Faraons

Divdesmit piektā nodaļa

Tai pašā dienā Memfisā feniķietis Dagons, troņmantnieka augļotājs, zvilnēja uz dīvāna savas pils terasē. Viņu apņēma smaržīgi skuju krūmi, kas bija uzaudzēti vāzēs. Divi melni vergi ap vēdina ja bagātnieku ar vēdekļiem, bet viņš pats, rotaļādamies ar pērtiķīti, klausījās, ko ziņo rakstvedis.

Te kādā brīdī vergs, bruņojies ar zobenu un šķēpu, bruņucepurē un ar vairogu (augļotājam patika karavīru ietērps), pieteica godājamo Rabsunu, feniķiešu tirgotāju, kas dzīvoja Memfisā.

Viesis ienāca, zemu klanīdamies, un tā pašķielēja uz Dagonu, ka tas lika rakstvedim un vergiem aizvākties. Tad, būdams piesardzīgs cilvēks, ielūkojās visos kaktos un sacīja viesim:

— Nu varam runāt. Rabsuns uzsāka bez aplinkiem.

— Vai jūsu godībai zināms, ka no Tīras ieradies princis Hirams?

Dagons palēcās uz dīvāna.

Lai viņam uzbrūk spitālība! — augļotājs iekliedzās.

Viņš man sacīja, — viesis rimti turpināja, — ka jums iznākušas domstarpības…

Domstarpības? — Dagons iebrēcās. — Šis laupītājs apzaga, aplaupīja, izputināja mani… Kad aizsūtīju savus kuģus pakaļ citiem Tīras kuģiem uz rietumiem pēc sudraba, Hirama stūrmaņi gribēja tos aizdedzināt, uzsēdināt uz sēkļa… Un beigās mani kuģi apsviluši un sadragāti atgriezās tukšā… Lai viņu sasper debesu uguņi!… — augļotājs pārskaities nobeidza.

— Bet ja nu Hirams grib piedāvāt jūsu godībai kādu izdevīgu darījumu? — viesis aukstasinīgi jautāja.

Vētra, kas bangoja Dagona krūtīs, uzreiz norima.

Kādi viņam var būt darījumi ar mani? — viņš jautāja jau pavisam mierīgi.

Viņš to pats pastāstīs jūsu godībai, taču vispirms viņam jātiekas ar jums.

— Nu, lai atnāk pie manis!

— Viņš gan domā, ka jūsu godībai jāaiziet pie viņa. Viņš taču ir Tīras augstās padomes loceklis.

— Pirmāk viņš nosprāgs, nekā es pie viņa iešu!.. Viesis piestūma krēslu pie dīvāna, uz kura zvilnēja

Dagons, un uzsita viņam pa gurnu.

— Dagon, — viņš sacīja, — esi taču prātīgs!

Kālab es nebūtu prātīgs, un kālab tu, Rabsun, nesaki man «jūsu godība»?

Neesi muļķis, Dagon! — viesis atbildēja. — Ja viņš nenāks pie tevis un tu neiesi pie viņa, kā tad jūs salīgsit?

Tu esi muļķis, Rabsun! — augļotājs atkal apskaitās. — Ja iešu pie Hirama, tad lai man roka nokalst, ja šis laipnības dēļ nezaudēšu pusi no peļņas!

Viesis padomāja un sacīja:

— Lūk, tie ir gudri vārdi. Tad klausies, ko tev sacīšu. Tu atnāc pie manis, un Hirams atnāks pie manis, un jūs šo lietu pārspriedīsit.

Dagons piešķieba galvu un, viltīgi piemiedzis acis, jautāja:

— Ei, Rabsun, pasaki jau uzreiz cik tu par to esi saņēmis?

— Par ko?

— Par to, ka aiziešu pie tevis un ielaidīšos darījumā ar šo bezgodi?

— Šis darījums ir svarīgs visai Feniķijai, un es tur netaisos nopelnīt, — Rabsuns sašutis atteica.

— Lai tev tā maksā parādus, kā tas ir taisnība!

— Lai man tos nemaz nemaksā, ja es ko nopelnīšu! Kaut tikai Feniķija neko nezaudētu! — nikni iekliedzās Rabsuns.

