Ķēniņa Zālamana raktuves

V nodala MūSU GĀJIENS PA TUKSNESI

Bijām nogalinājuši deviņus ziloņus, un, kamēr izgriezām ilkņus, pārvilkām tos nometnē un rūpīgi aprakām smiltīs zem milzīga koka, kas bija redzams no vairāku jūdžu attāluma visapkārt, pa­gāja divas dienas. Ziloņkauls bija lielisks — labāka es nebiju re­dzējis: ikviens ilknis vidēji svēra no četrdesmit līdz piecdesmit mārciņām. Milzīgā ziloņa ilkņi, kurš bija saplosījis nabaga Kivu, pēc mūsu aptuvenā aprēķina, svēra simt septiņdesmit mārciņu.

Kivu vai, pareizāk sakot, to, kas bija palicis no viņa, mēs ierakām skudrulāča alā, kapā ielikām līdz arī asegaju, ko aizstāvēties ceļā uz viņsauli.

Trešajā dienā devāmies ceļā, cerēdami, ka varēsim kādreiz at­griezties un izrakt noslēpto ziloņkaulu. Pēc ilga un nogurdinoša gājiena un daudziem piedzīvojumiem, kurus sīkāk pārstāstīt man te neatliek vietas, sasniedzām Sitandas krālu pie Lukangas upes — mūsu ceļojuma īsteno sākuma punktu.

Es ļoti labi atminos mūsu ierašanos šai vietā. Pa labi bija ciems ar izkaisītām iezemiešu būdām un dažas no akmens celtas lopu mītnes. Mazliet zemāk pie pašas upes bija redzami apstrādāti ze­mes gabaliņi, kur iezemieši izaudzēja savus trūcīgos labības krāju­mus. Aiz tiem viļņojās nepārredzamas veldas — augstas zāles pļa­vas, kur klejoja sīkāku dzīvnieku bari. Kreisajā pusē pletās tuk­snesis.

Likās, ka Sitandas krāls atrodas šī auglīgā apvidus pašā malā. Grūti pateikt, ar ko izskaidrojama tik negaidīti krasa augsnes maiņa. Taču tā bija acīm redzama.

Tieši lejpus mūsu nometnei urdzēja maza upīte. Tās pretējā krastā bija akmeņaina nogāze, tā pati, pa kuru pirms divdesmit gadiem es redzēju nabaga Silvestru rāpus atgriežamies pēc mēģi­nājuma aizkļūt līdz Zālamana raktuvēm. Aiz šīs nogāzes sākās tuksnesis, kur auga zemi dzeloņkrūmi.

Bija vakars, kad mēs beidzām ierīkot nometni. Milzīgā ugunīgā saules lode lēnām iegrima tuksnesī, lejot pāri visam nepārskatā­majam plašumam savus pēdējos mirdzošos daudzkrāsainos starus.

Atstājis Gudu par mūsu mazās nometnes iekārtošanas uzraugu, es uzaicināju seru Henriju pastaigāties. Uzkāpām pretējā nogāzē, lai no turienes pavērotu tuksnesi. Gaiss bija ļoti tīrs, un tālumā es varēju atšķirt lielā Suleimana kalna sniegoto virsotņu neskaid­ros zilganos apveidus.

— Paraugieties, — es ieteicos, — lūk, siena, kas apjož Zālamana raktuves. Dievs vien tik zina, vai mēs kādreiz tās sasniegsim.

— Tur jābūt manam brālim, un, ja viņš ir tur, lai notiek kas no­tikdams, es nokļūšu pie viņa, — teica sers Henrijs ar to mierīgo pārliecību, kas šim vīram bija tik ļoti raksturīga.

— Cerēsim, ka mums tas izdosies! — es atteicu un pagriezos, lai ietu atpakaļ uz nometni, kad pēkšņi pamanīju, ka nebijām vieni. Aiz mums, tāpat nopietnu seju vērdamies uz tālajiem kalniem, stā­vēja lielais zuluss Ambopa. Redzot, ka es skatos uz viņu, zuluss ierunājās, taču vērsās pie sera Henrija, kuram viņš jau bija pa­spējis pieķerties.

— Vai tā ir tā zeme, uz kurieni tu domā iet, Inkubu (šis vārds vietējo ļaužu valodā nozīmē «zilonis», un kaferi tā bija iesaukuši seru Henriju)? — Ambopa norādīja ar savu plato asegaju uz kalniem.

Es sašutis jautāju, ko gan viņš domā, tik familiāri uzrunājot savu kungu. Lai iezemieši savā starpā sauc mūs, kādos vārdos viņi tikai iedomājas, bet nav pieklājīgi, ka viņi savus pagāniskos vārdus lieto, uzrunājot balto cilvēku. Zuluss klusu iesmējās, un šie smiekli mani pagalam saniknoja.

