Ķēniņa Zālamana raktuves

XV nodaļa GUDS SASLIMST

Kad kauja bija beigusies, seru Henriju un Gudu ienesa Tvālas mājoklī, un arī es aizgāju uz turieni. Viņi abi bija ārkārtīgi pār­guruši no pārpūles un asiņu zuduma, un ari mans stāvoklis nebija neko labāks. Es esmu ļoti sīksts un varu izturēt vairāk nekā lielākā daļa cilvēku, laikam mana vieglā svara un ilggadīgā treniņa dēļ, taču tonakt es biju pavisam slābs, un, kā tas vienmēr ar mani notiek, kad esmu pārpūlējies, atkal sāka sāpēt lauvas atstātā vecā rēta. No sitiena, kuru biju saņēmis rīta pusē un pēc kura biju zau­dējis samaņu, briēsmīgi sāpēja arī galva. Un tā, visu saņemot _ kopā, nožēlojamāku trijotni par mums tai vakarā būtu bijis grūti atrast. Vienīgo mierinājumu mēs radām pārdomās par to, ka mums bija trakoti laimējies, tālab ka varējām būt šeit un spējām vēl justies draņķīgi, bet negulējām tonakt bez dzīvības līdzenumā, kā tik daudzi tūkstoši drosmīgu vīru, kuri no rīta bija piecēlušies spirgti un veseli. Daiļā Fulata, kas kopš tā brīža, kad izglābām tai dzīvību, bija nodevusi sevi mūsu, īpaši Guda kalpībā, palīdzēja mums novilkt bruņukreklus, kas neapšaubāmi divus no mums to­dien bija pasargājuši no nāves. Ieraudzījām, ka miesa zem tiem bija vienos zilumos. Tērauda važiņas gan nebija ļāvušas ieročiem izspiesties cauri, bet nebija pasargājušas no sasitumiem. Seram Henrijam un Gudam to bija milzums, taču ari es nebiju bešā. Fulata atnesa dažas saberztas smaržīgas zaļas lapas, kas, uzliktas līdzīgi plāksterim, krietni vien remdināja sāpes. Taču, kaut arī

sasitumi bija sāpīgi, tie mums neradīja tādas bažas kā sera Hen­rija un Guda ievainojumi. Guda «daiļās, baltās kājas» mīkstajā daļā bija īsts caurums, un zaudēts bija daudz asiņu. Seram Henri­jam bija dziļa Tvālas kara cirvja cirsta brūce virs žokļa. Laimīgā kārtā Guds bija visai pieklājīgs ķirurgs. Tiklīdz parādījās viņa zāļu lādīte, kapteinis, rūpīgi iztīrījis brūces, pavisam apmierinoši — ievērojot nepietiekamo apgaismojumu, ko mājoklim deva primitīvā kukuāņu lampa, — sašuva vispirms sera Henrija un tad paša brūci. Tad viņš ar antiseptisku ziedi no kāda trauciņa, kas atradās lādītē, bagātīgi iezieda brūces, kurām mēs uzlikām vēl saglabājušās ka­batlakatiņa atliekas.

Pa tam Fulata mums bija pagatavojusi spēcīgu viru, jo bijām pārāk vārgi, lai ieēstu ko citu. To mēs izdzērām un tad krišus nokritām uz lielisku karošu — zvērādu paklāju — kaudzēm. Sādi paklāji mirušā valdnieka lielajā mājoklī atradās visur. Tā bija visai dīvaina likteņa ironija, ka paša Tvālas guļvietā un ietinies paša Tvālas karošā tonakt gulēja sers Henrijs — cilvēks, kas viņu bija nogalinājis.

Es gan sacīju «gulēja», bet pēc šīs dienas notikumiem gulēt bija patiešām grūti, jo gaiss bija pilns

«Ar atvadu vārdiem mirstošajiem

un sērām gaužām par mirušajiem.»

