Ķēniņa Zālamana raktuves

VIII nodala MĒS IENĀKAM KUKUĀŅU ZEMĒ

Visu pēcpusdienu gājām pa lielisku ceļu, kas veda nemainīgi uz ziemeļrietumiem. Infadūss un Skrega soļoja kopā ar mums, bet viņu pavadoņi — kādus simts soļus priekšā.

— Infadūs, — es beideot jautāju, — kas būvēja šo ceļu?

— Tas tapis sensenos laikos, mans pavēlniek. Un nevienam nav zināms, kā un kad tas noticis. To nezina pat visgudrā Gegūla, kas pārdzīvojusi vairākas paaudzes. Mēs neesam tik veci, lai varētu atcerēties, kad tas ticis ierīkots. Tagad neviens neprot būvēt šādus ceļus, un valdnieks nepieļauj, lai tas aizaugtu ar zāli.

— Un kas izrakstījis sienas alās, cauri kurām veda ceļš? — es vaicāju, domādams par ēģiptiešu stilā veidotajām skulptūrām, ko bijām redzējuši.

— Tās pašas rokas, kas cēla ceļu, veidoja arī brīnumainos tēlus, pavēlniek. Mēs nezinām, kas tos darinājis.

— Bet kad kukuāņu tauta ienāca šai zemē?

— Pavēlniek, kopš mūsu tauta, kā vētras nesta, atnākusi šurp no plašajām zemēm, kas atrodas tur, — un viņš norādīja uz zie­meļiem, — mēness pie debess velves ir mainījies desmit tūkstoš un vēlreiz tūkstoš reižu. Kā runā mūsu senču senās balsis, kas atskanējušas līdz mums, bērniem, un kā saka Gegūla, gudrā sie­viete, burvju uzošņātāja, kukuāņi nevarēja aiziet tālāk — milzīgi kalni, kas līdzīgi gredzenam apjož šo zemi, aizšķērsoja viņiem ceļu, — un viņš norādīja uz sniegotajām smailēm. — Zeme bija laba, un viņi apmetās šeit, kļuva spēcīgi un vareni, un tagad mū­sējo ir tik daudz kā smilšu graudu jūrmalā. Kad Tvāla, mūsu vald­nieks, sasauc kopā savus karapulkus, spalvas, kas rotā viņa kara­vīrus, klāj visu līdzenumu, ciktāl vien sniedz cilvēka acs.

— Bet, ja zemi sarga kalnu siena, ar ko tad šiem karapulkiem jācīnās?

— Nē, kungs, tur zemei ir vārti, — un viņš atkal parādīja uz ziemeļiem, — un reizi pa reizei svešas zemes karavīri bariem brā­žas mums virsū, bet mēs viņus nogalinām. Kopš tiem laikiem, kad karojām pēdējo reizi, pagājusi trešā daļa no cilvēka dzīves. Daudzi tūkstoši ir gājuši bojā šai karā, bet mēs nokāvām tos, kas bija nākuši, lai mūs apēstu. Un kopš tās reizes kara nav bijis.

— Jūsu karavīriem acīmredzot apnicis snaust uz šķēpiem.

— Nē, pavēlniek, tieši pēc tam, kad bijām iznīcinājuši cilvēkus, kas bija mums uzbrukuši, bija vēl viens karš. Bet tas bija karš pašu starpā, aci pret aci.

— Kā tad tas notika?

— Mūsu valdniekam, manam pusbrālim, bija īstais brālis, kas piedzima tai pašā dienā, kad viņš, un no tās pašas sievietes. Pēc mūsu paražas, abus dvīņus nevar atstāt dzīvus, — vārgākajam no tiem allaž ir jāmirst. Bet karaļa māte vārgāko bērniņu, kurš pie­dzima kā otrais, paslēpa, jo viņš tās sirdij bija pārlieku dārgs. Sis bērns tad nu ir Tvāla, mūsu valdnieks. Es esmu viņa jaunākais brālis un esmu dzimis no citas sievas.