Un viņi izšķīrās.

Vakarpusē Dagons iesēdās nestuvēs, kuras nesa seši vergi. Pa priekšu skrēja divi ziņneši ar zižļiem un divi ar lāpām; toties aiz nestuvēm gāja četri kalpotāji, apbruņoti no galvas līdz kājām — ne jau drošības dēļ, bet gan tādēļ, ka Dagonam kopš kāda laika bija iepaticies, ka viņu ielenc bruņoti cilvēki,

Viņš cienīgi izkāpa no nestuvēm, un divu vergu atbalstīts (trešais nesa virs viņa saulessargu) iegāja Rabsuna māja.

— Kur tad viņš Ir, šis… Hirams? — viņš lepni jautāja namatēvam.

— Viņa nav.

— Kā? Vai tad man viņš būs jāgaida?

— Viņa nav šai istabā, bet viņš ir citā, pie manas sievas, — namatēvs atteica. — Viņš pašlaik viesojas tur.

Es tur neiešu! — augļotājs paziņoja, nozveldamies uz dīvāna.

— Tu iesi uz blakusistabu, un arī viņš tur atnāks. Pēc neilgas ķīvēšanās Dagons piekāpās un brīdi vēlāk

pēc namatēva mājiena iegāja blakusistabā. Vienlaikus no tālākas istabas iznāca neliela auguma cilvēks ar sirmu bārdu, tērpies zelta togā, ar zelta stīpu ap galvu.

— Lūk, — starp abiem stāvēdams, sacīja namatēvs, — viņa žēlastība princis Hirams, Tīras augstās padomes loceklis. Un, lūk, godājamais Dagons, viņa augstības troņmantnieka un Lejasēģiptes vietvalža pilnvarotais.

Abi augstie viesi palocījās viens otram, rokas uz krūtīm sakrustojuši, un apsēdās pie atsevišķiem galdiņiem istabas vidū. Hirams mazliet pašķīra togu, lai parādītu milzīgu zelta medaļu, kas karājās viņam kaklā; Dagons savukārt saka rotaļāties ar resnu zelta ķēdi, kuru bija saņēmis no prinča. Ramzesa.

— Es, Hirams, — uzsāka sirmbārdis, — sveicu jūs, Dagon, un vēlu jums lielu bagātību un veiksmi darījumos.

— Es, Dagons, sveicu jūs, Hiram, un vēlu jums to pašu, ko jūs man vēlat…

— Jūs gribat ķildoties ar mani? — Hirams aizkaitināts viņu pārtrauca.

— Kā tad es ķildojos?… Rabsun, saki — vai es ķildojos? — Dagons iebilda.

— Labāk lai jūsu godības runā par darījumiem, — namatēvs ieteicās.

Brīdi padomājis, Hirams sacīja:

— Jūsu draugi no Tīras ar mani sūta jums kvēlus sveicienus.

Un vairāk viņi man neko nesūta? — Dagons zobgalīgi jautāja.

Bet kas jums vel vajadzīgs? — Hirams atteica, paceldams balsi,

— Klusāk!.. Neķildojieties!.. — namatēvs iejaucas. Hirams vairākas reizes dziļi nopūtas un sacīja:

Tas tiesa, mums nevajag ķildoties., Grūti laiki nāk Feniķijai…

Vai tad jūra applūdinājusi jūsu Tīru vai Sīdonu? — Dagons smiedamies iejautājās.

Hirams nospļāvās un pavaicāja:

— Kālab jūs šodien tāds dusmīgs?

Es vienādi esmu dusmīgs, ja mani negodā par «jūsu godību»…

Bet kādēļ jūs negodājat mani par «jūsu žēlastību»? Es kā nekā esmu princis!..

Varbūt Feniķijā, — Dagons atbildēja. — Bet Asīrijā jūs pie kura katra augstmaņa trīs dienas gaidāt priekštelpā uz audienci. Un, kad tiekat pieņemts, — guļat uz vēdera kā ikviens feniķiešu tirgotājs,

Bet ko jūs darītu mežoņa priekša, kas var jūs uz mieta uzdurt?! — Hirams iekliedzās.

