Ķēniņa Zālamana raktuves

IV nodala ZILOŅU MEDĪBAS

Es nedomāju sīki stāstīt par visiem notikumiem mūsu garajā ceļojumā līdz Sitandas krālam, kas atrodas vairāk nekā tūkstoš jūdžu no Dērbanas, netālu no Lukangas un Kalukves satekas. Pē­dējās trīssimt jūdzes vai vairāk mums nācās iet kājām, jo visai bieži sāka parādīties briesmīgās cece mušas, kuru kodiens ir nāvīgs visiem dzīvniekiem, izņemot ēzeļus un arī cilvēkus.

Dērbanu mēs atstājām janvāra beigās, un bija jau maija otrā nedēļa, kad ierīkojām savu nometni pie Sitandas krāla. Ceļā mums atgadījās daudz dažādu piedzīvojumu, bet, tā kā no tādiem nav pa­sargāts neviens mednieks Āfrikā, tad, lai savu stāstījumu nepa­darītu garlaicīgu, es tos šeit neizklāstīšu, ja nu varbūt tikai vienu vienīgu tūdaļ aprakstīšu sīkāk.

Injati — tas ir nomaļš tirdzniecības centrs Matabeles zemē, kurā valda Lobengula (starp citu — pēdējais nelietis), — mums ar mil­zīgu nožēlu vajadzēja šķirties no sava ērtā furgona. No lieliskajiem divdesmit vēršiem, kurus biju nopircis Dērbanā, bija palikuši tikai divpadsmit. Viens aizgāja bojā no kobras kodiena, trīs — no bada un ūdens trūkuma, viens nomaldījās un pazuda, un vēl trīs no­beidzās, saēdušies indīgus augus, ko dēvē par tulpēm. Sī paša iemesla pēc saslima vēl pieci, bet mums izdevās tos izārstēt ar tulpju lapu uzlējumu. Tā ir ļoti spēcīga pretinde, ja slimais to sa­ņem savlaicīgi. Furgonu un vēršus mēs atstājām Gozas un Toma, vēršu dzinēja un vedēja, ziņā. Tie ir uzticami puiši, bez tam palū­dzām godājamu skotu misionāru, kas dzīvoja šajā mežonīgajā vietā, uzmest aci mūsu īpašumam. Un tad Ambopas, Kivas, Vēja- putna un pusduča uz vietas salīgtu nesēju pavadībā devāmies kā­jām piepildīt mūsu neprātīgo ieceri.

Atceros, ka, šķiroties no šīs vietas, bijām visai mazrunīgi. Lie­kas, ikviens no mums domāja, vai viņam būs lemts vēlreiz redzēt šo furgonu. Es, jāsaka gan, pavisam to necerēju.

Kādu laiku soļojām klusēdami. Pēkšņi Ambopa, kas gāja pir­mais, iesāka zulusu dziesmu par to, kā daži drošsirži, kam apnikusi ikdienas dzīves un ierasto lietu vienmuļība, devušies tuksnesī, lai atrastu tur kaut ko jaunu vai arī mirtu, un kā pēkšņi — tavu brīnumu! —, iegājuši dziļi tuksnesī, viņi ieraudzījuši, ka tas ne­pavisam nav tuksnesis, bet skaists apvidus, kur ir daudz jaunu sievu un treknu lopu, medību zvēru un ienaidnieku, kurus var no- galēt.

Tad visiem bija jāsmejas, un mēs uzskatījām to par labu zīmi. Ambopa tiešām bija jautrs iezemietis, nekad nezaudēja savas vēr­tības apziņu, un, izņemot drūmu pārdomu brīžus, kādi viņam šad tad uznāca, viņam piemita apbrīnojama spēja uzturēt cilvēkos mo­žumu. Mēs visi Ambopu ļoti iemīlējām.

Tagad, sev par prieku, atļaušos pastāstīt kādu atgadījumu, jo es tiešām ārkārtīgi mīlu medniekstāstus.

Apmēram divu nedēļu gājienā no Injati nonācām pie brīnum jaukas mežainas vietiņas. Augsne tur bija valga. Pakalnu aizās kuploja biezi krūmi, ko iezemieši sauc par aidoro, vietumis slējās ērkšķainais «wacht-een-beche» (pagaidi mazuliet) krūms, bez tam tur auga daudz skaisto mačabeles koku; to zarus bija noliekuši atspirdzinošie dzeltenie augļi ar milzīgiem kauliņiem vidū. Sis koks ir iemīļota ziloņu barība; un liecību, ka milzīgie dzīvnieki nav tālu, netrūka, jo tur bija ne tikai daudz viņu kāju milzīgo pēdu nospie­dumu, bet vairākās vietās bija redzami nolauzti un ar saknēm iz­rauti koki. Zilonis ēzdams visapkārt visu noposta.

