Faraons

Divdesmit ceturtā nodaļa

Divpadsmitajā paofi no daudziem Ēģiptes tempļiem, pienāca satraucošas vēstis,

Dažu dienu laikā Hora templī bija apgāzies altāris, Isīdas templī raudājusi dievietes statuja, bet no Tēbu Amona tempļa un Osīrija kapenēm Denderā tika saņemti ļauni pareģojumi. Pēc nepārprotamam pazīmēm priesteri bija izsecinājuši, ka vēl līdz mēneša beigām Ēģipti piemeklēs liela nelaime.

Šai sakarā virspriesteri Herhors un Nofri lika rīkot procesijas ap tempļiem un upurēšanu mājās.

Nākamajā dienā, trīspadsmitajā paofi, Memfisā notika svinīga procesija: dievs Ptahs un dieviete Isīda Iznāca no savām svētnīcām. Abas dievības devās uz pilsētas centra pusi neliela ticīgo pulciņa, galvenokārt sieviešu pavadībā. Taču dieviem nācās griezties atpakaļ, jo pilsētnieki sāka ņirgāties par viņiem, bet citticībnieki pat iedrošinājās dievu svētās laivas apmētāt ar akmeņiem.

Policisti nelikās ne zinis par šiem izlēcieniem, bet daži arīdzan paši izkliedza nepiedienīgus jokus. Kopš pusdienlaika kaut kādi nepazīstami cilvēki sāka izplatīt valodas, ka priesteri nepieļaušot nekādus atvieglojumus vienkāršajai tautai un pat gatavojot dumpi pret faraonu. Pievakarē ap tempļiem sāka pulcēties amatnieki: viņi svilpa, lādēm priesterus un svieda akmeņus vārtos, bet kāds dievzaimotājs, visiem redzot, nodauzīja degunu Horam, kas sargāja savu templi.

Drīz pēc saulrieta priesteri un viņu uzticamie piekritēji sapulcējās Ptaha templī. Tur bija godājamie Herhors, Nofri, Mentesufiss, trīs nomarhi un Tēbu augstākais tiesnesis.

Briesmīgi laiki! — augstākais tiesnesis žēlojās. — Man droši zināms, ka faraons grib sakūdīt pūli, lai tas uzbrūk tempļiem.

— Esmu dzirdējis, — ierunājās Sepas nomarhs, — ka nosūtīta pavēle Nitageram, lai viņš steidzas šurp ar jauniem pulkiem, it kā jau esošo nebūtu diezgan!.

Sakari starp Lejasēģipti un Augšēģipti kopš vakardienas pārtraukti, — Dvavas nomarhs piebilda. — Uz ceļiem stāv kareivji, un viņa majestātes galeras pārmeklē ikvienu pa Nīlu braucošu kuģi…

Ramzess XIII nav «majestāte», — Nofri dzedri pie metināja, — viņš vēl nav saņēmis kroni no dievu rokām.

— Tie visi būtu sīkumi, — augstākais tiesnesis atkal ierunājās. — Ļaunākais ir nodevība… Man ir pamats domāt, ka daudzi jaunākie priesteri jūt līdzi faraonam, un ziņo viņam par visu.

ir pat tādi, kas apsolījuši palīdzēt karaspēkam ieņemt tempļus, — Herhors piebilda.

Karaspēks iesoļos tempļos! — šausmās Iesaucās Senas nomarhs.

Vismaz tāda tam dota pavēle uz divdesmit trešo, — Herhors atbildēja.

Un jūsu godība runā par to tik mierīgi? — Anantas nomarhs brīnījās.

Herhors paraustīja plecus. Nomarhi saskatījās.

To nu es nesaprotu! — Dvavas nomarhs sašutis noteica. — Tempļiem ir tikai daži simti kareivju, faraons nogriezis mums ceļu uz Tēbām un musina tautu, bet godājamais Herhors runā par to, it kā ielūgdams mūs uz dzīrēm… Vai nu aizstāvēsimies, ja vēl iespējams, vai…..

… padosimies viņa majestātei? — Nofri zobgalīgi vaicāja. — To jūs vienmēr pagūsit izdarīt.

Mēs tomēr gribētu kaut ko uzzināt par aizsardzības līdzekļiem, — Sepas nomarhs pieprasīja.