— Ko es darītu, nezinu, — Dagons atteica. — Taču Ēģiptē es sēžu uz viena dīvāna ar troņmantnieku, kurš tagad piedevām ir vietvaldis.

Vairāk vienprātības, jūsu godība!. Vairāk vienprātības, jūsu žēlastība! — namatēvs centās viņus apvaldīt.

Vienprātības!.. Esmu vienis pratis, ka šis princis Ir parasts feniķiešu tirgonis, taču negrib Izturēties pret mani ar pienācīgu cieņu,. — Dagons iesaucās.

Man ir simt kuģu! — Hirams iebrēcas.

Bet faraonam ir divdesmit tūkstoši pilsētu, pilsētiņu un ciematu!..

Jūs pazudināsit šo lietu un visu Feniķiju!.. — Rabsuns ierunājās jau paceltā balsī.

Hirams sažņaudza dūres, taču ne vārda neteica,

— Jums gan jāatzīst, jūsu godība, — viņš pēc brīža sacīja, vērsdamies pie Dagona, — ka no šīm divdesmit-tūkstoš pilsētām faraonam patiesībā pieder nedaudzas.

— Jūs gribat sacīt, jūsu žēlastība, — Dagons atbildēja, — ka septiņi tūkstoši pilsētu pieder tempļiem un septiņi tūkstoši augstmaņiem?… Katra ziņā viņa majestātei vēl paliek seši tūkstoši skaidrā…

Ne gluži! Ja jūsu godība no tām atskaitīs kādus trīs tūkstošus, kas ieķīlātas priesteriem, un kādus divus tūkstošus, kas iznomātas mums, feniķiešiem…

Jūsu žēlastībai taisnība, — Dagons piekrita, — tomēr faraonam atliek kadi divi tūkstoši ļoti bagātu pilsētu …

Sets jūs apmājis, vai?! — Rabsuns iebļāvās. — Sāksit vēl te uzskaitīt, cik pilsētu ir faraonam, kaut viņu..;

Cst!.. — Dagons nošņāca, pietrūkdamies no krēsla..

… kad Feniķijai draud briesmas!.. — Rabsuns pabeidza.

Vai drīkstu reiz uzzināt — kādas briesmas? — Dagons ievaicājas.

Ļauj runāt Hiramam, tad uzzināsi, — namatēvs atbildēja.

Lai runā…

Vai jūsu godībai zināms, kas notika viesnīcā pie mūsu brāļa Asarhadona? — Hirams jautāja.

Man nav brāļu krodzinieku vidū!.. — nicīgi attrauca Dagons.

Klusē!.. — sašutis iekliedzās Rabsuns, sagrābdams dunča spalu — Tu esi stulbs kā suns, kas rej nomiegā!

Ko viņš ta niknojas, šis… šis kaulu tirgonis?… — Dagons atteica un arī tvēra pēc naža.

Klusāk!.. Neķildojieties!.. — princis viņus mierināja, arīdzan ķerdamies pie jostas.

Kādu brīdi visiem trijiem drebēja nāsis un zibsnīja acis. Pēdīgi Hirams, apvaldījies ātrāk par citiem, atkal ierunājas, it kā nekas nebūtu noticis:

— Pirms dažiem mēnešiem Asarhadona viesnīcā apmetas kāds Phuts no Harrānas pilsētas…

Viņš bija atbraucis, lai saņemtu piecus talantus no kāda priestera, — Dagons ieminējās.

Nu, un tālāk? — Hirams jautāja.

Nekas, Iemantojis kādas priesterienes labvēlību, viņš devās meklēt savu parādnieku uz Tēbām.

Prāts tev kā bērnam, bet mēle kā sievišķim… — Hirams noteica. — Šis harrānietis nav nekāds harrānietis, bet gan haldejietis, un viņu sauc nevis Phuts, bet gan Berojs…

Berojs?… Berojs … — Dagons atkārtoja, šķiet, kaut ko atminēdamies. — Kur esmu dzirdējis šo vārdu?…

Dzirdējis?… — Hirams nicīgi Izmeta. — Berojs ir Babilonas gudrākais priesteris, asīriešu prinču un paša ķēniņa padomdevējs.