— Un tālāk?

— Kafa, musu tevs, nomira, kad sasniedzām vīra gadus, un mans brālis Imotu nāca valdnieka godā viņa vietā. Kādu laiku Imotu valdīja pār zemi, un viņam no mīļotās sievas piedzima dēls. Kad bērniņam palika trīs gadi — tas bija tieši pēc lielā kara, bet kara laikā neviens nevarēja ne sēt, ne pļaut —, pār zemi nāca bads. Un ļaudis sāka kurnēt un glūnēt uz visām pusēm kā lauva, kad tas, mirstot badu, meklē laupījumu, ko varētu saplosīt. Tad Gegūla, gudrā un briesmīgā sieviete, kura ne mūžam nemirst, teica uz tautu: «Valdnieks Imotu nav nekāds valdnieks!» Imotu tolaik cieta lielas sāpes no cīņā cirsta ievainojuma un gulēja savā būdā, nespēdams ne pakustēties. Pēc tam Gegūla iegāja kādā būdā un izveda Tvālu, manu pusbrāli un valdnieka Imotu dvīņu brāli. Kopš Tvālas dzimšanas Gegūla bija slēpusi viņu klintīs un alās un tagad, norāvusi viņam gurnu apsēju, parādīja kukuāņu tautai svētās čūs­kas zīmi, kas bija apvijusies ap viņa vidukli, — tā ir zīme, ar kuru piedzimstot iezīmē karaļa vecāko dēlu, -— un skaļi iesaucās: «Ska­tieties — lūk, jūsu valdnieks, kuru es glabāju un sargāju jums līdz šai baltai dienai!» Un ļaudis, aiz bada vai prātu zaudējuši un aizmirsuši, kas ir taisnīgums, sāka kliegt: «Valdnieks! Valdnieks!» Bet es zināju, ka tas nebūt nav tā, jo mans brālis Imotu bija vecā­kais no dvīņiem un tātad likumīgais valdnieks. Kad nu troksnis un kliedzieni bija kļuvuši tik stipri, ka stiprāki kļūt vairs nevarēja, no savas būdas, tikko kājas vilkdams, iznāca valdnieks Imotu, vez­dams pie rokas sievu. Viņiem sekoja mazais dēls Ignosi (tas no­zīmē «zibens»).

«Kas tas , par troksni?» iejautājās Imotu. «Kālab jūs kliedzat «Valdnieks! Valdnieks!»?»

Tad Tvāla, viņa miesīgais brālis, ko bija dzemdējusi viena mate, turklāt tai pašā stundā, pieskrēja pie Imotu, saķēra viņu aiz matiem un ietrieca savu nazi viņam tieši sirdī. Bet cilvēki nav pastavīgi un allaž ir gatavi locīt ceļus uzlecošas saules priekšā, tāpēc visi saka sist plaukstas un kliegt: «Tvāla ir valdnieks! Tagad mēs zi­nām, ka Tvāla ir valdnieks!»

— Un kas tad notika ar Imotu sievu un viņa dēlu Ignosi? Vai Tvāla nokāva arī viņus?

— Nē, pavēlniek, kad sieva ieraudzīja, ka viņas kungs un vald­nieks miris, viņa iekliedzās, sagrāba bērniņu un aizskrēja. Pēc divām dienām bads Imotu sievu iedzina kādā krālā, bet neviens negribēja pasniegt viņai piena lāsi vai kaut ko citu ēdamu, jo viņas kungs un valdnieks bija miris un cilvēki neierauga nelaimīgos. Tomēr, kad iestājās nakts, kāds bērns, meitene, izzagās pie viņas un atnesa ēdienu, un viņa svētīja bērnu un tad, negaidījusi sauli uzlecam, kopā ar dēlu devās kalnos, kur viņa droši vien aizgājusi bojā. Kopš tās reizes neviena acs nav redzējusi ne viņu, ne arī viņas dēlu Ignosi.

