Ķēniņa Zālamana raktuves

XIII nodaļa UZBRUKUMS

Lēnām, bez mazākajām steigas vai satraukuma pazīmēm, visas trīs kolonnas virzījās uz priekšu. Kad galvenā, vidējā, atradās ap­mēram piecsimt jardu no mums, tā apstājās tur, kur mēlei līdzīga gluda zemes josla nolaidās no kalna līdzenumā. Vidējās kolonnas nostāšanās mērķis bija dot pārējām divām iespēju ielenkt mūsu po­zīcijas, kurām aptuveni bija pakava forma, pie tam šie pakava gali bija vērsti pret Lū pilsētu. Ienaidnieka nolūks, bez šaubām, bija ar visām trim kolonnām uzbrukt mums vienlaikus.

— Te vajag getlingu [46] ! — ievaidējās Guds, vērojot cieši sakļau­tās rindas lejā. — Es attīrītu visu līdzenumu divdesmit minūtēs.

— Mums tāda nav, un nav nekādas jēgas par to gausties. Bet man šķiet, Kvotermein, ka jums derētu izmēģināt roku. Palūkojiet tikt pēc iespējas tuvāk tur tam garajam tēvainim," kas, liekas, ir kāds komandieris. Divi pret vienu, ka jūs viņam netrāpīsiet! Esmu ar mieru derēt pat uz veselu sovrinu [47] — tas būs godīgi jāsa­maksā, ja vien kādreiz tiksim ārā no šīs jezgas —, ka jūs netrāpī­siet par desmit jardiem.

Tas aizskāra manu patmīlību. Pielādējis savu šauteni ar pama- tlgu lādiņu, nogaidīju, kamēr mans «draugs», tikai viena ziņneša pavadīts, panācās pāris desmit jardu savam karaspēkam priekšā, lai labāk pārredzētu mūsu pozīcijas. Tad nogūlos, atbalstīju šau­teni pret kādu akmeni, notēmēju. Šautene, kā jau visas šautenes ar īsu šāviena distanci, sniedza tikai līdz trīssimt piecdesmit jardiem. Lai lode trāpītu, neraugoties uz nolieci trajektorijā, tēmēju kakla vidū, domādams, ka tādējādi tā ķers tēvaini krūtīs. Viņš stāvēja pavisam nekustīgi,' dodams man vislabāko iespēju, taču vai nu uztraukuma, vai vēja, vai arī lielā attāluma dēļ — īsti nezinu, kā­pēc, bet notika, lūk, kas. Nevarēdams vien sagaidīt lielisko skatu, nospiedu gaili, un, kad dūmi bija izgaisuši, ar lielu nepatiku ierau­dzīju savu vīru stāvam neskartu, kamēr viņa ziņnesis, kas bija at­radies vismaz trīs soļus atstatu pa kreisi, gulēja izstiepies zemē, droši vien beigts. Virsnieks, uz kuru biju tēmējis, redzami satraukts metās skriešus pie savējiem.

— Bravo, Kvotērmein! — skanīgi uzsauca Guds, — jūs viņu nobiedējāt.

Tas mani pamatīgi sakaitināja. Man briesmīgi nepatīk nošaut garām, citiem redzot, ja vien iespējams no tā izvairīties. Ja cilvēks labi prot tikai vienu lietu, viņam gribas tajā saglabāt savu labo slavu. Pavisam satracināts par savu kļūmi, ātri notēmēju uz skre­jošo komandieri un izšāvu ar otro stobru. Nabadziņš pasvieda gaisā rokas un nokrita uz mutes. Šoreiz nebiju kļūdījies un biju pietiekami nežēlīgs, lai. izjustu gandarījumu, vērojot šo skatu — tas, manuprāt, rāda, cik maz mēs domājam par citiem, ja apdrau­dēts mūsu pašlepnums vai reputācija.