— Kā tu zini, ka es neesmu līdzinieks tam inkosi, kuram kal­poju? Raugi, mans kungs ir karaļa dzimuma, tas redzams pēc viņa auguma un acīm, bet vai nevar būt, ka arī es esmu tāda dzimuma, jo vai es neesmu tikpat liels. Ai, Makumazān! Esi mana mēle un pastāsti manus vārdus Inkubu, manam kungam un vadonim, jo es gribu runāt ar viņu un ar tevi arī.

Biju dusmīgs uz Ambopu, jo neesmu pieradis, ka kaferi tā runā ar mani, taču viņš kaut kādā veidā mani ietekmēja. Bez tam gri­bēju uzzināt, kas viņam sakāms. Un tā es pārtulkoju viņa vārdus seram Henrijam, piebildis, ka, pēc manām domām, viņš ir bez­kauņa un viņa plātīšanās ir nedzirdēta.

— Jā, Ambopa, — apstiprināja sers Henrijs, — esmu nodomājis doties uz šo zemi.

— Tuksnesis ir plašs, un tanī nav ūdens, bet kalni ir augsti un klāti ar sniegu, un cilvēks nevar pateikt, kas atrodas aiz kalniem, kur savu paslēptuvi radusi saule. Kā tu aiziesi uz turieni, Inkubu, un kālab gan tu gribi to darīt?

Es pārtulkoju.

— Pasakiet viņam, — atbildēja sers Henrijs, — es iešu tālab, ka, pēc manām domām, cilvēks, kura dzīslās rit tās pašas asinis, kas manējās, proti, mans brālis, jau sen devies uz turieni, un es eju viņu meklēt.

— Tas ir tiesa, Inkubu. Ceļā es sastapu kādu vīru, un viņš man pastāstīja, ka pirms diviem gadiem baltais cilvēks devies tuksnesī to kalnu virzienā un viņam līdzi gājis kalps mednieks. Viņi no turienes nav atgriezušies.

—Kā tu zini, ka tas bija mans brālis? — vaicāja sers Henrijs.

— Es to nezinu. Bet, kad jautāju vīram, kāds izskatījās tas bal­tais cilvēks, viņš man teica, ka tam bijušas tavas acis un melna bārda. Viņš arī zināja stāstīt, ka mednieka vārds bijis Džims, ka viņš bijis bečuāņu mednieks un viņa augumu sedzis apģērbs.

— Nav nekādu šaubu par to! — es iesaucos. — Es labi pazinu Džimu.

Sers Henrijs piekrītoši pamāja.

— Es biju par to pārliecināts, — viņš noteica. — Ja Džordžs kaut ko ieņēmis galvā, tad parasti to arī izdarīs. Tāds viņš bija jau kopš bērnības. Ja viņš bija nolēmis iet pāri Suleimana kalniem, viņš ir tiem pārgājis, protams, ja vien ceļā nav atgadījies kaut kas ļauns. Un mums viņš jāmeklē viņpus kalniem.

Ambopa saprata angliski, lai arī reti runāja šai valodā.

— Tas ir tāls ceļš, Inkubu, — viņš piemetināja, un es pārtulkoju viņa vārdus.

— Jā, — atbildēja sers Henrijs, — tas ir tāls. Bet pasaulē nav tāda ceļa, kuru cilvēks nevarētu pārvarēt, ja viņš ko cieši nodo­mājis. Pasaulē nav nekā tāda, Ambopa, ko viņš nespētu izdarīt, nav tādu kalnu, kuros viņš nevarētu uzkāpt, un nav tādu tuksnešu, ko viņš nevarētu šķērsot, izņemot tādus kalnus un tuksnešus, ku­rus nevienam nav lemts zināt, ja vien viņu vada mīlestība un viņš riskē ar savu dzīvību, to augsti nevērtējot, gatavs mirt vai dzīvot, kā būs lēmis liktenis.

Es pārtulkoju.

— Tu teici varenus vārdus, mans tēvs! — atbildēja zuluss (es allaž tā mēdzu saukt Ambopu, lai gan viņš īsteni nebija zuluss), — vārdus, kādus īstam vīram klājas runāt. Tev ir taisnība, mans tēvs Inkubu. Klausies! Kas ir dzīve? Tā ir kā viegla pūka, kā zāles sēkla vēja varā. Dažureiz tā vairojas, lai tūlīt aizietu bojā, dažu- reiz aizlido debesīs. Bet, ja sēkla ir laba un smaga, tā kādu gabalu varbūt var doties uz priekšu pa savu izvēlēto ceļu. Ir labi iet savu ceļu un pacīnīties ar vēju. Cilvēkam ir jāmirst. Ļaunākajā gadījumā viņš var vienīgi nomirt mazliet ātrāk. Es iešu kopā ar tevi, mans tēvs, cauri tuksnesim un pāri kalniem, ja vien man nebūs lemts palikt ceļā!

