Ķēniņa Zālamana raktuves

XVII nodaļa ZĀLAMANA DĀRGUMU GLABĀTAVA

Kamēr mēs, cenzdamies pārvarēt bailes, aplūkojām Nāves mā­jokļa šausminošos brīnumus, Gegūla bija aizņemta ar citu ko. Nez kādā ceļa uzrāpusies uz milzīgā galda (kad vecā gribēja, viņa kļuva brīnum veikla), Gegūla klunkurēja uz to vietu, kur zem krī­tošajiem ūdens pilieniem bija novietots mūsu «draugs» nelaiķis Tvāla, vai nu lai, Guda vārdiem runājot, paskatītos, kā viņš tur

«marinējas», vai ari citos, viņai vien zināmos tumšos nolūkos. Pēc tam vecā sāka steberēt atpakaļ, laiku pa laikam apstādamās un uzrunādama kādu no līķautā tītajiem stāviem (vārdu jēgu es ne­varēju uztvert), tieši tāpat kā tu vai es būtu apsveicinājies ar vecu paziņu. Beigusi šo noslēpumaino un baismo ceremoniju, Gegūla notupās uz galda tieši pie Baltās Nāves un sāka, cik nu es varēju saprast, murmināt lūgsnas. Sis vecais, velnišķīgais radījums, kura lūgsnas, bez šaubām, bija ļaunuma pilnas un bija raidītas cilvēces viltīgajai ienaidniecei, izskatījās tik nejauki, ka mēs pasteidzāmies beigt Nāves mājokļa apskati.

— Bet tagad, Gegūl, — es teicu ļoti klusu, jo nez kālab šādā vietā neviens neuzdrošināsies runāt citādi kā vien čukstus, — ved mūs uz dārgumu glabātavu.

Vecā veikli norāpās no galda.

— Vai maniem pavēlniekiem baiļu nav? — viņa jautāja, glūnē­dama uz mani.

— Ved tālāk.

— Labi, mani pavēlnieki. — Un viņa aizkliboja apkart galdam lielajai Nāvei aiz muguras. — Te ir glabātava. Lai mani pavēlnieki iededzina lampu un iet iekšā. — Un, nolikusi zemē ar eļļu pildīto izdobto ķirbi, vecā noliecās pie alas sienas.

Es paņēmu sērkociņu (kastītē vēl bija daži palikuši), aizdedzi­nāju niedres degli un ar acīm sāku meklēt ieeju, bet mūsu priekšā bija tikai klinšu siena un nekas vairāk.

Gegūla ņirdza.

— Ieeja ir šeit, pavēlnieki.

-— Tu nejokojies ar mums! — es bargi noteicu.

— Es nejokoju, pavēlnieki. Paraugieties šurp! — Un viņa no­rādīja uz sienu.

Pacēlu lampu, un mēs ieraudzījām, ka milzu akmens gabals gausi atraujas no zemes un pazūd augšā klintī, kur noteikti bija jābūt izcirstai attiecīgai spraugai. Klints gabals, kas cēlās uz augšu, bija krietnu durvju platumā, apmēram desmit pēdu augsts un ne mazāk kā piecas pēdas biezs. Tam vajadzēja svērt vismaz divdesmit trīsdesmit tonnu. Skaidrs, ka akmens kustējās pēc kāda vienkārša līdzsvara principa, varbūt pēc tāda paša, pēc kāda at­veras un aizveras parastie mūsdienu logi. Neviens no mums, pro­tams, neredzēja, kā šī ierīce tika iedarbināta, jo Gegūla bija pa­guvusi to izdarīt, mums nemanot. Bet es nešaubos, ka kaut kur atradās pavisam vienkārša svira, kuru viegli varēja iekustināt, uz­spiežot kadā slepenā punktā, lai tādējādi līdzsvara mehānisms sa­ņemtu papildu svaru un visa milzīgā akmens masa paceltos.

