Faraons

Trīsdesmitā nodaļa

Nākošajā dienā no rīta Tutmoss ar lielu virsnieku un galminieku svītu apmeklēja Tīras princi un ielūdza viņu pie troņmantnieka.

Pusdienas laikā Hirams ieradās pilī vienkāršās nestuvēs, kuras nesa astoņi ēģiptiešu nabagi, kas saņēma no viņa žēlastības dāvanas. Viņu ielenca feniķiešu tirgotāji un ļaužu pūlis, kas ik dienas pulcējās pie viņa mājas.

Ramzess mazliet pārsteigts sagaidīja sirmgalvi ar iespaidīgu stāju un gudrības atspulgu acīs. Hirams bija tērpies baltā apmetnī, galvā viņam bija zelta stīpa. Viņš cienīgi palocījās troņmantniekam un, pastiepis rokas virs prinča galvas, īsos vārdos svētīja viņu, Klātesošie bija dziļi aizkustināti.

Kad troņmantnieks norādīja viņam uz krēslu un lika galminiekiem aiziet, Hirams sacīja:

Vakar, godājamais princi, tavs kalps Dagons pateica man, ka tev vajadzīgi simt talanti. Es tūdaļ pat aizsūtīju savus ziņnešus uz pilsētām, kur stāv feniķiešu kuģi, pieprasīdams izkraut visas preces, un domāju, ka pēc dažām dienām tu saņemsi šo nelielo summu.

Nelielo! — Ramzess smaidot viņu pārtrauca. — Tu esi laimīgs cilvēks, ja simt talantus vari nosaukt par nelielu summu.

Hirams pašūpoja galvu.

— Tavs vectēvs, mūžam dzīvais Ramzess Ptahs, — viņš, brīdi klusējis, sacīja, — un tavs tēvs — lai viņš dzīvo mūžos! — allaž atvēlēja man savu draudzību, tādēļ atļauj uzdot tev vienu jautājumu.

— Es klausos.

— Ko tas nozīmē, ka troņmantnieks, faraona vietvaldis, spiests aizņemties simt talantus, kad viņa valstij ir parādā vairāk par simt tūkstošiem talantu?

Kurš ir parādā?

— Kā — kurš! Bet Āzijas tautu nodevas? Feniķija ir jums parādā piecus tūkstošus, un es galvoju, ka tā atdos visu, ja nenotiks kaut kas negaidīts… Bet, arī nerēķinot Feniķiju, — izraēlieši ir parādā trīs tūkstošus, filistieši un moabiti pa diviem, heti trīsdesmit tūkstošus … Es neatminos visus, taču kopā sanāk simt trīs vai simt pieci tūkstoši talantu.

Ramzess kodīja lūpas. Viņa izteiksmīgā seja pauda bezspēcīgas dusmas. Viņš nodūra acis un klusēja.

Tātad tā ir taisnība? — Hirams pēkšņi nopūtās, cieši paraudzīdamies troņmantniekā. — Tā ir taisnība? Nabaga Feniķija! Nabaga Ēģipte!

Ko tu runā? — troņmantnieks jautāja, saraukdams uzacis. — Es nesaprotu tavu žēlošanos…

Acīmredzot tu zini, godājamais princi, par ko es runāju, ja neatbildi uz manu jautājumu.

Hirams piecēlās, it kā grasīdamies aiziet.

— Tomēr es neatteikšos no sava solījuma. Tu saņemsi simt talantus, mans valdniek.

Viņš zemu palocījās, taču troņmantnieks lika viņam apsēsties.

Tu kaut ko slēp no manis, Hiram, — Ramzess sacīja balsī, kurā jautās aizvainojums. — Es vēlos, lai tu paskaidro man, kāda nelaime draud Feniķijai vai Ēģiptei.

Vai tiešām troņmantnieks to nezina? — Hirams nedroši ievaicājās.

— Es nekā nezinu. Vairāk par mēnesi pavadīju templī.

— Tieši tur varēja visu uzzināt…

Tu pateiksi man! — troņmantnieks iesaucās, sizdams dūri galdā. — Es nevienam neļaušu ar sevi jokot!