Mūsu pulki, redzēdami šo veiksmi, mežonīgi iegavilējās par baltā vīra burvestības apliecinājumu, ko viņi uzskatīja par iabu zīmi un panākumu priekšvēstnesi, kamēr karaspēks, pie kura bija piederējis kritušais komandieris un kura pavēlnieks, kā vēlāk pārliecinājā­mies, viņš patiešām bija bijis, apjukumā sāka atkāpties. Sers Hen­rijs un Guds tagad ķērās pie savām šautenēm un sāka vālēt. Guds ar vinčestru cītīgi retināja pretinieka ciešās rindas, un arī es izšāvu vēl vienu vai divas reizes. Tādējādi, ciktāl varējām spriest, izsitām no ierindas kādus astoņus vai desmit vīrus, pirms ienaidnieks at­kāpjoties kļuva neaizsniedzams.

Tieši tai mirklī, kad izbeidzām šaušanu, tālu no labās puses at­skanēja briesmas vēstījoša rēkoņa, bet pēc tam tāda pati no kreisās puses. Ienaidnieka divas pārējās nodaļas uzsāka kauju.

To dzirdot, cilvēku masa mūsu priekšā mazliet izvērsās un lēnā gaitā, dobjā balsī dziedādami dziesmu, nāca uz pakalna pusi pa klajo, zālaino zemes joslu. Viņiem tuvojoties, mēs uzturējām pastā- vļgu šauteņu uguni, kurai šad tad pievienojās Ignosi, un iznicinā­jām vairākus vīrus. Taču tas, protams, šai apbruņoto vīru lavīnai bija tas pats, kas cilvēka rokas sviesti oji uzbangojošā .vilnī.

Viņi nāca virsū, kliedzot un šķindinot šķēpus; tagad viņi at­spieda priekšposteņus, ko bijām novietojuši starp klintīm pakalna pakājē. Tad pretinieka virzīšanās uz priekšu mazliet palēninājās, jo, kaut arī mēs līdz šim nebijām izrādījuši nekādu nopietnāku pre­testību, uzbrūkošajam karaspēkam tagad vajadzēja doties kalnup, un tāpēc tas virzījās lēnā solī, lai nenokustu. Mūsu pirmā aizsar­dzības līnija atradās apmēram pakalna pusceļā, otrā — piecdesmit jardus tālāk, kamēr trešā bija ieņēmusi pozīcijas līdzenuma malā.

Viņi nāca virsū, izkliedzot savu kara saucienu: «Tvāla! TvālaT Celē! Celē!» (Tvāla! Tvāla! Sit! Sit!) «Ignosi! Ignosi! Celē! Celē!» atbildēja mūsējie. Tagad viņi jau bija pavisam tuvu, tollas jeb me­tamie naži sāka zibēt gaisā, un tad, atskanot drausmīgiem kliedzie­niem, sākās kauja.

Uz priekšu un atpakaļ viļņoja cīnītāju masa, vīriem krītot kā lapām rudens vējā. Taču drīz vien uzbrucēju pārsvars deva savus augļus un mūsu pirmā aizsardzības līnija tika lēnām atspiesta, līdz tā sajaucās ar otro. Seit cīņa bija ļoti sīva, bet atkal mūsējie bija spiesti atkāpties uz virsotni, līdz beidzot divdesmit minūtes pēc kaujas sākuma kaujā iesaistījās mūsu trešā līnija.

Uzbrucēji tagad jau bija stipri nokausēti. Turklāt viņi bija zau­dējuši daudz vīru — gan nogalinātu, gan ievainotu, un izlauzties cauri trešajam necaurejamam šķēpu mežam viņiem nebija pa spē­kam. Kādu brīdi blīvā karotāju masa niknā cīņas paisumā un bē­gumā vēlās gan uz priekšu, gan atpakaļ, un kaujas iznākums bija visai neskaidrs. Sers Henrijs vēroja izmisīgo cīņu liesmainiem ska­tieniem un pēkšņi, nebilstot ne vārda, kopā ar Gudu drāzās vis­karstākajā kaujas mutulī. Es paliku tur, kur atrados.

Karavīri ievēroja sera Henrija milzīgo augumu, tiklīdz viņš me­tās cīņā, un iekliedzās: «Nanzia Inkubu!» (Zilonis ir šeit!) «Celēf Celē!»

