Ķēniņa Zālamana raktuves

XVIII nodala MES ZAUDĒJAM CERĪBU

Nespēju pienācīgi aprakstīt nākošās nakts šausmas. Tikai žēl­sirdīgais miegs kaut cik palīdzēja mums tās atvieglot, tālab ka no­gurums prasa savu tiesu pat tādā stāvoklī, kādā atradāmies mēs. Tomēr nespēju ilgi gulēt. Pat aizmirstot briesmīgās domas par draudošo likteni, — jo tāda bojā eja, kāda gaidīja mūs, varētu pie­spiest trūkties pat visdrosmīgāko cilvēku pasaulē, bet es nekad ne­esmu prasījis, lai mani uzskatītu par drošsirdīgu, — arī pats klu­sums bija tik dziļš, ka neļāva aizmigt.

Lasītāj! Varbūt tev gadījies gulēt naktī bez miega, kad klusums kļūst mokošs, bet esmu pārliecināts, ka tev nav nekāda priekšstata par to, cik dzīvs un gandrīz vai taustāms var būt pilnīgs klusums. Zemes virsū allaž dzirdamas kaut kādas skaņas vai kustība, kas, pašas būdamas tikko manāmas, tomēr notrulina pilnīgā klusuma griezīgo asmeni. Bet šeit neiespiedās neviena vienīga skaņa. Bijām aprakti milzīgā sniegiem klātā kalna dzīlēs. Tur augstu, tūkstošiem pēdu virs mums, spirgtais vējš brāzās pāri baltajiem sniegiem, bet vēja pūsma nesasniedza mūs. Gara eja un piecu pēdu biezā akmens siena norobežoja mūs pat no šausmīgā Nāves mājokļa, bet miroņi taču netrokšņo. Pat visas zemes un debesu artilērijas dārdi nesa­sniegtu mūsu ausis šajās dzīvajās kapenēs. Mēs bijām nogriezti no visas pasaules atbalsīm — bijām jau tikpat kā miruši.

Pēkšņi es asi apjautu visu mūsu stāvokļa ironiju. Mums līdzās atradās dārgumi, kuru pietiktu, lai samaksātu mērenu valsts pa­rādu vai uzbūvētu bruņukuģu flotili, un tomēr mēs ar priecīgu prātu būtu iemainījuši visu šo bagātību pret visniecīgāko cerību izkļūt no šejienes. Drīz vien mēs, bez šaubām, būsim laimīgi, ja varēsim tos atdot par niecīgu gabaliņu maizes vai ūdens malku, bet pēc tam pat par to, lai mūsu ciešanas drīzāk beigtos. Patiesi, bagātība, ku­ras iegūšanai cilvēki bieži vien veltī visu mūžu, zaudē savu vērtību, kad tuvojas pēdējā stundiņa.

Gausi vilkās nakts.

— Gud, — pēkšņi ierunājās sers Henrijs, un viņa balss baismi noskanēja dziļajā klusumā, — cik sērkociņu jums palikuši?

— Astoņi, Kērtis.

— Uzraujiet vienu. Palūkosimies, cik pulkstenis.

Guds iededza sērkociņu, un pēc necaurredzamās tumsas tā liesma gandrīz vai apžilbināja mūsu acis.

Pulkstenis rādīja piekto rīta stundu. Sai brīdī augstu virs mums pāri sniegotajām kalnu smailēm sārtojās rītausma un viegls vējš sāka kliedēt no ieplakām nakts miglas vālus.

— Mums vajadzētu paēst, lai uzturētu spēkus, — es sacīju.

— Kāda jēga ēst? — Guds atsaucās. — Jo ātrāk nomirsim, jo labāk.

— Kamēr dzīvojam, tikmēr ceram, — noteica sers Henrijs.

Paēdām un iedzērām pa malkam ūdens. Pagāja vēl kāds laiciņš,

un tad viens no mums ieteica pieiet cieši klāt durvīm un kliegt vājā cerībā, ka ārpusē kāds izdzirdēs kliedzienus. Tāpēc Guds, kuram ilgajos flotes dienesta gados balss bija kļuvusi īsti griezīga, aiz­taustījās pa eju un iesāka kliegt, un jāsaka, ka viņš taisīja elliš­ķīgu troksni. Man nekad nebija nācies dzirdēt līdzīgus bļāvienus, taču rezultāts bija līdzvērtīgs moskītu sīkšanai.