Dievi paglābs savus uzticamos kalpus, — Herhors atteica.

Dvavas nomarhs sasita rokas.

Atklāti sakot, arī mani pārsteidz jūsu vienaldzība, — augstākais tiesnesis ierunājās. — Gandrīz visa tauta Ir pret mums…

Tauta ir kā mieži laukā: lokās pa vējam, — Herhors sacīja.

Un armija?

Kura armija gan nekritīs uz vaiga Osīrija priekšā!

Zinu, — Dvavas nomarhs nepacietīgi pārtrauca, — taču es neredzu Osīriju un nejūtu arī to vēju, kas pievērsīs tautu mums… Toties faraons jau šodien piesaistījis viņus ar solījumiem, bet rīt piesaistīs vēl ciešāk ar dāvanām…

Bailes ir stiprākas par solī jumiem un dāvanām, — Herhors atbildēja.

No kā viņiem jābaidās? No tiem trīssimt kareivjiem, kas mums ir?

Viņi bīsies no Osīrija.

Bet kur viņš ir? — sašuzdams vaicāja Dvavas nomarhs.

— Jūs visi viņu redzēsit. Un laimīgs būs tas, kas kļūs akls tai dienā…

Šos vārdus Herhors izteica tik nesatricināmā mierā, ka visi klātesošie apklusa.

Ko tad mēs galu galā darīsim? — pēc brīža jautāja augstākais tiesnesis.

Faraons grib, — Herhors sacīja, — lai tauta uzbrūk tempļiem divdesmit trešajā. Bet mums jāpanāk, lai mums uzbrūk jau divdesmitajā paofi.

Mūžam dzīvie dievi! — Dvavas nomarhs atkal iesaucās, paceldams augšup rokas. — Kālab mums pašiem jāuzvēl sev nelaime, turklāt divas dienas agrāk?

Klausiet Herhoram, — Nofri apņēmīgi sacīja, — un visādi gādājiet, lai uzbrukums notiek divdesmitajā paofi no rīta!

Un ja mūs patiešām sakaus? — tiesnesis apjucis jautāja.

Ja nelīdzēs Herhora burvestības, tad es piesaukšu palīgā dievus, — Nofri atbildēja, un viņa acis draudīgi iedzalkstījās.

Jums, virspriesteriem, ir savi noslēpumi, kurus mums nav ļauts zināt, — augstākais tiesnesis sacīja. — Tādēļ darīsim, kā pavēlat. Izraisīsim uzbrukumu divdesmitajā. Tikai atcerieties, ka gan mūsējās, gan mūsu bērnu asinis nāks pār jūsu galvām…

Lai nāk!

— Lai notiek tā! — abi virspriesteri reizē iesaucās. Un Herhors piemetināja:

— Desmit gadus mēs pārvaldām valsti, un visu šo laiku nevienam no jums nav nodarīts pāri, visus savus solījumus esam pildījuši. Tad saglabājiet pacietību un uzticību vēl dažas dienas — un jūs ieraudzīsit dievu varenību un tiksit apbalvoti.

Nomarhi atvadījās no virspriesteriem, necenšoties pat slēpt savu grūtsirdību un nemieru. Herhors un Nofri palika vieni.

Pēc ilgāka klusuma brīža Herhors ierunājās:

— Ja, šis Likons bija labs, kamēr tēloja jukušu. Bet, lūk, ja varētu uzdot viņu par pašu Ramzesu!

— Ja ari māte nevarēja atšķirt, — Nofri atbildēja, — tātad viņš ir ļoti līdzīgs. Bet sēdēt tronī un pateikt dažus vārdus tautai, domāju, viņš pratīs. Turklāt mēs būsim viņam līdzās…

Briesmīgi stulbs āksts! — Herhors nopūtās, berzēdams pieri,

Gudrāks par miljoniem, citu. Viņš ir gaišreģis un var izdarīt lielus pakalpojumus valstij,.

Tu man vienādi stāsti par viņa gaišredzību, — Herhors sacīja. — Ļauj man beidzot pašam par to pārliecināties…

Gribi? — Nofri jautāja. — Tad ejam! Tikai, pie visiem dieviem, Herhor, to, ko redzēsi, pat domās nepiemini…

Viņi nokāpa Ptaha tempļa pazemē un nonāca plašā pagrabtelpā, ko apgaismoja kvēpeklis. Blāvajā gaismā Herhors ieraudzīja cilvēku, kas sēdēja pie galda un ēda. Mugurā viņam bija faraona gvardes krekls.