Ar šo brīdi kaujas iznākums vairs šaubas neradīja. Kaut arī uz­brucēji cīnījās ar neprātīgu varonību, tie soli pa solim tika spiesti pa nogāzi lejup, līdz beidzot it kā apjukuši atkāpās līdz savām rezervēm. Sai mirklī ieradās arī ziņnesis un pavēstīja, ka uzbru­kums kreisajā spārnā atvairīts. Es jau priecājos, ka šimbrīžam briesmas garām, kad šausmās ieraudzījām mūsējos, kas cīnījās labajā spārnā, bēgam šķērsām pāri līdzenumam virzienā uz mums. Tos vajāja ienaidnieku bari, kas šajā vietā acīm redzami bija gu­vuši panākumus.

Ignosi, kas stāvēja man līdzās, vienā mirklī aptvēra stāvokli un tūdaļ deva kādu pavēli. Zibenīgi izvērsās rezerves pulks («Pelē­kie»), kas stāvēja ap mums.

Ignosi deva vēl vienu pavēli, ko uztvēra un atkārtoja komandieri, un vēl pēc mirkļa piedzīvoju nepatīkamu pārsteigumu, jo tiku ierauts negantā pretuzbrukumā ienaidniekam. Es nezaudēju dūšu un, turēdamies, cik vien iespējams, aiz Ignosi milzīgā stāva, ten- terēju uz priekšu, nāvei pretī, it kā tas man sagādātu kādu prieku. Vienā vai divās minūtēs — laiks man likās visai īss — izlauzāmies cauri mūsu karavīru bēgošajām grupām, kas mums aizmugurē tū­daļ sāka atkal kārtoties. Un tad es tiešām nezinu, kas notika tālāk. Atpiinos vienīgi briesmīgo dārdošo troksni, kas radās, vairogiem saduroties, un milzīga tēvaiņa parādīšanos, kuram acis burtiski vai no pieres sprāga laukā un kurš ar savu asiņaino šķēpu nesās tieši man virsū. Bet — to saku ar lepnumu — es rīkojos atbilstoši apstākļiem. Tā bija tāda situācija, kādā vairums cilvēku būtu zau­dējuši galvu. Aptvēris, ka, paliekot stāvam tur, kur atrodos, ne­glābjami tikšu nogalināts, pretīgajam milzenim tuvojoties, nome­tos viņa priekšā zemē tik veikli, ka viņš, nespēdams apstāties, no­gāzās pār manu izstiepušos augumu. Pirms viņš atkal paspēja pie­celties, es jau biju augšā un no mugurpuses ielaidu tam revolvera lodi. Tūdaļ pēc tam kāds mani notrieca zemē, un ar šo brīdi nekā vairs par kauju neatceros.

Kad atguvu samaņu, atrados atkal uz smilšu uzkalniņa; turē­dams rokā ķirbja pudeli ar mazliet ūdens, pār mani bija noliecies Guds.

— Kā jūtaties, veco zēn? — viņš nobažījies vaicāja.

Piecēlos un, iekams atbildēju, noskufinājos.

— Paldies, tīri labi, — atbildēju.

— Paldies dievam! Kad redzēju, kā viņi jūs atnesa, man kļuva pavisam nelāgi, jo domāju, ka esat pagalam.

— Šoreiz vēl ne, manu zēn. Liekas, ka dabūju vienīgi belzienu pa galvu, un tas mani izsita no ierindas. Kā viss beidzies?