Pēc brīža Guds pārstāja kliegt un atgriezās, juzdams tik stipras slāpes, ka viņam vajadzēja padzerties. Nospriedām vairāk ne­kliegt, jo kliegšana nodarīja zaudējumus mūsu niecīgajam ūdens krājumam.

Atkal apsēdāmies, atspiedāmies pret šķirstiem, kas bija pilni ar nevienam nevajadzīgiem dimantiem, un sēdējām tā mokošā bez­darbībā. Mūsu stāvoklī tas bija vissmagākais. Atzīšos, es devu vaļu izmisumam — noliecis galvu uz sera Henrija platā pleca, sāku raudāt. Man liekas, ka arī Guds, kas sēdēja otrajā pusē, rija asaras, vienlaikus aizsmakušā balsī lamādams sevi par šādu vā­jību.

Cik gan krietns un drosmīgs bija sers Henrijs! Ja mēs būtu divi pārbiedēti bērni un viņš mūsu aukle, arī tad šis lielais vīrs nevarētu izturēties pret mums maigāk. Aizmirsdams pats sevi, viņš darīja visu, lai kaut mazliet nomierinātu mūsu iedragātos nervus. Viņš stāstīja mums par cilvēkiem, kuri arī bija nonākuši līdzīgos ap­stākļos un brīnumainā kārtā izglābušies no bojā ejas. Tā kā šādi stāsti nespēja mūs uzmundrināt, viņš sāka runāt par to, ka mūsu stāvoklis tikai paātrinās neizbēgamo galu, kas gaida visus cilvē­kus. Viņš mierināja mūs, ka viss ātri beigsies un ka bada nāve ir žēlsirdīga (lai gan tas nav tiesa).

Pēc tam viņš mazliet citādā tonī, kā jau reiz biju no viņa dzir­dējis, ieteica mums paļauties augstākās varas žēlastībai. Es tad arī ar lielu prieku sekoju viņa padomam.

Lielisks ir sera Henrija raksturs — tik mierīgs un stiprs.

Pēc nakts tāpat aizvilkās diena, ja vien iespējams lietot šos vārdus, kad runa ir par vienu vienīgu nepārtrauktu dziļu nakti. Kad uzrāvu sērkociņu, lai palūkotos, cik pulkstenis, izrādījās, ka ir septiņi.

Mēs vēlreiz ieēdām un padzērām, un šai brīdī man iekrita prātā negaidīta doma.

— Kā tas nākas, — es iesāku, — ka gaiss šeit visu laiku paliek svaigs! Te ir smacīgi un smagi, taču gaiss ir svaigs.

— Patiešām, — Guds iesaucās, pielēkdams kājās, — man tas nemaz neienāca prātā! Gaiss nevar izspiesties cauri akmens dur­vīm, jo tās ir tik blīvas, cik nu vien blīvas kādas durvis var būt. Gaisam tātad ir no kaut kurienes jāpieplūst. Ja tas šeit neieplūstu, mēs jau būtu nosmakuši, te ienākot. Nāciet pameklēsim!

Sis vājais cerību stars radīja brīnumainu pārmaiņu. Pēc mirkļa, nometušies četrrāpus, mēs visi rūpīgi taustījām klinti, lai atrastu kaut niecīgāko vilkmi. Pēkšņi mans spars apsīka, jo roka bija sataustījusi kaut ko aukstu. Tā bija nabaga "Fulatas sastingusi seja.

Mūsu meklējumi turpinājās vairāk par stundu, līdz beidzot mēs ar seru Henriju pārtraucām tos, galīgi izmisuši un pamatīgi cie­tuši, jo tumsā pastāvīgi atdūrāmies ar pieri te pret ziloņu ilkņiem, te pret šķirstiem, te pret sienām. Turpretī Guds joprojām ņēmās meklēdams un, cenzdamies būt mundrs, apgalvoja, ka meklēt tomēr ir labāk nekā nīkt bezdarbībā.