Lai viņš ir padomdevējs, tik ne faraonam… Kas man tur daļas? — augļotājs sacīja.

Rabsuns pielēca no krēsla un, draudot ar dūri Dagonam pie paša deguna, iekliedzās:

— Tu esi vepris, kas nobarojies ar faraona virtuves samazgām… Tev tikpat daļas gar Feniķiju, cik man gar Ēģipti… Ja varētu, tu par drahmu pārdotu dzimteni … Suns kraupainais!..

Dagons nobālēja, taču mierīgā balsī atteica:

— Ko runā šis bodnieks?… Man Tīrā dēli mācās jūrlietas; Sīdonā dzīvo mana meita ar vīru. Pusi sava īpašuma esmu aizdevis augstajai padomei, lai gan nesaņemu par to ne nieka desmit procentus. Bet šis bodnieks saka — man neesot daļas gar Feniķiju!.. Paklau, Rabsun, — viņš piebilda, — es novēlu tavai sievai un bērniem, un tavu tēvu ēnām, lai tu par viņiem tāpat gādātu, kā es gādāju par katru feniķiešu kuģi, par katru Tīras un Sīdonas akmeni.

— Dagons pareizi runā, — Hirams ieteicās.

Es negādājot par Feniķiju!.. — augļotājs iekaisdams turpināja. — Bet cik feniķiešu es pārvilkti šurp, lai viņi te kļūtu bagāti, un kāds man labums no tā? Es negādājot?!.. Hirams sabeidza divus manus kuģus un laupīja man iespēju krietni nopelnīt, bet, kad, lūk, runa ir par Feniķiju, es tomēr sēžu ar viņu vienā istaba…

Jo domāji, ka spriedīsit, kā apkrāpt kādu, — Rabsuns sacīja.

Kaut tu par nāvi tā domātu, muļķi tāds!.. — Dagons atbildēja. — It kā es būtu bērns un neapjēgtu — ja reiz Hirams atbraucis uz Memfisu, tad ne jau tirgoties. Ek, Rabsun!.. Tev derētu pie manis gadus divus par staļļa slaucītāju nokalpot…

— Diezgan! — Hirams iekliedzās, sizdams dūri galdā.

— Mēs nekad nebeigsim par to haldejiešu priesteri, — Rabsuns nomurmināja tik mierīgi, it kā tas nebūtu viņš, kuru nupat nolamāja.

Hirams nokremšļojās un sacīja:

— Šim cilvēkam tik tiešām esot māja un zeme Harrānā, un tur viņš dēvējoties par Phutu. Viņam, bijušas hetu tirgotāju vēstules Sīdonas tirgotājiem, tādēļ viņu paņēmusi līdzi mūsu karavāna. Pats viņš labi runājot feniķiski, norēķinoties godīgi, neko īpašu nepieprasot, un mūsu ļaudis viņu pat iemīļojuši. Bet, — Hirams, nobraucījis bārdu, turpināja, — kaut lauva apvelk vērša ādu, astes gals viņam vienādi lien laukā. Un, tā kā šis Phuts bijis varen gudrs un drošs par sevi, karavānas vadonis ņēmis un slepus ielūkojies viņa mantībā. Neko citu kā vien medaļu ar dievietes Ištaras attēlu viņš nav atradis. Ieraugot šo medaļu, karavānas vadonim vai sirds pamirusi. No kurienes hetam feniķiešu medaļa?… Un, kad viņi iebraukuši Sīciņa, viņš tūdaļ pat ziņojis vecākajiem, un kopš tā laika mūsu slepenpolicija nav nolaidusi acis no Phuta. Taču tas izrādījies tāds gudrinieks, ka pa tām dažām dienam, ko viņš nodzīvojis Sīdonā, visi paguvuši viņu iemīļot. Phuts lūdzis dievu un upurējis dievietei Ištarai, maksājis zelta, nav aizņēmies un nav aizdevis, sagājies tikai ar feniķiešiem. Vārdu sakot, tā visus apmājis, ka viņu pārstājuši novērot, un viņš mierīgi aizbraucis līdz Memfisai. Te mūsu vecākie atkal sākuši viņu izsekot, taču nav neko atklājuši, tik nopratuši, ka tas ir liels vīrs, nevis parasts harrānietis. Vienīgi Asarhadonam izdevies nejauši izokšķerēt, ka šis tā dēvētais Phuts veselu nakti pavadījis vecaja Seta templī, kuram šeit liela ietekme.