— Likon, — Nofri sacīja, — valsts lielākais augstmanis grib pārliecināties par spējām, ar kurām tevi apveltījuši dievi…

Grieķis atgrūda bļodu ar ēdienu un sāka purpināt:

— Lai nolādēta tā diena, kad manas kājas skāra jūsu zemi! Labāk es strādātu akmeņlauztuvēs, labāk lai mani dauza ar nūjām…

— Tam laika vēl gana! — Herhors skarbi noteica.

Grieķis apklusa un, ieraudzījis Nofri rokā tumšu kristāla lodīti, pēkšņi sāka drebēt. Viņš nobālēja, skatiens viņam apmiglojās, seja norasoja aukstiem sviedriem. Acis stingi raudzījās vienā punktā — gluži kā piekaltas kristāla lodei.

Jau guļ, — Nofri sacīja. — Vai tas nav dīvaini?

Ja tikai neizliekas,

— ieknieb viņam… Iedur… Piededzini ar kaut ko! — Nofri mudināja.

Herhors izvilka no balto drānu krokām dunci un atvēzējās pret Likona galvu. Taču grieķis pat nepakustējās, pat plaksti viņam nenodrebēja.

— Paraugies šurp, — Nofri sacīja, tuvinādams Likona sejai kristālu. — Vai redzi to, kas nolaupījis Kamu?

Grieķis pietrūkās no krēsla ar sažņaugtām dūrēm un putām uz lūpām,

— Laidiet mani! — viņš gārdza. Laidiet mani! Es alkstu viņa asiņu…

Kur viņš tagad? — Nofri jautāja,

Pilī, dārza galā, pie upes. Ar viņu ir daiļa sieviete, — Likons čukstēja.

Viņu sauc par Hebronu — tā ir Tutmosa sieva, — Herhors pateica viņam priekšā. — Atzīsti, Nofri, — viņš piebilda, — lai to zinātu, nav jābūt gaišreģim,

Nofri saknieba plānās lūpas.

Ja tas vēl nepārliecina tevi, es parādīšu tev ko labāku, — viņš atbildēja.

Likon, atrodi tagad nodevēju, kas meklē ceļu uz Labirinta mantnīcu…

Aizmidzinātais grieķis vērīgāk ielūkojās kristālā un pēc brīža atteica:

Es redzu viņu… viņš tērpies ubaga kreklā.,?

Kur viņš ir?

Viņš guļ iebraucamajā vietā pie paša Labirinta… No rīta viņš būs tur…

Kāds viņš izskatās?

Viņam ir rudi mati un bārda, — Likons atbildēja.

Nu, ko? — Nofri jautāja Herhoram.

Tev ir laba policija, — Herhors attrauca.

— Toties Labirinta sargi ir guļavas! — Nofri nikni sacīja. — Šonakt pat kopā ar Likonu braukšu turp, lai brīdinātu vietējos priesterus. Bet, ja man izdosies paglābt dievu mantību, atļauj man kļūt par tās sargātāju…

— Kā vēlies, — Herhors vienaldzīgi atbildēja, taču klusībā nodomāja:

«Dievbijīgais Nofri sāk rādīt zobus un nagus… Pats grib kļūt — tikai — par Labirinta sargātāju, bet savu auklējumu Likonu padarīt — tikai — par faraonu… Tik tiešām, lai apmierinātu manu palīgu alkatību, dieviem vajadzētu radīt desmit Ēģiptes…»

Kad abi augstmaņi iznāca no pazemes, Herhors kājām atgriezās Isīdas templī, kur dzīvoja, bet Nofri lika sagatavot divas zirgu nestuves: vienās jaunie priesteri noguldīja aizmidzināto Likonu ar maisu galvā, otrās virspriesteris iekāpa pats un dažu jātnieku pavadībā rikšiem devās uz Faijūmu.

Naktī no četrpadsmitā uz piecpadsmito paofi virspriesteris Samentu saskaņā ar faraonam doto solījumu j)a viņam vien zināmu gaiteni iegāja Labirintā. Rokā viņam bija lāpu saišķis, viena no tām bija aizdegta, bet uz muguras — neliels grozs ar darbarīkiem.