— Paklausieties, puiši, — viņš pēkšņi ierunājās tādā kā aiz­žņaugtā balsī, — panāciet šurp!

Mēs, protams, itin veikli aizrāpāmies pie viņa.

— Kvotermein, pielieciet savu roku tur, kur es turu savējo. Vai jūs jūtat kaut ko?

— Man liekas, ka no apakšas te plūst gaiss.

— Un tagad paklausieties. — Viņš piecēlās, piecirta kāju, un cerības liesma uzplauka mūsu sirdīs: apakšā skanēja tukšums.

Trīsošiem pirkstiem uzrāvu sērkociņu. Man to vairs bija atlikuši tikai trīs. Ieraudzījām, ka atrodamies telpas vistālākajā stūrī un acīmredzot tāpēc iepriekšējos mokošajos meklējumos ne reizi ne­bijām uzgājuši šo vietu, kurai apakšā neapšaubāmi bija tukšums. Kamēr dega sērkociņš, uzmanīgi pētījām grīdu. Blīvajā akmenī pamanījām salaidumu un — goda vārds! — tur grīdas virsmas līmenī rēgojās akmens gredzens. Neizdvesām ne vārda, jo bijām pārāk uztraukti un mūsu sirdis, cerību spārnotas, tik mežonīgi dau­zījās, ka nespējām parunāt.

Gudam bija nazis, bet naža mugurā — āķis, ar kuru mēdz izvilkt zirga nagā iestrēgušos akmentiņus. Viņš atvāza nazi un centās aizķert gredzenu. Pēc lielām pūlēm Gudam izdevās pabāzt āķi zem gredzena un viņš cēla, ļoti uzmanīgi, jo baidījās nolauzt āķi. Gre­dzens sakustējās. Tā kā tas bija no akmens, tad, nogulējis neiz­kustināts vairākus gadsimtus, tas tomēr nebija tik cieši iegūlis kā tad, ja būtu bijis no dzelzs. Drīz vien gredzens stāvēja stāvus. Tad Guds iebāza gredzenā rokas un sāka to raustīt no visa spēka. Taču akmens nekustējās.

— Ļaujiet man pamēģināt, — es nepacietīgi ierunājos, jo ak­mens atradās tieši telpas kaktā un tāpēc diviem vienlaikus pie­ķerties pie gredzena nebija iespējams. Satvēru gredzenu un vilku, bet velti.

Pēc tam tikpat veltīgi izmēģinājās sers Henrijs.

Guds vēlreiz izskrāpēja ar āķi visu plaisu, pa kuru plūda gaiss.

— Un tagad, Kērtis, — viņš sacīja, — ķerieties pie darba. Vaja­dzēs krietni papūlēties, bet jums ir tik daudž spēka kā diviem. Pagaidiet! — Un Guds, noņēmis savu melna, izturīga zīda auduma lakatiņu, kuru viņš, kā jau cilvēks, kas rūpējas par savu ārieni, joprojām nēsāja apsietu ap kaklu, izvēra to cauri gredzenam. — Kvotermein, ķerieties Kērtisam ap vidu un, kad nokomandēšu, velciet, cik jaudas. Nu!

Sers Henrijs sasprindzināja visus savus milzīgos muskuļus, un ar visu spēku, ko vien daba mums devusi, likāmies klāt ari mēs ar Gudu.

— Velciet! Velciet! Gredzens padodas! — elsa sers Henrijs, un es dzirdēju, kā nobrikšķ viņa varenās muguras muskuļi.

Atskanēja troksnis, it kā kaut kas atdalītos, tad ieplūda spēcīga gaisa straume — un mēs visi gulējām augšpēdus uz grīdas ar lielu akmens plāksni virsū. To bija paveicis sera Henrija milzu spēks, un, liekas, muskuļu spēks nebija vēl nekad nesis tādu svētību.

— Uzraujiet sērkociņu, Kvotermein, — sers Henrijs teica, līdzko bijām piecēlušies un atguvuši elpu. — Uzmanīgi!