Es pateikšu, ja tu, princi, apzvērēsi nevienam neko nesacīt. Lai gan nespēju noticēt, ka troņmantniekam to nebūtu darījuši zināmu!..

— Vai tu man neuzticies? — Ramzess brīnījās.

Šādā lietā es pieprasītu solījumu pat no faraona, — Hirams stingri noteica.

Labi, zvēru pie sava zobena un pie mūsu pulku karogiem, ka nestāstīšu nevienam to, ko tu man atklāsi.

— Vai tev zināms, princi, kas pašlaik notiek Feniķijā? — Arī to es nezinu, — aizkaitinātais troņmantnieks pārtrauca.

— Mūsu kuģi, — Hirams sāka čukstēt, — no visām pasaules malām brauc uz dzimteni, lai pēc pirmā signāla vestu iedzīvotājus un viņu mantu pāri jūrai uz rietumiem…

Kādēļ?

Tādēļ, ka Asīrija grib mūs iekarot.

Ramzess sāka smieties.

— Tu esi prātu zaudējis, godājamais sirmgalvi! — viņš iesaucās. — Asīrija pārņems savā varā Feniķiju! Un ko mēs par to sacīsim? Mēs, Ēģipte?

— Ēģipte ir jau piekritusi. Troņmantniekam asinis saskrēja galvā.

Tev aiz karstuma domas mežģās, Hiram, — viņš mierīgā balsī sacīja. — Tu aizmirsti, ka tas nevar notikt bez faraona un … manas atļaujas.

Par to nav jābēdā, bet pagaidām vienošanos noslēguši priesteri.

— Kādi priesteri? Ar ko?

— Ar haldejiešu virspriesteri Beroju, ķēniņa Tiglatpalasara pilnvaroto, — Hirams atbildēja. — Kurš pārstāv Ēģipti — droši pateikt nevaru, taču liekas, ka godājamais Herhors, svētais tēvs Nofri un pravietis Pentuers.

Troņmantnieks nobālēja.

Ņem vērā, feniķiet, — viņš sacīja, — ka tu apvaino nodevībā valsts augstākos ierēdņus.

Tu maldies, princi, tā nebūt nav nodevība: Ēģiptes vecākajam virspriesterim un ķēniņa ministram ir tiesības vest sarunas ar kaimiņu valdniekiem. Turklāt kā tu zini, ka tas viss notiek bez faraona ziņas?

Ramzesam bija sirdī jāatzīst, ka šāda vienošanās nebūtu valsts nodevība, tikai nevērība pret troņmantnieku. «Tad lūk, kā priesteri izturas pret mani, kas pēc gada varu kļūt par faraonu! Tad lūk, kādēļ Pentuers nosodīja karu, bet Nofri atbalstīja viņu!»

— Kad tika noslēgta vienošanās? Kur?

— Šķiet, naktī Seta templī pie Memfisas, — Hirams atteica. — Tai dienā, kad tu atstāji Memfisu.

«Ak, nelieši!» Ramzess nodomāja. «Tā viņi cienī mani kā troņmantnieku! Tātad viņi krāpa mani pat tad, kad attēloja valsts stāvokli! Kāds labs dievs man iedvesa šaubas vēl Hathoras templī…»

Pēc īsas iekšējas cīņas viņš sacīja:

Tas nevar būt, un es tikmēr neticēšu taviem vārdiem, kamēr nesniegsi man pierādījumu.

Pierādījums būs, — Hirams atbildēja. — Kuru katru dienu Būbastijā ieradīsies lielais asīriešu valdonis Sargons, ķēniņa Tiglatpalasara draugs. Viņš brauc šurp it kā svētceļojumā uz dievietes Ištaras templi. Sargons pasniegs veltes jūsu augstībai un viņa majestātei, un pēc tam jūs noslēgsit līgumu, pareizāk sakot, apliecināsit ar zīmogu to, ko nolēmuši priesteri par iznīcību feniķiešiem, bet varbūt ari par nelaimi jums pašiem,

Nemūžam! — troņmantnieks iesaucās. — Un kādu atalgojumu par to saņems Ēģipte?