Viņš apklusa, lai tūlīt atkal turpinātu dedzīgā daiļrunības uz­plūdā, kāds dažreiz pārņem zulusus un, par spīti pastāvīgiem un

nevajadzīgiem atkārtojumiem, manuprāt, liecina, ka šai ciltij piemīt poētisks talants un intelekts.

— Kas gan ir dzīve? Sakiet man, jūs, baltie cilvēki, kuri esat gudri un zināt pasaules noslēpumus un zvaigžņu pasaules noslē­pumus, jūs, kuriem ir zināms, kas atrodas aiz zvaigznēm un ap tām! Ai, baltie cilvēki, kuri raidāt vārdus no tāluma bez balss, atklājiet man mūsu dzīves noslēpumu: kur tā aiziet un no kurienes tā atnāk?

Jūs nevarat atbildēt, jo paši tā nezināt. Tad uzklausiet mani: es atbildēšu jums. No tumsas esam nākuši un tumsā aizejam. Kā vēt­ras dzīts putns naktī mēs izlidojam no Nekurienes. Vienu vienīgu mirkli mūsu spārni pamirdz ugunskura gaismā, un, rau! mēs atkal lidojam uz Nekurieni. Dzīve nav nekas, un dzīve ir viss. Tā ir tā roka, ar kuru atvairām nāvi. Tas ir spīgulis, kas mirgo nakts tumsā un no rīta izskatās melns. Tā ir vēršu elpas baltie tvaiki ziemā, tā ir tikko manāmā ēna, kas gulst pār zāli un izzūd, saulei rietot.

— Dīvains cilvēks jūs esat, Ambopa, — teica sers Henrijs, kad zuluss apklusa.

Ambopa iesmējās.

— Man liekas, ka mēs abi esam ļoti līdzīgi, Inkubu. Varbūt arī es meklēju brāli viņpus kalniem.

Aizdomu pilns pavēros viņā.

— Ko tu ar to gribi teikt? — es viņam jautāju. — Ko tu zini par šiem kalniem?

— Maz, pavisam maz. Stāsta, ka aiz tiem atrodas dīvaina zeme, brīnumu un burvību zeme, zeme ar drošsirdīgiem karavīriem, ar kokiem un upēm, ar sniegotiem kalniem un lielu, baltu ceļu. Es esmu dzirdējis par to. Bet vai ir kāda jēga runāt? Jau tumst. Kas dzīvo, lai redzētu, tie redzēs.

Es atkal bažīgi pavēros viņā. Sis cilvēks zināja pārāk daudz.

— Nebīsties manis, Makumazān, — Ambopa teica, sapratis manu skatienu. — Es neroku bedri, lai jūs iekristu. Neturu prātā ļau­numu. Ja mums kādreiz būs lemts pāriet pāri šiem kalniem, kuri atrodas aiz saules, es pateikšu visu, ko zinu. Bet šajos kalnos sēž Nāve. Esiet prātīgi un griezieties atpakaļ. Ejiet medīt ziloņus. Esmu runājis.

Un, nesakot vairs ne vārda, viņš atvadu sveicienam pacēla šķēpu un aizgāja uz nometni, kur pēc īsa brīža mēs redzējām viņu, tāpat kā pārējos kaferus, tīrām šauteni.

— Savāds cilvēks! — teica sers Henrijs.

— Vairāk nekā savāds, — es apstiprināju. — Viņa izturēšanās

man neiedveš uzticību. Viņš kaut ko zina, bet negrib to stāstīt. Es domāju, ka ar viņu nav vērts strīdēties. Mums priekšā ir neparasts ceļojums, un noslēpumainam zulusam tajā nav lielas nozīmes.

Nākošajā dienā gatavojāmies gājienam. Protams, nebija ko do­māt stiept pāri tuksnesim mūsu smagās ziloņu šautenes un citas mantas. Tāpēc, norēķinājušies ar nesējiem, mēs sarunājām ar kādu vecu iezemieti no tuvējā krāla, ka viņš parūpēsies par mūsu lietām, kamēr atgriezīsimies. Man nudien sāpēja sirds, ka jāatstāj tik lie­liski ieroči veca zagļa maigajā gādībā, jo iezemieša acis alkatīgi iekvēlojās, tos ieraugot vien. Bet es veicu dažus aizsardzības pa­sākumus.

