Ķēniņa Zālamana raktuves

VII nodaļa ZĀLAMANA CEĻŠ

Izkļuvuši no alas, apstājāmies, juzdamies visai muļķīgi.

— Es eju atpakaļ, — sers Henrijs teica.

— Kālab? — Guds jautāja.

— Man iešāvās prātā doma, ka … tas, ko redzējām, var būt mans brālis.

Sis pieņēmums bija kaut kas jauns, un mēs devāmies atpakaļ, lai to pārbaudītu. Kādu brīdi mūsu acis, ko bija aklinājusi spožā saule un zvīļojošais baltais sniegs, alas pustumsā nekā nevarēja atšķirt. Taču tas nevilkās ilgi. Drīz apradām ar tumsu un tuvojā­mies mirušajam.

Sers Henrijs nolaidās uz ceļa un sāka uzmanīgi pētīt tā seju.

— Paldies dievam, tas nav mans brālis, — viņš atvieglots teica.

Tad es piegāju paskatīties pie mirušā. Tas bija liela auguma

cilvēks, vidējos gados, asiem sejas pantiem un ērgļa degunu; viņam bija garas, melnas ūsas un ar sidrabainiem pavedieniem caurausti mati. Āda bija galīgi dzeltena un cieši pārvilkta kauliem. Viņa apģērbs, ja neskaita kaut ko, kas likās esam vilnas bikšu atliekas, bija novilkts, tā ka ģindenim līdzīgā figūra bija kaila. Sī caur­caurēm sasalušā līķa kaklā karājās ziloņkaula krucifikss.

— Kas gan tas varētu būt? — es izsaucos.

— Vai patiesi jūs nevarat iedomāties? — Guds iejautājās.

Es noliegdams pakratīju galvu.

— Kas gan cits, ja ne vecais Zozē da Silvestra!

— Nevar būt! — man no pārsteiguma aizrāvās elpa. — Viņš taču nomira pirms trīssimt gadiem!

— Tādā aukstumā viņš tikpat labi var nosēdēt visus trīstūkstoš gadus, — Guds mierīgi atbildēja. — Ja vien temperatūra ir pie­tiekami zema, asinis un miesa saglabājas svaigi uz mūžiem, nu kaut vai tāpat kā sasaldēta Jaunzēlandes jērgaļa, un šai alā, debess vien zina, ir pietiekami auksts. Saule te nekad neiekļūst, un zvēru, kas varētu ieklīst un saplosīt mirušo, šeit nav. Bez jebkādas šaubī­šanās var teikt, ka vergs, kuru da Silvestra piemin savā kartē, no­vilka viņam apģērbu un atstāja šeit viņa līķi. Viņam vienam nebija pa spēkam to apbedīt. Palūkojieties! —Guds turpināja, noliekdamies un paceldams no zemes dīvainas formas kaula lausku ar nosmai­linātu galu. — Te ir kaula šķemba, ar kuru da Silvestra tad arī uzzīmēja savu karti.

Kādu brīdi pārsteigti blenzām, aizmirsuši paši savas nelaimes. Tas viss bija dīvaini, gandrīz pārdabiski.

— Raugieties, — sers Henrijs sacīja, norādīdams uz nelielu brū- cīti mirušā cilvēka kreisajā rokā, — te viņš ņēma asinis rakstīša­nai. Vai kādam gadījies redzēt dzīvē kaut ko līdzīgu?

Vairs nebija nekādu šaubu, ka tas ir da Silvestra, un, jāatzīstas, man kļuva baismi.

Te nu viņš sēdēja, mirušais vīrs, kura norādījumi, zīmēti turpat vai pirms desmit paaudzēm, bija atveduši mūs uz šo vietu. Savā rokā es turēju to pašu rupjo rakstāmrīku, ar kuru viņš bija rakstī­jis savas pirmsnāves rindas, un viņa kaklā redzēju krucifiksu, kuru viņš bija spiedis pie stingstošajām lūpām.

Es lūkojos mirušajā, un mana iztēle uzbūra visu ainu: ceļinieks mirst no aukstuma un bada un pirms nāves vēl mēģina paziņot pasaulei lielo noslēpumu, ko atklājis. Iedomājos viņa nāves stun­das šausmīgo vientulību, kuras pierādījums sēdēja mūsu priekšā. Man pat likās, ka mirušā asajos vaibstos es saskatīju zināmu līdzību ar viņa pēcnācēju, manu nabaga draņgu Silvestru, kas pirms divdesmit gadiem nomira uz manām rokām, bet iespējams, ka tās bija tikai iedomas. Lai nu būtu kā būdams, te nu viņš sēdēja mūsu priekšā kā skumjš atgādinājums par likteni, kāds piemeklē tos, kuri cenšas izdibināt nezināmo. Nāks un paies gadsimti, un varbūt viņš joprojām sēdēs tepat baismīgajā nāves majestātiskumā un iedzīs šausmas nejaušajos ceļiniekos, kas, tāpat kā mēs, var iemaldīties šai alā un iztraucēt viņa vientulību. Lai gan mēs vai beidzāmies nost no bada un aukstuma, šis skats satrieca mūs.

— Iesim projām, — sers Henrijs klusu teica. — Nē! Atstā­sim viņam nelaimes biedru. — Un, pacēlis hotentota Vējaputna sastingušo ķermeni, viņš nosēdināja to līdzās vecajam da Sil­vestram. Pēc tam sers Henrijs noliecās un ar strauju kustību pār­rāva satrunējušo aukliņu, kurā karājās krucifikss vecā portugālieša kaklā. Viņš pat nemēģināja to atsiet, jo stingie pirksti nelocījās. Man šķiet, ka sers Henrijs to glabā vēl šodien. Es paņēmu no kaula šķembas darināto spalvu. Pašreiz tā guļ man priekšā uz galda. Dažkārt es ar to mēdzu parakstīties.