— Tātad, ja šis bērns Ignosi būtu palicis dzīvajos, viņš būtu īstais kukuāņu valdnieks?

— Kā tad, pavēlniek. Svētās čūskas zīme apvij viņa vidukli. Ja Ignosi ir dzīvs, viņš ir valdnieks. Bet ko nu vairs! — nabags sen jau miris.

— Paraugies, pavēlniek, — un Infadūss rādīja lejup uz līdze­numu, kur stāvēja daudz būdu. Tās apjoza žogs, aiz kura savukārt stiepās dziļš grāvis. — Tas, lūk, ir krāls, kur pēdējo reizi tika redzēta Imotu sieva ar dēlu Ignosi. Mēs šonakt tur pārnakšņosim, ja vien, — viņš piebilda ar zināmām šaubām, — mani pavēlnieki vispār guļ šai zemē.

— Kad atrodamies kukuāņu vidū, mans labais draugs Infadūs, mēs rīkojamies tāpat, kā rīkojas kukuāņi, — es kundziski noteicu un pagriezos, lai kaut ko pasacītu Gudam, kas drūmi klunkurēja nopakaļis, pilnīgi nodevies veltīgiem mēģinājumiem saturēt savu flaneļa kreklu, kas vakara vējiņā plandīt plandījās.

Bet pagriezies, sev par lielu pārsteigumu, es tik tikko neuzgrūdos Ambopam, kas nāca tieši man pa pēdām un pilnīgi acīmredzami ar milzīgu interesi bija klausījies manā sarunā ar Infadūsu. Ambopas sejas izteiksme bija ļoti dīvaina. Viņš atgādināja cilvēku, kas par katru cenu mēģina atminēties kaut ko sen aizmirstu un kam tas izdodas tikai daļēji.

Visu šo laiku gājām raitā solī uz pauguraino līdzenumu, kas pletās lejā. Kalni, kurus bijām šķērsojuši, tagad rēgojās augstu virs mums; Sābas ķēniņienes krūtis kautrīgi tinās caurspīdīgos miglas vālos. Jo gājām tālāk, jo apvidus kļuva aizvien jaukāks. Augu valsts bija apbrīnojami krāšņa, lai arī nebūt ne tropiska, saules stari spoži un silti, taču ne sveloši. Liega vēsma maigi plūda pāri smaržīgajām kalnu nogāzēm. Sī svešā zeme patiesi bija para­dīze zemes virsū. Nekad neesmu redzējis zemi, kas tai līdzinātos gan skaistumā, gan pēc dabas bagātībām un klimata. Transvāla ir brīnišķīga zeme, taču Kukuāņu zemei tā netiek līdz.

Jau tad, kad devāmies ceļā, Infadūss bija aizsūtījis ziņnesi, lai tas par mūsu ierašanos brīdinātu krāla iedzīvotājus; šis krāls, starp citu, bija viņam pakļauts militāri. Ziņnesis aizskrēja neiedomājamā ātrumā. Ja var ticēt Infadūsam, tad skrējējs var saglabāt šādu ātrumu visu ceļu, jo kukuāņi ieraduši daudz skriet.

Drīz pašu acīm varējām pārliecināties, ka ziņa ir saņemta. Kad bijām apmēram divas jūdzes no krāla, redzējām, ka karavīri, vie­nība pēc vienības, iznāk pa krāla vārtiem un soļo mums pretī.

Sers Henrijs uzlika roku man uz pleca, piemetinādams, ka tas viss, šķiet, sola mums siltu uzņemšanu. Tonis, kādā tas bija teikts, nez kāpēc saistīja Infadūsa uzmanību.

— Lai tas neuztrauc manus pavēlniekus, — viņš steigšus ieru­nājās, — jo manā sirdī nav nodevības. Es esmu šā karapulka vado­nis, un pulks iznāk mums pretī, paklausot manai pavēlei, lai jūs apsveicinātu.

Es mierīgi palocīju galvu, lai gan ap sirdi man nebūt nebija tik mierīgi.