Visās malās vaimanāja sievietes, kuru vīri, dēli, brāļi bija gājuši bojā kaujā. Nebija jābrīnās par šīm raudām, jo šai drausmīgajā kaujā bija iz-nīcināti vairāk nekā divdesmit tūkstoši vīru, tas ir, gandrīz trešā daļa kukuāņu armijas. Tur guļot un klausoties sie­viešu vaimanās pēc tiem, kas nekad vairs neatgriezīsies, sirds vai lūza. Tas lika pilnā mērā izprast šodienas briesmu darbu, kas bija veikts cilvēka godkāres dēļ. Taču ap pusnakti sieviešu nemitīgās raudas kļuva retākas, līdz beidzot klusumu pārtrauca vairs tikai ik pēc nedaudzām minūtēm stieptas, spalgas gaudas, kas atskanēja no kādas būdas tepat tuvumā. Kā vēlāk uzzināju, tā bija Gegūla, kas apraudāja mirušo valdnieku Tvālu.

Tad es iegrimu caurā, nemierīgā miegā. Bieži uztrūkos, atkal un atkal iedomādamies, ka esmu pēdējo divdesmit četru stundu bries­mīgo notikumu dalībnieks. Te man šķita, ka redzu kareivi, ko paš­rocīgi aizraidīju uz viņu sauli, uzbrūkam man kalna virsotnē; te es atkal atrados slavas pilnajā «Pelēko» lokā, kuri uzkalniņā sāka savu nemirstīgo uzbrukumu pret Tvālas pulkiem; te atkal ieraudzīju Tvālas asiņaino, ar spalvu pušķiem rotāto galvu atņirgtiem zobiem un zvērojošu aci ripojam gar manām kājām. Galu galā nakts kaut kā pagāja, bet, rītam austot, uzzināju, ka mani biedri nav gulējuši labāk par mani. Gudam bija stiprs drudzis, drīz viņš sāka murgot un — tas mani sevišķi uztrauca — spļaut asinis. Tās neapšaubāmi nāca no kāda iekšēja ievainojuma, ko iepriekšējā dienā bija radī­juši kukuāņu kareivja izmisīgie mēģinājumi izgrūst savu lielo šķēpu cauri Guda bruņukreklam. Sers Henrijs turpretim, lai gan viņam sāpēja visas malas un viņš bija tik stīvs, ka tik tikko varēja pakustēties, šķita tīri svaigs, par spīti ievainojumam sejā, kas vi­ņam apgrūtināja ēšanu un nemaz neļāva smieties.

Ap pulksten astoņiem mūs apciemoja Infadūss, kas, būdams vecs, sīksts karotājs, pēc.iepriekšējās dienas cīniņa šķita tikai maz­liet saguris, kaut arī viņš mums pastāstīja, ka bijis augšā visu nakti. Infadūss nopriecājās, mūs redzot, lai gan bija ļoti apbēdināts par Guda stāvokli, un sirsnīgi mums spieda rokas. Bet es ievēroju, ka seru Henriju viņš uzrunāja ar tādu bijību, it kā viņš būtu kaut kas vairāk par cilvēku. Un patiešām — kā mēs vēlāk uzzinājām, visi kukuāņi lielo angli uzskatīja par pārdabisku būtni. Neviens cil­vēks, runāja karavīri, nebūtu varējis cīnīties tā, kā cīnījās viņš, neviens arī nebūtu varējis pēc tik smagas un asiņainas dienas div­cīņā nobeigt Tvālu, ar vienu cirtienu pārcērtot tā vērša kaklu. Tvāla bija ne vien valdnieks, bet tika uzskatīts arī par stiprāko kukuāņu karotāju. Sis cirtiens Kukuāņu zemē kļuva par parunu, un ikvienu neparasti spēcīgu cirtienu vai neikdienišķu spēka iz­pausmi no šā brīža dēvēja par «Inkubu cirtienu».

Infadūss mums arī pavēstīja, ka visi Tvālas pulki padevušies Ignosi un ka arī no pārējiem virsaišiem sākuši pienākt pakļaušanās apliecinājumi. Tvālas nāve no sera Henrija rokas bija izbeiguši jebkuras turpmāku nemieru iespējas, jo Skrega bija viņam bijis vienīgais dēls un citu dzīvu tīkotāju pēc valdnieka goda nebija.

