Ķēniņa Zālamana raktuves

mana kalniem un pēkšņi sastopu tuksnesi, kur tu tupi kā vecs maitasputns.

— Gandrīz pirms diviem gadiem es mēģināju pāriet pāri Zāla­mana kalniem, — skanēja atbilde, teikta tāda cilvēka nedrošajā balsī, kam pēdējā laikā bijis maz izdevības runāt dzimtajā va­lodā, — bet, kad nokļuvu šeit, man uz kājas uzkrita liels akmens un sadragāja kaulu. Tālab es nevarēju ne turpināt ceļu, ne arī griezties atpakaļ.

Tad pienācu es.

— Sveicināts, mister Nevil! — es teicu. — Vai atceraties mani?

— Ak dievs! — viņš izsaucās. — Vai patiesi tas ir Kvotermeins? Kā! Un Guds arī šeit? Turiet mani, draugi, — man atkal noreiba galva … Cik tas viss ir dīvaini… Kas tā ir par laimi, vēl jo vairak tad, kad cilvēks jau beidzis cerēt!

Vakarā pie ugunskura Džordžs Kērtiss pastāstīja mums savu stāstu, kurš bija gandrīz tikpat bagāts notikumiem kā mūsējais, īsuma tas bija šads.

Pirms nepilniem diviem gadiem viņš bija atstājis Sitandas kralu, lai mēģinātu sasniegt kalnus. Par zīmīti, ko tiku nosūtījis ar Džimu, viņš līdz šai dienai nekā nebija dzirdējis, jo cienīja-

mais Džims bija to nozaudējis. Tāpēc, ņemdams vērā ziņas, ko bija ievācis no iezemiešiem, viņš gāja nevis Sābas ķēniņienes kalnu virzienā, bet gan uz to kāpņveidīgo nogāzi, pa kuru mēs tikko bijām atnākuši. Tas, protams, bija labāks ceļš nekā tas, kas bija atzīmēts vecā da Silvestras kartē. Tuksnesī viņam ar Džimu klā­jās ļoti grūti, taču galu galā viņi sasniedza šo oāzi, kur Džordžu Kērtisu piemeklēja liela nelaime. Atnākšanas dienā viņš sēdējis strauta malā, bet Džims stāvējis augstajā klinšainajā krastā tieši virs viņa un ņēmis no savvaļas bišu ligzdām medu (šādas bites, bez dzeloņa, sastopamas tuksnesī). Rāpdamies pa klintīm, viņš izkustinājis lielu akmeni, kas nogāzies un briesmīgi savainojis Džordža Kērtisa labo kāju. No tā laika viņš sācis tik stipri klibot, ka nav spējis nekur aiziet un nolēmis labāk palikt un no­mirt oāzē nekā droši iet bojā tuksnesī.

Pārtikas trūkumu viņi nav izjutuši, jo viņiem bijuši lieli pat­ronu krājumi, bet uz oāzi, īpaši nakts stundās, pulkiem nākuši dzert dzīvnieki. Viņi šāvuši tos vai arī ķēruši lamatās, gaļu ap­ēduši, bet ādas, kad viņu drānas bija novalkājušās, izmantojuši par apģērbu.

— Tādā veidā, — Džordžs Kērtiss nobeidza savu stāstu, — mēs dzīvojam šeit gandrīz vai divus gadus kā otrs Robinsons Krūzo ar savu Piektdieni, veltīgi cerēdami, ka pēkšņi oāzē ieklīdīs kādi iezemieši un palīdzēs mums izkļūt no šejienes. Bet neviens nenāca. Beidzot vakar vakarā mēs ar Džimu nolēmām, ka viņš atstās mani un mēģinās sasniegt Sitandas krālu, lai atvestu palīgus. Rīt viņam vajadzēja doties projām, lai gan man bija maz cerību, ka redzēšu viņu atgriežamies. Bet tagad tu — no visiem cilvēkiem pasaulē tieši tu, kurš, kā es domāju, sen mani aizmirsis un vienā mierā dzīvo vecajā Anglijā, negaidot parādies un atrodi mani tur, kur vismazāk cerēji atrast. Tas ir pats dīvainākais notikums, kādu man jebkad nācies dzirdēt, un arī pats laimīgākais!

Tad sers Henrijs savukārt pastāstīja brālim mūsu piedzīvojumu galvenās epizodes, un, tā tērzēdami, mēs nosēdējām līdz vēlai naktij.

— Nudien labi, — Džordžs Kērtiss sacīja, kad es viņam parādīju dažus dimantus, — jūs vismaz kaut ko esat atraduši par savām pūlēm, ja neskaita manu nevērtīgo personu.

Sers Henrijs iesmējās.

— Akmeņi pieder Kvotermeinam un Gudam. Līgumā bija pare­dzēts, ka viņi dalīs savā starpā visu guvumu, kāds mums ceļā varētu gadīties.