Apmēram pusjūdzi no krāla vārtiem ar lēzeno nogāzi pret ceļu atradās garš pakalns. Un karaspēka vienības kārtojās uz šī pa­kalna. Tas patiesi bija grandiozs skats. Vienības — ikvienā bija pa trīssimt staltiem vīriem —, šķēpiem saulē mirdzot un spalvu pušķiem uz karavīru galvām plīvojot, ātri uzskrēja pa nogāzi un nostājās paredzētajā vietā. Kad sasniedzām pakalnu^ bija ieradu­šās un nostājušās gar ceļu divpadsmit šādas vienības, tas ir, trīs tūkstoši sešsimt karavīru.

Pienākuši pie tuvākās vienības, pārsteigti ieraudzījām, kas tie bija par spēcīgiem un staltiem karavīriem; tādus man vēl nebija gadījies redzēt. Visi bija vīri spēka gados, galvenokārt — veterāni apmēram četrdesmit gadu vecumā. Viņu vidū nebija neviena, kas augumā būtu mazāks par sešām pēdām, bet daudzi bija vēl kādas trīs četras collas garāki. Karavīru galvas rotāja no sakabula spal­vām darināti smagi, melni pušķi, tādi paši, kādi bija mūsu pava­doņiem, bet ap vidukli un zem labās kājas ceļgala tiem bija ap­sietas no baltu vēršu astēm darinātas jostas. Kreisajā rokā ikviens turēja apaļu vairogu, apmēram divdesmit collu šķērsgriezumā.

Vairogi bija ļoti neparasti. To karkass bija darināts no plāni izkaltas dzelzs plāksnes, kas bija pārvilkta ar vēršādu piena baltā krāsā. Karavīru apbruņojums bija vienkāršs, taču visai iespai­dīgs. Tas sastāvēja no īsa un ļoti smaga abpusēji griezīga šķēpa ar koka rokturi; šķēpa asmens visplatākajā vietā sasniedza apmēram sešas collas. Šķēpi nebija domāti mešanai, bet līdzīgi zulusu bang- vaniem jeb zobenveidīgajiem duramajiem asegajiem tika lietoti vie­nīgi tuvcīņā, pie kam to cirstās brūces bija drausmīgas. Bez šiem bangvaniem katrs karavīrs bija bruņojies arī ar trim lieliem, sma­giem nažiem, no kuriem ikviens svēra apmēram divas mārciņas. Viens nazis bija piestiprināts pie vērša astes jostas, bet abi pā­rējie — apaļā vairoga iekšpusē. Sie naži, kurus kukuāņi sauc par tollām, tiem kalpo tāpat kā zulusiem metamie asegaji. Kukuāņu karavīrs sviež tollas ļoti precīzi līdz piecdesmit jardu attālumā un, uzbrūkot triecienā, parasti raida pret ienaidnieku veselu nažu krusu.

Karavīri stāvēja nekustīgi kā bronzas statuju grupas, bet ikreiz, kad pienācām pie jaunas vienības, dažus soļus tās priekšā stāvo­šais komandieris ar leoparda ādas apmetni plecos deva zīmi, šķēpi pacēlās gaisā un no trīssimt rīklēm pēkšņi izlauzās rēkoņai līdzīgs sveiciens valdniekam: «Kuum!» Kad bijām garām, vienība pievie­nojās gājienam un sekoja mums līdz uz krālu, tā ka beidzot viss «Pelēko» pulks (kas tā bija nosaukts savu gaišo vairogu dēļ), ku­kuāņu armijas izlases vienība, militārā solī, tricinādams zemi, soļoja aiz mums.

Beidzot, novirzījušies no Zālamana Lielā ceļa, pienācām pie plata grāvja, kas apjoza krālu. Krāla apkārtmērs nebija mazāks par jūdzi, un tam visapkārt stiepās stiprs, no koku stumbriem celts pāļu žogs. Pie vārtiem grāvim bija pārmests primitīvs paceļamais tilts, kuru sardze nolaida, lai mēs varētu ieiet. Krāls bija izplānots apbrīno­jami labi. Cauri centram veda plats ceļš, kuru taisnā leņķī šķēr­soja citi, šaurāki, tādā veidā sadalot būdu grupas kvartālos, pie tam katrā kvartālā bija nometināta viena karaspēka vienība.