To apmeklē tikai virspriesteri, lai noturētu svarīgas apspriedes, — Dagons piemetināja.

Tas vēl arī nebūtu nekas, — Hirams turpināja,

bet viens no mūsu tirgotājiem pirms mēneša atgriezies no Babilonas ar dīvainām ziņām. Par bagātīgu dāvanu kāds Babilonas vietvalža galminieks viņam pastāstījis, ka Feniķijai draudot briesmas… «Jūs grib sagrābt asīrieši,» šis galminieks sacījis mūsu tirgotājam, «bet izraēliešus pakļaus ēģiptieši. Dižais haldejiešu priesteris Berojs pat devies pie Tēbu priesteriem, lai noslēgtu ar viņiem vienošanos.» Jums jāzina, — Hirams turpināja, ka haldejiešu priesteri uzskata ēģiptiešu priesterus par saviem brāļiem. Un, tā kā Berojam esot liela ietekme ķēniņa Tiglatpalasara galmā, tad valodas par šo vienošanos ir visai ticamas.

Kam asīriešiem Feniķija? — Dagons vaicāja, kodīdams nagus.

Un kam zaglim sveša klēts? — Hirams attrauca.

Kāda nozīme var būt Beroja nolīgumam ar ēģiptiešu priesteriem? — Rabsuns domīgi izmeta.

Muļķis tu esi!.. — Dagons atteica. — Faraons dara tikai to, ko savās apspriedēs nolemj priesteri.

— Būs arī nolīgums ar faraonu, neraizējieties! — Hirams pārtrauca. — Tīrā ir zināms, ka uz Ēģipti ar lielu svītu un dāvanām brauc asīriešu sūtnis Sargons. Viņš it kā gribot apmeklēt Ēģipti un vienoties ar ministriem, lai ēģiptiešu dokumentos neraksta, ka Asīrija maksā nodevas faraoniem. Taču patiesība gan viņš braucot, lai noslēgtu vienošanos un sadalītu tās valstis, kuras atrodas starp mūsu jūru un Eifratu.

Lai zeme viņus aprij! — Rabsuns nolamājās.

Ko tu par to domā, Dagon? — Hirams vaicāja.

— Un ko jūs darītu, ja jums patiešam uzbruktu Tiglatpalasars?

Hirams sāka drebēt aiz niknuma,

Ko?… Mēs sēstos kuģos ar ģimenēm un visu mantību, bet šiem suņiem atstātu tikai drupas un vergu pūstošos līkus… Vai gan mēs nezinām lielākas un skaistākas zemes par Feniķiju, kur var dibināt jaunu dzimteni, bagātāku nekā šī?…

Lai dievi mūs pasargā no tādām galējībām! — Dagons sacīja.

Tur jau ir tā lieta, ka jāglābj tagadējā Feniķija no pilnīgas iznīcības, — Hirams turpināja. — Un tu, Dagon, vari daudz ko šai ziņā darīt…

— Ko tad es varu?…

— Vari uzzināt no priesteriem, vai pie viņiem bijis Berojs un vai viņš noslēdzis ar viņiem vienošanos…

— Tas ir briesmīgi grūti, — Dagons čukstus noteica. — Bet varbūt sameklēšu kādu priesteri, kas man visu pastāstīs.

— Bet vai tu vari, — Hirams turpināja, — nepieļaut, lai faraona galmā vienojas ar Sargonu?

— Tas ir ļoti grūti… Viens es to nejaudāšu…

Es tev palīdzēšu. Un zeltu piegādās Feniķija, Jau tagad tur tiek vākta nauda.

Es pats iedevu divus talantus, — Rabsuns nočukstēja.

Es došu desmit, — Dagons sacīja. — Bet ko es dabūšu par savām pūlēm?

Ko?… Nu, desmit kuģus, — Hirams atbildēja.

Un cik tu nopelnīsi? — Dagons jautajā.