Ļoti lēnām un klusu varenais klints bluķis slīdēja uz augšu, līdz izzuda pavisam un tā vietā mūsu acu priekšā atklājās tumša eja.

Mūsu satraukums, kad beidzot ieraudzījām eju uz Zālamana dārgumu glabātavu atvērtu, bija tik spēcīgs, ka personiski es viss sāķu trīcēt un pār muguru man pārskrēja saltas tirpas. Bet, ja nu tas viss galu galā nav nekas cits kā tikai mānīšanās, es domāju, vai arī, otrādi, ja nu vecajam da Silvestram izrādās taisnība? Vai tiešām šai tumšajā vietā noslēpti milzīgi dārgumi? Dārgumi, kas padarītu mūs par visbagātākajiem cilvēkiem pasaulē! Pēc vienas vai divām minūtēm mēs to uzzināsim.

— Ienāciet, baltie cilvēki no zvaigznēm! — aicināja Gegūla, iedama iekšā. — Taču vispirms uzklausiet savu kalponi, vecveco Gegūlu. Spožie akmeņi, kurus jūs tūlīt ieraudzīsiet, kādreiz tika izrakti no bedres, kuras malā sēž klusētāji, un sanesti šeit, taču, kas tos sanesis, nemāku teikt. Kopš tā laika, kad akmeņu nogla- bātāji steigā aizgāja, šajā alā cilvēks ienācis tikai vienu reizi. Va­lodas par dārgumiem gāja pa mūsu zemi no mutes mutē, no pa­audzes uz paaudzi, bet neviens nezināja, ne kur atrodas glabātava, ne arī durvju noslēpumu. Taču reiz uz mūsu zemi pāri kalniem atnāca baltais cilvēks — varbūt arī viņš bija «nokāpis no zvaig­znēm» tāpat kā jūs, — un mūsu zemes toreizējais valdnieks uz­ņēma viņu labi. Lūk, tur viņš sēž, — un Gegūla norādīja uz vald­nieku, kas pie mirušo galda sēdēja piektais no malas. — Tad nu notika tā, ka šis baltais cilvēks atnāca šurp kopā ar kādu no mūsu tautas sievietēm, kas nejauši atklāja durvju noslēpumu, lai gan jūs varat meklēt to tūkstoš gadu un tik un tā neatradīsiet. Baltais cilvēks iekļuva šeit kopā ar viņu, atrada akmeņus un piepildīja ar tiem kazādas maisiņu, kur sieviete bija paņēmusi līdz ēdamo. Un, iedams projām no dārgumu glabātavas, baltais cilvēks paņēma vēl vienu akmeni, no pašiem lielajiem, un turēja to rokā. — Te vecene apklusa.

— Nu, un tad? — es jautāju, uztraukumā aizturējis elpu, tāpat kā mani ceļabiedri. — Kas tad notika ar da Silvestru?

Izdzirdusi šo vārdu, vecā sarāvās.

— Kā tev nācis zināms mirušā cilvēka vārds? — viņa aprauti iejautājās, bet, nenogaidījusi atbildi, turpināja: — Neviens nezina, kas notika, bet skaidrs, ka baltais cilvēks no kaut kā nobijās, jo viņš kazādu ar akmeņiem nosvieda zemē un izbēga ārā tikai ar vienu vienīgu akmeni rokā. So akmeni paņēma valdnieks, un tas ir tas pats, kuru tu, Makumazān, norāvi no Tvālas pieres.

— Un kopš tiem laikiem šeit neviens nav bijis? — es vaicāju, atkal ieskatīdamies tumšajā ejā.

— Neviens, mani pavēlnieki. Durvju noslēpums tika rūpīgi gla­bāts, un valdnieki tās gan atvēra, taču kāju iekšā nespēra, jo runā, ka tie, kas te ienāks, dabūs galu, iekams vēl būs parādījies jauns mēness, tāpat kā galu dabūja tas baltais cilvēks kalnu alā, kur tu viņu atradi, Makumazān. Ha! Ha! Tas viss ir patiesība.