Būdas bija kupolveidīgas; tāpat kā zulusu būdām, to stāvs bija veidots no klūgām, bet klūgu starpas bija glīti aizpītas ar zālēm; taču atšķirībā no zulusu būdām šīm te bija durvis, pa kurām va­rēja ieiet stāvus. Bez tam šīs būdas bija daudz prāvākas, un tām apkārt bija apmēram sešas pēdas plata veranda ar skaistu grīdu no cieti blietēta sasmalcināta kaļķakmens.

Abās pusēs platajam ceļam, kas šķērsoja krālu, stāvēja sim­tiem sieviešu, kuras šurp bija atvedusi ziņkāre. Sievietes likās visai izskatīgas. Viņas bija staltas, graciozas, apbrīnojami skaisti vei­dotiem augumiem. Lai arī viņu mati bija īsi, tie bija cirtaini un nevis sīksprogaini. Vajrumam sejas vaibsti bija cēli un lūpas ne­bija tik neglīti biezas kā lielākajai daļai Āfrikas tautiņu. Bet par visu vairāk mūs izbrīnīja vērotāju ārkārtīgi mierpilnā sejas iz­teiksme, kas pauda vērtības apziņu. Savā ziņā viņas likās labi audzinātas un neatpalika no augstākās sabiedrības grezno salonu pastāvīgajām apmeklētājām, līdz ar to patīkami atšķiroties no zulusu sievietēm un viņu radiniecēm — aiz Zanzibaras dzīvojošās masaji tautiņas sievietēm. Lai gan viņas šurp bija atvedusi ziņ­kāre, taču, kad mēs noguruši soļojām tām garām, neviena neat­ļāvās izteikt klaju izbrīnu vai neapvaldītu piezīmi. Pat kad vecais Infadūss slepus ar rokas kustību centās pievērst vērotāju uzma­nību visbrīnumainākajam no visiem brīnumiem — nabaga Guda «daiļajām, baltajām kājām» —, sievietes neatļāvās skaļi izrādīt milzīgo apbrīnu, kādu viņās acīmredzot izraisīja šis skats. Viņas vienīgi nenovērsa savu tumšo acu skatienu no sniegbaltā daiļuma (Guda āda ir ārkārtīgi balta), — un tas bija viss. Bet Gudam, šim kautrajam cilvēkam, jau arī tā bija gana.

Kad sasniedzām krāla centru, Infadūss apstājās pie lielas bū­das, ap kuru gabalu nostāk lokā bija novietojušās mazākas.

— Ienāciet, zvaigžņu dēli, — viņš noteica plātīgi, — un lai jums labpatīk atpūsties kādu brīdi mūsu vienkāršajā mājvietā. Surp atnesīs mazuliet ēdiena, lai jums nebūtu jāsavelk josta aiz izsal­kuma, drusku medus un piena, vienu vai divus vērsēnus un pāris aitas. Neiznāk jau nekāds lielais mielasts, ak, pavēlniek, taču kāds mazumiņš būs.

— Labi, — es atbildēju. — Infadūs, mēs esam noguruši pēc ceļo­juma pa gaisu gaisiem. Tagad ļaujiet mums atpūsties.

Iegājām būdā, kas bija lieliski sagatavota mūsu atpūtai. Tur bija uzklātas guļvietas no miecētām ādām un atnests ūdens, ko nomazgāties.

