Ķēniņa Zālamana raktuves

XII nodala PIRMS KAUJAS

Mums par laimi, Infadūss un virsaiši lieliski zināja ikvienu ta­ciņu lielajā pilsētā, tā ka, par spīti dziļajai tumsai, mēs ātri vir­zījāmies uz priekšu.

Bijām jau gājuši vairāk nekā stundu, kad aptumsums beidzot sāka samazināties un tā saules mala, kas bija izzudusi pirmā, kļuva atkal redzama. Nākošajās piecās minūtēs jau bija pietiekami gaišs, lai mēs varētu pateikt savu aptuveno atrašanās vietu.

Izrādījās, ka bijām ārpus Lū pilsētas robežām un tuvojāmies lielam pakalnam ar lēzenu virsotni, kura apkārtmērs bija apmēram divas jūdzes.

Sis pakavveida pakalns, Dienvidāfrikai ļoti parasts dabas veido­jums, nebija visai augsts — ne augstāks par divsimt pēdām vis­augstākajā punktā —, un tā laukakmeņiem klātās nogāzes bija diezgan stāvas. Pakalna līdzenajā, ar zāli klātajā virsotnē bija plašs laukums apmetnei, ko izmantoja kā lielas karaspēka daļas nometni. Parasti tā garnizonu veidoja viens pulks, skaitā trīs tūk­stoši vīru, taču, ar grūtībām pieveikuši stāvo nogāzi, mēs aizvien pieaugošajā dienas gaismā saskatījām, ka tur sapulcējušies daudz vairāk karavīru.

Pakalna virsotnes līdzenumā ieraudzījām cilvēku pūļus, kas, re­dzot neparasto dabas parādību, bija milzīgā apjukumā saspiedu­šies kopā.

Klusēdami izgājuši cauri šiem pūļiem, pienācām pie būdas lau­kuma centrā. Bijām ļoti izbrīnījušies, ka tur mūs gaidīja divi cil­vēki ar mūsu trūcīgo mantību, kuru bēgšanas steigā, protams, bijām spiesti pamest.

— Es aizsūtīju pēc tās, — Infadūss man paskaidroja, — un tāpat pēc šī te, — un viņš pacēla sen pazudušās Guda bikses.

Ar gaviļu kliedzienu Guds paķēra bikses un tūlīt pat sāka tās vilkt kājā.

— Vai patiešām mans pavēlnieks grib paslēpt savas daiļās, baltās kājas? — žēlabaini iesaucās Infadūss.

Bet Guds pastāvēja pie sava, un kukuāņiem vēl tikai vienu reizi bija laime skatīt kapteiņa daiļās, baltās kājas. Guds ir ļoti kaut­rīgs cilvēks. Kopš šī brīža kukuāņiem nācās apmierināt savas estē­tiskās prasības, skatot viņa vienpusējo vaigubārdu, caurspīdīgo aci un kustīgos zobus.

Vēl arvien mielojot patīkamu atmiņu pilnās acis ap Guda stil­

biem, Infadūss paziņoja mums, ka viņš pavēlējis savākt pulkus, lai paskaidrotu viņiem, kālab virsaiši nolēmuši sākt sacelšanos, kā arī lai stādītu viņiem priekšā likumīgo troņmantnieku Ignosi.

Pusstundas laikā karaspēks, pavisam turpat vai divdesmit tūk­stoš karavīru, kukuāņu armijas zieds, bija sapulcināti plašajā lau­kumā, kurp devāmies arī mēs. Ciešā karavīru ierinda veidoja kvadrāta trīs malas, un skats bija krāšņs. Palikām stāvam kvad­rāta vaļējā malā, kur mūs steigšus ielenca galvenie virsaiši un virsnieki.