Sai mirklī mūsu skatieni krustojās, un man sagriezās dūša un sametās auksti. Kā vecajai raganai tas viss bija zināms?

— Ienāciet, mani pavēlnieki. Ja es runāju taisnību, kazādai ar akmeņiem jābūt uz grīdas. Bet vai tas, ka ikvienu, kas šeit sper kāju, gaida nāve, ir taisnība, — to jūs uzzināsiet vēlāk. Ha! Ha! Ha! — Un viņa aizklunkurēja uz priekšu, nesdama līdz lampu, bet es, jāatzīstas, atkal sāku svārstīties, vai man maz sekot viņai.

— Pie velna! — izgrūda Guds. — Ejam! Sī vecā velnamāte mani neiebiedēs! — Un viņš metās ejā Gegūlai pakaļ.

Aiz Guda gāja Fulata, kurai tomēr viss šis pasākums acīm­redzot diezkā negāja pie sirds, jo nabadzīte bailēs drebēja. Mēs ar seru Henriju veicīgi sekojām.

Pa klintī izcirsto šauro eju nogājusi dažus soļus, Gegūla ap­stājās un gaidīja mūs.

— Redziet, pavēlnieki, — viņa teica, turēdama lampu sev priekšā, — tie, kas šeit slēpa dārgumus, steigā aizbēga. Viņi gri­bēja dārgumus nosargāt no tiem, kas atrastu durvju noslēpumu, taču nepietika laika, — un vecā norādīja uz lieliem četrstūrainiem akmens gabaliem, kas bija sakrauti divās kārtās (apmēram divu pēdu trīs collu augstumā), lai šķērsām ejai izveidotu sienu. Ejas malās gulēja tādi paši akmens gabali, droši vien paredzēti tālāka­jam darbam, un — tas bija pats interesantākais — kaudze javas un dažas ķelles, kas, cik*nu mēs paguvām apskatīt, likās esam tā­das pašas, kādas strādnieki lieto vēl šobaltdien.

Te Fulata, kas no bailēm un satraukuma visu laiku drebēja, pa­teica, ka viņai kļuvis nelabi un viņa tālāk iet vairs nespējot, bet gaidīšot mūs šai vietā. Apsēdinājām viņu uz nepabeigtās sienas, līdzās nolikām groziņu ar pārtiku un atstājām meiteni, lai at­pūšas.

Nogājuši pa eju vēl kādus piecpadsmit soļus, pēkšņi atradāmies rūpīgi izkrāsotu koka durvju priekšā. Durvis bija plaši atvērtas. Tam, kas šeit bija ienācis pēdējais, vai nu bija pietrūcis laika dur­vis aizvērt, vai arī viņš bija aizmirsis to izdarīt.

Uz sliekšņa gulēja kazādas maisiņš, kas, likās, bija pilns ar oļiem.

— Hi! Hi! Baltie cilvēki, — ieķiķinājās Gegūla, lampas gaismai krītot uz maisiņa. — Vai es jums neteicu, ka baltais cilvēks, kas bija nācis šurp, steigā pamezdams šo vietu, nosvieda zemē kazādas maisiņu, kas piederēja sievietei. Paskatieties, te tas ir!

Guds noliecās un pacēla maisiņu. Maisiņš bija smags, un tanī kaut kas šķindēja.

— Pie visiem svētajiem, man šķiet, tas ir pilns ar dimantiem! — viņš bijīgi čukstēja.

Un, patiesi, vajadzēja tikai iedomāties, ka mazais kazādas mai­siņš ir pilns ar dimantiem, lai ikvienu pārņemtu bijība.

— Ejam tālāk, — sers Henrijs nepacietīgi sacīja. — Nu, cienī­jamā, dodiet man lampu. — Un, paņēmis no Gegūlas rokām lampu, viņš pacēla to augstu virs galvas un iegāja pa durvīm.