Kādu vakaru pēc ilgstoša gājiena iznācām neredzēti skaistā vietā. Krūmiem apaugušā pakalna piekājē aizvijās izžuvušas upes gultne, kurā tomēr šur tur bija redzamas kristāldzidra ūdens lāmas ar meža zvēru nagu nospiedumiem visapkārt. Pakalna priekšā ple­tās parkam līdzīgs līdzenums; mimozu puduri ar noplacinātām virsotnēm tur mijās ar spožlapainajiem mačabeles kokiem. Milzīgo mēmo krūmāju jūru nešķērsoja neviena taka.

Izgājuši uz ceļa, ko veidoja upes gultne, izbiedējām veselu pulku garkaklainu žirafu, kuras aizlēca vai, pareizāk, aizpeldēja savā dīvainajā gaitā, astes izslējušas stāvus un klikšķinot ar nagiem ķā ar kastaņetēm. Tās bija apmēram trīssimt jardu no mums, tas ir, šāvienam praktiski nesasniedzamā attālumā, taču Guds, iedams pa priekšu, nevarēja atturēties no kārdinājuma, pacēla šauteni, kas bija lādēta ar liela kalibra lodi, un izšāva uz jaunu žirafes mātīti, kura skrēja pēdējā. Tīri vai neticamas sagadīšanās dēļ lode trāpīja lopiņu tieši kaklā, ievainojot mugurkaulu, un žirafe apmeta kūleni kā trusis. Man nekad nebija nācies redzēt tādus brīnumus.

— Velns viņu rāvis! — noteica Guds. (Diemžēl man jāsaka, ka uztraucies viņš mēdza lietot spēcīgus izteicienus, kurus viņš, bez šaubām, bija piesavinājies savas jūrnieka karjeras laikā.) — Velns viņu rāvis! Es taču viņu nogalināju.

— Ou, Bugvan! — gavilēja kaferi. — Ou, ou!

Viņi sauca Gudu par Bugvanu («Stikla acs») viņa monokļa dēļ.

- O, Bugvan! — kā atbalss atsaucāmies mēs ar seru Henriju, un kopš šīs dienas Guds, vismaz kaferu vidū, iemantoja lieliska šāvēja slavu. Patiesībā viņš šāva pavisam vāji, taču ikreiz, kad kapteinis netrāpīja, mēs, atceroties šo viņa ievērojamo šāvienu, likāmies to nemanām.

Pavēlējuši dažiem no mūsu kalpiem izgriezt labākos žirafes ga­balus, sākām celt nožogojumu apmēram simt jardu pa labi no kādas ūdens lāmas. Šādam nožogojumam nogriež labi daudz dze- loņkrūmu zaru un krauj tos aplī. Laukumu apļa iekšpusē nolīdzina un centrā iekārto guļvietu no sausas tambuki zāles, ja vien tā aug turpat tuvumā, un iededzina vienu vai vairākus ugunskurus.

Kad nožogojums bija pabeigts, uzlēca mēness, un mūsu pus­diena, kas sastāvēja no žirafes gaļas stēkiem un apceptiem sma­dzeņu kauliem, bija gatava. Ar kādu baudu mēs našķojāmies ar šiem smadzeņu kauliem, lai gan to sasmalcināšana nebija nekāds vieglais darbs!

Es nezinu lielāka garduma kā žirafes kaulu smadzenes, — pro­tams, izņemot ziloņa sirdi, un to mums iznāca nobaudīt nākošajā dienā.

Pilna mēness gaismā sēdējām pie savas vienkāršās maltītes, laiku pa laikam to pārtraukdami, lai pateiktos Gudam par viņa lielisko šāvienu. Tad aizkūpinājām pīpes un sākām stāstīt dažneda­žādus atgadījumus. Droši vien bija ļoti interesants skats, kad mēs tur tā tupējām apkārt ugunskuram.