Viņiem savu uzrunu veltīja Infadūss, kad pēc komandas bija iestājies klusums. Līdzīgi lielākajai daļai kukuāņu augstmaņu viņš bija dzimis orators. Iespaidīgiem un skaistiem vārdiem Infa­dūss stāstīja par Ignosi tēvu, par to, ka viņu zemiski nogalinājis tagadējais valdnieks Tvāla un kā viņa sieva un bērns tikuši padzīti un nolemti bada nāvei. Pēc tam viņš runāja par to, ka zeme vaid un cieš Tvālas cietsirdīgajā jūgā un piemēram minēja izgājušās nakts notikumus, kad daudzi labākie'cilvēki varmācīgi tika aizvilkti valdnieka priekšā un zvēriski nogalināti ar ieganstu, ka viņi it kā esot noziedznieki. Viņš pastāstīja, ka baltie cilvēki, no zvaigznēm vērojot zemi, ieraudzījuši šīs bēdas un nolēmuši, lai arī viņiem pašiem tas nav nemaz tik patīkami, atvieglot kukuāņu likteni, kā viņi tāpēc paņēmuši šīs zemes īsteno un svešumā nīkstošo vald­nieku Ignosi pie rokas un pārveduši pār kalniem, kā viņi savām acīm skatījuši Tvālas ļaundarības un, lai pārliecinātu šaubīgos un glābtu meitenes Fulatas dzīvību, ar savas spēcīgās burvības palīdzību izdzēsuši sauli pie debess un nogalinājuši jauno sātanu Skregu. Viņi arī uz priekšu ir ar mieru palikt uzticami kukuāņu draugi, palīdzēt gāzt Tvālu un viņa vietā iecelt tronī īsteno vald­nieku Ignosi.

Kad Infadūss apklusa, nošalca piekrītoši čuksti. Pēc tam uz priekšu panācās un sāka runāt Ignosi. Atkārtojis visu, ko bija teicis viņa tēvocis Infadūss, viņš savu pārliecinošo runu nobeidza šādiem vārdiem:

— Ak, virsaiši, karavadoņi, karavīri un tauta, jūs dzirdējāt manus vārdus. Tagad jums jāizvēlas starp mani un manu tēvoci, kas ir iesēdies manā tronī, nogalinājis savu brāli un aizdzinis sve­šumā sava brāļa dēlu, lai tas nomirtu tumsā un aukstumā. Viņi (Ignosi norādīja uz virsaišiem) var pastāstīt jums, ka es patiešām esmu valdnieks, jo viņi redzēja čūskas zīmi, kas vijas man ap vidu. Ja es nebūtu valdnieks, vai tad šie baltie cilvēki, kuru ziņā ir bur­vestību noslēpumi, būtu manā pusē? Drebiet, virsaiši, karavadoņi, karavīri, drebi, tauta! Vai tad tumsu, kuru baltie cilvēki klāja pār

zemi, lai sūtītu bailes Tvālas sirdī un ļautu mums aizbēgt, vēl neskata jūsu acis? . — Tas ir tā, — karavīri atbildēja.

— Es esmu valdnieks. Es saku jums, ka esmu valdnieks, — turpināja Ignosi, izsliedamies visā savā milzīgajā augumā un pa­celdams virs galvas platasmens kara cirvi. — Ja jūsu vidū atrodas cilvēks, kas saka, ka tā nav taisnība, lai viņš iznāk priekšā, es pieveikšu viņu, un viņa asinis būs sarkana liecība tam, ka esmu teicis jums taisnību. Lai viņš iznāk priekšā, es saku, — un viņš pakratīja gaisā savu milzīgo cirvi, kas nozibsnīja saulē.

Tā kā acīmredzot neviens neatradās, kas būtu ar mieru atsaukties uz šo dziesmiņas «Dillij, Dillij, panāc šu, Tad es tevi sitīšu» hero­isko variantu, tad mūsu bijušais kalps turpināja savu runu:

— Es patiesi esmu valdnieks, un, ja jūs kaujā stāvēsiet man līdzās un es izcīnīšu gaismu, es vedīšu jūs pretī uzvarai un slavai. Es jums došu vēršus un sievas, un jūs ieņemsiet pirmo vietu manā karaspēkā. Bet, ja jums lemts krist kaujā, es kritīšu kopā ar jums.