Uz brīdi aizmirsuši ar dārgakmeņiem pildīto maisiņu, steidzā­mies viņam pakaļ un atradāmies Zālamana dārgumu glabātavā.

Lampas blāvā gaisma mūsu skatienam vispirms atklāja klints masīvā izcirstu telpu, ne lielāku par desmit kvadrātpēdām.' Pēc tam ieraudzījām lieliskus ziloņu ilkņus, kas cits citam virsū bija sakrauti līdz pašai griestu velvei. Cik īsti ilkņu te bija, nezinājām teikt, jo, protams, nevarējām redzēt, cik lielu telpas daļu tie aiz­ņem līdz aizmugurē esošajai sienai, taču saskatījām noteikti ne mazāk par četriem vai pieciem simtiem atlasītu ilkņu galu. Sā ziloņ­kaula vien pietiktu, lai padarītu cilvēku bagātu līdz viņa dienu galam. «Varbūt,» es nodomāju savā prātā, «ka no šā paša milzīgā krājuma Zālamans ņēmis materiālu savam lielajam ziloņkaula tro­nim, kuram līdzīga nebija nevienam citam valdniekam.»

Telpas pretējā pusē bija saliktas kādas divdesmit kastes, ļoti līdzīgas Martini-Henrija firmas munīcijas kastēm, vienīgi šīs te bija mazliet lielākas un sarkani krāsotas.

— Te ir dimanti! — es iesaucos. — Nesiet šurp gaismu!

Sers Henrijs piesteidzās ar lampu un centās apgaismot augšējo kasti, kuras vāks, laika gaitā satrunējis, lai gan te bija sauss, iz­rādījās ielauzts. Iespējams, to bija izdarījis pats da Silvestra. Iegrū­dis roku vāka spraugā, es izvilku pilnu riekšavu, tikai ne dimantu, bet neredzētas formas zelta monētu, kurās bija iespiestas senebreju rakstu zīmēm līdzīgas zīmes.

— Vismaz mēs no šejienes neaiziesim tukšām rokām, — es teicu, likdams monētas atpakaļ. Katrā kastē jābūt ne mazāk par pāris tūkstošiem naudas gabalu, bet šeit ir pavisam astoņpadsmit kastes. Manuprāt, šī ir nauda, ar ko vajadzēja samaksāt strādniekiem un tirgotājiem.

— Bet man šķiet, — Guds mani pārtrauca, — ka šie te jau ir tie dārgumi. Es tā kā neredzu-dimantus, ja nu vien vecais portugālie- tis tos visus nebūs sabāzis tur tai maisā.

— Lai mani pavēlnieki iemet acis, kur ir vistumšāks, ja viņi grib atrast akmeņus, — ieteicās Gegūla, nopratusi, par ko mēs runā­jam. — Tur mani pavēlnieki redzēs trīs akmens šķirstus, divi būs aizdarīti, bet viens — vaļā.

Iekams pārtulkoju šos vārdus seram Henrijam, kas turēja lampa, es nevarēju nociesties, nepajautājis Gegūlai, kā viņa to zina, ja jau kopš tiem laikiem, kad pirms tik daudzām paaudzēm dārgumu glabātavā bija ienācis baltais cilvēks, šeit neviens nav spēris kāju.

— Ak, Makumazān, kas naktīs esi nomodā, — izsmējīgi atbildēja Gegūla, — vai tad jums, kas mītat uz zvaigznēm, nav zināms, ka dažu cilvēku acis redz cauri klintij?

— Ielūkojieties tur tai kaktā, Kērtis, — es teicu, norādīdams uz vietu, par kuru bija runājusi Gegūla.

— Hallo, draugi! — viņš iesaucās. — Te ir niša. Ak debess! Skatieties!