Lūk, ķēniņa cienīga valoda: ar ko atalgos Ēģipti? Valstij jebkurš līgums ir labs, ja tā sev kaut ko iegūst. Un tieši tas jau mani pārsteidz, — Hirams turpināja,

— ka Ēģipte noslēgs neizdevīgu darījumu, tālab ka Asīrija līdz ar Feniķiju sagrābs vai gluži visu Āziju, bet jums it ka aiz žēlastības atstās Izraēliešus, filistiešus un Sīnaja pussalu… Skaidrs, ka tādā gadījumā zudīs visas nodevas, kas pienākas Ēģiptei, un faraons nekad nesaņems šos simt piecus tūkstošus talantu.

Troņmantnieks papurināja galvu.

— Tu nepazīsti ēģiptiešu priesterus, — viņš atteica.

— Neviens no viņiem nepiekristu tādam līgumam.

Kādēļ? Feniķiešu paruna saka: «Labāk mieži klētī nekā zelts tuksnesī.» Var gadīties, ka Ēģipte, juzdamās pārak vāja, gribēs iegūt Sīnaju un Palestīnu par velti, nevis karot ar Asīriju. Bet lūk, par ko es brīnos …Ne jau Ēģipti, bet Asīriju tagad ir vieglāk uzvarēt: tai ir kaut kādas ķildas ziemeļaustrumos, karaspēka maz un arī tas nožēlojams. Ja Ēģipte uzbruktu Asīrijai, tā sagrautu viņu, sagrābtu Nīnives un Babilonijas milzu bagātības un reizi par visām reizēm nostiprinātu savu varu Āzijā.

Bet, ja tas tā ir, kā tu izskaidrosi šo vienošanos? — Ramzess jautāja.

Tā man būtu saprotama vienīgi tai gadījumā… ja priesteri., gribētu gāzt faraona varu Ēģiptē … Un pēc ta viņi tiecas jau kopš tava vectēva laikiem, Ramzes.

Tu neapjēdz, ko runā! — troņmantnieks viņu pārtrauca, sajuzdams sirdī nemieru,

Varbūt es maldos, — Hirams atbildēja, cieši vērdamies viņam acīs. — Taču paklausies…

Viņš piestūma savu krēslu princim klāt un čukstus ierunājās:

— Ja faraons pieteiktu Asīrijai karu un uzvarētu, viņam būtu liela, uzticama armija, simt tūkstošu nesamaksātu nodevu, ap divsimt tūkstošu talantu no Nīnives un

Babilonijas, beidzot, ap simt tūkstošu talantu ik gadus no iekarotajām zemēm. Tāda milzīga bagātība ļautu faraonam izpirkt muižas, kas ieķīlātas priesteriem, un uz visiem laikiem aizliegt viņiem jaukties valsts darīšanās. Ramzesam iekvēlojās acis. Hirams turpināja:

— Bet patlaban armija ir atkarīga no Herhora, tas ir, no priesteriem, un, izņemot algotņus, faraonam nav uz ko paļauties. Turklāt faraona kase ir tukša un lielākā daļa viņa muižu pieder tempļiem. Ķēniņam, kaut vai galma uzturēšanai, nākas katru gadu taisīt jaunus parādus. Un, tā kā feniķiešu jums vairs nebūs, vajadzēs aizņemties no priesteriem…. Tādējādi pēc desmit gadiem faraons — lai viņš dzīvo mūžos! — zaudēs savas pēdējās muižas. Un kas būs pēc tam?

Ramzesam uz pieres izspiedās sviedru lāses.

— Tad redzi, godājamais valdniek, — Hirams sacīja, — priesteri tikai vienā gadījumā varētu un pat būtu spiesti pieņemt kaunpilno vienošanos ar Asīriju — ja viņi gribētu iedragāt un iznīcināt faraona varu. Citādi atliek domāt, ka Ēģipte ir vāja un tai par katru cenu vajadzīgs miers!

Ramzess pietrūkās kājās.

— Ciet klusu! — viņš iesaucās. — Labāk jau uzticamāko kalpu nodevība nekā šāda valsts bezspēcība! Kā Ēģipte var atdot Asīrijai Āziju… Tad jau pēc gada Ēģipte pati nonāks Asīrijas jūgā, tālab ka, parakstot šādu vienošanos, tā atzīs savu bezspēcību.