Samentu it viegli atrada ceļu no zāles uz zāli, no gaiteņa uz gaiteni, ar vienu pieskārienu atbīdīdams akmens plāksnes kolonnās un sienās, kur bija slepenas durvis. Palaikam viņš šaubīdamies apstājās, bet, izlasījis noslēpumainās zīmes uz sienām un salīdzinājis tās ar zīmēm uz krellēm, kas bija viņam kaklā, devās tālāk…

Pēc pusstundas gājiena viņš nonāca mantnīcā un, nobīdījis vienu no grīdas plāksnēm, iekļuva stāvu zemākā zālē. Tā nebija augsta, bet plaša, un tās velves balstīja neskaitāmas strupas kolonnas.

Samentu nolika grozu un, iededzis divas lāpas, to gaismā sāka lasīt uzrakstus uz sienām.

«Būdams neizskatīgs,» vēstīja viens uzraksts, «esmu īstens dievu dēls. Manas dusmas ir briesmīgas. Klajā laukā pārtopu par ugunsstabu un radu zibeņus; iesprostots kļūstu par pērkonu un ārdītāju, neviena celtne nespēj pretoties manai varenībai. Apvaldīt mani var tikai svētītais ūdens, kas atņem man spēku. Bet manas dusmas rodas tiklab no liesmas, kā no mazākās dzirksteles.

Manā priekšā viss griežas un grūst. Esmu kā Tifons, kas apgāž visaugstākos kokus un uzsviež gaisā akmeņus.»

«Katram templim ir savs noslēpums, par kuru citi nezina,» Samentu nodomāja,

Viņš atvēra vienu kolonnu un izņēma no tās prāvu podu. Podam bija ar vasku piestiprināts vāks un atvere, pa kuru vijās gara, tieva aukla, kas beidzās nez kur kolonnas iekšpusē. Samentu nogrieza gabalu auklas, piedūra to lāpai un redzēja, ka aukla švirkstēdama ātri sadeg.

Tad viņš ar nazi uzmanīgi noņēma vāku un atrada podā tādas kā pelēkas smiltis un akmentiņus. Viņš izņēma dažus akmentiņus un, pagājis malā, piegrūda tiem lāpu. Acumirklī uzšāvās spēcīgas liesmas — un no akmentiņiem palika tikai biezi dūmi un nepatīkama smaka,

Samentu pagrāba vēl sauju pelēko smilšu, izbēra uz grīdas, iebāza tajās auklas gabalu, ko bija atradis līdzās podam, un tam visam virsū uzlika smagu akmeni. Tad piedūra lāpu, aukla sāka gruzdēt, un pēc brīža liesmu apņemtais akmens uzlidoja gaisā.

— Nu man šis dieva dēls ir rokā, — Samentu smaidīdams noteica. — Tagad mantnīca neiegrūs..

Viņš sāka staigāt no kolonnas pie kolonnas, atbīdīt plāksnes un ņemt laukā paslēptos podus. Pie katra poda bija aukla, Samentu pārgrieza tās, bet podus nolika malā.

— Nu, — priesteris sacīja, — viņa majestāte varētu uzdāvāt man pusi šo dārgumu vai, mazākais, iecelt manu dēlu par nomarhu! Un viņš droši vien to darīs, jo tas ir augstsirdīgs valdnieks… Bet man pašam pienāktos vismaz Amona templis Tēbās…

Tādā kārtā nodrošinājis apakšējo zāli, Samentu atgriezās mantnīcā, bet no turienes uzkāpa augšējā zālē. Tur arīdzan bija uzraksti uz sienām un neskaitāmas kolonnas, bet tajās podi ar auklām un akmentiņiem, kuri, saskaroties ar uguni, uzsprāga gaisā.

Samentu pārgrieza auklas, izņēma podus no kolonnām un sauju pelēko smilšu iesēja lupatiņā.

Pēc tam noguris atsēdās. Viņam bija izdegušas jau sešas lāpas. Nakts acīmredzot gāja uz beigām.