Klausieties solījumu, kādu es jums dodu. Kad uzkāpšu savu senču tronī, es darīšu galu asinsizliešanai mūsu zemē. Jūs vairs neatalgos ar slepkavību, kad sauksiet pēc taisnības, un burvju med- nieces nevajās jūs un nenodos jūs nāvei bez jebkāda iemesla. Ne­viens cilvēks nemirs varmācīgā nāvē, ja vien viņš nebūs pārkāpis likumu. Jūsu krālu laupīšana izbeigsies. Ikviens no jums varēs mierīgi gulēt savā būdā, nebaidoties ne no kā, un taisnība soļos aizsietām acīm pa zemi. Vai jūs esat izšķīrušies, virsaiši, kara­vadoņi, karavīri, vai tu esi izšķīrusies, tauta?

— Mēs esam izšķīrušies, valdniek! — sekoja atbilde.

— Labi. Bet tagad palūkojieties atpakaļ, kā Tvālas sūtņi stei­dzas no lielās pilsētas uz austrumiem un rietumiem, uz ziemeļiem un dienvidiem, lai savāktu varenu karaspēku un nogalinātu mani un jūs, un šos manus draugus un aizstāvjus. Rīt vai varbūt parīt Tvāla ar tiem, kas viņam ir uzticīgi, būs klāt. Tad es redzēšu, kurš no jums patiesi ir manā pusē un nebaidās mirt cīņā par mūsu lietu. Un es jums saku, ka šos cilvēkus es neaizmirsīšu, kad būs pienācis laiks dalīt guvumu. Esmu beidzis, virsaiši, karavadoņi, karavīri un tauta. Bet tagad ejiet uz savām būdām un gatavojieties karam.

Iestājās klusums. Pēc tam kāds no virsaišiem pacēla roku un nodārdēja sveiciens valdniekam: «Kuum!» Tā bija zīme, ka pulki atzinuši Ignosi par savu valdnieku. Pēc tam viņi aizsoļoja — vie­nība pēc vienības.

Pusstundu vēlāk noturējām kara padomi, kurā piedalījās visi pulku pavēlnieki. Bija skaidrs, ka drīz vien mums uzbruks skait­

liski daudz pārāki spēki. Patiesi, no mūsu izdevīgā novērošanas punkta uz pakalna varējām redzēt, kā pulcējas karaspēks un kā no Lū uz visām pusēm dodas ziņneši, bez šaubām, lai aicinātu palīgspēkus valdniekam. Mums bija apmēram divdesmit tūkstoš karavīru, septiņi labākie pulki valstī. Pēc Infadūsa un virsaišu aprēķiniem, Tvāla šobrīd bija savācis Lū vismaz trīsdesmit—trīs­desmit piecus tūkstošus karavīru, uz kuriem viņš varēja paļauties, bez tam viņi domāja, ka līdz nākošās dienas vidum valdnieks varēs vēl sadabūt vismaz piecus tūkstošus. Protams, nebija izslēgts, ka daļa viņa karaspēka pārbēgs mūsu pusē, taču ar tādu iespēju ne­varēja droši rēķināties. Pagaidām bija skaidrs viens: notika rosīgi priekšdarbi, lai mūs sakautu. Lielas apbruņotu karavīru vienības jau parādījās pakalna pakājē, un vēl arī citas pazīmes liecināja, ka tiek gatavots uzbrukums.

Tomēr Infadūss un virsaiši bija tanīs domās, ka šonakt uzbru­kums nenotiks, jo nakts būs veltīta sagatavošanas darbiem. Bez tam bija nepieciešams visiem iespējamiem līdzekļiem izgaisināt iespaidu, kādu karavīros bija radījis saules aptumsums, kuru ku- kuāņi uzskatīja par mūsu burvestības apliecinājumu. Karavadoņi apgalvoja, ka uzbrukums notiks no rīta, un izrādījās, ka viņiem bija taisnība.