Atstājuši viņus abus — pagājušo gadsimtu lepno balto cilvēku un nabaga hotentotu — mūžīgajā sardzē mūžīgajos sniegos, mēs izrāpāmies no alas jaukajā saules gaismā un atsākām savu ceļu, sirds dziļumos domādami par to, ka varbūt nav tālu tā stunda,, kad arī mūs piemeklēs tāds pats liktenis.

Nogājuši apmēram pusjūdzi, pienācām pie līdzenuma malas, tā­lab ka izcilnis kalna galā neatradās tieši kalna vidū, kā tas mums bija licies, skatoties no tuksneša puses. Mēs nevarējām redzēt to, kas bija zem mums, jo pār ainavu klājās biezā rīta migla. Taču drīz vien miglas virsējie slāņi sāka lēnām gaist un piecsimt jardu ze­māk pie garās sniegotās nogāzes malas ieraudzījām ar zaļu zāli klātu laukumu, pa kuru tecēja strauts. Bet tas vēl nebija viss: strauta malā, saulē gozēdamās, stāvēja un gulēja kādas desmit piecpadsmit lielas antilopes. Tā kā dzīvnieki bija tik tālu no mums, mēs nevarējām atšķirt, pie kādas antilopu~~sugas tās pieder.

Nav iespējams aprakstīt līksmi, kāda mūs pārņēma, ieraugot šos dzīvniekus. Tur taču bija barība, turklāt atliku likām, lai gan, tiesa, tai vajadzēja vēl tikt klāt. Kā to izdarīt? Dzīvnieki atradās vismaz sešsimt jardu no mums, tātad šāvienam pārāk tālu, bet no šī šāviena bija atkarīgas mūsu dzīvības.

Steigšus apspriedāmies, vai būtu vērts mēģināt nedzirdami pie­lavīties pie dzīvniekiem, bet beidzot ar nožēlu atmetām šo plānu. Vispirms jau vējš nebija mums labvēlīgs, bez tam, lai cik uzmanīgi mēs arī rīkotos, uz žilbinoši baltās sniega joslas, ko nāksies šķēr­sot, mūs nevarēja nepamanīt.

— Nu, nekā darīt, vajadzēs vien lūkot no šīs vietas, — sers Henrijs teica. — Vai ņemt magazīnšauteni vai ekspresu? Kā jūs domājat, Kvotermein?

Jautājums bija nopietns. Vinčestras sistēmas magazīnšautene (mums tās bija divas; Ambopa nesa savējo un nabaga Vējaputna šauteni) trāpīja mērķi uz tūkstoš, bet divstobrene — tikai uz trīs­simt piecdesmit jardiem. Saut no tās tālāk par šo attālumu bija zināmā mērā laimes spēle. No otras puses, ja šāviens tiešām trā­pītu, izredzes nogalināt dzīvnieku mums būtu lielākas, jo divstob­rene-šāva ar sprāgstošām lodēm. Jautājums bija sarežģīts, un to­mēr es nolēmu, ka mums jāriskē un jāliek lietā divstobrene.

— Katrs lai tēmē uz to antilopi, kas atrodas tam tieši pretī, — es izrīkoju. — Tēmējiet tieši plecā vai arī drusku augstāk. Bet tu, Ambopa, dod signālu, lai mēs visi izšautu reizē.

Iestājās klusums. Ikviens no mums cītīgi tēmēja, kā tēmē cilvēks, kas zina — no šī šāviena ir atkarīga viņa dzīvība.

— Uguni! — komandēja Ambopa zulusu valodā, un gandrīz vai tajā pašā mirklī atskanēja trīs spalgi šāvieni.

Kādu brīdi mūsu acu priekšā gaisā karājās trīs dūmu mākonīši, un sniega klaja klusumā ilgi neizgaisa spēcīgā atbalss. Drīz dūmi izklīda un — tavu prieku! — mēs redzējām varenu tēviņu guļam uz muguras un neganti raustāmies agonijā. No prieka kliedzām — bijām glābti, mums vairs nedraudēja bada nāve. Par spīti nespē­kam, sajūsmā metāmies lejā pār sniegiem klāto nogāzi, un desmit minūtes pēc šāviena mūsu priekšā gulēja nogalinātā dzīvnieka kūpošā sirds un aknas. Bet nu uzradās jaunas grūtības: nebija kurināmā ugunskuram, kur izcept mūsu guvumu. Samulsusi ska­tījāmies cits citā.

— Kad cilvēks mirst badu, viņš nedrīkst būt izvēlīgs, — Guds teica. — Ēdīsim gaļu jēlu.

Stāvoklī, kādā mēs atradāmies, citas izejas nebija. Bads mocīja mūs tik stipri, ka šis priekšlikums neizraisīja sevišķi lielu pretī­gumu, kāds neizbēgami būtu radies citos apstākļos.

Lai atdzesētu antilopes sirdi un aknas, mēs uz dažām minūtēm ierakām tās sniegā, pēc tam nomazgājām strauta ledainajā ūdeni un tad ar lielu kāri notiesājām.

Tas izklausās diezgan briesmīgi, bet man godīgi jāatzīstas, ka dzīvē man nav iznācis ēst nekā garšīgāka par šo jēio gaļu. Pēc stundas ceturkšņa bijām pilnīgi citi cilvēki. Mūsu miesās atgriezās dzīvība, bija radušies spēki, vājais pulss atkal sāka darboties un asinis traukties pa dzīslām. Paturot prātā, kāds ļaunums var celties no pārēšanās pēc ilgas badošanās, bijām visai uzmanīgi, lai ne- ieēstu par daudz, un maltīti pārtraucām, vēl neremdinājuši savu izsalkumu.