Princis sāka satraukti staigāt uz priekšu un atpakaļ. Hirams noraudzījās viņā ar tādu kā žēlumu vai līdzcietību.

Pēkšņi Ramzess apstājās un sacīja:

Tas viss ir meli! Kāds veikls nelietis piekrāpis tevi, Hiram, un tu esi viņam noticējis. Ja būtu šāda vienošanās, to glabātu kā vislielāko noslēpumu. Taču, spriežot pēc taviem vārdiem, viens no četriem priesteriem, kurus tu minēji, nodevis ne tikai faraonu, bet arī pašus sazvērniekus.

Varēja būt arī vēl kāds piektais, kas noklausījās viņos, — Hirams ieminējās.

Un pārdeva tev noslēpumu?

Brīnos, — Hirams smaidīdams sacīja, — ka tu vēl joprojām neesi iepazinis zelta varu.

— Mūsu priesteriem taču ir vairāk zelta nekā tev, lai gan tu esi bagātāks par bagātu.

— Bet es neniecinu lieku drahmu. Kālab citiem būtu jāatsakās no talantiem?

— Viņi ir dievu kalpi, — troņmantnieks sašutis iebilda. — Viņi bītos no dievu soda

Feniķietis pasmaidīja.

— Esmu redzējis, — viņš atteica, — daudzus visdažādāko tautu tempļus un tempļos lielus un mazus, koka, akmens un pat zelta elkus. Taču dievus neesmu sastapis nekur.

— Zaimotāj! — Ramzess iesaucās. — Es pats redzēju dievību, jutu sev pieskārāmies kādu roku un dzirdēju balsi!

— Kur tas bija?

— Hathoras templī, manā cellē.

— Dienā? — Hirams jautāja.

— Naktī, — Ramzess atbildēja.

— Naktī tu dzirdēji dievu balsis un juti viņu roku? — feniķietis atkārtoja, uzsvērdams katru vārdu.

— Naktī daudz kas mēdz rādīties. Kā tas notika?

Kāds piedūrās manai galvai, maniem pleciem, ķērās man pie kājām, un zvēru…

— Cst… — Hirams smaidīdams pārtrauca, — nevajag zvērēt veltīgi!

Viņš cieši palūkojās Ramzesā ar savām vērīgajām un gudrajam acīm un, redzot jaunekļa sirdī mostamies šaubas, sacīja:

— Valdniek, tu esi nepieredzējis un intrigu tīkla apņemts, bet es esmu bijis tava vectēva un tēva draugs. Tādēļ izdarīšu tev vienu pakalpojumu. Atnāc kādreiz naktī uz Ištaras templi, taču… apsoli glabāt noslēpumu … Atnāc viens — un tu redzēsi, kādi dievi tur ar mums runā un mums pieskaras.

— Aiziešu, — Ramzess atbildēja.

— Brīdini mani, valdniek, kādu dienu no rīta. Es tev pateikšu tempļa vakara paroli, un tevi ielaidīs. Tikai nenodod mani, nedz arī sevi, — feniķietis ar labsirdīgu smaidu piebilda. — Dievi dažkārt piedod, ja atklāj viņu noslēpumus, cilvēki — nekad…

Viņš palocījās un, pacēlis acis un rokas pret debesīm, sāka čukstēt svētības vārdus.

— Liekuli! — Ramzess iesaucās. — Tu lūdz dievus, kuriem netici?

Hirams pabeidza svētību un sacīja:

Jā, es neticu ēģiptiešu, asīriešu, pat feniķiešu dieviem, bet ticu Vienīgajam, kurš mājo tempļos un kura vārds ir nezināms.

Mūsu priesteri arī tic Vienīgajam, — Ramzess piebilda.

Un haldejiešu priesteri arī, taču gan vieni, gan otri sazvērējušies pret mums… Nav taisnības pasaulē, dārgais princi.

Kad Hirams aizgāja, troņmantnieks ieslēdzās visattālākajā istabā, aizbildinoties ar svēto papirusu lasīšanu.