Ķērāmies pie darba, cenzdamies pēc iespējas labāk nostiprināt savas pozīcijas. Strādāja gandrīz visi karavīri, un divās stundās, kas bija palikušas līdz saules rietam, tika darīti brīnumi. Ceļi uz pakalnu, kuru drīzāk varēja nosaukt par sanatoriju nekā par cie­toksni, jo parasti te nometināja tās karaspēka daļas, kas atgriezās no zemes rajoniem, kur klimats bija neveselīgs, tika rūpīgi no­sprostoti ar lieliem akmeņiem, un visas pārējās iespējamās pieejas padarītas tik nepieejamas, cik nu laiks to atļāva. Dažādās vietās grēdām vien tika savelti laukakmeņi; tos domājām gāzt virsū uz­brūkošajam ienaidniekam. Ikvienam pulkam bija paredzētas no­teiktas pozīcijas. Vārdu sakot, veicām visus sagatavošanas darbus, kādus mums visiem kopā izdevās sadomāt.

īsi pirms saulrieta pamanījām nelielu karavīru pulciņu virzā­mies no Lū uz mūsu pusi. Viens no karavīriem turēja rokā palmas zaru par zīmi, ka ir ziņnesis.

Ignosi, Infadūss, daži no virsaišiem un mēs paši nokāpām lejā uz pakalna pakāji viņiem pretī. Tas bija stalts cilvēks tradicionā­lajā leoparda ādas apmetnī.

— Esiet sveicināti! — viņš izkliedza, kad bija pienācis tuvāk. — Valdnieka sveiciens tiem, kas iesākuši šo nešķīsto karu pret viņu. Lauva sūta sveicienus šakāļiem^ kas nikni rūc pie viņa kājām.

— Runā! — es teicu.

— Sādi ir valdnieka vārdi: padodieties viņa žēlastībai vai arī jūs piemeklēs jo ļauns liktenis. Melnajam vērsim jau izrauts plecs, un valdnieks asinīm noplūdušu dzenā to pa nometni. [45]

— Kādi tad ir Tvālas noteikumi? — es aiz ziņkārības pajautāju.

— Viņa noteikumi ir žēlsirdīgi, kā jau tas pieklājas diženam valdniekam. Klausieties, ko saka Tvāla vienacis, Tvāla varenais, tūkstoš sievu vīrs, kukuāņu pavēlnieks, Lielā ceļa sargātājs, to savādnieku mīlulis, kuri klusēdami sēž tur aiz viņiem kalniem, melnās govs teļš, zilonis, kura pēda satricina zemi, ļaundaru šaus­mas, strauss, zem kura kājām gaist tuksnesis, Tvāla milzīgais, melnais, gudrais, valdnieks no audžu audzēm. Lūk, ko viņš saka: «Es būšu žēlsirdīgs un būšu mierā ar nedaudz asiņu. Jāmirst būs vienam cilvēkam no desmita, pārējie būs brīvi. Bet baltajam cilvē­kam, kura vārds ir Inkubu un kurš nosita manu dēlu Skregu, viņa melnajam kalpam, kas tīko pēc mana troņa, un Infadūsam, manam brālim, kas kūda uz dumpi pret mani, t- šiem cilvēkiem ir jāmirst mokās: viņi tiks ziedoti klusētājiem.» Tādi ir Tvālas žēlsirdīgie vārdi.

Pēc īsas apspriedes ar pārējiem es atbildēju viņam, runādams ļoti skaļi, lai karavīri mani varētu dzirdēt:

— Griezies atpakaļ, tu, suns, pie Tvālas, kas tevi atsūtīja šurp, un pasaki viņam, ka mēs — tas ir, Ignosi, īstais kukuāņu vald­nieks, Inkubu, Bugvans un Makumazāns — baltie gudrie cilvēki no zvaigznēm, kuri spēj aptumšot sauli, Infadūss, kas nāk no vald­nieka nama, virsaiši, virsnieki un tauta, kas ir sapulcējusies šeit —, atbildot sakām: «Mēs nepadosimies, un, iekams saule būs divreiz norietējusi, Tvālas līķis gulēs sastindzis pie viņa vārtiem un Ig­nosi, kura tēvu nogalināja Tvāla, valdīs viņa vietā.» Bet tagad ej, kamēr mēs neesam tevi aizdzinuši ar pātagu un sargies pacelt roku pret mums.