«Nemūžam nebūtu domājis,» Samentu prātoja, «ka šejienes priesteriem ir tik brīnumains līdzeklis. Ar to taču var graut asīriešu cietokšņus. Nu, mēs gan arī visu neizpaužam saviem mācekļiem …»

Nokusis viņš ļāvās sapņiem. Tagad viņš bija pārliecināts, ka ieņems augstāko stāvokli valstī, vēl augstāku par to, ko bija ieņēmis Herhors.

Ko viņš tad darīs? Ļoti daudz ko! Atstās saviem pēcnācējiem mantojumā gudrību un bagātību. Lūkos izdibināt visu tempļu noslēpumus, lai neierobežoti nostiprinātu savu varu un nodrošinātu Ēģiptei pārākumu pār Asīriju.

Jaunais faraons pulgo dievus. Tas palīdzēs Samentu iedibināt ticību vienam dievam, piemēram, Osīrijam, un apvienot feniķiešus, jūdus, grieķus, lībiešus vienā valstī ar Ēģipti.

Vienlaikus viņš sāks būvēt kanālu, kas savienos Sarkano jūru ar Vidusjūru. Kad gar kanālu tiks uzcelti cietokšņi un izvietots liels karaspēks, visa tirdzniecība ar Austrumu un Rietumu nezināmām tautām nonāks ēģiptiešu rokās.

Tāpat jānodibina sava flote un jāapmāca ēģiptieši jūrlietās… Taču pirmām kārtām jāpieveic Asīrija, kas ar katru gadu top aizvien draudīgāka. Jāierobežo priesteru greznība un alkatība. Lai viņi ir prātnieki, lai dzīvo pārticībā, taču lai kalpo valstij, nevis izmanto — kā tagad — varu savtīgos nolūkos.

«Jau atira mēnesī,» viņš sev sacīja, «es būšu visvarens. Jaunais valdnieks pārlieku mīl sievietes un armiju, lai nodotos valsts pārvaldīšanai. Un, ja viņam nebūs dēlu, tad mans dēls … mans dēls…»

Viņš atģidās. Bija izdegusi vēl viena lāpa, laiks bija atstāt pazemi. Samentu piecēlās, paņēma savu grozu un pameta augšējo zaļi.

«Man nav vajadzīgi palīgi,» viņš smaidīdams domāja, «es pats visu paveicu… Es pats… nicināmais Seta priesteris …»

Viņš bija izgājis cauri jau kādām pārdesmit istabām un gaiteņiem, kad pēkšņi apstājās… Viņam šķita, ka uz grīdas zāle, kura viņš bija iegājis, redzama šaura gaismas strēle.

Acumirklī viņu sagrāba tik briesmīgas bailes, ka viņš nodzēsa lapu. Bet arī gaismas strēle uz grīdas nozuda.

Samentu sasprindzināja dzirdi, taču dzirdēja vienīgi, kā dun asinis deniņos.

— Man būs rādījies! — viņš sacīja.

Drebošām rokām viņš izņēma no groza trauciņu, kur gruzdēja posa, un no jauna iededza lāpu.

«Esmu ļoti miegains,» viņš nodomāja.

Tad palūkojās apkārt un piegāja pie sienas ar slepenajam durvīm. Viņš piespieda naglu — durvis neatdarījās. Piespieda otrreiz … trešo reizi… veltīgi…

— Ko tas nozīmē? — viņš neizpratnē čukstēja.

Viņš jau bija aizmirsis par gaismas strēli. Viņam likās, ka ar viņu noticis kaut kas nepieredzēts. Tik daudz slepenu durvju viņš bija atvēris savā mūžā, tik daudz atdarījis to pašā Labirintā, ka tagad nespēja aptvert šo negaidīto kavēkli.

Viņu atkal sagrāba bailes. Samentu sāka skraidīt, meklēdams izeju. Pēdīgi vienas slepenas durvis padevās. Samentu atviegloti uzelpoja. Viņš bija nonācis milzīgā zālē, ka parasti, ar daudzām kolonnām. Viņa lāpa apgaismoja tikai nelielu daļu telpas, pārējā grima biezā tumsā.

Tumsa, kolonnu mežs un nepazīstamā zāle uzmundrināja priesteri. Samentu sirdī uzplaiksnīja naivas cerības dzirksts: viņam šķita, ka reiz viņš nezina šo vietu, tad arī neviens cits to nezina, neviens te neienāks.