Sērkociņa gaismā — lai slavēts dievs! — ieraudzījām akmens kāpņu pirmo pakāpienu.

— Ko tagad darīsim? — Guds iejautājās.

— Skaidrs taču, kāpsim lejā pa šīm kāpnēm un paļausimies liktenim.

— Pagaidiet! — sers Henrijs teica. — Kvotermein, paķeriet at­likušo biltongu un ūdeni, — tie var mums noderēt.

Taustīdamies sāku virzīties atpakaļ uz to vietu, kur pirmāk sēdē­jām, atspiedušies pret šķirstiem, un pa ceļam man kaut kas iešāvās prātā. Pēdējās divdesmit četrās stundās mēs par dimantiem bijām gandrīz piemirsuši, jo, patiesi, iedomājoties, kādas nepatikšanas tie mums sagādājuši, kļuva vai nelabi, bet es tomēr nolēmu, ka nekaitētu iebāzt kabatā pāris akmeņu tam gadījumam, ja mums kādreiz izdosies izkļūt no šīs šausmīgās alas. Tāpēc iegrūdu roku pirmajā šķirstā un piepildīju ar dārgakmeņiem visas savu. veco mednieka svārku izmantojamās kabatas, kā pašus beidzamos pa­ķerdams — un tā bija laimīga doma — pāris riekšavu lielo akmeņu no trešā šķirsta.

— Paklausieties, draugi, — es uzsaucu, — vai jūs nepaņemsiet līdz kādu drusku dimantu? Es piebāzu visas kabatas.

— Jupis būtu parāvis šos dimantus! — sers Henrijs atsaucās. — Ceru, ka nekad vairs neredzēšu nevienu pašu no tiem.

Guds nemaz neatbildēja. Manuprāt, viņš atvadījās no mirušās meitenes, kas tik ļoti viņu bija mīlējusi.

Tev, manu lasītāj, kad tu mierīgi sēdi mājā un domā par milzīgo, patiesi neizmērojamo bagātību, var likties dīvaini, ka mēs to tā atstājām. Bet esmu pārliecināts, ja tev pašam būtu bijis jāpavada kādas divdesmit astoņas stundas līdzīgā vietā gandrīz bez ēšanas un dzeršanas, arī tev negribētos apgrūtināt sevi ar dimantiem pirms nokāpšanas neizpētītos zemes dziļumos neprātīgā cerībā iz­bēgt no mokošas nāves. Ja man nebūtu kļuvusi par otro dabu ieraža nekad neatstāt to, kas var noderēt, ja ir kaut vismazākā

iespēja aiznest to līdz, esmu pārliecināts, ka nebūtu papūlējies pie­pildīt savas kabatas.

— Nāciet, Kvotermein, — teica sers Henrijs, jau stāvēdams uz akmens kāpņu pirmā pakāpiena. — Mierīgi! Es eju pa priekšu.

— Kāpiet uzmanīgi, — tur apakšā var būt briesmīga bedre, — es piemetināju.

— Drīzāk gan tur varētu būt vēl viena telpa, — sers Henrijs noteica, lēnām kāpdams lejup un kāpjot skaitīdams pakāpienus.

Saskaitījis līdz piecpadsmit, viņš apstājās.

— Seit kāpnes beidzas, — viņš teica. — Paldies dievam! Man liekas, šeit ir eja. Kāpiet lejā.

Nākošais kāpa Guds, bet pēc viņa es. Kāpņu galā uzrāvu vienu no atlikušajiem diviem sērkociņiem. Tā gaismā redzējām, ka stā­vam šaurā ejā, kas veda pa labi un pa kreisi taisnā leņķī no kāp­nēm, pa kurām tikko bijām nokāpuši. Vairāk mums nekā neizdevās saskatīt, jo sērkociņš, apdedzinājis manus pirkstus, nodzisa. Nu bija jāizšķir grūtais jautājums — uz kuru pusi iet. Protams, nebija iespējams iepriekš paredzēt, ne kas tās bija par ejām, ne arī uz kurieni tās veda, un tomēr pa vienu no tām mēs varējām nonākt drošībā, bet pa otru — aiziet nāvē. Stāvējām gluži apjukuši, līdz beidzot Guds piepeši iedomājās, ka tad, kad es uzrāvu sērkociņu, gaisa vilkme ejā nolieca liesmu pa kreisi.