Ziņnesis skaļi iesmējās.

— Vīrus nebiedē lielīgas runas! — viņš iesaucās. — Redzēsim, vai arī rīt jūs, kas aptumšojāt sauli, būsiet tikpat varonīgi. Cīnie­ties vien, esiet drosmīgi un līksmojiet, kamēr vēl maitasputni nav apknābājuši jūsu kaulus un tie nav kļuvuši baltāki par jūsu sejām. Uz redzēšanos! Var gadīties, ka mēs tiekamies kaujā. Lūdzu jūs, baltie cilvēki, sagaidiet mani.

Raidījis pret mums šo sarkasma bultu, viņš aizgāja, un gandrīz tai pašā mirklī norietēja saule.

Tonakt mums bija daudz darba, jo, cik nu tas mēness gaismā bija iespējams, turpinājām gatavoties rītdienas kaujai. Ziņneši stei­dzās projām, lai nodotu mūsu rīkojumus, un atkal atgriezās, kur mēs sēdējām apspriezdamies. Beidzot pirmajā stundā pēc pusnakts bijām izdarījuši visu, ko varējām, un visa nometne iegrima miegā. Klusumu retumis pārtrauca vienīgi sargu saucieni. Sers Henrijs un es, Ignosi un viena virsaiša pavadīti, nokāpām no pakalna un apstaigājām priekšposteņus. Tā ejot, piepeši visneparedzētākajās vietās mūsu priekšā izauga šķēpi, nozibot mēness gaismā, lai tik­pat piepeši pazustu, tikko bijām pateikuši paroli. Bija skaidrs, ka neviens savā postenī neguļ. Tad mēs atgriezāmies, uzmanīgi sprau­coties garām tūkstošiem gulošu kareivju, no kuriem daudzi ze­mes miegu baudīja pēdējo reizi.

Mēness gaisma mirgoja karavīru šķēpu smailēs un rotājās viņu sejās, padarot tās rēgainas. Augstās spalvu rotas vēsajā nakts vējā plandījās kā sēru auti. Karavīri gulēja kur kurais, miegā atmetuši rokas, un viņu spēcīgie, vīrišķīgie stāvi mēness gaismā šķita pār­dabiski un dīvaini.

— Kā jūs domājat, cik daudzi no viņiem būs dzīvi rīt šai laikā? — sers Henrijs iejautājās.

Es par atbildi tikai pašūpoju galvu, joprojām vērdamies gulē­tājos. Par spīti nogurumam, mana iztēle bija satraukta, un man likās, ka šos cilvēkus jau skārusi nāves roka. Gara acīm es skatīju tos, kuri bija nolemti iznīcībai, un pēkšņi dziļi sirdī sajutu cilvēka dzīves lielo noslēpumu un neizmērojamas skumjas par tās veltī- gumu un traģismu. Šonakt šie tūkstoši gulēja veselīgā miegā, bet rīt viņi un vēl daudzi citi kopā ar viņiem, mūs varbūt ieskaitot, būs sastinguši, nāves saltās elpas skarti. Viņu sievas kļūst atrait­nes, viņu bērni — sērdieņi, bet viņu mājvietas vairs nekad nere­dzēs savus saimniekus. Tikai vecais mēness tikpat mierīgi spīdēs un nakts vējš tāpat šalks zālē, un neizmērojamie zemes plašumi baudīs laimīgu atpūtu, tāpat kā darījuši veselu mūžību, pirms šie cilvēki bija ieradušies uz zemes, un darīs to veselu mūžību pēc tam, kad tie būs aizmirsti.

Tomēr, kamēr vien pastāv pasaule — viņa radītāja un reizē viņa piemineklis —, cilvēks neiet bojā. Viņa vārds gan tiek aizmirsts, bet elpa, ko viņš elpojis, joprojām šūpo priežu galotnes kalnos, viņa teikto vārdu atbalss vēl skan izplatījumā, viņa smadzeņu ra­dītās domas mēs esam mantojuši šodien. Viņa centieni kļūst par mūsu mērķi dzīvē, viņa prieki un skumjas jr mums tuvi draugi.

bet gals, no kura viņš šausmas bega, tapat gaida ari ikvienu no mums.