Piezīmēju, ka Ignosi aizbridis līdz valdnieka tronim pa asinīm. Vecais virsaitis paraustīja plecus.

— Tā tas ir, — viņš atbildēja, — bet kukuāņu tautu var noturēt kaut cik mierīgu, tikai šad tad nolaižot asinis. Tiesa, nogalināto ir daudz, bet sievietes palikušas dzīvas, un drīz izaugs citi vīri, kas ieņems kritušo vietu. Pēc visa tā zemē kādu laiku valdīs miers.

Tai pašā rītā mūs uz īsu bridi apciemoja Ignosi, kura pieri tagad rotāja valdnieka diadēma. Vērojot viņa karaliski stalto gaitu un viņam padevīgi sekojošo sardzi, es nevarēju neatsaukt atmiņā garo zulusu, kas pirms pāris mēnešiem bija atnācis pie mums Dērbanā un lūdzis pieņemt viņu par kalpu, un nenodoties pārdomām par to, cik dīvaini ir laimes rata pagriezieni.

— Sveiks, valdniek! — es teicu pieceldamies.

— Jā, Makumazān, beidzot esmu valdnieks, pateicoties jūsu trim labajām rokām, — skanēja aša atbilde.

Ignosi sacīja, ka viss iet labi un viņš cerot pēc divām nedēļām sarīkot lieliskus svētkus, lai parādītos tautai.

Es viņam vaicāju, ko viņš nodomājis darīt ar Gegūlu.

— Viņa ir mūsu zemes ļaunais gars, — Ignosi atbildēja, — es likšu Gegūlu nogalināt un kopā ar viņu visas viņas burves. Vecā dzīvojusi tik ilgi, ka neviens cilvēks nevar viņu atcerēties citādu kā vien vecu. Gegūla taču ir tā, kas apmācījusi visas burvju med- nieces un, augstajām debesīm redzot, nodarījusi zemei daudz ļauna.

— Tomēr viņa daudz zina, — es atbildēju. — Ir vieglāk zināša­nas iznīcināt, Ignosi, nekā tās uzkrāt.

— Tā tas ir, — viņš domīgs noteica. — Viņa un vienīgi viņa zina «triju burvju» noslēpumu, kuri atrodas tur, uz kurieni ved Lielais ceļš un kur tiek apbedīti mūsu valdnieki un sēž klusētāji.

— Jā, un kur atrodas dimanti. Neaizmirsti, Ignosi, savu solī­jumu. Tev jāaizved mūs uz raktuvēm pat tad, ja tev būs jātaupa Gegūlas dzīvība, lai viņa mums varētu parādīt ceļu.

— Es to neaizmirsīšu, Makumazān, un padomāšu par to, ko tu saki.

Pēc Ignosi apciemojuma es apraudzīju Gudu un atradu viņu stipri murgojam. Likās, ka visu organismu pārņēmis brūces radī­tais drudzis, ko vēl paasināja kāds iekšējs ievainojums. Četras vai piecas dienas viņa stāvoklis bija ārkārtīgi smags. Esmu pil­nīgi pārliecināts, ka viņš nebūtu izdzīvojis, ja Fulata viņu nebūtu nenogurstoši kopusi.

Sievietes visā pasaulē paliek sievietes, lai kāda arī būtu viņu ' ādas krāsa. Un tomēr bija savādi redzēt šo tumšo daiļavu dienu un nakti liecamies pār drudzī kaistošā vīrieša guļvietu un visus žēlsirdīgos slimnieka istabā veicamos pienākumus pildām tik veikli, laipni un ar tik smalku nojausmu, it kā viņa būtu mācīta kopēja. Pirmajās pāris naktīs es mēģināju viņai palīdzēt, tāpat sers Henrijs, tiklīdz viņa stīvums ļāva tam atkal kustēties, bet Fu­lata mūsu iejaukšanos pacieta tikai negribīgi un beidzot prasīja, lai mēs Gudu atstājam viņas ziņā, sacīdama, ka mūsu rosīšanās viņu uztraucot, un tas, manuprāt, tiešām tā ari bija.