— Vai maz tev?… Nu, dabūsi piecpadsmit…

Es jautāju, cik tu nopelnīsi, — Dagons uzstāja.

Dosim tev divdesmit. Vai pietiks?

— Nu, labi. Bet vai jūs parādīsit man ceļu uz sudraba valsti?

Parādīsim.

Un turp, kur jūs iegūstat alvu?

Labi…

Un turp, kur rodas dzintars? — Dagons pabeidza.

Kaut tu reiz nosprāgtu! — princis Hirams atteica, laipni pastiepdams viņam roku. — Bet vai tu neturēsi vairs ļaunu prātu uz mani par tām divām liellaivām?…

Dagons nopūtās.

Mēģināšu aizmirst. Bet… kas par bagātībām man. tagad piederētu, ja jūs mani toreiz nebūtu padzinuši…

Diezgan! — Rabsuns iejaucās. — Runājiet par Feniķiju.

No kā tu uzzināsi par Beroju un par vienošanos? — Hirams jautāja Dagonam.

Nevaicā. Par to bīstami runāt, jo tur iejaukti priesteri.

Un kurš tev palīdzēs izjaukt vienošanos?

Domāju… Domāju, ka troņmantnieks. Man ir daudz viņa parādzīmju,

Hirams pacēla roku.

Troņmantnieks? Ļoti labi. Viņš taču būs faraons un, iespējams, pat visai drīz…

Cst! Dagons viņu pārtrauca, uzsizdams ar dūri

pa galdu.

Lai tev mēle nokalst par tādu runāšanu!

Ir gan vepris! — Rabsuns iesaucās, draudēdams augļotājam ar dūri.

Stulbais bodniek! — Dagons, ņirdzīgi smaidīdams, atteica, — Tev, Rabsun, jātirgojas ar kaltētām zivīm un ūdeni uz ielas, nevis jājaucas valsts darīšanās. Vērša nagā, kas notašķīts ēģiptiešu dubļiem, ir vairāk prāta nekā tev, kurš piecus gadus nodzīvojis Ēģiptes galvaspilsētā!.. Kaut tevi cūkas aprītu!..

Klusāk!.. Klusāk!.. — Hirams iejaucās. — Jūs neļaujat man pabeigt.

Runā, jo esi gudrs, un mana sirds tevi uzklausa, — Rabsuns sacīja.

Ja tev, Dagon, ir ietekme uz troņmantnieku, tas ir ļoti labi, — Hirams turpināja, — ja troņmantnieks gribēs noslēgt vienošanos ar Asīriju, tad tā tiks noslēgta un uzrakstīta ar mūsu asinīm uz mūsu pašu ādas. Bet, ja troņmantnieks gribēs karu ar Asīriju, viņš panāks karu, kaut priesteri piesauktu pret viņu visus dievus,

Nieki! — Dagons sacīja. — Ja priesteri ļoti gribēs, vienošanās būs … Bet varbūt viņi negribēs…

Lūk, tādēļ, Dagon, — Hirams turpināja, — mums vajag dabūt savā pusē visus karavadoņus…

— To var…

— Un nomarhus…

— Var arī nomarhus…

— Un troņmantnieku, — turpināja Hirams. — Taču, ja tu viens mudināsi viņu uz karu ar Asīriju, nekas no tā neiznāks. Cilvēks ir kā arfa: viņam daudz stīgu, un spēlēt uz tām vajag ar desmit pirkstiem. Bet tu, Dagon, esi tikai viens pirksts.

— Es taču. nevaru pārrauties desmit daļās.

— Bet tu vari būt kā roka ar pieciem pirkstiem. Tev jāizdara tā, lai neviens nezinātu, ka tu gribi karu, bet lai ikviens troņmantnieka pavārs gribētu karu, ikviens bārddzinis gribētu karu, lai visi pirtnieki, nestuvju nesēji, rakstveži, virsnieki, vedēji — lai visi viņi gribētu karu ar Asīriju un lai troņmantnieks to dzirdētu no rīta līdz vakaram, pat gulēdams…

— Tā arī būs,

— Bet vai tu pazīsti viņa mīļākās? — Hirams jautāja. Dagons atmeta ar roku,

Muļķa meitenes! — viņš atteica. — To vien gudro kā uzposties, uzkrāšoties un iesvaidīties ar smaržvielām … Bet no kurienes šīs smaržvielas nāk un kurš tās atved uz Ēģipti — par to viņas neliekas ne zinis.