— Iesim pretī gaisa straumei, — viņš teica. — Gaiss pieplūst no āra, nevis otrādi.

Mēs piekritām un, ar roku taustīdamies gar sienu, iekams spērām kaut soli, uzmanīgi izmēģinādami pamatu, uzsākām savus bries­mīgos meklējumus, attālinoties no nolādētās dārgumu glabātavas. Ja tur kādreiz nokļūtu dzīvs cilvēks, lai gan es domāju, ka tas nenotiks, tad pierādījumam, ka mēs tur tikām bijuši, viņš atradīs vaļējos šķirstus ar dārgakmeņiem, tukšo lampu un nabaga Fula­tas baltos kaulus.

Kad tā taustīdamies bijām nogājuši apmēram stundas ceturksni, eja pēkšņi asi nogriezās vai ari to šķērsoja otra eja. Gājām tālāk pa to, lai pēc kāda laika nogrieztos trešajā. Tā tas turpinājās vai­rākas stundas. Likās, ka esam iekļuvuši akmens labirintā, no ku­rienes nebija izejas. Protams, neņemos teikt, kas tās bija par ejām, bet mēs nolēmām, ka acīmredzot tās būs senās raktuvju ga­lerijas, jo veda dažādos virzienos, liekas, sekojot rūdai. Tikai tā varējām izskaidrot eju lielo skaitu.

Beidzot apstājāmies, galīgi zaudējuši spēkus, un ar to pašu arī cerība atkāpās, liekot sirdij sažņaugties. Noēdām nožēlojamās bil- tonga atliekas un izdzērām pēdējo ūdens malku, jo mūsu rīkles bija kā kaļķu cepļi. Likās, ka mums izdevies izbēgt no nāves dārgumu glabātavas tumsā tikai tādēļ, lai sastaptu viņu šo eju tumsā.

Kad nu mēs tā stāvējām, atkal dziļi nomākti, man likās, ka mana dzirde uztvēra kādu skaņu, un es mudināju ari pārējos ieklausīties. Tā gan bija ļoti vāja un ļoti tāla, bet tomēr tā bija skaņa, klusa un urdzoša, jo arī sers Henrijs un Guds to sadzirdēja. Trūkst vārdu, lai aprakstītu svētlaimi, kas mūs pārņēma, kad pēc bez­galīgām pilnīgā nāves klusumā pavadītām stundām mūsu ausis saklausīja šo skaņu.

— Zvēru pie debess, tur tek ūdens! — noteica Guds. — Ejam!

Un mēs atkal sākām iet tanī virzienā, no kurienes bija dzirdama

klusā urdzēšana, tāpat kā iepriekš pieturoties pie klints sienām. Jo tālāk gājām uz priekšu, jo skaņa bija labāk sadzirdama, līdz klusumā tā mums sāka likties ļoti skaļa. Uz priekšu, aizvien uz priekšu, un nu mēs skaidri dzirdējām strauji tekoša ūdens troksni. Un tomēr, kā gan tekošs ūdens varēja gadīties šeit, zemes dzīlēs? Tagad jau mēs bijām pavisam tuvu ūdenim, un Guds, kas gāja pir­mais, dievojās, ka viņš jūtot ūdens smaržu.

— Ejiet uzmanīgi, Gud, — sers Henrijs teica, — laikam vairs neesam tālu no tā.

Plunkš! atskanēja šļakstiens, un Guds iekliedzās. Viņš bija iekri­tis ūdenī.

— Gud! Gud! Kur jūs esat? — mēs aurojām, nobijušies līdz nāvei.

Mums par milzīgu atvieglinājumu, atbildei atskanēja Guda sē­cošā balss:

— Viss kārtībā, es pieķēros pie klints. Iededziet sērkociņu, lai zinu, kur jūs esat.