Vispirms es pielādēju visas šautenes un paziņoju vecajam, ka tās tūlīt ies vaļā, ja viņš tām tikai piedursies. Viņš nekavējoties to izmēģināja ar manu divstobreni, un tik tiešām atskanēja šāviens. Lode trāpīja vienu no viņa vēršiem, kurus tieši tobrīd dzina mājā, bet pats viņš no šautenes atsitiena atkrita augšpēdus. Pamatīgās izbailēs vecais pierausās kājās un, nepavisam nebūdams ieprieci­nāts par vērša zaudēšanu, bija tik nekaunīgs, ka pieprasīja atlī­dzināt tā vērtību. Viņu vairs nekādi nevarēja pierunāt pielikt pirkstu ieročiem.

— Noslēp šos dzīvos sātanus šeit salmos, — viņš rūca, — lai ne­mētājas, citādi tie nositīs mūs visus.

Tad es pieteicu viņam, ka ar burvestībām atņemšu dzīvību viņam pašam un visiem viņa radiem, ja, mums atgriežoties, kāda no at­stātajām mantām būs pazudusi, bet, ja mēs nepārradīsimies un viņš iedrošināsies nozagt mūsu šautejies, mans rēgs vajās viņu dienu un nakti; es apvārdošu visus viņa lopus, un tie sāks trakot, un piens viņa govju tesmeņos saskābs, bet viņu pašu novedīšu tik­tāl, ka viņš vairs negribēs dzīvot. Apsolīju uzlaist viņam velnus, kas iesprostoti šautenēs, lai tie aprunātos ar viņu, kā viņš to būs pelnījis. Vārdu sakot, es liku viņam pietiekami skaidri saprast, kāds sods viņu sagaida. Un tad viņš nozvērējās, ka glabās mūsu lietas tā, it kā tās būtu viņa nelaiķa tēva gars. Sis māņticīgais ka- feru vecis bija liels nelietis.

Atbrīvojušies no liekajām mantām, atlasījām nesamo, ko mums pieciem — seram Henrijam, Gudam, man, Ambopam un hotentotam Vējaputnam — vajadzēja ņemt līdz ceļojumā.^Mantu jau tā bija maz, bet, lai kā mēs arī izmēģinājāmies, neiznāca mazāk par četr­desmit mārciņām uz vīru. Mēs paņēmām: trīs «Ekspress» sistēmas šautenes līdz ar divsimt patronam, divas Vinčestras sistēmas magazīnšautenes (Ambopam un Vēja­putnam), arī ar divsimt patronām,

trīs koltus un sešdesmit patronas,

piecas lauka blašķes, katru četras pintas [33] tilpumā,

piecas segas,

divdesmit piecas mārciņas biltonga — saulē kaltētas medījuma gaļas,

desmit mārciņas vislabāko kreļļu dāvanām, nelielu aptieciņu ar visnepieciešamākajām zālēm, ieskaitot unci [34] hinīna un pāris sīkāku ķirurģisku instrumentu,

nažus, dažus sīkumus, kā kompasu, sērkociņus, kabatas filtru', tabaku, mazu lāpstiņu, pudeli brendija un beidzot apģērbu, kas bija mums mugurā.

Tā bija visa mūsu bagāža, tādam riskantam pasākumam patie­šām neliela, bet mēs neuzdrošinājāmies ņemt vairāk. Tas jau tāpat bija vairāk nekā pietiekami uz cilvēka, jo iet pa svelošu tuksnesi un stiept līdz smagu kravu nav viegli: tādās reizēs nozīme ir kat­rai liekai uncei. Par spīti visām pūlēm, mēs bagāžu nekādi neva­rējām samazināt. Ņēmām līdz tikai pašu nepieciešamāko.

Ar lielām grūtībām un apsolot katram pa labam medību duncim, es pierunāju trīs nožēlojamus iezemiešus, ciema iemītniekus, nākt mums līdz divdesmit jūdzes — tas bija mūsu ceļojuma pirmais posms — un katram nest lielu izdobtu ķirbi, kurā ielējām pa galo- nam [35] ūdens. Cerēju papildināt mūsu ūdens rezerves pēc pirmā nakts pārgājiena, jo nolēmām uzsākt ceļojumu naktī, kad bija vēss. Iezemiešiem es pateicu, ka dodamies strausu medībās, kuri lieliem bariem klīda tuksnesī. Viņi kaut ko gvelza, raustīja plecus, cenzdamies mums iegalvot, ka esam jukuši un neizbēgami nobeigsi­mies no slāpēm, un tas, starp citu, patiesi bija ļoti ticams. Bet, tā kā iezemieši par varītēm gribēja dabūt nažus, kas šeit bija gandrīz neredzēts dārgums, viņi bija ar mieru nākt mums līdz pirmās div­desmit jūdzes, acīmredzot nodomājuši, ka tā galu galā nav viņu darīšana, vai mēs no slāpēm atstiepsim kājas.