— Pagaidām viņi atsisti visos punktos. Zaudējumi ir drausmīgi. Mēs esam zaudējuši veselus divus tūkstošus kritušo un ievainoto, bet viņi — droši vien trīs tūkstošus. Lūk, kāds skats! -— un viņš rādīja uz garām, pa četri soļojošu karavīru rindām. Katrs četri­nieks nesa kaut ko līdzīgu ādas nestuvēm,^ kādas kukuāņu kara­spēkam vienmēr ir līdz lielā skaitā un kurām visos četros stūros piestiprinātas cilpas nešanai. Uz šīm nestuvēm — to skaits šķita bezgalīgs — gulēja ievainoti karavīri, kurus tūdaļ pēc atnešanas steidzami izmeklēja dziednieki; ikvienam pulkam bija desmit šādu dziednieku. Ja ievainojums nebija nāvīgs, cietušo aiznesa projāms un kopa tik rūpīgi, cik vien to atjāva apstākļi. Bet, ja ievainotā karavīra stāvoklis_bija bezcerīgs, tad sekoja kaut kas drausmīgs, kaut arī, bez šaubām, tā bija visīstākā žēlsirdība. Kāds no ārstiem,, izlikdamies, ka viņš ievainoto izmeklē, ar asu nazi zibenīgi atvēra vienu no artērijām, un pēc minūtes vai divām cietējs bez jebkādām sāpēm izlaida garu. Todien šādu gadījumu bija daudz. Tas notika gandrīz vienmēr, kad brūce bija vēderā vai krūtīs, jo kukuāņu mil­zīgo plato šķēpu radītās brūces bija tik dziļas, ka nebija nekādu cerību uz atveseļošanos. Gandrīz vienmēr nabaga cietēji jau bija nemaņā, un pārējos gadījumos artērijas liktenīgā atvēršana notika tik zibenīgi un nesāpīgi, ka viņi, likās, to nemaz nemanīja. Un to­mēr tas bija drausmīgs skats. Mēs bijām priecīgi, ka varējām aiziet un mums tas vairs nebija jāredz. Es patiesi, nevaru atcerē­ties skatu, kas uz mani būtu atstājis tādu iespaidu kā šis, kad va­ronīgos karotājus dziednieki asiņainām rokām šādā veidā atbrīvoja no sāpēm, izņemot gan gadījumu, kad pēc kāda uzbrukuma redzēju,, kā svazi [48] karaspēks bezcerīgi ievainotos apbedīja dzīvus.

Steigdamies projām no šī briesmīgā skata uz uzkalniņa otru malu, mēs sastapām seru Henriju (kas joprojām turēja rokā asi­ņainu kara cirvi), Ignosi, Infadūsu, kā arī vienu vai divus virsaišus nopietni apspriežamies.

— Paldies dievam, te jūs esat, Kvotermein! Nevaru īsti saprast,, ko Ignosi grib darīt. Liekas, ka tagad, kaut gan esam atvairījuši uzbrukumu, Tvāla saņem lielus papildspēkus un grasās mūs- ielenkt, lai mūs nobeigtu ar badu.

— Tas ir nelāgi.

— Jā gan, it īpaši tāpēc, ka apsīkst ūdens krājumi, kā ziņo In­fadūss.

— Tas tā ir, pavēlniek, — sacīja Infadūss, — avots nevar ap­gādāt tik lielu cilvēku skaitu un strauji izsīkst. Pirms vēl iestāsies nakts, mēs visi cietīsim slāpes. Klausies, Makumazān! Tu esi gudrs- un noteikti esi redzējis daudz karu tajās zemēs, no kurienes tu nāc, tas ir, ja viņi tiešām tur, uz zvaigznēm, karo. Saki tagad, ko mums darīt? Tvāla sagādājis daudz jaunu karotāju, kas stāsies kritušo vietā. Bet viņš ir dabūjis mācību. Vanags nebija domājis sastapt gārni sagatavojušos, bet mūsu knābis iecirties viņa krūtīs. Otrreiz viņš- vairs nemēģinās dot mums triecienu. Taču arī mēs esam ievainoti, un viņš gaidīs mūsu nāvi. Viņš apvīsies ap mums. kā čūska ap briedi un piespiedīs mūs iet bojā ielenkumā.

— Saprotu, — es noteicu.