— Lai slavēts dievs! — sers Henrijs izsaucās. — Sis dzīvnieks izglāba mūs no nāves. Starp citu, Kvotermein, kas tas ir par zvēru?

Es piecēlos un piegāju pie beigtā dzīvnieka, lai to pienācīgi ap­skatītu, jo nebiju pārliecināts, ka tā bija antilope.

Dzīvnieks nebija prāvāks par ēzeli, ar lieliem, līkiem ragiem. Es nebiju šādus dzīvniekus redzējis — šī suga man bija pilnīgi sveša. Tā spalva bija bieza, brūna, ar tikko samanāmām sarkanām svītrām. Vēlāk uzzināju, ka šīs brīnumainās zemes iedzīvotāji sauc šos dzīvniekus par «inko». Tie sastopami reti, tikai ļoti augstu kalnos, kur nemīt nekādi citi zvēri. Dzīvnieks bija nogalināts ar vienu šāvienu tieši plecā. Protams, nevarējām pateikt, kura lode to bija nogalinājusi, bet man šķiet, ka Guds, iedomādams savu apbrīnojamo šāvienu, kas bija nogāzis žirafi, dvēseles dziļumos šo šāvienu uzskatīja par savu veiksmij un mēs ar viņu par to ne­strīdējāmies.

Bijām tā nodevušies ēšanai, ka mums pat neatlika laika palūko­ties apkārt. Bet nu, pavēlējuši Ambopam izgriezt labākos gaļas gabalus tik," cik varētu panest, sākām pētīt apkārtni. Saule bija izkliedējusi miglu, jo pulkstenis rādīja jau astoņi, un apkārtne tagad bija skaidri pārredzama. Nezinu, kur ņemt vārdus, lai ap­rakstītu to lielisko ainavu, kas pavērās mūsu sajūsminātajiem ska­tieniem. Nekad nebiju skatījis un, liekas, arī neredzēšu kaut ko līdzīgu.

Mums aiz muguras un virs galvas pacēlās Sābas ķēniņienes sniegotās krūtis, bet lejā, apmēram pieci tūkstoši pēdu zem mums, jūdžu jūdzēm pletās brīnum jauka lauku ainava. Tur bija biezas augstu mežu audzes, bet tālē atkal aizvijās plata sudrabota upe; pa kreisi viļņojās neizmērojamas zālāju platības — veldas, kuru leknajā zālē mēs iztālēm redzējām lielus lopu barus; vai tie bija meža dzīvnieki vai mājlopi — to nevarējām saskatīt. So plašumu tālumā, likās, apjoza kalnu grēda. Pa labi zeme bija vairāk vai mazāk kalnaina, — vientuļi pakalni tur mijās ar apstrādātu lauku joslām, kuru vidū bija redzami kupolveida būdu puduri. Visa ainava atradās mūsu priekšā kā karte, uz kuras sudrabainām čūskām līdzī­gas mirdzēja upes, un kalnu smailes, greznojušās ar mežonīgi sa­vītiem sniega vainagiem, bija sastingušas svinīgā lieliskumā un atsauca atmiņā Alpus, bet pāri visam savus starus līksmi lēja saule un bija jūtama dabas dzīvespriecīgā elpa.

Divas savādas lietas mūs, tā skatoties, pārsteidza. Pirmkārt, tas, ka zeme mūsu priekšā atradās vismaz pieci tūkstoši pēdu augstāk par tuksnesi, kuru mēs nule bijām šķērsojuši, un, otrkārt, tas, ka visas upes plūda no dienvidiem uz ziemeļiem. Kā jau bijām spiesti pārliecināties, visā plašajā kalnu grēdas dienvidu pusē, kur mēs stāvējām, nebija sastopams nekāds ūdens, kamēr ziemeļu nogāzē plūda daudz upju, kuru lielākā daļa savienojās ar to lielo upi, kas savus ūdeņus vēla kaut kur tālāk.

Kādu brīdi sēdējām un klusēdami vērojām šo brīnišķīgo skatu. Pēkšņi sers Henrijs ierunājās:

— Sakiet, Kvotermein, — viņš iesāka, — vai da Silvestras karte ir kaut cik parādīts ķēniņa Zālamana Lielais ceļš?

Es apstiprinādams pamāju ar galvu, joprojām nevarēdams at­raut acis no tālēm.

— Tad paskatieties šurp, — un sers Henrijs norādīja mazliet pa labi, — rau, kur tas ir.

Abi ar Gudu pagriezām galvas norādītajā virzienā un ieraudzī­jām, ka netālu no mums uz līdzenumu veda tāds kā plats brauca­mais ceļš, kuru mēs pirmāk nepamanījām, jo, nonācis līdz līdze­numam, tas nogriezās un pazuda starp pauguriem. Neteicām nekā, vismaz neizplūdām vārdos, jo pamazām sākām zaudēt spēju brī­nīties. Mums pat nelikās nedabiski, ka šai dīvainajā zemē ieraudzī­jām šoseju, kas atgādināja seno romiešu būvētos ceļus: tas vien­kārši jau šķita kā kaut kas pats par sevi saprotams.

— Pēc manām domām, — Guds sacīja, — ceļam jābūt pavisam tuvu, — kaut kur pa labi no mums. Vai nevajadzētu tūlīt doties turp?