Viņš mazliet nomierinājās, atsēdās, sajutis, ka ļogās kājas. Tad atkal pietrūkās un sāka raudzīties visapkārt, itin ka gribēdams pārbaudīt, vai tiešām viņam draud briesmas un no kurienes… No kura tumšā kakta tās iznāks, lai uzkluptu viņam?

Samentu — kā neviens cits Ēģiptē — bija apradis ar pazemi, tumsu, maldīšanos… Viņam dzīvē bija nācies izbaudīt visādas briesmonības. Bet tas, ko viņš izjuta tagad, bija kaut kas pilnīgi jauns un tik šaušalīgs, ka priesteris baidījās to nosaukt vārdā.

Beidzot viņš ar grūtībām sakopoja domas un sacīja:

— Ja es patiešām esmu redzējis gaismu, ja kāds patiešām aizslēdzis durvis — tātad mani nodevuši. Un ko tad?

«Nāve!» kaut kur dvēseles dzīles apslēptā balss pačukstēja.

— Nāve?!

Seja viņam pārklājās sviedriem, elpa aizrāvās. Samentu sagrāba ārprātīgas bailes. Viņš sāka skraidīt pa zāli, dauzīt ar dūrēm pa sienām, meklēdams izeju. Viņš jau bija aizmirsis, kur atrodas un kā šeit iekļuvis, viņš bija zaudējis virziena izjūtu un pat spēju orientēties pēc krellēm.

Un reizē Samentu juta, ka viņā ir it kā divi cilvēki: viens — gandrīz sajucis, otrs — mierīgs un saprātīgs. Saprātīgais centās ieskaidrot, ka viss ir tikai rēgi, ka neviens viņu nav atklājis, neviens viņu nemeklē un ka viņš izkļūs no šejienes, tiklīdz mazliet atgūsies. Taču pirmais, sajukušais, neuzklausīja saprāta baisi un ar katru brīdi guva virsroku pār savu iekšējo pretinieku.

Ak, ja varētu paslēpties kādā no šīm kolonnām! Lai tad viņu meklē!.. Kaut gan neviens viņu droši vien nemeklētu un neatrastu — un viņš izgulējies atkal atjēgtos.

«Kas man šeit var draudēt?» viņš centās sev iegalvot, raustīdams plecus. «Vajag tikai nomierināties. Lai dzenas man pakaļ pa visu Labirintu! Bet, lai nogrieztu man visus ceļus, vajadzīgi vairāki tūkstoši cilvēku, un, lai noteiktu, kurā zālē atrodos, — jānotiek brīnumam!

Pieļausim, ka mani notvers. Nu, un tad? Pielikšu pie lūpām šo pudelīti un acumirklī būšu tik tālu, ka mani vairs neviens nepanāks, pat dievi…»

Taču, par spīti šiem prātojumiem, Samentu atkal sagrāba tādas bailes, ka viņš otrreiz nodzēsa lāpu un, zobus klabinādams, pieplaka pie kolonnas.

«Kādēļ? Kādēļ man vajadzēja šeit ienākt?» viņš atkārtoja. «Vai man nebija ko ēst? Nebija kur galvu nolikt? Skaidrs, ka mani meklē… Labirintā taču ir daudz modru sargu, un tikai bērns vai nelga var domāt, ka apkrāps viņus. Bagātība! Vara! Kur ir tādi dārgumi, kuru dēļ būtu vērts atdot vienu dzīves dienu? Un, lūk, es — spēkpilns cilvēks — pakļauju briesmām savu dzīvību…»

Pēkšņi viņš dzirdēja kaut ko smagi noklaudzam. Viņš pietrūkās un ieraudzīja zāles galā gaismu.

Jā. Tā bija īsta gaisma, nevis redzes māņi… Zāles attālajā sienā bija atvērtas durvis, pa kurām uzmanīgi nāca iekšā vairāki bruņoti vīri ar lāpām.

Ieraugot viņus, priesterim pamira kājas, sirds, galva. Vairs nebija šaubu, ka viņam tikuši uz pēdām., ka viņš tiek vajāts, ka viņš ir ielenkts…

Kas varēja viņu nodot? Protams, tikai viens cilvēks — jaunais Seta priesteris, kuru viņš bija sīki iepazīstinājis ar saviem plāniem. Pašam nodevējam būtu jāklaiņo pa Labirintu kādu mēnesi, bet, ja viņš pastāstījis sargiem, tie varēja atrast Samentu vienā dienā.