Es steigšus uzrāvu pēdējo sērkociņu. Tā vājajā mirgā redzējām melnu ūdeni, kas tecēja mums tieši pie pašām kājām. Nevarējām saskatīt, cik plata ir šī upe, bet mazliet tālāk pamanījām tumšu stāvu — tur mūsu biedrs turējās pie klints izciļņa.

— Sagatavojieties, lai varētu mani izvilkt! Man vajadzēs peldēt pie jums! — sauca Guds.

Pēc tam izdzirdām šļakstienus un varena cīniņa skaņas. Vēl mirklis — un Guds bija sakampis sera Henrija pastiepto roku. Iz­vilkām viņu sausumā.

— Goda vārds, — viņš izgrūda, kampdams gaisu, — es biju par matu no nāves. Ja es nepagūtu pieķerties pie šīs klints un nemācētu peldēt, būtu pagalam. Straume ir tāda, ka var vai dzirnavu ratus griezt, un es nejutu zem kājām dibenu.

Bija skaidrs, ka šī nav īstā eja, tāpēc, kad Guds bija mazliet

atvilcis elpu, mēs visi padzērāmies, cik sirds kāroja, pazemes upes ūdeni, kas bija svaigs un gards, nomazgājām, kā nu varējām2 netī­rumus no sejām, kuras sen nebija ūdeni redzējušas, un pēc tam atstājām šīs Āfrikas Stiksas [55] krastus, lai atgrieztos pa eju atpakaļ. Guds, no kura slapjā apģērba nepatīkami pilēja ūdens, gāja pa priekšu. Beidzot nonācām līdz vietai, kur pa labi atzarojās otra eja.

— Nu ko tad vairāk, jānogriežas uz to pusi, — gurdi teica sers Henrijs. — Seit visi ceļi ir vienādi. Varam tikai iet, līdz krītam.

Lēnām un ilgi, ilgi mēs meimurojām pa šo jauno eju, tikko vilk­dami kājas. Tagad pirmais gāja sers Henrijs.

Pēkšņi viņš apstājās, un tumsā mēs uzgrūdāmies viņam virsū.

— Skatieties! — viņš čukstēja. — Es laikam jūku prātā, vai arī patiešām tur ir gaisma?

Mēs cieši ieskatījāmies tumsā. Jā, tur, tur labi tālu priekšā pa­tiesi rēgojās neskaidrs blāvs gaismas plankums, ne lielāks par lauku mājas loga rūti. Gaisma bija tik vāja, ka vienīgi mūsu acis, ilgu laiku neredzējušas nekā cita kā vien tumsu, spēja to saskatīt.

Cerība lika aizrauties elpai, un mēs steidzāmies uz priekšu. Pēc piecām minūtēm visas mūsu šaubas bija galīgi izkliedētas — pa­tiesi tas bija vājas gaismas plankums. Vēl mirklis, un mums uz­vēdīja īsta svaiga gaisa pūsma. Cīnījāmies uz priekšu. Pēkšņi eja kļuva šaurāka, un sers Henrijs nometās četrrāpus. Eja joprojām turpināja sašaurināties, līdz beidzot līdzinājās prāvai lapsas alai, tikai tagad, ievērojiet, tā bija izrakta zemē, — klints bija beigusies.

Milzīga piepūle, neganta spraukšanās — un sers Henrijs bija laukā no alas, pēc viņa Guds un tad es. Svētītas zvaigznes mir­dzēja virs mūsu galvām, un nāsis sajuta smaržīgo gaisu. Pēc tam augsne mums zem kājām negaidot iegrima, un mēs visi trīs kūleņu kūleņiem sākām ripot lejā pāri zālei un krūmājiem pa mīkstu, mitru zemi.

Man kaut kur izdevās pieķerties, un es apstājos. Apsēdies es jautrā balsī iekliedzos, cik jaudas. Tepat tuvumā, mazliet zemāk, kur nelielā līdzenumiņā bija beigušies sera Henrija mežonīgie auļi, atskanēja viņa atbildes kliedziens. Aizrāpos līdz viņam un redzēju, ka viņš bija neskarts, lai gan knapi spēja elpot. Pēc tam ņēmāmies meklēt Gudu. Turpat netālu viņu ari atradām — kapteinis bija iestrēdzis kādā sakņu staklē. Viņš bija dūšīgi sapluinīts, taču drīz vien atjēdzās.