Es ar saviem īsi apcirptajiem iesirmajiem matiem, kas auga stā­vus kā suka, un sers Henrijs ar dzeltenajām cirtām, kas bija atau­gušas visai garas, bijām sevišķi atšķirīgs pāris, vēl jo vairāk tā­pēc, ka es esmu kalsns, neliela auguma, āda man ir tumša un sveru deviņarpus stounus [30] , turpretī sers Henrijs ir liela auguma, platiem pleciem un sver piecpadsmit. Taču, ievērojot visus apstākļus, liekas, ka visdīvaināk no mums trijiem izskatījās karaliskās flotes atvaļinātais virsnieks kapteinis Džons Guds. Viņš sēdēja uz ādas maisa, it kā tikko atgriezies no tīkami pavadītas dienas medī­bās civilizētajā pasaulē — nevainojami tīrs, kārtīgs un labi ģērbies. Mugurā viņam bija brūna tvīda [31] mednieka tērps, galvā pieskaņo­tas krāsas platmale un glītas getras. Kapteinis kā daždien bija lieliski noskuvies, monoklis un liekie zobi likās esam vislabākajā kārtībā, un tādējādi viņš bija elegantākais vīrietis, kādu man jeb­kad iznācis sastapt tuksnesī. Kapteinis pat bija uzlicis baltas guta- perčas apkaklīti, kuras viņam bija krājumā.

— Tās taču sver tik maz, — viņš atrunājās, kad es šai sakarā

izteicu savu izbrīnu. — Man patīk allaž izskatīties kā džentlmenim.

Un tā nu mēs sēdējām un tērzējām burvīgajā mēness gaismā, lūkodamies, kā kaferi kādus jardus nostāk sūc reibinošo daku no pīpes, kuras iemutis bija darināts no Dienvidāfrikas antilopes raga.

Beidzot viņi cits pēc cita ietinās segās un pie ugunskura aiz­miga, vienīgi Ambopa palika sēžam mazliet nomaļus (es ievēroju, ka viņš nekad nebiedrojās ar kaferiem). Atbalstījis zodu rokā,'viņš, likās, bija nogrimis dziļās domās.

Pēkšņi no krūmu biezokņa mums aizmugurē atskanēja skaļš «vuuf», «vuuf».

— Tas ir lauva, — es sacīju.

Mēs visi pielēcām kājās un klausījāmies.

Tūlīt pat no tās puses, kur simt jardu attālumā atradās lāma, spalgi ieskanējās ziloņa auri.

— Unkungunklovo! Unkungunklovo! (Zilonis! Zilonis!) — čuk­stēja kaferi.

Un pēc brītiņa ieraudzījām veselu rindu lielu, tumšu stāvu gausi soļojam no lāmas puses un ejam krūmāju virzienā. Guds uzrausās kājās, pilns nokaušanas alku, acīmredzot domādams, ka nogalināt ziloni ir tikpat viegli kā žirafi, ar kuru viņam tā bija laimējies, bet es saķēru viņu pie rokas un piespiedu apsēsties.

— Nevajag, — es teicu, — lai viņi iet.

— Izrādās, ka te ir īsta paradīze medniekam. Es ieteiktu kādas dienas palikt šeit un pamedīt, — pēkšņi ierunājās sers Henrijs. _

Tas mani mazliet pārsteidza, jo sers Henrijs allaž bija uzstājis, lai mēs dotos uz priekšu pēc iespējas ātrāk, īpaši vēl, kad Injati bijām pārliecinājušies, ka apmēram pirms diviem gadiem kāds anglis, vārdā Nevils, patiešām tur bija pārdevis savu furgonu un devies dziļāk zemes iekšienē. Domāju, ka šai gadījumā sera Hen­rija mednieka instinkts būs ņēmis virsroku.

Guds par šo domu bija sajūsmā, jo viņš ilgojās izmēģināt roku ziloņu medībās. Taisnību sakot, arī es to vēlējos, jo mana sirds­apziņa neatļāva palaist garām tādu ziloņu baru un ne reizes ne­izšaut.

— Labi, draugi, — es teicu, — domāju, ka maza izklaidēšanās mums nenāks par ļaunu. Bet tagad dosimies pie miera, jo mums jābūt kājās līdz ar saules lēktu. Tad varbūt izdosies pārsteigt zilo­ņus, kad tie ganīsies pirms dienas gājiena.

Pārējie neko neiebilda, un mēs taisījāmies uz gulēšanu. Guds novilka uzvalku, izpurināja to, noslēpa monokli un mākslīgos zo­bus bikšu kabatā. Savus kārtīgi salocītos apģērba gabalus viņš nolika tādā vietā, kur tos nevarēja samērcēt rīta rasa, un apsedza ar sava ūdensnecaurlaidīgā mēteļa stūri. Mēs ar seru Henriju ap­mierinājāmies ar daudz pieticīgāku sagatavošanos, tā ka drīz vien jau gulējām, ievīstījušies segās, un iegrimām bezsapņu miegā, kāds atalgo ceļinieku.