Padoms bija visai prātīgs, un drīz vien, nomazgājuši strautā seju un rokas, sākām iet. Kādu jūdzi gājām pa laukakmeņiem un sniega klajumiņiem, līdz piepeši no kāda neliela paaugstinājuma virsotnes ieraudzījām tieši sev pie kājām ceļu. Tas bija pirmklasīgs ceļš, izcirsts visblīvākā klintī, vismaz piecdesmit pēdu plats; ceļu acīmredzot pastāvīgi uzraudzīja, jo tas bija lieliskā stāvoklī. Dī­vainākais bija tas, ka likās — ceļš tepat arī sākas. Nokāpām lejā, nostājāmies uz ceļa un redzējām, ka apmēram simt soļu aiz mums, Sābas ķēniņienes kalnu virzienā, tas pēkšņi izbeidzās. Tālāk visu kalnu nogāzi klāja tie paši laukakmeņi, starp kuriem vīdēja sniega klajumiņi.

— Ko jūs par to sakāt, Kvotermein? — sers Henrijs man jau­tāja.

Es galīgā neziņā pakratīju galvu.

— Viss ir skaidrs! — Guds teica. — Nav šaubu, ka kādreiz šis ceļš vedis pāri kalnu grēdai un tālāk cauri tuksnesim, kur to ir apputinājušas tuksneša smiltis, bet augstāk kalnā applūdinājusi karsta lava no kāda vulkāna izvirduma.

Sis pieņēmums bija visai ticams; vismaz mēs bijām vienis prātis ar to un sākām kāpt no kalna lejā. Bija liela starpība starp šo no­kāpšanu pa lielisko ceļu labi paēdušiem un mūsu uzkāpšanu snie­giem klātajos kalnos, kad bijām tuvu bada nāvei, gandrīz vai nosaluši.

Ja mūs nemocītu skumjās atmiņas par nabaga Vējaputna bēdīgo likteni un drūmo alu, kurā atstājām viņu kopā ar veco da Silvestru, mēs justos vienkārši lieliski, lai gan mūs vēl gaidīja nezināmas briesmas.

Ar katru noieto jūdzi gaiss kļuva maigāks un smaržīgāks, bet ainava, kas pavērās mūsu acīm, ar savu skaidro krāšņumu mūs sajūsmināja arvien vairāk. Par pašu ceļu man jāsaka, ka es nekad nebiju redzējis šādu inženierbūvi, lai gan sers Henrijs apgalvoja, ka lielais ceļš Sengotarda pārejā Šveicē esot šim te ļoti līdzīgs. Senās pasaules inženieris, kas šo ceļu iecerējis, nebija apstājies ne­kādu grūtību priekšā. Kādā vietā mēs pienācām pie trīssimt pēdu platas un ne mazāk kā simt pēdu dziļas aizas. Un šis platais bez­dibenis bija piegāzts ar milzīgiem cirstiem akmens bluķiem; aizas dibenā bija izveidotas arkas ūdens caurtecei, bet augšā lepni aiz­vijās ceļš. Citā vietā ceļš līču ločiem bija izcirsts piecsimt pēdu dziļas aizas malā, bet vēl citā vietā tas kā vismaz trīsdesmit jardu garš tunelis bija izrakts kalna grēdā cauri kalna pamatam.

Ievērojām, ka tuneļa sienas no vienas vietas rotāja dīvaini barel­jefi, kas atveidoja galvenokārt bruņukreklos tērpušos karavīrus kararatos. Viens no bareljefiem, kas bija sevišķi skaists, attēloja veselu kaujas skatu, bet aizmugurē bija redzami uzvarētie, kurus veda gūstā.

— Protams, — sers Henrijs teica, aplūkodams šos sirmās senat­nes mākslas darbus, — ceļu var saukt par ķēniņa Zālamana ceļu, taču es uzdrīkstos apgalvot, ka ēģiptieši šeit bijuši agrāk, pirms ķēniņa Zālamana tauta te bija spērusi kāju. Ja tas nav ēģiptiešu mākslas darbs, tad varu teikt, ka tas vismaz daudz neko neatšķiras no tāda.

Ap dienas vidu, nogājuši krietnu gabalu pa kalnu uz leju, sa­sniedzām apvidu, kur sākās mežs. Vispirms mums šad un tad ceļā patrāpījās pa krūmiņam, bet, jo tālāk, jo krūmu bija vairāk un vairāk, līdz beidzot ceļš ieveda mūs plašā birzē, kur auga koki ar sudrabotām lapām, ļoti līdzīgi tiem, kādi redzami Galda kalna [40] nogāzēs pie Keiptaunas. Tas mani pārlieku izbrīnīja, jo visu savu klejojumu laikā es tādus nekur, izņemot Keiptaunu, netiku redzējis.

— O! — Guds iesaucās, acīmredzamā sajūsmā aplūkodams ko­kus ar spožajām lapām. — Te taču malkas, cik uziet! Apmetīsimies un pagatavosim pusdienas. Mans vēders jau gandrīz vai ticis galā ar jēlo gaļu.

Pret šo priekšlikumu neviens neiebilda. Pagājām mazliet nostāk no ceļa, tuvāk strautam, kas urdzēja tepat līdzās, un drīz vien jau liesmoja krietns sausu zaru ugunskurs. Nogriezuši no līdzpaņemtās inko gaļas vairākus prāvus gabalus, izcepām tos uz koka iesmiem, kā to mēdz darīt kaferi, un noēdām ar gardu muti. Kad bijām pa­ēduši, cik vēders ņēma pretī, aizpīpējām pīpes un iegrimām svēt­laimē, kas pēc visām mūsu nesenajām likstām šķita , gandrīz vai dievišķīga.