Dienu un nakti Fulata bija nomodā un kopa Gudu, dodot viņam savas vienīgās zāles — no piena pagatavotu veldzējošu dzērienu, kuram bija piejaukta kādas tulpju sugas sīpola sula, un atgaiņājot no viņa mušas. Vēl šodien atceros ainu, kādu toreiz vēroju vairākas naktis mūsu primitīvās lampas gaismā: Gudu — svaidāmies pa gultu un murgojam bez sava gala, viņa izvārdzināto seju, plaši atvērtās spožās acis un samtacaino, samērīgi veidoto kukuāņu dai­ļavu, kuras seju, lai cik tā bija nogurusi, apgaroja neizsakāma līdzcietība (vai varbūt tas bija kaut kas vairāk par līdzcietību?), sēžam zemē pie viņa sāniem, atspiežoties ar muguru pret būdas sienu.

Divas dienas mēs domājām, ka viņam jāmirst, un klimtām ap­kārt smagu sirdi. Vienīgi Fulata tam negribēja ticēt.

— Viņš dzīvos, — viņa sacīja.

Trīssimt jardu vai vairāk ap Tvālas galveno mājokli, kur gu­lēja vājnieks, valdīja klusums, jo pēc valdnieka pavēles visi, kas dzīvoja tur esošajās būdās, izņemot seru Henriju un mani, tika izraidīti no turienes, lai ne mazākais troksnītis nenonāktu līdz slimnieka ausīm.

Kādu nakti — tā bija piektā kopš Guda saslimšanas — es, kā biju paradis, iegriezos viņu apraudzīt, pirms devos uz pāris stun­dām pie miera.

Es klusu ienācu. Zemē noliktā lampa apgaismoja Guda stāvu. Viņš vairs nemētājās pa gultu, bet gulēja pavisam mierīgs.

Tātad beidzot tas bija noticis! Un lielās bēdās no manām krū­tīm izlauzās kaut kas līdzīgs šņukstam.

— Tšš-š-š! — brīdināja tumšais ēnas plankums aiz Guda galvas.

Tad, pienākot tuvāk, redzēju, ka Guds nav miris, bet guļ veselīgā

miegā, Fulatas slaidos pirkstus cieši saņēmis savā vārgajā, baltajā rokā. Krīze bija garām, un viņš dzīvos. Tā viņš gulēja astoņpa­dsmit stundas, un — gandrīz neuzdrošinos to sacīt, jo baidos, ka man neticēs, — visu šo laiku uzticīgā meitene sēdēja pie viņa, bai­dīdamās, ka slimais varētu pamosties, ja viņa pakustēsies un at­vilks tam savu roku. Neviens nekad neuzzinās, kas nabadzītei bija jāizcieš no krampjiem, stīvuma un noguruma, nemaz nerunājot par to, ka viņa nebija ēdusi. Kad Guds beidzot pamodās, Fulatu vaja­dzēja aiznest projām, jo viņas locekļi bija tik stīvi, ka meitene ne­varēja tos kustināt.

Tiklīdz bija iestājies lūzums, Guds atkopās ātri un pilnīgi: Tikai tad, kad slimība jau bija gandrīz pavisam pārvarēta, sers Henrijs Gudam izstāstīja visu, ko Fulata viņa labā bija darījusi. Kad kap­teinis dzirdēja, kā meitene bija sēdējusi pie viņa astoņpadsmit stundas, baidīdamās, ka pakustoties varētu to uzmodināt, krietnā jūrnieka acis pildījās asarām. Viņš pagriezās un taisnā ceļā devās uz būdu, kur Fulata tobrīd gatavoja pusdienas (mēs- bijām atkal atgriezušies savā iepriekšējā miteklī). Mani Guds paņēma līdz par tulku gadījumam, ja pats nevarētu ar meiteni izskaidroties, kaut gan jāsaka, ka Fulata Gudu parasti saprata apbrīnojami labi, se­višķi ja ievērojam, cik ārkārtīgi trūcīgs bija viņa vārdu Krājums svešajā valodā.