Un miegā mums šķita, ka mēs arvien vēl ejam, ejam, ejam … Bet kas tad tas?

Pēkšņi līdz mūsu ausīm nonāca niknas cīņas troksnis, ko nāko­šajā mirklī nomainīja drausmīga rēkoņa. Bija skaidrāks par skaidru: tādu troksni var radīt vienīgi lauva. Visi pielēcām kājās un skatījāmies uz lāmas pusi, no kurienes nāca troksnis. Ieraudzījām dzelteni melnu murskuli, kas cīnīdamies streipuļoja mūsu virzienā. Paķērām šautenes un, pa ceļam velkot kājā nemiecētas ādas zāba­kus — veldskunus —, izskrējām no nožogojuma. Nāvīgajā cīņā saķērušies dzīvnieki tagad bija pakrituši un vēlās pa zemi šurp un turp. Kad pieskrējām pie dīvainā murskuļa, cīniņš jau bija galā un viss bija kluss.

Un ko mēs tur ieraudzījām: zālē gulēja beigts Āfrikas visskaistā­kās antilopes — melnās antilopes — tēviņš, bet turpat līdzās — varens lauva ar melnām krēpēm, antilopes milzīgo izliekto ragu caurdurts, arī beigts. Acīmredzot būs noticis tā. Antilope būs nā­kusi padzerties pie lāmas, kur, gaidot uz laupījumu, bija apmeties lauva, droši vien tas pats, kura rēkšanu mēs dzirdējām vakarā. Kamēr antilope dzēra, lauva būs lēcis tai virsū, taču nokļuva tieši uz asajiem izliektajiem ragiem, kas izdūrās tam cauri. Reiz es jau redzēju šādu ainu. Lauva, kas nekādi nevarēja atbrīvoties, koda un plosīja antilopes muguru un kaklu, bet antilope baiļu un sāpju bezprātā drāzās uz priekšu, līdz nokrita zemē bez dzīvības.

Pamatīgi nopētījuši dzīvniekus, pasaucām kaferus un kopējiem spēkiem aizvilkām tos līdz nožogojumam. Pēc tam apgūlāmies un vairs nepamodāmies līdz ausmai.

Līdz ar pirmajiem saules stariem bijām augšā un sākām gatavo­ties medībām. Paņēmām līdz trīs 8. kalibra šautenes, ļoti daudz patronu un savas lielās pudeles ar aukstu, vāju tēju, kas, pēc ma­nām domām, allaž ir labākais padzēriens medībās. Steigšus kaut ko iekoduši, devāmies ceļā. Mums līdz nāca Ambopa, Kiva un Vējaputns. Kaferus atstājām nometnē un pavēlējām novilkt lauvam un antilopei ādu un sacirst antilopi gabalos.

Ziloņu plato taku atradām viegli. Papētījis to, Vējaputns pazi­ņoja, ka to ieminuši kādi divdesmit vai trīsdesmit ziloņi, pie tam lielākā daļa no tiem ir pieauguši tēviņi. Naktī ziloņu bars bija pa­spējis noiet kādu gabalu, un tikai ap deviņiem, kad jau bija ļoti sutlgs, pec nolauztajiem kokiem, nobraztajam lapam un mizas, ka arī pēc kūpošajiem mēsliem zinājām, ka ziloņi nevar būt tālu.

Un tad ieraudzījām ziloņu baru. Kā jau Vējaputns bija teicis, tur tiešām bija divdesmit trīsdesmit ziloņu. Pabeiguši rīta maltīti, tie stāvēja ieplakā, cilādami milzīgās ausis. Tas bija lielisks skats.

Ziloņi atradās apmēram divsimt jardu no mums. Paņēmis kum­šķi sausas zāles, es pasviedu to gaisā, lai noteiktu vēja virzienu, jo zināju, ka tad, ja ziloņi mūs pa vējam saodīs, tie pazudīs, pirms vēl būsim paguvuši izšaut. Pārliecinājušies, ka nelielais vējiņš pūš mūsu virzienā, sākām zagšus līst uz priekšu. Tā slēpjoties, mums izdevās nokļūt apmēram četrdesmit jardu attālumā no milzīgajiem dzīvniekiem. Tieši mums priekšā, pagriezušies sāniski, stāvēja trīs vareni ziloņu tēviņi, viens no tiem ar milzīgiem ilkņiem. Es pačuk­stēju saviem ceļabiedriem, ka tēmēšu uz vidējo, sers Henrijs mēr­ķēja uz to, kas stāvēja pa kreisi, bet Guds — uz tēviņu ar liela­jiem ilkņiem.-

— Nu, — es nočukstēju.