Mēs metāmies pie viņa. Iedobumā, kas atgādināja mazu pus- apaļu logu, stāvēja trīs akmens šķirsti, katrs no tiem aizņēma divas kvadrātpēdas. Divus sedza akmens vāki, bet trešais bija vaļā, un tā vāks bija atbalstīts pret šķirsta malu.

— Skatieties! — sers Henrijs atkārtoja aizsmacis, turot virs va­ļējā šķirsta lampu.

Paskatījāmies lejup un pirmajā mirklī, sudrabainas zaigas ap­žilbināti, nekā nevarējām atšķirt. Kad acis ar to bija apradušas, ieraudzījām, ka šķirsts līdz trim ceturtdaļām bija pilns ar neslīpē­tiem dimantiem, kuru lielākā daļa bija visai prāvi. Noliecos un dažus paņēmu rokā. Nebija šaubu — tie bija dimanti, jo akmeņi slīdēja caur pirkstiem kā ieziepēti.

Ļaudams akmeņiem iekrist šķirstā, es, no uztraukuma vai smak- dams, iesaucos:

— Esam visbagātākie cilvēki pasaulē! Montē Kristo salīdzinā­jumā ar mums bija nabags!

— Mēs pārplūdināsim tirgu ar dimantiem! — Guds līksmoja.

— Vispirms tie uz tirgu ir jānogādā, — iebilda sers Henrijs.

Stāvēdami apkārt lukturim, kas meta gaismu uz zaigojošiem

dārgakmeņiem, mēs nobāluši vērāmies cits citā, it kā būtu sazvēr­nieki, kas gatavojas izdarīt noziegumu, un nevis trīs pasaulē vis­laimīgākie cilvēki, par kādiem sevi uzskatījām.

— Hi! Hi! Hi! — mums aiz muguras irgoja Gegūla, kā sikspār­nis bez trokšņa šaudīdamās šurp un turp. — Lūk, te tie ir, šie spo­žie akmeņi, kurus jūs mīlat, baltie cilvēki, tik daudz, cik jūs gribat. Ņemiet tos, ļaujiet tiem slīdēt caur pirkstiem. Ēdiet tos! Hi! Hi! Dzeriet tos! Ha! Ha!

Tobrīd man doma par dimantu ēšanu un dzeršanu likās tik jo­cīga, ka es sāku mežonīgi smieties. Manam piemēram sekoja pārē­jie, paši neapjēgdami kālab. No smiekliem vai plīsdami, stāvējām līdzās dārgakmeņiem, kas bija mūsu īpašums un ko pirms tūksto­šiem gadu pacietīgie racēji bija sameklējuši milzīgajā bedrē tur, ārā, mums un ķēniņa Zālamana sen aizsaulē aizgājušais uzraugs, kura vārds, iespējams, bija lasāms uz vēl redzamajām vaska pa­liekām pie šķirsta vāka, bija šeit sanesis mums. Tos nedabūja ne Zālamans, ne Dāvids, ne da Silvestra, ne arī kāds cits. Tos da­būjām mēs. Mūsu acu priekšā zaigoja dimanti, kuru vērtība bija miljoniem mārciņu sterliņu, zelts un ziloņkauls tūkstošiem mār­ciņu vērtībā un tikai gaidīja, lai mēs tos aiznestu.

Mūsu smieklu lēkme beidzās tikpat pēkšņi, kā sākusies.

— Atveriet pārējos šķirstus, baltie cilvēki, — Gegūla ķērca. — Tajos noteikti ir vēl vairāk akmeņu iekšā. Ņemiet, cik sirds kāro, baltie pavēlnieki!

Tā pamudināti, mēs rāvām nost akmens vākus arī no abiem pā­rējiem šķirstiem, vispirms — un jāsaka, ka jutāmies kā svētuma zaimotāji, — atlauzdami zīmogus, kas tos noslēdza.