— Pasakiet viņai, — lūdza Guds, — ka esmu viņai pateicīgs par savu dzīvīhu un ka nekad neaizmirsīšu viņas labo sirdi.

Es pārtulkoju, un, likās, meitene patiešām nosarka zem savas tumšās ādas.

Fulata ar vienu no savām straujajām un graciozajām kustībām, kas man vienmēr atgādināja meža putna lidojumu, pagriezās pret Gudu un, vērdamās viņā lielajām, brūnajām acīm, klusi atbildēja:

— Nē, mans pavēlniek, mans pavēlnieks ir aizmirsis. Vai tad viņš nav izglābis manu dzīvību, un vai tad es neesmu sava pavēlnieka kalpone?

Jāatzīmē, ka meitēns, likās, bija galīgi aizmirsis sera Henrija un manu lomu, glābjot viņu no Tvālas nagiem. Bet tādas jau ir sievietes! Es atceros — arī mana dārgā sieva bija tāda pati. No šīs mazās sarunas es atgriezos noskumis. Man mis Fulatas maigie skatieni nepatika, jo es pazinu jūrnieku un it īpaši Guda kļūmīgās iemīlēšanās tieksmes.

Pasaulē, kā esmu novērojis, ir divas lietas, ko nekādi nevar no­vērst: nevar atturēt zulusu no karošanas un jūrnieku no iemīlēša­nās, ja vien ir vismazākā izdevība.

Dažas dienas pēc šā atgadījuma Ignosi sasauca savu lielo «in- daba» (padomi), kur kukuāņu «induni» (virsaiši) viņu oficiāli at­zina par savu valdnieku. Ceremonija bija visai iespaidīga un ietvēra arī lielu karaspēka skati. Todien tie nedaudzie, kas bija pa­likuši pāri no «Pelēkajiem», oficiāli soļoja parādē, un visa kara­spēka priekšā tiem tika izteikta pateicība par vīrišķību lielajā kaujā. Ikvienu no viņiem valdnieks bagātīgi apdāvināja ar lopiem un visus bez izņēmuma iecēla par virsniekiem jaunajā «Pelēko» pulkā, kas pašlaik tika veidots. Visās Kukuāņu zemes malās bija arī izsludināta pavēle, saskaņā ar kuru mēs trīs, kamēr pagodinā­jām valsti ar savu klātbūtni, bijām sveicami tāpat kā valdnieks; uz mums bija jāattiecina tas pats ceremoniāls un mums jāizrāda tā pati cieņa, kas pēc paražām pienācās valdniekam. Tāpat mums tika publiski piešķirta vara pār dzīvību un nāvi. Ignosi tautas priekšā vēlreiz apstiprināja dotos solījumus, ka neviena cilvēka asinis netikšot izlietas bez tiesas un ka burvju medībām valstī tikšot darīts gals.

Kad ceremonija bija beigusies, mēs sagaidījām Ignosi un pa­ziņojām, ka tagad ļoti vēlamies atklāt raktuvju noslēpumu, uz ku­rām veda Zālamana ceļš, un vaicājām viņam, vai viņš kaut ko par tām izzinājis.