Strauta malas bija biezi noaugušas ar milzu pasugas papardēm, starp kurām šur tur bija izkaisītas meža sparģeļu vieglās slotiņas. Strautiņš mums līdzās jautri urdzā, maigs vējiņš zuzēja koku sudrabainajās lapās, apkārt dūdoja baloži, un putni raibraibām spalvām spurdza no zara uz zaru, vizuļodami ka dzīvi dārgakmeņi. Bija kā paradīzē.

Dabas burvība kopā ar apziņu, ka ceļā pārdzīvotās briesmas ir garām un mēs beidzot esam sasnieguši apsolīto zemi, mūs tik ļoti valdzināja, ka neviļus pieklusām. Sers Henrijs un Ambopa sēdēja un klusu, bet nopietni sarunājās lauzītā angļu un ne mazāk lauzītā zulusu valodā. Es biju atlaidies no smaržīgajām papardēm klātajā guļvietā un puspievērtām acīm vēroju viņus. Pamanījis, ka Guds kaut kur pazudis, sāku lūkoties apkārt un ieraudzīju viņu sēžam pie strauta, kur viņš jau bija paspējis nomazgāties, Guds bija vienā flaneļa kreklā, viņam raksturīgā prasība pēc ārkārtīgas tīrības bija bijusi tik spēcīga, ka viņš nevis atpūtās, bet ļoti aizrautīgi nodevās savai tualetei.

Viņš jau bija paguvis izmazgāt savu gutaperčas apkaklīti, kār­tīgi izpurināt bikses, svārkus un vesti un tagad glīti locīja savus apģērba gabalus, lai varētu tos atkal uzvilkt, skumīgi grozīdams galvu par daudzajiem plīsumiem un caurumiem, kas bija radušies briesmīgajā ceļojumā. Tad viņš paņēma zābakus, ar paparžu

kumšķi noberzēja tos un beidzot iezieda ar tauku gabalu, kuru ar gudru ziņu bija nogriezis no nošautā inko gaļas un paglabājis, līdz zābaki, nosacīti runājot, izskatījās ļoti pieklājīgi. Pēc tam, caur monokli uzmanīgi nopētījis zābakus, viņš uzvilka tos kājās un sāka jaunu operāciju. Izņēmis no mazās ceļojuma somas, no kuras viņš nekad nešķīrās, ķemmīti ar tanī iestiprinātu niecīgu spogulīti, kapteinis sāka rūpīgi aplūkot sevi. Acīmredzot viņš ne­bija apmierināts ar izskatu, jo sāka kārtīgi sukāt un pieglaust ma­tus. Tad, atkal ielūkojies spogulī, vēroja rezultātu un, liekas, atkal nebija mierā ar sevi. Viņš sāka taustīt zodu, kuru rotāja desmit dienu veci rugāji.

«Nevar būt,» es nodomāju, «viņš taču netaisās skūties.»

Es nebiju kļūdījies. Paņēmis tauku gabalu, ar kuru nule bija ziedis zābakus, Guds rūpīgi to noskaloja strautā. Pēc tam, atkal parakājies maisā, viņš izņēma mazu bārdas skujamo, kādus mēdz lietot tie, kas skujoties baidās sagriezties vai arī gatavojas doties jūras ceļojumā. Enerģiski ieberzis zodu un vaigus ar taukiem, Guds

sāka skūties. Laikam gan tā bija sāpīga procedūra, jo kapteinis vaidēja un stenēja, bet es, vērodams, kā viņš cīnās ar bārdas rugā­jiem, tik tikko valdīju smieklus. Likās ārkārtīgi dīvaini, ka cilvēks šādā vietā un šādos apstākļos var noņemties, lai nodzītu bārdu ar tauku gabala palīdzību.

Beidzot viņš bija pieveicis rugājus sejas labajā pusē un uz zoda, un tad, viņu vērodams, es pēkšņi tieši virs viņa galvas pamanīju nozibsnījam kādu staru.

Izgrūzdams briesmīgu lāstu, Guds pielēca kājās (ja viņš būtu lietojis parasto bārdas nazi, viņš noteikti būtu pārgriezis rīkli). Es arī uzlēcu kājās, taču bez lāstiem, un paskat, ko es ieraudzīju. Apmēram divdesmit soļu no manis un desmit no Guda stāvēja pul­ciņš vīru. Viņi bija ļoti liĢla auguma, ar kaparkrāsas ādu. Dažiem galvas rotāja kupli, melni spalvu pušķi, bet plecus sedza īsi leo­parda ādas apmetņi — tas ir viss, ko es tobrīd redzēju.

Priekšā stāvēja gadus septiņpadsmit vecs jauneklis ar vēl pa­celtu roku, sengrieķu šķēpa metēja statujai līdzīgi saliektu ķermeni.

Acīmredzot viņa mestais ierocis bija noplaiksnījis virs kapteiņa galvas.

Kamēr es viņus pētīju, no iezemiešu grupas uz priekšu panācās vecs vīrs, kas izskatījās pēc karavīra, un, saķēris jaunekli pie rokas, tam kaut ko pateica. Tad viņi visi tuvojās mums.

Pa tam sers Henrijs, Guds un Ambopa bija saķēruši šautenes un draudoši pacēluši tās. Taču iezemieši nāca vien mums tuvāk. Es uzreiz nopratu, ka viņiem nav ne jausmas par šaujamiem iero­čiem, jo citādi viņi neizturētos pret tiem ar tādu nicināšanu.

— Nosviediet ieročus! — uzkliedzu biedriem, jo redzēju, ka vie­nīgā iespēja saglabāt dzīvību ir noskaņot iezemiešus mums lab­vēlīgi. Viņi tūlīt pat paklausīja, bet es pagājos uz priekšu un uzrunāju veco karavīru, kas nule bija atturējis jaunekli no tālāka uzbrukuma.