Urā! Arī tie bija pilni, pilni līdz malām, vismaz otrais, — jo nekāds nožēlojams da Silvestra nebija pildījis kazādas maisu no tā. Trešais bija pilns tikai līdz ceturtdaļai, toties akmeņi tanī bija atlasīti, ikviens ne mazāk kā divdesmit karātu smags, bet dažs labs baloža olas lielumā. Diemžēl, turot tos pret gaismu, redzējām, ka dažiem no vislielākajiem bija dzeltenīga nokrāsa, kā saka Kimber- lijā, tie bija «ar krāsu».

Bet ko mēs neredzējām, tas bija briesmīgas ļaunprātības pilnais skatiens, kādu mums uzmeta Gegūla, kad līdzīgi čūskai viņa izlīda no dārgumu glabātavas, lai dotos uz priekšu pa eju uz milzīgajām, klints durvīm.

* * *

Klau! Ejas velvēs atbalsojas kliedziens pēc kliedziena. Tā ir Fulatas balss!

— Ai, Bugvan! Palīgā! Pailgā! Akmens krit!

— Laid vaļā, skuķe! Tad …

— Palīdziet! Palīdziet! Viņa sadūra mani!

Mēs jau skrienam pa eju un, lūk, ko redzam lampas gaismā!' Akmens durvis lēnām slīd lejup un ir jau nepilnas trīs pēdas no grīdas. Pie durvīm Fulata cīnās ar Gegūlu. Drosmīgā meitene no­plūdusi asinīm, bet tomēr tur veco burvi, kas aizstāvas kā mežonīga kaķe. Ak! Vecā izraujas! Fulata saļimst, bet Gegūla nometas knū- pus uz grīdas, lai, izlocīdamās kā čūska, izlīstu pa spraugu zem lejupslīdošā akmens. Viņa atrodas zem akmens. Augstais dievs! Par vēlu! Par vēlu! Milzīgais akmens spiež viņu, un viņa spalgi kliedz nāves mokās. Akmens slīd arvien zemāk un zemāk, līdz visas trīsdesmit tonnas burves veco ķermeni lēnām pieplacina pie klints, grīdas. Pēdējie spalgie kliedzieni, tādi, kādus mūsu ausis nekad nebija dzirdējušas, tad ilga čirkstoņa, no kuras kļūst nelabi, un akmens durvis aizveras tieši tai mirklī, kad mēs, steigdamies pa eju, ar visu sparu atduramies pret tām.

Tas viss notika četru sekunžu laikā.

Mēs metāmies pie Fulatas. Gegūlas nazis ieurbies nabaga meite­nes krūtīs, un man tūlīt bija skaidrs, ka viņas nāve ir tuvu.

— Ak, Bugvan! Es mirstu! — bez elpas nočukstēja skaistā mei­tene. — Viņa, Gegūla, izlīda … es nepamanīju, jutos slikti… akmens sāka slīdēt lejup, tad viņa atgriezās un ielūkojās ejā … redzēju, kā viņa ienāca pa durvīm, tās lēnām slīdēja lejup … sa­ķēru un turēju viņu ciet, un viņa mani sadūra. Es aizeju, Bugvan!

— Nabaga meitene! Nabaga meitene! — vaimanāja Guds un, pēkšņi, tā kā viņš nabadzītes labā nekā cita nevarēja darīt, sāka to skūpstīt.

— Bugvan, —' viņa teica, brīdi klusējusi, — vai Makumazāns ir šeit? Man acis tumst, es neredzu.

— Es esmu šeit, Fulata.

— Makumazān, es lūdzu tevi, esi uz brīdi mana mēle. Bugvans nesaprot mani, bet, pirms aizeju tumsā, gribu kaut ko teikt.

— Runā, Fulata, es viņam visu pateikšu.