— Makumazān, tu redzi, ka šeit nav ūdens un ir tikai nedaudz barības. Tāpēc mums jāizvēlas starp trim iespējām — vai nu nīku­ļot līdzīgi kā izbadējies lauva migā, vai censties izlauzties uz ziemeļiem, vai arī — un šeit viņš cēlās kājās un norādīja uz mūsu ienaidnieku blīvo masu — ķerties tieši Tvālam pie rīkles. Inkubu, dižais karotājs — šodien viņš cīnījās kā tīklā sagūstīts bifelis, un Tvālas karavīri zem viņa cirvja krita kā krusas nokapāta labība, es to redzēju pats savām acīm — Inkubu saka «uzbrukti», bet zilo­nis vienmēr grib uzbrukt. Un ko saka Makumazāns, viltīgā vecā lapsa, kas daudz pieredzējusi un labprāt mīl ienaidniekam kost no mugurpuses? Gala vārds pieder Ignosi, valdniekam, jo lemt par karu ir valdnieka tiesība. Taču ļauj mums dzirdēt tavu balsi, ai, Makumazān, kas esi nomodā naktī, un arī viņa, caurspīdīgās acs, balsi.

— Ko tu saki, Ignosi? — es vaicāju.

— Nē, mans tēvs, — atbildēja mūsu kādreizējais kalps, kas ta­gad pilnā mežoņu kara ietērpā bija karotājs valdnieks no galvas līdz kājām, — runā tu un ļauj man, kas līdzās tev gudrībā ir tikai bērns, klausīties tavos vārdos.

Pēc Ignosi atteikšanās izsacīt savas domas es, steigā apsprie­dies ar Gudu un seru Henriju, savējās īsi izteicu šādi: tā kā esam slazdā, un īpaši tāpēc, ka ūdens krājumi apsīkuši, mēs vislabākās izredzes gūtu, uzsākot uzbrukumu Tvālas karaspēkam. Ieteicu uz­brukumu uzsākt nekavējoties, pirms mūsu brūces vēl nav apkaltu­šas un arī pirms mūsu kareivju sirdis, redzot Tvālas pārspēku, neizkūst kā tauki liesmā. Citādi, es aizrādīju, daži no virsaišiem varētu kļūt svārstīgi, izlīgt ar Tvālu un pārbēgt pie viņa vai pat nodot mūs viņa rokās.

Sis priekšlikums, likās, visumā tika uzņemts labvēlīgi. Kukuaņi manus vārdus tiešām uzklausīja ar tādu cieņu, kāda tiem nekad agrāk vai vēlāk nav tikusi veltīta. Taču galīgais lēmums par mūsu tālāko rīcību bija atkarīgs no Ignosi. Kopš tā brīža, kad Ignosi tika atzīts par pilntiesīgu valdnieku, viņam bija gandrīz neierobežota vara, ieskaitot, protams, tiesības pieņemt galīgos lēmumus kara jautājumos, un tāpēc viņš tagad bija tas, kam pievērsās visu skatieni.

Beidzot, pēc klusuma brīža, kuru viņš šķita izmantojam sprai­gām pārdomām, Ignosi sacīja:

— Inkubu, Makumazān un Bugvan, drošsirdīgie baltie vīri un mani draugi, Infadūs, mans tēvoci, un virsaiši: mana sirds ir iz­šķīrusies. Es šodien došos triecienā pret Tvālu un tajā likšu visu uz spēles, ari savu dzīvību; savējo un ari jūsu dzīvības. Klausie­ties, kā es gribu uzbrukt. Jūs redzat, šis pakalns ir līdzīgs pus­mēnesim un līdzenums kā zaļa mēle stiepjas mums pretī, snie­dzoties iekšā puslokā?

— Redzam, — atbildēju.

— Labi! Tagad ir dienas vidus, ļaudis ēd un atpūšas pēc smagās kaujas. Kad saule ies uz rietu un būs jau nogājusi nelielu ceļa gabalu pretī tumsai, lai tavs pulks, tēvoc, kopā ar vēl vienu pulku dodas uz zaļo mēli. Tiklīdz Tvāla to ieraudzīs, viņš ar savu kara­spēku metīsies mūsējiem virsū, lai tos sakautu. Bet šī josla ir šaura, un Tvālas pulki varēs doties pret tevi tikai pa vienam. Tā šie pulki pa kārtai tiks iznīcināti, un visa Tvālas karaspēka ska­tieni būs pievērsti kaujai, kādu vēl neviena cilvēka acs nav ska­tījusi. Un kopā ar tevi, tēvoc, ies Inkubu, mans draugs, lai, ierau­got viņa kara cirvi zibam pirmajās «Pelēko» rindās, pamirst Tvā­las sirds. Es došos cīņā ar otro pulku, kas sekos tavējam, tā ka, ja tavs pulks, kā var gadīties, būs pieveikts, vēl būs palicis vald­nieks, par kuru cīnīties. Un kopā ar mani nāks gudrais Makuma- zāns.