— Sveicināti! — es teicu zulusu valodā, lai gan man nebija skaidrs, kādā valodā lai runāju.

Biju pagalam izbrīnījies, ka viņš mani saprata.

— Sveicināts! — vecais vīrs atbildēja, tiesa, ne īsti zulusu va­lodā, bet izloksnē, kas bija pēdējai tik tuva, ka mēs ar Ambopu to bez grūtībām sapratām.

Kā vēlāk uzzinājām, šie cilvēki runāja senā zulusu valodā, kas mūsdienu zulusu valodai ir tikpat līdzīga kā Cosera [41] valoda 191 . gadsimta angļu valodai.

— No kurienes nākdami? — vecais karavīrs turpināja. — Kas jūs tādi esat? Un kālab trijiem no jums sejas ir baltas, bet ceturta­jam tāda pati kā mūsu māšu dēliem? — un viņš norādīja uz Am­bopu.

Viņam sakot šos vārdus, es paskatījos uz Ambopu un pēkšņi at­skārtu, ka vecajam taisnība. Ambopas seja un arīdzan viņa milzī­gais augums bija tādi paši kā šiem vīriem manā priekšā. Taču tobrīd man nebija laika pārdomāt par šādu līdzību.

— Mēs esam svešzemnieki un nākam miermīlīgos nolūkos, — es atbildēju, runādams pēc iespējas lēnāk, lai viņš mani saprastu. — Bet šis cilvēks, — piemetināju, norādīdams uz Ambopu, — ir mūsu kalps.

— Tu melo, — iebilda večais karavīrs, — neviens svešinieks nevar tikt pāri kalniem, kur ikviena dzīva radība aiziet bojā. Tu velti pūlies, niekus stāstīdams, — ja jūs esat svešzemnieki, jums ir jāmirst, jo Kukuāņu zemē svešzemniekiem nav atļauts dzīvot. Tāds ir valdnieka likums. Gatavojieties nāvei!

Atzīšos, šie vārdi mani mazliet apstulbināja, sevišķi vēl, kad ieraudzīju, ka dažiem iezemiešiem rokas zogas pie sāniem, kur viņiem karājās, kā man likās, kaut kas līdzīgs smagam, lielam nazim.

— Ko šis vecis tur tērgā? — Guds man jautāja.

— Viņš stāsta, ka viņi taisās mūs nožmiegt, — atbildēju drūmā balsī.

— Ak tu žēlīgais! — Guds nostenēja. Kā vienmēr, kad bija ap­jucis, viņš pielika roku pie saviem liekajiem zobiem un pavilka ārā augšzobus, ar klikšķi ļaudams tiem atkrist atpakaļ žoklī.

Tā bija neparasti veiksmīga rīcība, jo nākošajā mirklī no lepno kukuāņu krūtīm izlauzās šausmu kliedziens un viņi visi kā viens atsprāga pāris jardu atpakaļ.

— Kas tad nu lēcies? — es neizpratnē jautāju.

— Tie ir Guda zobi, — uztraukti čukstēja sers Henrijs. — Viņš tos pakustināja. Izņemiet tos, Gud, izņemiet tos!

Kapteinis nekavējoties paklausīja un pamanījās iebāzt zobus flaneļa krekla piedurknē.

Pēc mirkļa ziņkāre bija pieveikusi bailes un iezemieši lēnām virzījās atkal uz priekšu. Šķiet, viņi jau bija piemirsuši savu laipno apņemšanos npgalēt mūs.

— Sakiet mums, svešinieki, — vecais vīrs izsaucās, rādīdams uz Gudu, kas stāvēja tikai kreklā ar vienu noskūtu vaigu, — kā tas var būt, ka šis cilvēks, kura augumu sedz drānas, bet kājas ir kailas, kuram ar matiem apaugusi tikai bālās sejas viena puse, bet otra ne un kuram ir viena spoža un caurspīdīga acs, — kā tas var būt, ka viņa zobi spēj iznākt no žokļiem un atkal atgriezties vecajā vietā?

— Veriet muti vaļā! — es klusītēm teicu Gudam.

Kapteinis tūdaļ savilka lūpas un atņirdzās pret veco džentlmeni kā saniknots suns, atsegdams pārsteigtajiem skatieniem sarkanās smaganas, kurās, tāpat kā tikko dzimuša ziloņa mazuļa mutē, ne­bija ne pēdu no ziloņkaula.

Skatītājiem aizrāvās elpa.

— Kur ir viņa zobi? — tie sauca. — Mēs nupat tos redzējām.

It kā neizsakāmā nicināšanā novērsies, Guds pavilka ar roku gar

muti. Tad, pagriezies atpakaļ, atkal atņirdzās, un — ak tavu brī­numu! — iezemieši ieraudzīja divas rindas lielisku zobu.

Jauneklis, kas bija sviedis uz viņu nazi, metās zemē un šausmās skaļi un gari iekaucās. Vecajam džentlmenim bailēs trīcēja ceļi.

— Es redzu, jūs esat gari, — viņš nomurmināja stostīda­mies, — jo nevienam sievietes dzemdētam cilvēkam mati neaug tikai sejas vienā pusē, nevienam nav tik apaļas un caurspīdīgas acs un zobu, kas paši spēj kustēties, pazust un atkal izaugt. Pie­dodiet mums, ak, mani pavēlnieki!

Tā patiesi bija laime, un lieki teikt, ka es nekavējoties izmantoju šo izdevību.

— Mēs dāvājam jums piedošanu, — augstprātīgi smaidīdams, noteicu. — Tagad jums jāuzzina patiesība: mēs atnācām no citas pasaules, lai gan izskatāmies tādi paši cilvēki kā jūs. Mēs nolaidā­mies no vislielākās zvaigznes, kas spīd pie debess naktī.