— Mani draugi, — viņš atbildēja, — lūk, ko esmu noskaidrojis. Tas ir tur, pie trim lielajiem tēliem, kurus šeit sauc par «klusētā­jiem» un kuriem Tvāla gribēja upurēt meiteni — Fulatu. Tur lielā alā dziļi kalnā apglabāti zemes valdnieki; tur jūs atradīsiet arī Tvālas līķi sēžam līdzās tiem, kas miruši pirms viņa. Bez tam tur ir liela bedre. To kādreiz izrakuši cilvēki, kuru sen vairs nav starp dzīvajiem, izrakuši, varbūt meklējot akmeņus, par kādiem jūs runā­jat, akmeņus, kādi, kā dzirdēju runājam nataliešus, esot Kimber- lijā [51] . sai nāves mājoklī atrodas arī slepena telpa, kas zināma tikai valdniekam un Gegūlai. Taču Tvāla, kas to zināja, ir miris, un es nezinu, ne kur tā atrodas, ne arī kas tajā glabājas. Bet mūsu zemē pazīstams ir nostāsts, ka kādreiz pirms daudzām paaudzēm pāri kalniem pārnācis baltais cilvēks, kuru kāda sieviete aizvedusi uz šo slepeno telpu, lai parādītu tur glabātās bagātības. Taču, pirms viņš tās varējis paņemt, sieviete viņu nodevusi un torei­zējais valdnieks viņu atkal padzinis atpakaļ kalnos; kopš tā laika neviens cilvēks vairs nav spēris kāju šai krātuvē.

— Stāsts noteikti ir patiess, Ignosi, jo balto cilvēku mēs atradām kalnos, — es sacīju.

— Jā, mēs to atradām. Un tagad esmu jums apsolījis, ja jūs varēsiet atrast šo krātuvi un ja akmeņi būs tur …

— Akmens, kas rotā tavu pieri, pierāda, ka tie tur ir, — es pār­traucu viņu, rādīdams uz lielo dimantu, ko biju noņēmis no Tvālas nedzīvās pieres.

— Iespējams. Ja tie tur ir, — Ignosi turpināja, — jūs dabūsiet tik, cik varēsiet no šejienes aiznest — ja jūs, mani brāļi, patiešām gribēsiet mani atstāt.

— Visupirms mums šī krātuve jāatrod, — es noteicu.

— Ir tikai viens cilvēks, kas to var parādīt, tā ir Gegūla.

— Un ja viņa to nedarīs?

— Tad viņa mirs, — Ignosi bargi noskaldīja. — Es esmu tau­pījis viņas dzīvību tikai šim nolūkam. Pag, lai viņa izvēlas, — un, pasaucis kādu ziņnesi, viņš lika atvest Gegūlu.

Pēc dažām minūtēm Gegūla ieradās, divu sargu skubināta, ku­rus viņa nākdama nemitīgi zākāja.

— Atstājiet viņu, — sacīja valdnieks sargiem.

Tiklīdz Gegūlu vairs nebalstīja sargi, sakaltušais vecais vīstok­lis — visvairāk viņa atgādināja tādu kā vīstokli — sabruka uz grīdas līdzīgi kādai čupiņai, no kuras raudzījās divas spožas ļau­nas čūskas acis.

— Ko tu gribi darīt ar mani, Ignosi? — viņa čiepstēja. — Tu nedrīksti mani aiztikt. Ja tu mani aiztiksi, es tevi, kā tu te sēdi, nolādēšu. Sargies no manas burvestības!

— Tava burvestība nav varējusi izglābt Tvālu, vecā vilcene, tā nevar arī man kaitēt, — skanēja atbilde. — Klausies, es gribu, lai tu atklāj mums, kur atrodas mirdzošo akmeņu glabātava.

— Ha! Ha! — viņa pīkstēja, — to neviens nezina, izņemot mani, un es tev nekad to neteikšu. Tiem baltajiem sātaniem būs no šejie­nes jāaiziet tukšām rokām.

— Tu izstāstīsi man. Es tevi piespiedīšu izstāstīt.

— Kā tu to izdarīsi, valdniek? Tu esi varens, bet vai tava vara spēj no sievietes izspiest patiesību?

— Tas ir grūti, taču es to izdarīšu.

— Kā, valdniek?

— Lūk, tā: ja tu neizstāstīsi, tu mirsi lēnā nāvē.

— Miršu! — viņa šausmās un niknumā spiedza. — Tu nedrīksti mani aiztikt, cilvēk, tu nezini, kas es esmu. Kā tu domā, cik veca es esmu? Es pazinu jūsu tēvus un jūsu tēvutēvu tēvus. Kad zeme bija jauna, es jau biju šeit; kad zeme taps veca, es vēl būšu šeit. Es varu nomirt tikai tad, ja mani nejauši nogalina, jo neviens neuzdrošinās pacelt roku pret mani.