Visums patiesi ir rēgu pilns — tikai tie nav palagos tinušies kapsētas spoki, bet neizdzēšami, mūžīgi dzīves elementi, kas, reiz radušies, nekad nevar mirt, lai gan tie saplūst cits ar citu un ne­mitīgi mainās.

Kamēr es tā stāvēju un vēroju drūmos, fantastiskos kareivju apveidus, kuri, kā saka viņu paruna, gulēja «uz saviem šķēpiem», manu prātu nodarbināja šādas un līdzīgas pārdomas, tālab ka līdz ar vecuma tuvošanos mani, pašam par lielu nepatiku, arvien bie­žāk nomoka nejaukais paradums nodoties prātojumiem.

— Kērtis, — es uzrunāju seru Henriju, — mani pārņēmušas visnožēlojamākās bailes.

Sers Henrijs noglaudīja savu gaišo bārdu un iesmējās.

— Man jau ne reizi vien iznācis dzirdēt no jums līdzīgu atzī­šanos, Kvotermein, — viņš teica.

— Jā, bet tagad es runāju nopietni. Es, zināt, stipri šaubos, vai kādam no mums izdosies sagaidīt nākošo nakti. Mums uzbruks daudzkārt spēcīgāki ienaidnieka spēki, un ir pavisam maz cerību, ka varēsim noturēt savas pozīcijas.

— Nu, lēti mēs katrā ziņā tās neatdosim. Paklausieties, Kvoter­mein, šī būšana ir pavisam nelāga, un, taisnību sakot, mums neva­jadzēja tajā iepīties, bet, ja jau nu tā ir noticis, mums jādara viss, kas ir mūsu spēkos. Es gan saku, — ja jau man ir lemta nāve, es dodu priekšroku nāvei kaujā. Bez tam tagad, kad man atlicis tik maz izredžu atrast savu nelaimīgo brāli, ir vieglāk samierināties ar domām par nāvi. Bet laime ir drosmīgo pusē, un varbūt mūs vēl gaida panākumi. Slaktiņš, protams, būs šausmīgs, un, lai mēs saglabātu savu reputāciju, mums vajadzēs atrasties pašā burzmā.

Pēdējo piezīmi sers Henrijs teica sērīgā balsī, bet viņa acis iedzirkstījās, un tas liecināja par pavisam ko citu. Man pat liekas, ka seram Henrijam īstenībā tieši patika kaujas.

Pēc tam devāmies pie miera un kādas pāris stundas nogulējām.

īsi pirms saules lēkta mūs pamodināja Infadūss, kas bija atnācis pateikt, ka Lū pilsētā novērojama liela rosība un mūsu priekšposte­ņiem tuvojas Tvālas karaspēka vienības.

Cēlāmies un ietērpāmies kaujai. Uzvilkām bruņukreklus, par kuriem pašreizējos apstākļos bijām gaužām pateicīgi Tvālam. Sers Henrijs šai lietai nodevās aizrautīgi un ietērpās kā īsts kukuāņu karavīrs.

— Kamēr esat Kukuāņu zemē, dariet tā, kā dara kukuaņi, — viņš piebilda, vilkdams pāri saviem platajiem pleciem spožo tē­rauda kreklu, kas tam piegulēja kā uzliets.