— Labi, mans valdniek, — sacīja Infadūss, acīmredzot pilnīgā mierā apcerēdams sava pulka galīgās iznīcināšanas drošās izre­dzes. Sie kukuāņi patiešām ir brīnišķīga tauta. Nāve viņu acīs nav nekas briesmīgs, ja tā atnāk, viņiem pildot savu pienākumu.

— Un, kamēr Tvālas pulku vairākums vēros kauju, — turpināja Ignosi, — tad, lūk, trešā daļa no mūsu dzīvi palikušajiem vīriem (t. i., ap 6000) līdīs gar pakalna labo ragu un uzbruks Tvālas karaspēka kreisajam spārnam, un trešā daļa līdīs gar kreiso ragu un uzbruks Tvālas labajam spārnam. Kad redzēšu, ka ragi ir sa­gatavojušies iebadīt Tvālam, es ar vīriem, kas man būs atlikuši, došu triecienu Tvālam tieši. Ja laime būs mūsu pusē, diena piederēs mums, un, pirms vēl nakts dzīs savus zirgus no kalniem uz kal­niem, mēs mierīgi sēdēsim Lū. Tagad paēdīsim un sagatavosimies. Tu, Infadūs, dari visu, lai plāns tiktu izpildīts. Un vēl — lai mans baltais tēvs Bugvans iet kopā ar labo spārnu, lai viņa spožā acs iedrošina ļaudis.

Šādos skopos vārdos dotie norādījumi uzbrukuma sagatavoša­nai tika pildīti ar ātrumu, kas sniedza labu liecību par kukuāņu lielisko militāro sistēmu. Nepilnas stundas laikā kareivjiem tika izsniegts ēdiens, ko viņi steigā notiesāja, tika saformētas visas trīs nodaļas, kā arī komandieriem izklāstīts uzbrukuma plāns, un, iz­ņemot pie ievainotajiem atstājamu apsardzi, viss karaspēks, tagad ap astoņpadsmit tūkstoš cilvēku kopskaitā, bija kaujas gatavībā.

Pēc kāda brītiņa pienāca Guds un sarokojās ar seru Henriju un mani.

— Uz redzēšanos, puiši, — viņš teica, — es dodos projām ar labo spārnu saskaņā ar pavēli. Tāpēc esmu atnācis jums paspiest roku — zināt, gadījumam, ja mēs vairs nesatiktos, — viņš zīmīgi piebilda.

Mēs klusējot paspiedām cits citam roku, izrādot turklāt tik daudz jūtu, cik nu anglis ir paradis izrādīt.

— Tas ir šaubīgs pasākums, — sacīja sers Henrijs, dobjajai bal­sij mazliet trīcot, — un, jāatzīstas, es nedomāju, ka skatīšu rīt­dienas sauli. Cik saprotu, «Pelēkajiem», ar kuriem kopā man jāiet, ir jācīnās, kamēr viņi būs iznīcināti, lai dotu spārniem iespēju nemanot no sāniem apiet Tvālu. Labi, lai notiek. Katrā gadījumā tā būs īsta vīra nāve! Palieciet sveiks, veco zēn. Lai dievs jūs svētī! Ceru, ka jūs izdzīvosiet, lai dabūtu rokā dimantus. Un, ja jums tas izdodas, uzklausiet manu padomu un neielaidieties vairs nekādās darīšanās ar tīkotājiem!

Pēc mirkļa Guds mums abiem bija paspiedis roku un aizgāja. Tad ieradās Infadūss un aizveda seru Henriju uz viņa vietu, «Pe­lēko» priekšējā līnijā, kamēr es, daudzu nejauku priekšnojautu mākts, devos projām ar Ignosi uz savu vietu otrajā uzbrūkošajā pulkā.