Visu nākošo dienu to tik vien darījām, kā gulējām un pūtāmies. Saulei rietot, kārtīgi paēduši svaigu vērša gaļu, padzērām tēju, pie tam Guds skumīgi piebilda, ka diezin kad mēs dzersim to nā­košo reizi. Tad, pabeiguši pēdējos priekšdarbus, atkal apgūlāmies un sākām gaidīt uzlecam mēnesi. Beidzot ap pulksten deviņiem tas parādījās visā savā rāmajā krāšņumā, pārplūdinādams mežonīgo zemi ar sudrabainu gaismu un liedams dīvainu mirgu pār milzīgi plašo tuksnesi, kas bija tikpat svētsvinīgi kluss un cilvēkam tik tāls kā zvaigznēm nobārstītā debesu velve virs mums.

Piecēlāmies un dažās minūtēs bijām gatavi gājēji, taču vēl maz­liet vilcinājāmies, kā jau cilvēks aizvien mēdz darīt, iekams sper izšķirīgu soli. Mēs — trīs baltie — stāvējām savrup, Ambopa ar šauteni plecos un asegaju rokā dažus soļus mums priekšā; viņš cieši raudzījās tuksneša tālē; trīs nolīgtie iezemieši ar ķirbju pude­lēm rokās un Vējaputns bija saspiedušies pulciņā aizmugurē.

— Džentlmeņi, — pēc maza klusuma brīža iesāka sers Henrijs savā dziļajā, zemajā balsī, — mēs sākam tik neparastu ceļojumu, kādu vien cilvēks šai pasaulē var veikt. Maz cerību, ka tas beig­sies laimīgi. Bet mēs esam trīs vīri un, lai kas ar mums notiktu, aizstāvēsim cits citu līdz pēdējam elpas vilcienam. Un tagad, iekams dodamies ceļā, vienosimies īsā lūgšanā Visuvarenajam, kas vada cilvēku likteņus un kopš pirmās dienas lēmis mūsu gaitas, lūgsim, lai viņš vadītu mūsu soļus pēc sava prāta.

Viņš noņēma platmali un uz mirkli aizklāja seju ar rokām. Mēs ar Gudu sekojām viņa piemēram.

Neteikšu, ka es būtu no lielajiem dievlūdzējiem, tāpat kā prāvais vairums mednieku. Man liekas, ka sers Henrijs dvēseles dziļumos ir ļoti reliģiozs cilvēks, lai arī man vairs negadījās no viņa dzirdēt šādas runas, izņemot vēl vienu vienīgu reizi. Arī Guds ir visar dievbijīgs, taču labprāt mīl lādēties. Lai nu tas būtu kā būdams, es nedomāju, ka kādreiz, izņemot vēl kādu gadījumu, būtu tik kaisli lūdzies, kā tajā brīdī. Pēc lūgšanas man kļuva vieglāk ap sirdi. Mūsu nākotne bija tumsā tīta, taču, manuprāt, viss nezināmais un briesmīgais allaž tuvina cilvēku viņa radītājam.

— Nu, — sacīja sers Henrijs, — ejam.

Un mēs uzsākām savu gājienu.

Bez tālumā redzamajiem kalniem un Zozē da Silvestras kartes, ko pirms trīssimt gadiem uz audekla skrandas bija zīmējis pusne- prātīgs mirstošs sirmgalvis un kas tātad nebija diezko vērta, mums nebija citu ceļa rādītāju. Un tomēr ar šo audekla gabaliņu saistījās mūsu vienīgās cerības uz panākumiem. Ja mums neizdosies atrast to netīrā ūdens bedri, kas, spriežot pēc vecā portugālieša kartes, atradās tuksneša vidū, tas ir, sešdesmit jūdzes no ceļojuma sākuma punkta un tikpat tālu no kalniem, mūs droši vien gaidīja mokpilna nāve no slāpēm. Pēc manām domām, nebija gandrīz nekādu iz­redžu atrast šo ūdeni milzīgajā smilšu jūrā un dzeloņkrūmu bie­zokņos. Pat ja pieņemtu, ka da Silvestra ūdens atrašanās vietu norādījis pareizi, vai tad pa šiem trīssimt gadiem zem tuksneša dedzinošas saules tas nevareja izžūt? Vai tad zvēri to nevareja aiz- bradāt? Un beidzot vai to nav piepildījušas smiltis?