— O! O! — korī novaidējās izbrīnījušies iezemieši.

— Jā, patiesi, tas ir tā, — es turpināju un atkal žēlīgi smaidīju,' izteikdams šos apbrīnojamos melus. — Mēs atnācām pasērst maz­liet pie jums un aplaimot jūs, uzkavējoties jūsu zemē. Jūs redzat, draugi, ka, gatavojoties jūs apciemot, es pat esmu izmācījies jūsu valodu.

— Jā, tas ir tā, tas ir tā, — iezemieši atbildēja vienā balsī.

— Taču, mans pavēlniek, — vecais džentlmenis mani pār­trauca, — tu esi to izmācījies gaužām slikti.

Nikni pavēros vecajā, un viņš bailēs nodrebēja.

— Tagad, mani draugi, — es runāju tālāk, — jūs varat gan iedomāties, ka pēc tik gara ceļojuma mēs par šādu sagaidīšanu vēlēsimies jums atriebties un varbūt sodīt ar nāvi šo svētuma zai­motāja roku, kas meta nazi pret tā cilvēka galvu, kura zobi var iznākt no žokļiem un atgriezties tur atpakaļ.

— Saudzējiet viņu, mani pavēlnieki! — vecais sacīja lūdzošā balsī. Viņš ir mūsu valdnieka dēls, bet es esmu viņa tēvocis. Ja ar viņu kaut kas atgadīsies, viņa asinis nāks pār manu galvu.

— Jā, par to tu vari nešaubīties, — zīmīgi noteica jauneklis.

— Varbūt domājat, ka nespējam jums atriebties? — es turpināju, neveltīdams viņu vārdiem ne mazākās vērības. — Pagaidiet, jūs tūlīt redzēsiet. Ei tu, vergs un suns, — es uzsaucu Ambopam bargā balsī, — padod man burvju stobru, kas prot runāt! — Un es pa- slepus pamirkšķināju viņam, norādot uz savu divstobreni.

Ambopa, kura lepnajā sejā es pirmoreiz ieraudzīju tādu kā smaida atblāzmu, uzreiz noskārta, ko esmu nodomājis, un iedeva man šauteni.

— Te tā ir, ak, pavēlnieku pavēlniek! — viņš teica, dziļi jo dziļi klanīdamies.

Jau pirms tam es biju pamanījis stāvam uz klints kādu septiņ­

desmit jardu attālumā maziņu antiloplti un tagad nolēmu riskēt un nošaut to.

— Vai jūs redzat šo dzīvnieku? — es griezos pie iezemiešiem, norādot uz antilopi. — Sakiet man, vai sievietes dzemdēts cilvēks spēj nogalināt to no tik liela attāluma tikai ar troksni vien?

— Tas nav iespējams, pavēlniek, — vecais vīrs atbildēja.

— Un tomēr es to izdarīšu, — mierīgi noteicu.

Vecais karavīrs pasmaidīja.

— To tu, pavēlniek, nevarēsi vis izdarīt, — viņš pastāvēja pie sava.

Pacēlu šauteni un notēmēju uz antilopi. Dzīvnieks bija mazs un, ja kāds nošautu garām, tad viņu par to vainot vis nevarētu, taču es zināju, ka nedrīkstu netrāpīt.

Ievilku dziļi elpu un lēnītēm nospiedu mēlīti. Dzīvnieks stāvēja kā sastindzis.

Bum! Bum! — atskanēja spalgs šāviens, un antilope, palēkusies gaisā, nokrita zemē beigta.

No mūsu priekšā stāvošo cilvēku krūtīm izlauzās šausmu vaids.

— Ja jūs vēlaties gaļu, — es vēsi piebildu, — aizejiet un atne­siet to šurp.

Vecais karavīrs pamāja, viens no iezemiešiem metās uz klinti un drīz vien atgriezās, nesot antilopi. Ar lielu gandarījumu ierau­dzīju, ka biju trāpījis mazliet virs lāpstiņas. Iezemieši sapulcējās ap nabaga nogalināto dzīvnieku un izbīlī pētīja lodes izrauto caurumu.

— Jūs redzat, — es viņiem teicu, — ka nerunāju tukšus vārdus.

Atbildes nebija.

— Bet, ja jūs joprojām apšaubāt mūsu spēku, — es turpināju, — tad lai kāds no jums nostājas uz tās pašas klints, un es ar viņu izdarīšu tāpat kā ar antilopi.

Taču gribētāju neatradās, neviens no viņiem nebija noskaņots sekot uzaicinājumam, līdz beidzot ierunājās valdnieka dēls.

— Labi teikts. Paklausies, tēvoc, — viņš teica, — aizej un no­stājies uz klints. Burvestība var gan nogalināt dzīvnieku, bet cil­vēkam, protams, tā nespēj kaitēt.

Taču vecajam džentlmenim brāļadēla priekšlikums nepavisam nebija pa prātam. Viņš likās patiesi aizvainots.

— Nē, nē! — viņš aizgūtnēm izgrūda. — Manas vecās acis redzējušas diezgan. Nav šaubu, viņi ir burvji. Vedīsim viņus pie valdnieka. Bet, ja kāds no jums vēl grib pārbaudīt šo svešinieku burvestības, tad tas var iet un nostāties uz klints, lai burvju stobrs varētu ar viņu aprunāties.

Atskanēja ļoti steidzīgs un vispārējs protests.

— Kālab gan velti šķiest labo burvju spēku uz mūsu nabaga ķermeņiem? — ieteicās viens no iezemiešiem. — Mums pietiek. Ne­viens no mūsu tautas burvjiem nevar parādīt nekā tamlīdzīga.