— Pasaki Bugvanam, manam pavēlniekam, ka es … viņu mīlu un esmu laimīga, ka mirstu, jo zinu, ka viņš nevar saistīt savu dzīvi ar manējo; tāpat kā saule nevar savienoties ar tumsu, tā baltais cilvēks nevar savienoties ar melno. Pastāsti, ka reizēm man likās — manās krūtīs mīt putns, kas kādu dienu varētu izlidot no tām un gavilēt kaut kur citur. Pat tagad, kad nespēju pacelt roku un manas smadzenes stingst, es nejūtu, ka mana sirds mirst. Mana sirds ir tik pilna mīlas, ka tā joprojām būtu jauna, ja man būtu lemts dzīvot pat tūkstoš gadu. Pasaki viņam, ka es varbūt redzēšu viņu uz zvaigznēm, ja man vēlreiz būs lemts dzīvot, ka… es pār­meklēšu visas zvaigznes, lai gan varbūt arī tad mana āda būs melna, bet viņš … joprojām balts. Pasaki viņam … nē, Maku­mazān, nesaki nekā vairāk kā vien to, cik viņš man ir mīļš … Ak, turi mani ciešāk, Bugvan, es vairs nejūtu tavas rokas … 0! 0!

— Viņa ir mirusi! Mirusi! — iesaucās Guds, nomākts piecelda­mies kājās. Pār viņa godīgo seju ritēja asaras.

— Nav vērts krist tādā izmisumā, veco zēn, — sers Henrijs teica.

Guds sarāvās.

— Kā! Ko tas nozīmē?

— Gribu teikt, ka drīz jūs varēsiet viņai sekot. Cilvēk, vai tad jūs neredzat, ka esam šeit dzivi aprakti?

Mūs tik ļoti bija satriekusi Fulatas nāve, ka, iekams sers Henrijs nebija izteicis šos vārdus, mēs neapjēdzām draudošās briesmas. Bet tagad nu sapratām visu. Smagais klints bluķis bija noslīdējis lejup, turklāt varbūt uz mūžīgiem laikiem, jo vienīgās smadzenes, kas zināja klints durvju noslēpumu, gulēja sašķaidītas zem šīm durvīm. Nebija ko domāt uzlauzt durvis, ja nu vien ar lielu dau­dzumu dinamīta. Un mēs bijām šīm durvīm nepareizajā pusē!

Šausmu pārņemti, labu brīdi stāvējām pie mirušās Fulatas ķer­meņa. Likās, ka mūs pametušas pēdējās vīrišķības paliekas. Pir­mais trieciens, iedomājoties, ka mūs gaida lēns un mokošs gals, bija briesmīgs. Viss kļuva skaidrs. Sātaniskā Gegūla jau sākumā bija iecerējusi šos slazdus. Tieši par šādu joku viņas ļaunais prāts būtu priecājies — tris baltie, kurus viņa tikai sev zināmu iemeslu dēļ bija allaž nīduši, mirst lēnā nāvē no bada un slāpēm līdzās viņu kārotajai bagātībai. Tagad es sapratu, ko nozīmēja vecās burves ņirgāšanās, piedāvājot mums «ēst un dzert» dimantus. Varbūt kāds tāpat bija mēģinājis izdarīties ar nabaga veco da Silvestru, jo vai tad citādi viņš būtu pametis ādas maisiņu ar dārgakmeņiem?

— Tā neiet, — sers Henrijs ierunājās aizsmacis. — Gaisma drīz dzisīs. Pameklēsim, vai neatradīsim atsperi, kas darbina klinti.

Ar izmisīgu enerģiju metāmies uz priekšu un, stāvēdami lipīga­jās asinīs, sākām taustīt durvis un ejas sienas no augšas līdz apakšai. Taču neatradām ne atsperi, ne arī izcilni.

— Jūs varat būt pārliecināti, — es sacīju, — ka no šīs puses durvis attaisīt nav iespējams. Ja tās vērtos no iekšpuses, Gegūla nebūtu riskējusi līst zem lejup slīdošā akmens. Viņa to zināja un tāpēc, nolādētā, par katru cenu centās aizbēgt.