Apsēdāmies zālē, un lūzums, kāds iestājās pēc visa pārdzīvotā, bija tik spēcīgs, ka, man patiesi liekas, mēs pat apraudājāmies aiz

prieka. Mums bija laimējies izbēgt no šī briesmīgā apakšzemes cie­tuma, kas gandrīz bija kjuvis par mūsu kapu. Jādomā, kāds žēlsir­dīgs augstāks spēks aizvadīja mūsu soļus uz šakāļa alu tur, kur beidzās eja (tāpēc ka acīmredzot tā tiešām bija ala). Un rau, virs kalniem ausma, ko vairs nebijām cerējuši ieraudzīt, sarka rožu sārtumā.

Drīz vien pāri kalnu nogāzēm pārslīdēja pelēkā rīta gaisma. At­klājām, ka atrodamies milzīgās bedres dibenā vai, drīzāk, tuvu tās dibenam pie ieejas alā, kur sākām savu ceļu kopā ar Gegūlu. Jau varējām saskatīt triju bedres malā sēdošo kolosu neskaidros ap­veidus. Skaidrs, ka briesmīgās ejas, pa kurām klejojām naktī, kas mums šķita mūžgara, kaut kādā veidā sākotnēji bijušas savieno­tas ar milzīgajām dimantu raktuvēm. Runājot par pazemes upi tur kalna dziļumā, jāsaka, ka dievs vien zina, kas tā tāda bija un uz kurieni vai no kurienes tā vēla savus ūdeņus. Vismaz man nav nekādas intereses izsekot tās tecējumam.

Kļuva aizvien gaišāks un gaišāks. Tagad jau varējām saredzēt cits citu, un jāatzīstas, ka ne līdz tam, ne arī pēc tam man nav nācies vērot skatu, kādu sniedzām mēs torīt. Vaigi mums bija iekri­tuši, acis dziļi iegrimušas dobumos, paši no galvas līdz kājām bi­jām putekļu, dubļu, zilumu un skrambu klāti. Sejas vēl pauda ilg­stošās šausmas no draudošās nāves. No šāda skata varētu nobīties pati dienas gaisma. Un tomēr Guda monoklis tikpat svinīgi kā aiz­vien turējās acī. Šaubos, vai viņš kaut reizi to tika izņēmis. Ne tumsa, ne izpeldēšanās pazemes upē, ne straujais lejupceļš pa no­gāzi nevarēja kapteini š_ķrrt no monokļa.

Drīz cēlāmies kājās, jo baidījāmies, ka no ilgākas sēdēšanas locekļi kļūs stīvi, un sākām lēnītēm, jo ikviens solis sagādāja mums sāpes, rāpties augšup pa milzīgās bedres slīpajām malām. Vairāk nekā stundu neatlaidīgi rausāmies uz augšu pa zilo mālu, pieķero­ties pie saknēm un zāles, kas to sedza.

Beidzot bijām laukā un stāvējām uz Lielā ceļa pie bedres pretī trim milzu tēliem.

Simt jardu attālumā ceļa malā dažu būdu priekšā dega uguns­kurs, kuram apkārt bija nometušies cilvēki. Devāmies uz to pusi, cits citu balstīdami un ik pēc dažiem soļiem apstādamies. Pēkšņi viens no cilvēkiem pieslējās kājās, bet, pamanījis mūs, metās zemē, bailēs kliegdams.

— Infadūs, Infadūs! Tie esam mēs, tavi draugi, — mēs saucām.

Viņš piecēlās un sāka skriet mums pretī, blenzdams šausmu pil­nām acīm un bailēs trīcēdams.

— Ak, mani pavēlnieki! Mani pavēlnieki! Jūs patiešām esat at­griezušies no miroņiem! Atgriezušies no miroņiem!

Un vecais karavīrs nokrita mūsu priekšā zemēt apkampa sera Henrija ceļus un no prieka sāka skaļi raudāt.