Tu runā taisnību, — piezīmēja vecais džentlmenis, it kā viņam akmens būtu novēlies no krūtīm, — tas patiešām ir tā! Klausieties jūs, zvaigžņu bērni, spožās acs un kustīgo zobu bērni, jūs, kas rūcat kā pērkons un spējat nogalināt no tālienes! Es esmu Infa- dūss, bijušā kukuāņu valdnieka Kafas dēls. Bet šī jaunekļa vārds ir Skrega.

— Šis Skrega [42] man gandrīz sprandu aplauza, -— Guds no­murmināja.

— Skrega, — turpināja Infadūss, — ir Tvālas, varenā valdnieka Tvālas, tūkstoš sievu vīra, kukuāņu galvas un augstākā pavēl­nieka, Lielā ceļa sargātāja, savu ienaidnieku šausmu, visu burves­tību noslēpumu zinātāja, simttūkstoš karavīru vadoņa, Tvālas Vienača, Tvālas Melnā, Tvālas Bargā dēls!

— Tādā gadījumā, — es atbildēju vīzīgi, — ved mūs pie Tvā­las. Mēs nevēlamies runāt ar apakšniekiem un kalpiem.

— Jūsu vēlēšanās tiks izpildīta, mans pavēlniek! Mēs aizvedī­sim jūs pie valdnieka, bet ceļš ir garš. Atnācām šurp medībās, un mūs no karaļa mītnes šķir trīs dienu gājiens. Esiet pacietīgi, mani pavēlnieki, mēs jūs aizvedīsim.

— Lai notiek, — es teicu bezrūpīgi. — Mēs, kas esam nemirstīgi, laiku neskaitām. Esam gatavi. Ved mūs. Bet sargies, Infadūs, un tu, Skrega! Nelūkojiet mūs apmānīt, nedomājiet sarīkot mums la­matas! Iekams vēl jūsu muļķa galvas būs sadomājušas to darīt, mēs jau visu zināsim un atriebsimies jums. Gaisma, kas plūst no caurspīdīgās acs tā pierē, kura kājas ir kailas un kuram ar matiem apaudzis tikai viens vaigs, nogalinās jūs uz vietas un atsauks postu pār jūsu zemi. Viņa kustīgie zobi iecirtīsies jūsu miesā un apēdīs ne tikai jūs, bet arī jūsu sievas un bērnus; burvju stobri sāks skaļi sarunāties ar jums un sacaurumos jūsu ķermeņus kā sietus. Pie­lūkojiet!

Sīs lieliskās runas iespaids nelika uz sevi gaidīt; īsteni tā nemaz nebija vajadzīga, jo mūsu draugus jau tā bija satriekušas sveši­nieku spējas.

Vecais karavīrs zemu klanījās un nomurmināja: «Kuum, kuum.»

Pēcāk es uzzināju, ka ar šo vārdu kukuāņi sveicina valdnieku, tāpat kā to dara zulusi ar vārdu «baijēte». Pēc tam viņš pagriezās pret saviem ļaudīm un kaut ko pateica. Gribēdami palīdzēt nest, tie tūlīt paķēra mūsu mantību, izņemot ieročus, kuriem baidījās likt pirkstu klāt; viņi paņēma pat Guda drēbes, kuras, ja lasītājs atceras, kārtīgi salocītas gulēja viņam līdzās.

Kapteinis tūlīt pat metās pie savām drēbēm, un izcēlās skaļš ķīviņš.

— Lai mans pavēlnieks ar caurspīdīgo aci un kustīgajiem zo­biem neaiztiek savas mantas. Nest tās ir viņa vergu pienākums, — teica vecais iezemietis.

— Bet es gribu tās uzvilkt! — Guds satraukts rēca angliski.

Ambopa pārtulkoja viņa vārdus.

— Ai, mans pavēlniek! — izsaucās Infadūss. — Vai patiesi tu gribi apslēpt savas daiļās, baltās kājas savu kalpu skatieniem? (Lai gan Guds bija tumšmatis, viņa āda bija neparasti balta.) Ar ko esam apvainojuši tevi, mans pavēlniek, ka tu gribi tā rīkoties?

Es burtiski vai plīšu no smiekliem. Pa to laiku viens no iezemie­šiem jau devās projām ar kapteiņa drēbēm.

— Nolādēts! — brēca Guds. — Sis melnais nelietis aizstiepj manas bikses.

— Klausieties, Gud! — sers Henrijs teica, — jūs šai zemē esat parādījies noteiktā loma, un šī loma jums jātēlo līdz galam. Kamēr jūs uzturēsieties šeit, bikses jums vairs neuzvilkt. No šī brīža jums jādzīvo vienā flaneļa kreklā, zābakos un ar monokli acī.

— Jā, — es apstiprināju, — un ar vaigu bārdu sejas vienā pusē. Ja jūs kukuāņiem parādīsieties citā izskatā, viņi uzskatīs mūs par krāpniekiem. Man ļoti žēl, bet, nopietni, jums būs jāpaklausa. Ja viņiem radīsies kaut mazākās aizdomas, mūsu dzīvības vairs nebūs ne plika fārtinga [43] vērtas.

— Jūs patiesi tā domājat? — Guds drūmi noprasīja.

— Kā tad! Jūsu «daiļās, baltās kājas» un monoklis tagad ir mūsu visu iezīme. Seram Henrijam ir pilnīga taisnība, — jums sava loma jātēlo līdz galam. Pateicieties dievam, ka jums kājās zābaki un ka šeit ir silti.

Guds smagi nopūtās un neteica vairs ne vārda. Tikai pēc paris nedēļām viņš kaut cik bija apradis ar savu ietērpu.