Šai mirklī priesteri pārņēma izjūtas, kādas mēdz būt vienīgi cilvēkiem, kas lūkojas acīs nāvei. Viņš vairs nebaidījās, jo viņa iedomātās šausmas pagaisa, ieraugot īstās lāpas. Viņš ne tikai atģidās, bet pat sajutās bezgala pārāks par visu dzīvo… Pēc brīža viņam nedraudēs vairs nekādas … nekādas briesmas!

Domas šaudījās galvā ātri un spilgti kā zibeņi. Viņš atminējās visu savu dzīvi: grūtības, briesmas, cerības, centienus … Tas viss viņam tagad šķita nenozīmīgs… Kas tiktu no tā, ja viņš šobrīd būtu faraons vai ari viņam piederētu visi ķēniņa dārgumi? Tas viss ir niecība, pīšļi, vēl ļaunāk — pašapmāns. Viens tikai ir dižens un patiess — nāve…

Tikmēr cilvēki ar lāpām, rūpīgi pārmeklēdami visus kaktus, bija nonākuši līdz milzīgās zāles vidum. Priesteris redzēja viņu šķēpu spožos asmeņus un saprata, ka viņi svārstās, ka virzās uz priekšu bailīgi un nedroši. Dažus soļus aiz viņiem gāja cits ļaužu pulciņš ar vienu lāpu.

Samentu pat nejuta pret viņiem naidu, vienīgi ziņkārību: kurš gan varēja viņu nodot? Bet arī tas viņu pārlieku neuztrauca, nesalīdzināmi svarīgāks šķita jautājums: kādēļ cilvēkam jāmirst, un kālab viņš piedzimis? Jo nāves priekšā dzīve, pat ilga un pārdzīvojumiem bagāta, sarūk līdz vienam sāpjpilnam mirklim.

Kālab tas viss? Kam tas vajadzīgs?

Viņš attapās, dzirdot kāda apbruņota vīra balsi:

— Šeit neviena nav un nevar būt!

Bruņotie vīri apstājās. Samentu juta, ka mīl šos cilvēkus, kas nevēlas iet tālāk, un sirds viņam iepukstējās straujāk..

Lēnām tuvojās otrs ļaužu pulciņš. Divi cilvēki strīdējās,

Kā. jūsu godība var pat pieļaut, ka šeit kāds ienācis?! — sacīja sašutumā dreboša balss. — Visas ieejas taču ir apsargātas, it īpaši tagad, bet, ja kāds arī ielavījies, tad vienīgi tādēļ, lai nomirtu badā…

Tomēr paskaties uz Likonu! — atteica otra balss. — Viņš guļ, bet it kā visu laiku jūt ienaidnieka tuvumu.

«Likons?» nodomāja Samentu. «Ak, tas grieķis, kas līdzīgs faraonam… Ko es redzu? Nofri atvedis viņu šurp…»»

Šai mirklī aizmidzinātais grieķis metās uz priekšu un apstājās pie kolonnas, aiz kuras bija patveries Samentu. Bruņotie vīri skriešus devās viņam pakaļ, viņu lāpas apgaismoja priestera tumšo stāvu.

— Kas te ir? — sardzes priekšnieks piesmakušā balsī iekliedzās.

Samentu iznāca priekšā. Viņa parādīšanās bija tik negaidīta, ka visi atsprāga atpakaļ. Viņš varētu paiet šiem apstulbinātajiem cilvēkiem garām — un neviens viņu neaizturētu. Taču priesteris nedomāja par bēgšanu,

— Nu, vai mans gaišreģis ir kļūdījies? — Nofri iesaucās, pastiepdams roku. — Lūk, nodevējs!

Samentu piegāja, viņam klāt un smaidīdams sacīja:

— Es pazinu tevi pēc šī izsauciena, Nofri. Kad tu neesi krāpnieks, tu esi muļķis.