Pēkšņi ārpusē atskanēja saucieni. Piegājuši pie durvīm, ierau­dzījām jaunavas nesam pienu, ceptus kukurūzas plāceņus un podu medus. Meitenēm sekoja vairāki jaunekļi, dzīdami treknu, jaunu vērsēnu. Mēs pieņēmām dāvanas, un tūdaļ pat viens no jaunek­ļiem izvilka aiz jostas aizbāzto nazi, lai veikli pārgrieztu vērsē­nam rīkli. Desmit minūtēs lopiņš bija nodīrāts un sagriezts gaba­los. Labākie gaļas gabali tika nogriezti mums, bet pārējo es mūsu visu vārdā pasniedzu karavīriem, kas stāvēja apkārt. Aiznesuši gaļu, viņi sadalīja savā starpā šo «balto cilvēku dāvanu».

Ambopa kopā ar visai pievilcīga izskata jaunavu ķērās pie darba. Mūsu daļu viņi izvārīja lielā māla podā uz uguns, kas bija saku­rināta turpat būdas priekšā. Kad gaļa bija gandrīz vai mīksta, aiz­sūtījām ziņu Infadūsam, lai uzlūgtu viņu un valdnieka dēlu Skregu iebaudīt maltīti kopā ar mums.

Abi tūlīt bija klāt. Apsēdušies uz zemajiem soliņiem, kādi būdā bija vairāki (kukuāņi parasti nemēdz tupēt kā zulusi), viņi palī­dzēja mums tikt galā ar pusdienām. Vecais džentlmenis bija ārkār­tīgi pieklājīgs un pakalpīgs, turpretī jaunais nez kāpēc vērās mū­sos aizdomu pilns. Tāpat kā visi pārējie, arī viņš juta svētas šausmas pret mūsu balto ādu un brīnumainajām spējām. Taču man likās, ka, redzot mūs ēdam, dzeram un guļam kā parastos mirstī­gos, viņa bijību nomainīja īgnas aizdomas, kas lika mums justies diezgan nelāgi.

Maltītes laikā sers Henrijs ierunājās, ka nebūtu par ļaunu papē­tīt, vai mūsu saimniekiem nav kaut kas zināms par viņa brāļa likteni, varbūt viņi kādreiz to būs redzējuši vai kaut ko dzirdējuši par viņu. Taču man likās, ka būtu prātīgāk pagaidām šo jautājumu nemaz necilāt.

Paēduši piebāzām pīpes un uzvilkām pa dūmam, Infadūsam un Skregam par lielum lieliem brīnumiem. Acīmredzot kukuāņi nepa­zina tabakas dūmu dievišķās īpašības. So zāli viņi gan audzēja papilnam, bet līdzīgi zulusiem tabaku tikai šņauca un jaunajā izmantošanas veidā nemaz nepazina, ka tā ir tabaka.

Es pajautāju Infadūsam, kad mēs turpināsim ceļu, un ar prieku izdzirdu, ka tiek veikti sagatavošanās darbi, lai dotos tālāk nāko­šajā rītā. Esot jau aizsūtīti ziņneši, kas darīs zināmu valdniekam Tvalam mūsu ierašanos. Izrādījās, ka Tvāla atrodas savā galve­najā mītnē, ko sauca par Lū, un pošas gadskārtējiem svētkiem, kas tiek svinēti jūnija pirmajā nedēļā. Sājos svētkos sapulcējas un svi­nīgā gājienā valdnieka priekšā nosoļo visas karaspēka vienības, izņemot dažus pulkus, kam jāpaliek garnizona dienestā. Tad pa­rasti notiek arī lielas burvju medības, par kurām runa būs tālāk.

Mums bija jādodas ceļā mazā gaismiņā. Infadūss, kam vajadzēja mūs pavadīt, bija aprēķinājis, ka sasniegsim Lū otrās dienas vēlā vakarā, ja vien mūs ceļā nejauši neaizkavēs kāds negadījums vai pārplūdušas upes.

Kad tas viss bija paziņots, viesi novēlēja mums labu nakti. No­lēmām pa kārtai būt nomodā, tāpēc trīs no mums likās gulēt un ieslīga nogurušu ceļinieku saldajā miegā, bet ceturtais palika augšā, lai iespējamā nodevība nepārsteigtu mūs nesagatavotus.