Bum! Bum! Bum! — nodārdēja trīs šautenes, un sera Henrija zilonis nokrita. Lode bija trāpījusi tieši sirdī. Manējais nokrita uz ceļiem. Es domāju, ka dzīvnieks ir nāvīgi ievainots, bet pēc mirkļa tas piecēlās kājās un metās bēgt, bezmaz mani neskāris. Sai mirklī izšāvu otru stobru viņam tieši ribās, un nu zilonis nogāzās jau pa īstam. Steigšus ielicis divas jaunas patronas, pieskrēju viņam cieši klāt un ar trešo šāvienu smadzenēs izbeidzu nabaga dzīvnieka cie­šanas. Pēc tam pagriezos, lai paskatītos, kā Guds ticis galā ar mil­zīgo tēviņu, kuru dzirdēju rēcam no niknuma un sāpēm, kad pie­veicu savu ziloni. Pieskrējis pie kapteiņa, redzēju, ka viņš ir ārkār­tīgi uztraucies. Izrādījās, ka, ievainots ar pirmo šāvienu, zilonis apgriezies un drāzies tieši virsū savam pāridarītājam un Guds tik tikko paspējis izvairīties. Pēc tam zilonis meties bēgt, nemeklējot ceļa, tieši uz mūsu nometni. Turpretī pārējais bars mežonīgā iz­bīlī drāzās pretējā virzienā.

Brīdi apspriedāmies, vai mums sekot ievainotajam tēviņam vai arī doties pakaļ baram, un galu galā izšķīrāmies par pēdējo. Gā­jām, domādami, ka vairs nekad neredzēsim šos lielos ilkņus. Vēlāk es vēlējos, kaut tā būtu bijis. Sekot ziloņiem nebija grūti, jo viņi atstāja aiz sevis taku apmēram braucama ceļa platumā, turklāt, panikā bēgdami, nomīdīja biezos krūmus, it kā tie būtu tambuki zāle.

Taču panākt ziloņus nemaz nebija tik vienkārši, un mēs kveldi­nošajā saulē bijām nomocījušies vairāk nekā divas stundas, kad beidzot ieraudzījām tos atkal. Visi dzīvnieki, izņemot vienu tēviņu, stāvēja cieši saspiedušies, un pēc nemierīgajām kustībām, kā ari pēc nemitīgās snuķu cilāšanas, ostot gaisu, sapratu, ka tiem prātā kaut kas nelabs. Vientuļais tēviņš acīmredzot stāvēja sardzē kādus piecdesmit jardus šaipus bara un sešdesmit — no mums. Domā­dami, ka tad, ja mēs mēģināsim pieiet tuvāk, viņš mūs var pamanīt vai saost un ka tādā gadījumā bars atkal metīsies bēgt, īpaši tāpēc, ka vieta bija diezgan klaja, mēs visi nomērķējām uz šo tēviņu un pēc manas čukstus dotās komandas reizē izšāvām. Visi trīs šā­vieni trāpīja, un zilonis nokrita beigts. Bars atkal metās uz priekšu, bet, dzīvniekiem par nelaimi, apmēram pēc simt jardiem ceļā gadī­jās nulla — izžuvusi upes gultne ar stāviem krastiem. Sī vieta bija ļoti līdzīga tai, kur kādreiz zulusu zemē galu dabūja karaliskais princis [32] . te tad arī iedrāzās ziloņi. Kad sasniedzām malu, ierau­dzījām, ka viņi mežonīgā panikā izmisuši pūlas izkļūt otrā krastā. Spalgi taurēdami, dzīvnieki, savtīga pašaizsargāšanās in­stinkta dzīti,» grūda cits citu nost, gluži tāpat kā šādā gadījumā rīkotos lielākā daļa cilvēku.