Klusu kā ēnas mēs soļojām uz priekšu melnajā naktī, kājām grimstot dziļajās smiltīs. Dzeloņkrūmi skrāpēja mums kājas un traucēja iet. Smiltis iekļuva mūsu veldskunos un Guda medību zā­bakos, tā ka ik pēc dažām jūdzēm vajadzēja apstāties un izkratīt apavus. Lai gan elpot bija smagi un gaiss likās gluži biezs, mēs diezgan ātri virzījāmies uz priekšu, jo nakts vēsums patīkami vel­dzēja. Tuksneša klusums un vientulība bija nomācoša. Guds to juta un pēkšņi sāka svilpot «Meiteni, kuru es atstāju mājā», taču šis motīvs bezgalīgajos plašumos skanēja sērīgi, un viņš ap­klusa.

Drīz mums atgadījās jocīgs piedzīvojums, kas sākumā mūs stipri nobiedēja, bet pēc tam uzjautrināja. Guds, kompasu rokās, ar kuru tas kā jau jūrnieks, bez šaubām, prata lieliski apieties, gāja pa priekšu, bet mēs rindā bridām aiz viņa. Pēkšņi kapteinis skaļi iekliedzās un pazuda. Nākošajā mirklī mums apkārt atskanēja neizprotamu skaņu jūklis, krākšana, vaidi un steidzīgi bēgošu kāju trakā dipoņa. Vājajā gaismā mēs sacelto smilšu virpuļos ar pūlēm saskatījām kādu skrejošu būtņu neskaidrus apveidus.

Iezemieši, nosvieduši savus nesamos, taisījās dot kājām vaļu, taču, atcerējušies, ka nav, kur bēgt, nokrita zemē un sāka vaima­nāt, ka tas esot pats nelabais. Mēs ar seru Henriju pārsteigti ap­stājāmies, taču pārsteigums nekļuva mazāks, kad pamanījām Gudu nesamies cik jaudas kalnu virzienā. Likās, ka kapteinis, mežonīgi kliegdams, sēž zirga mugurā. Pēkšņi viņš pašāva gaisā rokas un mēs dzirdējām viņu ar dobju būkšķi noveļamies zemē.

Tad es sapratu, kas noticis: tumsā bijām uzdūrušies gulošu kvagu* pulkam, un Guds bija nejauši uzkritis kādam dzīvniekam mugurā; dzīvnieks izbailēs bija pielēcis kājās un aizjoņojis līdz ar jājēju. Es uzsaucu saviem ceļabiedriem, ka nekas ļauns nav noticis, un metos pie Guda, bīdamies, ka viņš varētu būt ievainots. Sev par lielu atvieglinājumu, atradu viņu sēžam smiltīs, joprojām ar monokli acī, pamatīgi sakratītu un izbijušos, taču sveiku un veselu.

Tālāk turpinājām ceļu bez jebkādiem nepatīkamiem starpgadīju­miem. Apmēram vienos naktī apstājāmies, iedzērām nedaudz ūdens, pavisam nedaudz, jo ūdens bija mums dārga manta, un, pusstundu atpūtušies, devāmies tālāk.

Mēs bridām un bridām, līdz beidzot austrumi sāka sārtoties kā jaunas meitenes vaigs. Tad atplaiksnīja bāldzeltenas gaismas mai­gās strēles, kas drīz pārvērtās zeltainos staros, ar kuriem tuksnesī ieslīdēja rītausma. Zvaigznes pamazām nobālēja, līdz beidzot iz­zuda. Zeltainais mēness kļuva blāvs, un kalnu grēdas tā slimīgi bā­lajā vaigā iezīmējās kā kauli mirēja sejā. Spilgtas gaismas stari, līdzīgi šķēpiem, iezaigojās kaut kur ļoti tālu un apmirdzēja bez­galīgo tuksnesi, pārdurot un aizdedzinot miglas plīvurus, līdz viss tuksnesis ietērpās virmojošā zeltā. Diena bija sākusies.

Tomēr mēs neapstājāmies, lai gan mums tobrīd par varītēm gri­bējās atpūsties; zinājām, ka, saulei kāpjot augstāk, iestāsies tāds karstums, ka turpināt ceļu būs gandrīz neiespējami. Beidzot ap­mēram ap sešiem tālumā pamanījām nelielu klinšu grēdu, kas pa­cēlās līdzenuma vidū. Nogurumā tikko vilkdami kājas, klunkurējām tās virzienā. Par laimi, atradām pārkārušos klints radzi. Zem ra­dzes bija līdzenas smiltis, un tā deva labu patvērumu no svelmes. Palīdām zem radzes, iedzērām mazliet ūdens, noēdām pa gabali­ņam biltonga un tūlīt aizmigām dziļā miegā.