— Vismaz, — sers Henrijs ieteicās, griezīgi iesmiedamies, — at­maksa atnākusi ļoti ātri. Gegūlas nāve bija gandrīz tikpat bries­mīga, kāda droši vien būs mūsējā. Durvīm nekā nav iespējams izdarīt. Iesim atpakaļ uz dārgumu glabātavu.

Pagriezāmies un gājām. Pēc pāris soļiem es pie nepabeigtās šķērssienas ieraudzīju groziņu ar pārtiku, kuru bija nesusi nabaga Fulata. Pacēlu groziņu un paņēmu to līdz uz nolādēto dārgumu glabātavu, kam bija lemts kļūt par mūsu kapenēm. Pēc tam atkal atgriezāmies, godbijīgi pārnesām Fulatas ķermeni un nolikām to uz grīdas līdzās naudas kastēm. Paši apsēdāmies, atspiedušies pret trim akmens šķirstiem, kas bija pilni ar nenovērtējamiem dār­gumiem.

— Sadalīsim pārtiku tā, lai tās pietiktu pēc iespējas ilgākam laikam, — sers Henrijs ieteica.

Tā arī izdarījām. Aprēķinājām, ka katram iznāktu četras bezgala mazas devas, ar kurām varētu vilkt dzīvību labi ja divas dienas. Bez biltonga jeb kaltētas medījuma gaļas mums bija divas ķirbju pudeles, katrā apmēram pa kvartai ūdens.

— Nu, un tagad, — sers Henrijs sacīja, — paēdīsim un padzer­sim, jo rīt mūs gaida nāve.

Noēdām pa mazam gabaliņam kaltētas gaļas un iedzērām pa malkam ūdens. Lieki teikt, ka mums gandrīz nepavisam nebija ēst­gribas. Kaut gan sen nebijām nekā baudījuši, taču paēduši jutā­mies labāk. Tad cēlāmies kājās un sākām plānveidīgi taustīt un izklauvēt mūsu cietuma sienas un grīdu, sirds dziļumos cerēdami atrast kaut kādu izeju. Taču tādas nebija. Un bija jau arī neticami, ka tāda varētu būt šeit, kur glabājās tādi dārgumi.

Lampas gaisma satumsa. Visa eļļa gandrīz jau bija izdegusi.

— Kvotermein, — sers Henrijs griezās pie manis, — vai jūsu pulkstenis iet? Cik pašreiz rāda?

Es izņēmu pulksteni un paskatījos. Bija seši pēcpusdienā, bet alā ienācām vienpadsmitos.

— Infadūss iedomāsies par mums, — es ieteicos. — Ja neatgrie- zīsimies šovakar, viņš rīt no rīta sāks mūs meklēt, Kērtis.

— Un velti meklēs, jo viņš nezina ne durvju noslēpumu, ne arī, kur tās atrodas. Līdz vakardienai to nezināja neviens dzīvs cilvēks, ja neskaita Gegūlu, bet tagad to patiešām nezina neviens. Pat ja Infadūss uzietu durvis, viņš nespētu tās uzlauzt. Visa ku­kuāņu armija nav spējīga uzlauzt piecas pēdas biezu klinti. Draugi, mums nekas cits neatliek, kā pakļauties Visuvarenā gribai. Dzīša­nās pēc dārgumiem daudzus novedusi pie bēdīga gala. Mēs tikai palielināsim viņu skaitu.

Gaisma bija kļuvusi vēl blāvāka.

Pēkšņi lampa uzliesmoja un asi un reljefi izgaismoja visu ainu: balto ilkņu milzīgās grēdas, šķirstus ar zeltu, nabaga Fulatas sa­stingušo ķermeni tiem līdzās, ar dārgakmeņiem pilno kazādas mai­siņu, dimantu mirgojošo zaigu un mūsu, trīs vīru, bezprātīgās, nobālušās sejas, kad mēs tā sēdējām un gaidījām bada nāvi.

Pēkšņi liesma saplaka un nodzisa.