pakaļ priesterim ziemeļaustrumu virzienā. Auklā iekārtais elks svārstījās, taču ar izstieptu roku rādīja, kur atrodas svētā zvaigzne — noklīdušu ceļinieku aizgādne.

Viņi gāja naskā solī, vezdami zirgus pavadā. Bija tik stindzinoši auksts, ka pat aziāti pūta plaukstās, bet lībieši drebinājās.

Pēkšņi zem kājām kaut kas iekrakstējās. Pentuers apstājās un noliecās — pie zemes.

— Šai vietā, — viņš sacīja, — lietus izveidojis seklu peļķi, un raugi, kas noticis ar ūdeni.

To pateicis, viņš pacēla un parādīja princim tādu kā stikla plāksnīti, kas kusa viņam rokās.

— Kad ir ļoti auksts, — viņš paskaidroja, — ūdens pārvēršas caurspīdīgā akmenī.

Aziāti apstiprināja priestera vārdus, piebilzdami, ka tālu ziemeļos ūdens ļoti bieži pārvēršoties akmenī, bet tvaiks — baltā, bezgaršīgā sālī, kas tikai kožot pirkstos un radot zobu sāpes.

Ramzess aizvien vairāk apbrīnoja Pentuera gudrību.

Tikmēr debess ziemeļu pamalē noskaidrojās un kļuva redzams Mazais Lācis un tajā — Eshmuna zvaigzne. Priesteris, atkal noskaitījis lūgšanu, noglabāja somā ceļvedi elku un lika nodzēst lāpas, atstājot uguns saglabāšanai gruzdošu auklu, kas, pamazām sadegdama, rādīja, kā aizrit laiks.

Princis piekodināja kareivjiem būt modriem un kopā ar Pentueru pagāja dažus soļus nostāk.

— Pentuer, — viņš sacīja priesterim, — kopš šī brīža ieceļu tevi par savu padomdevēju gan patlaban, gan arī tad, kad dieviem labpatiks dāvāt man Augšēģiptes un Lejasēģiptes troni.

— Ar ko esmu izpelnījies tādu žēlastību?

Tas, ko tu esi paveicis manā acu priekšā, liecina par tavu lielo gudrību un varu pār gariem. Turklāt tu biji gatavs glābt man dzīvību. Tādēļ, lai gan esi nolēmis daudz ko slēpt no manis…

Piedod, princi, — Pentuers viņu pārtrauca, — bet nodevējus, kad viņi būs tev vajadzīgi, tu par zeltu un dārglietām atradīsi pat priesteru vidu, taču es nevēlos būt starp tiem. Padomā — vai, nododams dievus, es nemodinātu bažas, ka spēju tāpat rīkoties arī ar tevi?

Ramzess kļuva domīgs.

— To tu gudri pateici, — viņš atbildēja, — taču es brīnos, kāpēc tu, priesteris būdams, esi tik labvēlīgi noskaņots pret mani. Pirms gada tu man devi savu svētību, bet šodien neļāvi vienam doties tuksnesī un izdarīji man lielus pakalpojumus,

— Dievi atklājuši man, ka tu, princi, vari glābt nelaimīgo Ēģiptes tautu no trūkuma un pazemojumiem.

— Kas tev daļas gar tautu?

— Es pats nāku no tautas… Mans tēvs un mani brāļi augam dienām smēluši ūdeni no Nīlas un tikuši sisti ar nūjām…

— Kā es varu palīdzēt tautai? — troņmantnieks jautāja, Pentuers atdzīvojas.

— Tava tauta, — viņš saviļņots sacīja, — pārāk daudz strādā, maksā pārāk lielus nodokļus, cieš trūkumu un spaidus … Sūrs ir zemnieka liktenis…

Tārpi apēduši pusi viņa ražas, degunradži — otru pusi; tīrumos milzum daudz peļu, tiem uzkrituši siseņi, tos nobradājuši lopi, izknābājuši zvirbuļi, un, kas vēl palicis uz šī klona, to izvazājuši zagļi. Ak, zemkopja posts! Un te vēl krastā piestāj rakstvedis un pieprasa graudus, viņa palīgi atnesuši nūjas, bet nēģeri — palmu rīkstes. Viņi saka: «Dod šurp labību!» — «Nav labības!» Tad zemkopi, zemē noguldījuši, sit, pēc tam sasien un ar galvu uz leju iemet kanālā, kur viņš noslīkst. Viņa sievu sasien un bērnus arīdzan. Kaimiņi bēg, glābdami savu labību…

Es pats esmu to redzējis, — princis domīgi sacīja, — un reiz pat esmu aiztriecis vienu šādu rakstvedi. Bet vai tad es varu būt visur klāt, lai novērstu netaisnību?