— Un tomēr es pacelšu. Rau, Gegūla, ļaunuma māte, tu esi tik veca, ka nespēj vairs mīlēt dzīvību. Ko var dzīvība nozīmēt tādai vecenei kā tu, kam nav nedz stāva, nedz auguma, nedz matu, nedz zobu, kam nav nekā, izņemot ļaunumu un negantās acis? Tevi no­kaut būs žēlsirdība, Gegūla!

— Nelga, — spiedza vecā ragana, — nolādētais nelga, vai tu domā, ka dzīvība mīļa tikai jaunajiem. Ja tu tā domā, tad tu ne nieka nezini par cilvēka sirdi. Jaunajiem gan dažreiz nāve ir tīkama, jo viņi spēj just. Viņi mīl un cieš, un viņiem ir sāpīgi redzēt, ka viņu mīļie aiziet uz ēnu valsti. Bet vecie nejūt un nemīl, un ha! ha! viņi smejas, redzot kādu aizejam tumsā. Ha! Ha! Viņi smejas, redzot ļauno, kas notiek zem saules. Vienīgais, ko viņi mīl, ir dzīvība, siltsiltā saule un jaukais, labais gaiss. Viņi bīstas aukstuma, bīstas aukstuma un tumsas, ha! ha! ha! — Un vecene kratījās baismā jautrībā.

— Izbeidz savas indīgās runas un'atbildi man, — sacīja Ignosi dusmīgi. — Vai tu parādīsi vietu, kur atrodas akmeņi, vai nepa- radīsi? Ja ne, tu mirsi, tūdaļ pat uz vietas, — un viņš, satvēris šķēpu, turēja to virs Gegūlas.

— Es to nerādīšu. Tu neuzdrošināsies mani nogalināt, neuzdro­šināsies. Tas, kas mani nokaus, būs nolādēts uz laiku laikiem.

Ignosi lēnām laida šķēpu lejup, kamēr tas atdūrās pret zemē izstiepušos skrandu kaudzi.

Ar mežonīgu brēcienu Gegūla pielēca kājās, tad atkal pakrita un valstījās pa zemi.

— Nē, es parādīšu. Tikai ļauj man dzīvot, ļauj man sēdēt saulē un zelēt gaļas kumosu, un es tev parādīšu glabātavu.

— Tas ir labi. Es jau domāju, ka atradīšu veidu, kā saprasties ar tevi. Rīt tev jādodas ar Infadūsu un maniem baltajiem brā­ļiem uz turieni, un sargies mūs pievilt. Ja tu glabātavu neparādīsi, tu mirsi lēnā nāvē. Esmu runājis.

— Es nepievilšu, Ignosi. Es savu vārdu allaž turu. Ha! Ha! Ha! Reiz sensenis kāda sieviete šo vietu parādīja baltajam cilvēkam, un, raugi, pār šo cilvēku nāca nelaime, — un viņas ļaunās acis iedzalkstījās. — Viņas vārds tāpat bija Gegūla. Varbūt es pati biju šī sieviete.

— Tu melo, — es sacīju, — tas bija pirms desmit paaudzēm.

— Iespējams, iespējams. Ja cilvēks ilgi dzīvo, viņš aizmirst. Varbūt tā bijusi manas mātes māte, kas man to pastāstīja, droši vien ari viņas vārds bijis Gegūla. Bet iegaumē — tur, kur atrodas mirdzošie nieki, jūs atradīsiet ādas maisu, pilnu ar akmeņiem. Bal­tais vīrs šo maisu gan piepildīja, bet projām neaiznesa. Pār viņu nāca nelaime, es saku — pār viņu nāca nelaime! Varbūt tā bijusi manas mātes māte, kas man to stāstīja. Tas būs jautrs ceļojums — pa ceļam mēs redzēsim to vīru līķus, kas nogalināti kaujā. Nu jau viņiem acu vairs nebūs un ribas būs kailas — ha! ha! ha!