Nule dzirdētā ietekmē viņa kvēlajā iztēlē acumirklī dzima jauns plāns.

Pirmām kārtām viņš bija sapratis, ka starp feniķiešiem un priesteriem noris slepena cīņa uz dzīvību un nāvi. Par ko? Protams, par varu un bagātību. Hirams bija sacījis taisnību — ja Ēģiptē nebūs feniķiešu, visas faraona, nomarhu un aristokrātijas muižas nonāks tempļu īpašumā.

Ramzess nekad nebija mīlējis priesterus un sen jau zināja un redzēja, ka lielākā daļa Ēģiptes pieder viņiem, ka viņu pilsētas ir visbagātākās, lauki — vislabāk apstrādāti, ļaudis pārtikuši. Viņš saprata arī, ka puse priesteru bagātību atbrīvotu faraonu no nemitīgām rūpēm un nostiprinātu viņa varu. Princis zināja to un ne vienreiz vien ar sarūgtinājumu bija par to runājis. Taču, kad ar Herhora atbalstu viņš kļuva par vietvaldi un Menfatas korpusa pavēlnieku, viņš samierinājās ar priesteriem un apslāpēja savu netīksmi. Tagad viņā viss atkal uzbangoja. Tātad priesteri ne tikai nepastāstīja viņam par savām sarunām ar Asīriju, bet pat nebrīdināja viņu par kaut kāda Sargona misiju…

Iespējams gan, ka šis jautājums ir tempļu un valsts lielākais noslēpums, Bet kādēļ priesteri slēpa no viņa dažādu Āzijas tautu nesamaksāto nodevu summu? Simt tūkstoši talantu! Tā ir nauda, kas varētu uzreiz uzlabot faraona kases stāvokli! Kādēļ viņi slēpj to, ko zina pat Tīras princis, viens no šīs pilsētas padomes locekļiem?

Kāds negods troņmantniekam un vietvaldim — sveši cilvēki atdara viņam acis!

Taču bija arī kas ļaunāks. Pentuers un Nofri visādi centās pierādīt, ka Ēģiptei jāvairās no kara.

Jau Hathoras templī tas viņam šķita aizdomīgi: karš taču varēja sagādāt valstij simtiem tūkstošu vergu un celt zemes labklājību. Tagad karš šķita vēl nepieciešamāks, jo Ēģiptei jāsavāc nesamaksātās un jāuzliek jaunas nodevas. Ramzess, atbalstījis galvu rokās, rēķināja: «Mums jāsavāc simt tūkstoši talantu nodevu… Hirams uzskata, ka Nīnives un Babilonijas izlaupīšana ienesīs ap divsimt tūkstošu… kopā trīssimt tūkstošu vienā reizē. Ar tādu summu var segt vislielākā kara izdevumus, un ieguvums būs vairāki simti tūkstošu vergu un simt tūkstošu ikgadēju nodevu no jauniekarotajām zemēm. Un pēc tam,» troņmantnieks pabeidza, «mēs nokārtosim rēķinus ar priesteriem!»

Ramzess bija uzbudināts. Taču viņam iešāvās prātā doma:

«Bet ja nu Ēģiptei nebūs pa spēkam veiksmīgs karš ar Asīriju?»

Taču, to iedomājoties vien, asinis viņam sāka vārīties:

«Kā? Ēģipte lai nevarētu sakaut Asīriju, ja karaspēka priekšgalā nostāsies viņš, Ramzess, kura priekštecis Ramzess Lielais viens bija meties virsū hetu kaujasratiem un sadragājis tos!»

Ramzess varēja iztēloties visu, tikai ne to, ka viņš nespēs panākt uzvaru pār dižajiem valdniekiem.

Viņš juta sevī pārvarīgu drosmi un būtu pārsteigts, ja ienaidnieks nemestos bēgt, ieraugot viņa auļojošos zirgus. Kaujasratos taču faraonam līdzās stājas dievi, lai aizsegtu viņu ar vairogu, bet ienaidniekus lai satriektu ar debesu pērkoniem,

«Bet ko Hirams man sacīja par dieviem?» princis nodomāja, «Un ko viņš grib man parādīt Ištaras templī? Redzēsim!»