Pamodāmies trijos pēc pusdienas. Mūsu trīs nesēji jau gatavojās atpakaļceļam. Viņiem bija diezgan no tuksneša, un pat visas pa­saules naži nepiespiestu viņus iet tālāk. Ar baudu izdzērām ūdeni, kas vēl bija palicis blašķēs, un, no jauna piepildījuši tās no nesēju ķirbju pudelēm, vērojām, kā viņi uzsāka divdesmit jūdžu garo ceļu mājup.

Pusē piecos arī mēs devāmies tālāk. Jutāmies vientuļi un pa­mesti. Cik tālu sniedzās skatiens, visā smilšainajā klajumā ne­bija manāma neviena dzīva radība, ja neskaita dažus strausus. Acīmredzot zvēriem te bija pārāk sauss, un, izņemot vienu vai divas indīgās kobras, neredzējām nevienu rāpuli. Taču viens kukainis, proti, parastā istabas muša, mūs pavadīja pastāvīgi. Mušas lidoja «ne pa vienai, bet pulku pulkiem», kā tas laikam teikts kaut kur Vecajā derībā. Istabas muša patiesi ir neparasts kukainis. Lai kur arī jūs ietu, visur atradīsiet to priekšā, un tā tas ir bijis allaž: Reiz es redzēju šo kukaini dzintara gabalā, kuram, kā man tika stāstīts, bija ne mazāk par piecsimt tūkstošiem gadu, un muša dzintara izskatījās tieši tāpat, kā tās pēctece šodien. Es gandrīz vai nešau­bos, ka tad, kad zemes virsū pēdējais cilvēks gulēs uz nāves gul­tas, muša — protams, ja tas iekritīs vasarā — dīks un riņķos ap to un gaidīs izdevīgu brīdi, lai apmestos tam uz deguna.

Saulei rietot, apstājāmies un sākām gaidīt uzlēcam mēnesi. Des­mitos tas parādījās pie debess, skaists ifts gauss, kā vienmēr, un mēs atkal vilkāmies tālāk, atpūtušies tikai reizi apmēram ap diviem naktī. Bridām visu nakti bez apstājas, līdz uzausa ilgi gaidītā saule un pārtrauca mūsu grūto gājienu. Iedzēruši dažus malkus ūdens, galīgi novārguši, mēs nogāzāmies smiltīs un drīz vien aiz- migam. Atstāt kādu sardzē nebija ne mazākās vajadzības, jo šajā bezgalīgajā neapdzīvotajā līdzenumā nebija nevienas dzīvas dvē­seles, no kā būtu jābaidās. Mūsu vienīgie ienaidnieki bija svelme, slāpes un" mušas. Bet es drīzāk būtu ar mieru stāties pretī briesmām, kas man draudētu no cilvēka vai plēsīga zvēra, nekā ielaisties da­rīšanās ar šo briesmīgo trijotni. Diemžēl šoreiz mums nepalaimējās noslepties no saules svelmes kādas viesmīlīgas klints paēnā. Un tā pulksten septiņos pamodāmies no neizturama karstuma ar tādu sajūtu, it kā līdzīgi bifštekam tiktu turēti virs kvēlojošām oglēm. Saule vārda visīstākajā nozīmē bija mūs izcepinājusi. Likās, ka tās svelošie stari izsūkuši mums visas asinis no dzīslām. Apsēdāmies un elsām.

— Projām! — es saucu, gurdi atgaiņādams mušu mākoni, kas •dzīvespriecīgi dūca man virs galvas. Tās nejuta karstuma.

— Goda vārds … — noteica sers Henrijs.

— Jā, ir karsti! — piekrita Guds.

Karstums patiesi nebija izturams, un nebija kur patverties no šīs pekles. Kur vien metām acis, neredzējām ne akmeni, ne koku, itin nekā, tikai nebeidzamu spilgtu gaismu; tā apžilbināja acis, jo karstais gaiss virmoja virs tuksneša kā virs nokaitētas plīts.

— Ko iesākt? — ievaicājās sers Henrijs. — Ilgi mēs to neiz­turēsim.

Bezpalīdzīgi vērāmies cits citā.

— Zināt ko? — Guds teica. — Jāizrok bedre, jāierāpjas tur iekšā un jāapsedzas ar dzeloņkrūmiem.

Ierosinājums nelikās sevišķi daudzsološs, tomēr tas bija labāk nekā nekas. Ķērāmies tūdaļ pie darba un, liekot lietā rokas un lāpstiņu, kuru bijām paķēruši līdz, pēc stundas mums izdevās iz­rakt apmēram desmit pēdas garu, divpadsmit pēdas platu un divas pēdas dziļu bedri. Pēc tam ar mednieku nažiem sagriezām zemos krūmus, ielīdām bedrē un apsedzāmies ar tiem. Vienīgi Vējaputns nesekoja mūsu piemēram, jo viņš kā jau hotentots bija pieradis pie svelmes.