Bet ar to vien sers Henrijs neapmierinājās. Viņš bija palūdzis Infadūsu pagādāt pilnu kaujas ietērpu, un tagad piestiprināja pie kakla leoparda ādas apmetni, kādu valkāja augstākie virsnieki, galvā uzmauca apsēju ar melnu strausa spalvu pušķi, kas bija augstāko kara virspavēlnieku privilēģija, un apjozās ar krāšņu vidusjostu no baltām vēršu astēm. Sandales, kazu vilnas stulmi, smags kaujas cirvis ar degunradža raga rokturi, apaļš dzelzs vai­rogs, pārvilkts ar baltu vēršādu, un noteikumiem atbilstošs tollu jeb metamo nažu skaits papildināja viņa ekipējumu, kuram viņš tomēr vēl pievienoja savu revolveri. Apģērbs, protams, bija mežo­nīgs, bet jāsaka, ka manas acis nekad nebija redzējušas lieliskāku skatu kā tagad seru Henriju Kērtisu šai tērpā, kas vēl vairāk izcēla viņa vareno augumu. Kad pēc brītiņa ieradās Ignosi, tērpies tieši tāpat, es savā prātā nodomāju, ka pirmo reizi ieraugu tik lieliskus spēkavīrus. Nevar teikt, ka bruņukrekls tikpat labi būtu piestā­vējis Gudam un man. Kapteinis nekādi negribēja šķirties no savām biksēm, un jāatzīst, ka pazems, drukns džentlmenis ar monokli acī un vienu noskūtu vaigu, bruņukreklā, kas rūpīgi sabāzts diezgan stipri nonēsātās velveta biksēs, bez šaubām, rada vairāk graujošu nekā apbrīnojamu iespaidu. Par sevi varu teikt sekojošo: tā kā bru­ņukrekls man bija par lielu, es to uzvilku virs pārējā apģērba, un tāpēc tas augumam piegula visai lempīgi. Atteicos no biksēm, jo biju nolēmis iet kaujā kailiem stilbiem, un paliku vienos veldsku- nos, lai gadījumā, ja vajadzēs steigšus atkāpties, būtu vieglāk skriet. Šķēps un vairogs, kuru es nepavisam nepratu likt lietā, pāris tollu, revolveris un beidzot milzīgs spalvu pušķis, ko piestiprināju pie mednieka cepures, lai savu izskatu padarītu asinskārīgāku, pa­pildināja manu necilo ietērpu un ekipējumu. Protams, bez visa tā mums bija vēl šautenes. Bet, tā kā ar patronām bija ļoti knapi un šautenes uzbrukuma laikā nebija diezcik noderīgas, norīkojām, lai tās mums nestu kareivji.

Apbruņojušies karagājienam, steigšus iekodām un gājām palū­koties, kā veicas. Virsotnes līdzenumā bija kāds neliels brūnakmens pauguriņš, kas vienlaikus bija štābs un novērošanas punkts. Te sava «Pelēko» pulka vidū mēs atradām Infadūsu; šis pulks neap­šaubāmi bija labākais kukuāņu karaspēkā. Tas bija tas pats pulks, kuru mēs pirmoreiz redzējām pierobežas krālā. «Pelēko» pulks, kurā pašreiz bija trīs tūkstoši pieci simti vīru, bija rezervē, un karavīri pūlīšiem gulšņāja zālē, vērodami, kā Tvālas karaspēka garās kolonnas līdzīgi skudru virtenei rāpoja laukā no Lū. Likās, ka šīm kolonnām navgala. To bija trīs, un katrā bija vismaz vien­padsmit divpadsmit tūkstoš vīru.

Iznākušas no pilsētas, kolonnas izkārtojās kaujas ierindā. Tad viena kolonna pagriezās pa labi, otra — pa kreisi, bet trešā lēnām sāka virzīties uz mūsu pusi.

— A-ā! — Infadūss noteica. — Viņi taisās uzbrukt uzreiz no trim pusēm!

Sī bija visai nopietna ziņa: tā kā mūsu pozīcija uz kalna, kura apkārtmērs sasniedza vismaz pusotras jūdzes, bija izstiepta, vaja­dzēja pēc iespējas koncentrēt mūsu samērā mazos aizsargspekus. Bet mēs nevarējām pretiniekam diktēt, kā jāuzbrūk, tālab mums šajā situācijā bija jādara viss, kas stāvēja mūsu spēkos. Tāpēc mēs uz visiem pulkiem izsūtījām pavēles sagatavoties atsevišķu uzbru­kumu atvairīšanai.