Tu, princi, vari pavēlēt, lai cilvēkus nemoka veltīgi. Vari samazināt nodokļus, noteikt zemniekiem atpūtas dienas. Visbeidzot, vari uzdāvāt katrai zemnieka ģimenei kaut vai zemes strēmeli, kuras raža piederētu tikai tai. Citādi ļaudis joprojām pārtiks no lotosa, papirusa un sprāgušām zivīm, un galu galā tava tauta novārgs… Bet, ja tu izrādīsi tautai savu žēlastību, tā atžirgs.

Es tā darīšu! — princis iesaucās. — Labs saimnieks nepieļauj, ka viņa lopi mirst badu, strādā pāri spēkiem vai saņem nepelnītus sitienus. Tam jādara gals…

Pentuers apstājās.

Vai tu man to apsoli, dižais valdniek?

Es zvēru! — Ramzess atteica.

Tad arī es tev zvēru, ka būsi visslavenākais faraons, kura priekšā nobālēs pat Ramzesa Lielā slava! — priesteris iesaucās, vairs nevaldīdams pār sevi.

Princis nogrima domās.

Ko gan mēs divatā varam iesākt pret priesteriem, kas mani ienīst?

Viņi baidās no tevis, princi, — Pentuers atteica, — baidās, lai tu pāragri neuzsāc karu ar Asīriju…

— Ko viņiem var kaitēt karš, ja tajā tiks gūta uzvara? Priesteris nolieca galvu un klusēja.

— Tad es tev pateikšu! — princis aizkaitināts iekliedzās. — Viņi negrib karu, jo baidās, ka es atgriezīšos kā uzvarētājs ar bagātību kalniem, dzīdams sev pa priekšu gūstekņus … Viņi baidās no tā, jo grib, lai katrs faraons būtu vārgs ierocis viņu rokās, nekam nederīgs priekšmets, kuru var aizmest, kad vien ienāk prātā… Taču ar mani tā nebūs. Es vai nu paveikšu to, ko vēlos, uz ko man kā dievu dēlam un mantiniekam ir tiesības, vai arī aiziešu bojā!

Pentuers atkāpās un nočukstēja burvju vārdus.

— Nerunā tā, princi, — viņš apmulsis sacīja, — lai ļaunie gari, kas lidinās pār tuksnesi, nesaklausa tavus vārdus… Vārds — ievēro, pavēlniek! — ir kā lingas mests akmens. Ja trāpīsi sienā, tas var atlēkt un vērsties pret tevi pašu…

Princis nicīgi atmeta ar roku.

— Vienalga, — viņš atteica, — ko vērta tāda dzīve, kur ikviens nomāc tavu gribu … Ja ne dievi, tad tuksneša viesuļi, ja ne ļaunie gari, tad priesteri… Vai tādai jābūt faraona varai?… Nē, es darīšu to, ko vēlos, un atbildi sniegšu tikai saviem mūžam dzīvajiem senčiem, nevis šiem priesteriem, kuri it kā pauž dievu gribu, bet īstenībā piesavinās varu un rauš bagātības no maniem īpašumiem!..

Piepeši pārdesmit soļu no viņiem atskanēja dīvains brēciens, ne īsti zviedziens, ne īsti blējiens, un garām paskrēja milzīga ēna. Tā šāvās žigli kā bulta, taču varēja saskatīt garu kaklu un kuprainu muguru.

Prinča pavadoņus sagrāba šausmas.

Tas bija grifs! Es skaidri redzēju spārnus, — kāds aziāts noteica.

Tuksnesis vai mudž no briesmoņiem! — vecais lībietis piebilda.

Ramzess apjuka: arī viņam bija licies, ka garāmskrejošai ēnai ir čūskas galva un tādi kā īsi spārni.

— Vai tiešām, — viņš jautāja priesterim, — tuksnesī rādās briesmoņi?

Neapšaubāmi, — Pentuers atbildēja, — tik nomaļā vieta klimst nelabi gari visdīvaināko radījumu izskatā, Tomēr man šķiet, ka tas, kas paskrēja mums garām, drīzāk bija zvērs. Tas ir līdzīgs apseglotam zirgam, tikai lielāks un ātrāk skrien. Oāžu iedzīvotāji stāsta, ka šis dzīvnieks var pavisam iztikt bez ūdens vai katrā ziņā dzert ļoti reti. Ja tas tā, nākamās paaudzes varēs izmantot šo radījumu, kas tagad iedveš vienīgi bailes, lai šķērsotu tuksnesi.

Es gan neuzdrošinātos sēsties mugurā tādam briesmonim, — Ramzess, galvu purinādams, atteica.

To pašu mūsu senči sacījuši par zirgu, kas hiksiem palīdzēja iekarot Ēģipti, bet tagad kļuvis nepieciešams mūsu armijai. Laiks ārkārtīgi maina cilvēku spriedumus, — Pentuers sacīja.

Debesīs izklīda pēdējie mākoņi, un iestājās skaidra nakts. Lai gan mēness nespīdēja, bija tik gaišs, ka uz balto smilšu fona varēja izšķirt pat sīku vai ļoti attālu priekšmetu apveidus.