Klātesošie šausmās sastinga. Samentu turpināja ar mierīgu ironiju:

— Lai gan šobrīd tu esi gan krāpnieks, gan muļķis. Krāpnieks — jo tu centies iestāstīt Labirinta sargiem:, ka šis nelietis ir gaišreģis, bet muļķis — jo domā, ka tev noticēs. Labāk pasaki uzreiz, ka arī Ptaha templī ir Labirinta precīzs plāns…

— Tie ir meli! — Nofri iesaucās,

— Pavaicā šiem cilvēkiem — kam viņi tic: tev vai man? Esmu šeit tāpēc, ka atradu plānus Seta templī, bet tu atnāci, nemirstīgā Ptaha vadīts, — Samentu pabeidza

smiedamies.

— Sasieniet šo nodevēju un meli! — Nofri iekliedzās. Samentu atkāpās dažus soļus, aši izņēma no apģērb krokām pudelīti un, pacēlis to pie lūpām, sacīja:

— Tu, Nofri, līdz pat nāvei paliksi muļķis… Prāta tev pietiek vienīgi tad, kad runa ir par naudu…

Viņš pielika pudelīti pie mutes un nogāzās zemē. Bruņotie vīri metās pie viņa, piecēla, bet viņš jau bija miris.

— Lai paliek šeit tāpat kā citi… — Labirinta sargātājs noteica.

Rūpīgi aizslēguši slepenās durvis, visi atstāja zāli. Drīz viņi iznāca virszemē.

Nokļuvis pagalmā, godājamais Nofri lika saviem priesteriem sagatavot zirgu nestuves un tūdaļ pat kopā ar guļošo Likonu devās uz Memfisu.

Labirinta sargi, neparasto notikumu apstulbināti, raudzījās te cits uz citu, te uz Nofri svītu, kas nozuda palsajā putekļu mākonī.

Nespēju noticēt, — virspriesteris sargātājs sacīja, — ka mūsu dienās atradies cilvēks, kas spējis iekļūt Labirintā…

Jūsu godība aizmirst, ka šodien tādi bija trīs, — kāds jaunākais priesteris sacīja, greizi palūkodamies uz viņu.

Tev taisnība, — virspriesteris atteica. — Vai dievi būtu aptumšojuši man prātu? — viņš piebilda, berzēdams pieri un sažņaugdams amuletu pie krūtīm.

Un divi no viņiem aizbēga, — jaunākais priesteris pateica priekšā, — āksts Likons un svētais Nofri.

Kālab tu man to nepateici tur, pazemē? — priekšnieks apskaitās.

— Es nezināju, ka tā notiks…

Esmu pagalam! — virspriesteris iekliedzās. — Man būtu jābūt šeit nevis par priekšnieku, bet gan par vārtsargu! Mūs brīdināja, ka kāds cenšas ielavīties Labirintā, bet es nenodrošinājos pret to. Un arī tagad ļāvu aiziet diviem visbīstamākajiem cilvēkiem, kas var ievest šeit jebkuru … Vai man!

Neraizējies, — viņu mierināja cits priesteris — mūsu likums ir skaidrs. Nosūti uz Memfisu četrus vai sešus vīrus ar tiesas spriedumiem. Pārējo paveiks viņi…

— Man aptumšojies prāts, — virspriesteris zūdījās.

— Kas noticis, tas noticis, — jaunākais priesteris mazliet ironiski sacīja. — Viens ir skaidrs: nodevējiem, kas ne tikai iekļuvuši pazemē, bet pat staigājuši pa to kā pa savām mājām, jāmirst…

— Tad norīkojiet sešus no mūsu apsardzes!

Protams! Tam jādara gals! — priesteri sargātāji apliecināja.

Kas zina, vai Nofri nav darbojies saziņā ar godājamo Herhoru? — kāds nočukstēja.

Diezgan! — virspriesteris atteica. — Ja atradīsim Herhoru Labirintā, mēs rīkosimies pēc likuma. Taču turēt aizdomās kādu, ja nav pierādījumu, mēs nedrīkstam. Lai rakstveži sagatavo spriedumu Nofri un Likonam, lai mūsu ļaudis steidzas viņiem pa pēdām, bet sardze lai divkāršo posteņus! Vajag pārbaudīt arī visas celtnes iekštelpas un izdibināt, pa kurieni ienācis Samentu. Lai gan esmu pārliecināts, ka sekotāji viņam tik drīz neradīsies.

Pēc dažām stundām seši vīri devās uz Memfisu.