Sis patvērums mazliet pasargāja mūs no dedzinošajiem saules stariem. Bet karstumu, kāds bija šajā pašu raktajā kapā, ir vieglāk iedomāties nekā aprakstīt. Droši vien Melnā ala Kalkutā ir nieks pret mūsu bedri. Man līdz šim vēl nav skaidrs, kā mēs pārdzīvojām to dienu. Gulējām, elsdami un laiku pa laikam samitrinādami lū­pas ar ūdeni no mūsu trūcīgā krājuma. Ja mēs ļautu sev vaļu, ūdens tiktu izdzerts pirmajās divās stundās, taču bijām spiesti ievērot visstingrāko taupību, jo pārāk labi sapratām, ka bez ūdens mēs drīz vien aiziesim bojā nožēlojamā nāvē.

Taču viss reiz beidzas — ja vien cilvēks nodzīvo tik ilgi, lai šīs beigas piedzīvotu, — un arī šī briesmīgā diena sāka sliekties uz vakarpusi. Ap pulksten trim pēc pusdienas mēs nolēmām, ka ciest šīs mokas vairs nav iespējams. Labāk nomirt ejot, nekā ļaut sevi lēnām pieveikt slāpēm un karstumam šai pretīgajā bedrē. Pa­dzēruši dažus malkus no mūsu ātri sarūkošā ūdens krājuma, kas bija sasilis līdz cilvēka asiņu temperatūrai, mēs klumburojām tālāk,.

Bijām pa tuksnesi nogājuši jau apmēram piecdesmit jūdzes. Vecā da Silvestras kartē tuksnesis atzīmēts kā 40 ljē [36] plats, un «netīrā ūdens iedobe» ir novietota apmēram tā vidū. Četrdesmit ljē līdzinās simt divdesmit jūdzēm, tātad mums vajadzēja atrasties augstākais divpadsmit vai piecpadsmit jūdzes no ūdens, ja tāds patiesi kaut kur atrodams.

Visu pēcpusdienu mēs, tikko vilkdami kājas, lēnām un ar mokām kustējāmies uz priekšu, stundā noejot ne vairāk kā pusotras jūdzes. Kad saule bija norietējusi, atkal apstājāmies, lai sagaidītu uzlēcam mēnesi; iedzērām pāris malku ūdens, un mums izdevās iesnausties.

Pirms apgulšanās Ambopa norādīja mums uz nelielu pauguru,, kura apveidi neskaidri izcēlās uz smilšainā līdzenuma gludās vir­smas, apmēram astoņas jūdzes no mūsu apmešanās vietas. No, tālienes tas izskatījās pēc skudru pūžņa, un aizmigdams es vēl. domāju, kas tas gan varētu būt.

Līdz ar mēness parādīšanos mēs, galīgi novārguši no svelošā karstuma un mokošajām slāpēm, turpinājām ceļu. Kas nav izjutis šīs mokas pats, tas nevar iedomāties, ko todien izcietām. Mēs jau vairs negājām, bet streipuļojām, laiku pa laikam bezspēkā kriz­dami un turpat vai ik stundu apstādamies, lai atvilktu elpu. Mums. nebija spēka pat sarunāties. Guds līdz šim visu laiku bija pļāpājis un jokojies, jo viņš ir ļoti jautrs puisis, bet arī viņa jautrība kaut kur bija pagaisusi.

Beidzot ap diviem naktī, galīgi paguruši gan miesīgi, gan garīgi, sasniedzām dīvainā mazā smilšu paugura pakāji, kas no pirmā acu, uzmetiena mums tiešām atgādināja milzīgu skudru pūzni; tas bija apmēram simt pēdu augsts un aizņēma gandrīz vai vienu mor- genu [37] (divus akrus) lielu platību.

Seit mēs apstājāmies un, neizturamu slāpju mocīti, izdzērām līdz pēdējam pilienam visu palikušo ūdeni. Iznāca pa puspintai uz cil­vēka, lai gan ikviens no mums varētu izdzert pa veselam galonam.

Tad mēs atkal apgūlāmies. Es jau laidos miegā, kad izdzirdu, ka Ambopa pie sevis ierunājās zulusu valodā:

— Ja rīt neatradīsim ūdeni, mēs visi būsim miruši, iekams būs uzlēcis mēness.

Par spīti karstumam, es nodrebinājos. Nevar sacīt, ka drīzas iz­redzes uz tik šausmīgu nāvi būtu patīkamas, bet pat domas par to mani nekavēja aizmigt.