Vajag viņam pagādāt tādu mīļāko, kas to zinātu, — Hirams sacīja.

Kur to lai ņem?… — Dagons jautāja. — Lai gan — rokā ir!.. — viņš iesaucās, iesizdams sev pa pieri. — Vai pazīsti Kamu, Ištaras priesterieni?

Ko? — Rabsuns viņu pārtrauca. — Svētās dievietes Ištaras priesteriene būs ēģiptieša mīļākā?…

Un tu gribētu, lai viņa būtu tava? — Dagons zobojās. — Viņa kļūs pat par virspriesterieni, ja vajadzēs tuvināt viņu galmam…

Tu pareizi runā, — Hirams piekrita.

Bet tā jau ir zaimošana! — Rabsuns sašuta.

— Tālab arī priesteriene, kas būs zaimojusi, var nomirt, — vecais Hirams sacīja.

Kaut tik mums visu neizjauktu šī jūdiete Sara, — pēc brīža ierunājās Dagons. — Viņa gaida bērnu, kuram troņmantnieks jau tagad ir pieķēries. Un, ja piedzims dēls, visus pārējos nobīdīs pie malas.

Mums atradīsies nauda arī Sārai, — Hirams paziņoja.

Viņa neko neņems… — Dagons sašutis noteica. — Šī nekrietnele atteicas no dārga zelta kausa, kuru es pats viņai aiznesu…

Viņa domāja, ka tu gribi viņu piekrāpt, — Rabsuns ieminējās.

Hirams pašūpoja galvu.

Nav ko uztraukties, — viņš sacīja, — kur neietiks zelts, tur ietiks tēvs, māte, mīļākā… Bet, kur neietiks mīļākā, — ietiks…

Nazis… — Rabsuns nočukstēja.

Inde… — Dagons nočukstēja.

Nazis — tas ir pārāk rupji… — Hirams secināja. Viņš nobraucīja bārdu, iegrima domās, pēdīgi piecēlās un izņēma no azotes purpursarkanu lenti, uz kuras bija uzvērti trīs zelta amuleti ar dievietes Ištaras attēlu, tad izvilka aiz jostas aizbāzto nazi, sagrieza lenti trīs daļās un divus gabalus ar amuletiem iedeva Dagonam un Rabsunam.

Pēc tam visi trīs devās uz kaktu, kur stāvēja spārnotas dievietes statuja, sakrustoja rokas uz krūtīm un Hirams pusbalsī, taču gluži skaidri uzsāka:

— Tev, dzīvības māt, zvēram uzticīgi glabāt mūsu norunu un tikām nepagurt, kamēr mūsu svētās pilsētas būs pasargātas no ienaidniekiem, kurus lai izdeldē bads, mēris un uguns!.. Bet, ja kāds no mums lauzīs zvērestu vai izpaudīs noslēpumu, lai nāk pār viņu visādas nelaimes, kauns un negods… Bads lai plosa viņa iekšas, un miegs lai bēg no viņa acīm»… Lai nokaist roka tam, kurš steigsies pie viņa ar glābiņu, žēlodams nelaimīgo… Lai maize viņa galdā pārvēršas par puvekļiem, bet vīns — par smirdīgām sūkalām… Lai viņa miesīgie bērni apmirst un māja lai pienāk pilna ar maucībā dzimušiem, kuri apspļaudīs viņu un izraidīs… Lai, visu pamests, nomirst viņš pats pēc ilgām ciešanām vientulībā, un lai viņa nešķīsto līķi nedz zeme, nedz ūdens nepieņem, lai viņu nesadedzina uguns un nesaplosa meža zvēri… Lai notiek tā!

Pēc šī briesmīgā zvēresta, kuru visi trīs atkārtoja aiz niknuma drebošās balsīs, feniķieši atvilka elpu, tad Rabsuns aicināja viņus uz mielastu, kur vīns, mūzika un dejotājas lika uz brīdi aizmirst to, kas viņiem darāms.