Šis brīdis nu bija mums izdevīgs; mēs šāvām tik ātri, cik ātri vien spējām pielādēt šautenes, un nobeidzām piecus nabaga dzīv­niekus. Bez šaubām, mēs būtu pieveikuši visu baru, ja vien ziloņi nebūtu izbeiguši mēģinājumu tikt krastā un nebūtu sākuši skriet cik tik jaudas uz priekšu pa nullu. Bijām pārāk noguruši, lai dzītos tiem pakaļ, bet, iespējams, mums jau mazliet bija apni­cis nogalināt, jo astoņi ziloņi nav vis nekāds mazais medījums vienai dienai.

Kad kaferi bija izgriezuši diviem ziloņiem sirdis, lai pagatavotu vakariņas, mēs, mazliet atpūtušies un ļoti apmierināti ar guvumu, griezāmies atpakaļ uz nometni, nolēmuši nākošajā rītā atsūtīt ne­sējus, kas beigtajiem ziloņiem nocirstu ilkņus.

Drīz pēc tam, kad bijām pagājuši garām tai vietai, kur Guds bija ievainojis tēviņu-patriarhu, uzdūrāmies antilopu baram, bet nešā­vām, jo gaļas mums bija atliku likām. Antilopes aizrikšoja mums garām, pēc tam aiz kāda neliela krūmu pudura apmēram simt jardu tālāk apstājās un pagriezās uz mūsu pusi, lai pavērotu mūs. Guds nevarēja nociesties, neaplūkojis tās labāk, jo viņš nekad nebija

redzējis Dienvidāfrikas antilopi tik tuvu. Tāpēc, atdevis šauteni Ambopam, viņš, Kivas pavadīts, sāka iet uz krūmāju pusi. Mēs ap­sēdāmies, lai pagaidītu viņu, nežēlodamies par to, ka radies iegansts mazliet atvilkt elpu.

Saule rietēja savā purpursārtajā varenībā, un mēs ar seru Hen­riju tīksminājāmies par skaisto ainavu, kad pēkšņi izdzirdām ziloņa spalgo taurēšanu un ieraudzījām dzīvnieka milzīgo stāvu. Tas drāzās uzbrukumā ar paceltu asti un snuķi, krasi iezīmēdamies pret sarkano saules disku. Nākošajā mirklī redzējām, ka Guds un Kiva joza ko kājas nesa atpakaļ pie mums, un ievainotais zilonis (jo tas bija viņš) tiem pakaļ. Kādu brīdi mēs neriskējām šaut, lai netrāpītu skrējējiem — lai gan, taisnību sakot, šaušanai no tāda attāluma nebija diezkādas jēgas, — un tad notika kaut kas bries­mīgs — Guds krita par upuri savai kaislībai uz civilizēta cilvēka apģērbu. Ja viņš līdzīgi mums būtu bijis ar mieru šķirties no savām biksēm un getrām un būtu devies medībās flaneļa kreklā un veld- skunos, viss būtu bijis labi. Taču tagad šai izmisīgajā skrējienā bikses viņam bija par traucēkli, un pēkšņi, kad Guds bija no mums kādus sešdesmit jardus, skriešanā pa zāli nopulētie zābaki slīdēja un viņš nokrita uz mutes tieši ziloņa priekšā.

Šausmās mums aizrāvās elpa, jo zinājām, ka Guda bojā eja ir neizbēgama, un, cik ātri spēdami, metāmies pie viņa.

Pēc trim sekundēm viss bija galā, taču ne tā, kā bijām gaidījuši. Zuluss Kiva ieraudzīja, ka viņa kungs pakritis, un, būdams droš­sirdīgs, pagriezās un grūda zilonim tieši purnā savu asegaju, kas iestrēdza tā snuķī. Sāpēs iekaukdamies, dzīvnieks saķēra nabaga zulusu un nosvieda zemē. Uzlicis savu milzīgo kāju tam virsū, zi­lonis apvija snuķi ap viņa ķermeņa augšdaļu un pārrāva zulusu uz pusēm.

Šausmās vai prātu zaudējuši, mēs brāzāmies uz priekšu, nepār­traukti šaudami, līdz beidzot zilonis nokrita uz sakropļotā zulusa.

Guds piecēlās, izmisis lauzīdams rokas par drošsirdīgo glābēju, kurš bija ziedojis savu dzīvību, lai glābtu viņējo. Un es, lai gan, man dzīvē bija nācies daudz pieredzēt, arī es jutu kaklā sakāpjam kamolu. Ambopa stāvēja, vērodams milzīgo beigto ziloni un na­baga zulusa sakropļotās mirstīgās atliekas.

— Nu ko, — viņš pēc brīža ierunājās. — Kiva ir miris, bet viņš mira kā īsts vīrs.