Stindzinošais aukstums atlaidās. Kādu laiku visi gāja klusēdami, grimstot līdz potītēm smiltīs. Pēkšņi aziātu vidū sacēlās kņada un atskanēja saucieni:

— Sfinksa!.. Re, kur sfinksa! Mēs neizkļūsim dzīvi no tuksneša, ja mums uz katra soļa rādās rēgi!

Tik tiešām uz balta kaļķakmens pakalna skaidri iezīmējās sfinksas siluets. Lauvas rumpis, milzīga galva ēģiptiešu cepurītē un tāds kā cilvēka profils.

Rimstieties, barbari, — vecais lībietis sacīja, — tā nav sfinksa, tas ir lauva! Viņš jums neko nedarīs, jo aizņemts ar savu laupījumu.

Tas patiešām ir lauva, — princis apstādamies sacīja, — bet cik viņš līdzīgs sfinksai!

Viņa vaibsti atgādina cilvēka seju, bet krēpes — parūku, — pusbalsī paskaidroja priesteris. — Tas ir mūsu sfinksu ciltstēvs.

Arī mūsu lielās sfinksas, tās, kas pie piramīdām?

Daudzus gadsimtus pirms Menesa, — Pentuers sacīja, — kad vēl nebija piramīdu, šai vietā stāvējusi klints, kas atgādinājusi guļošu lauvu, kuru dievi novietojuši sargāt tuksnesi, Tālaika svētie priesteri likuši tēlniekiem apstrādāt klinti un trūkstošo papildināt ar mākslīgu mūrējumu. Tēlnieki, kuriem biežāk gadījās sastapt cilvēkus nekā lauvas, izkaluši akmenī cilvēka seju, un tā radās pirmā sfinksa…

… kuru mēs godājam kā dievību… — princis sacīja.

Pareizi, — priesteris atteica, — tas tālab, ka šī mākslas darba pirmapveidus iezīmējuši dievi un dievi arī iedvesmojuši cilvēkus to pabeigt. Mūsu sfinksa ar savu varenumu un noslēpumainību atgādina tuksnesi, tā ir līdzīga gariem, kas maldās tuksnesī, un tāpat iedveš bailes cilvēkiem kā tie. Tā patiešām Ir dievu pēctece un baiļu māte…

Un tomēr iesākums visam ir uz zemes, — princis bilda. — Nīla neplūst no debesīm, bet gan no kalniem, kas atrodas kaut kur viņpus Etiopijas. Piramīdas, par kurām Herhors man sacījis, ka tās esot mūsu valsts atainojums, uzceltas pēc kalnu virsotņu parauga, un arī mūsu tempļi ar saviem piloniem un obeliskiem, ar savu pustumsu un vēsumu — vai tie neatgādina alas un klintis, kas stiepjas gar Nīlu? Ikreiz, kad man medību laika gadījās apmaldīties starp austrumu klintājiem, es uzgāju dīvainus akmeņu krāvumus, kas atsauca atmiņā tempļus. Daudzreiz uz to grubuļainajām sienām es redzēju hieroglifus, kuros bija iecirtis lietus un vējš.

Tas tikai pierāda, ka mūsu tempļi būvēti pēc pašu dievu plāna, — Pentuers sacīja. — Un, tāpat kā no zemē iemestas mazas sēklas izaug augsta palma, tā klints, alas, lauvas, pat lotoszieda atspulgs, iegūlis dievbijīga faraona sirdī, pārtop par sfinksu alejām, tempļiem un to varenajām kolonnām. Tie ir dievu, nevis cilvēku darbi, un laimīgs ir tas valdnieks, kurš, apkārt raugoties, ikvienā zemes priekšmetā spēj atklāt dieva domu un skaidri iztulkot to nākamajām paaudzēm.

Tikai vajag, lai šādam valdniekam piederētu vara un lielas bagātības, — Ramzess īdzīgi noteica, — un lai viņš nebūtu atkarīgs no priesteru pareģojumiem.

Viņu priekšā slējās gara, smilšaina augstiene, uz kuras tieši tobrīd parādījās daži jātnieki.

— Mūsējie vai lībieši? — princis prātoja.

No augstienes atskanēja taure, kurai atbildēja kāds prinča pavadonis. Jātnieki ātri, cik vien to ļāva dziļās smiltis, nojāja lejā. Tuvodamies viens no viņiem iesaucās:

— Vai troņmantnieks ir šeit?

Ir gan, sveiks un vesels! — Ramzess atbildēja. Jātnieki nolēca no zirgiem un nokrita uz vaiga.

— Ak, princi, — nodaļas komandieris sacīja, — tavi kareivji plēš drānas un kaisa pelnus uz galvas, domādami, ka esi gājis bojā… Visa kavalērija izklīdusi pa tuksnesi, lai uzmeklētu tavas pēdas, bet tikai mums dievi atvēlējuši pirmajiem tevi sveikt…

Ramzess iecēla komandieri par simtnieku un pavēlēja, lai rit pat viņa kareivji tiktu apbalvoti.