Sī piezīme lika man padomāt. Aprunājies ar Gudu, es pateicu seram Henrijam, ka mēs abi lūdzam viņu ņemt trešo daļu dimantu, bet, ja viņš to negribētu, tad viņa daļa pārietu Džordža Kērtisa rīcībā, — viņam šo dārgumu dēļ īsteni nācies ciest pat vairāk nekā mums. Ar lielām pūlēm mēs pierunājām viņu piekrist šim priekš­likumam, bet Džordžs Kērtiss par mūsu lēmumu uzzināja daudz vēlāk.

* *

*

Ar to tad es domāju beigt šo stāstu. Mūsu atpakaļceļš caur tuk­snesi uz Sitandas krālu bija ārkārtīgi grūts, it īpaši tāpēc, ka mums vajadzēja balstīt Džordžu Kērtisu, jo viņa labā kāja bija stipri sa­vainota un no tās laiku pa laikam iznāca sadragātā kaula šķembas. Bet tā vai citādi mēs tuksnesi pievarējām, un stāstīt visus šī ceļo­juma sīkumus nozīmētu atkārtot daudz ko no tā, kas mums bija jāpārdzīvo iepriekšējo reizi.

Sešus mēnešus pēc mūsu atgriešanās Sitandas krālā, kur mēs atradām šautenes un pārējās atstātās mantības neskartas, lai gan vecais blēdis, kuram tās bijām uzticējuši, bija ļoti sarūgtināts par to, ka bijām palikuši dzīvi un atnākuši tām pakaļ, mēs visi sveiki un veseli vēlreiz sapulcējāmies manā mazajā namiņā Bīrijē, Dērbanas tuvumā, kur es pašreiz rakstu šīs rindas un kur es at­sveicinājos no tiem, kas bija kopā ar mani šajā visneparastākajā ceļojumā, kāds man visā garajā un piedzīvojumiem bagātajā dzīvē jebkad bijis veicams.

Tikko biju uzrakstījis pēdējo vārdu, kad ieraudzīju kaferu, kas nāca no pasta pa manu apelsīnkoku aleju ar vēstuli iešķeltā nūjā. Sī vēstule bija no sera Henrija, un tālab ka tā runā pati par sevi, es citēju to šeit nesaīsinātu.

Breiliholla, Jorkšīra.

Dārgais Kvotermein!

Ar vienu no pēdējiem pasta tvaikoņiem aizsūtīju Jums dažas rindas, lai pastāstītu, ka mēs trīs — Džordžs, Guds un es — laimīgi sasniedzām Angliju. Izkāpām krastā Sauthemptonā un nekavējoties devāmies uz pilsētu. Jums vajadzēja redzēt, cik švītīgs mūsu Guds staigāja jau nā­košajā dienā! Lieliski noskuvies, vizītsvārkos, kas piegulēja viņam kā cimds delnai, tikko pirktu monokli acī utt., utt. Gājām ar viņu pa parku, kur satikām dažus paziņas, un es

tūlīt pat pastāstīju tiem notikumu ar viņa «daiļajām, balta­jām kājām».

Guds ir saniknots, vēl jo vairāk tāpēc, ka kāds visai indīgs cilvēks dzirdēto nodrukāja vienā no augstākās sa­biedrības avīzēm.

Bet tagad pie lietas. Lai uzzinātu dimantu vērtību, mēs ar Gudu, kā jau vienojāmies, griezāmies pie Strītera juvelierfirmas, un es vienkārši baidos sacīt Jums, cik ļoti aug­stu tie novērtēti. Novērtējums ir zināmā mērā aptuvens, jo viņi teicās nezinām gadījumu, ka jebkad tirgū būtu bijuši tādā daudzumā šādi akmeņi. Izrādās, ka, izņemot vienu vai divus no pašiem lielākajiem, akmeņi ir visdzidrākā mir­dzuma un jebkurā nozīmē līdzvērtīgi vislabākajiem Brazī­lijas dārgakmeņiem, Es pajautāju, vai firma tos pirks; tad viņi paskaidroja, ka šāds pirkums viņiem nav pa spēkam, un ieteica pārdot akmeņus pa daļām, lai nepārplūdinātu ar tiem tirgu. Un tomēr viņi piedāvā simt astoņdesmit tūkstoš mārciņu sterliņu par visai nelielu daļu dārgakmeņu.

Jums jāatbrauc uz Angliju, Kvotermein, un pašiem jāpa­rūpējas par to, vēl jo vairāk tāpēc, ka Jūs joprojām pastā­vat pie sava, proti, ka trešā daļa dimantu, kuri nepieder man, ar devīgu roku tiktu dāvināta manam brālim.

Bet ar Gudu nav vairs īsti labi; gandrīz vai viss viņa laiks paiet, skujoties un veicot citus pasākumus, kas saistīti ar ārišķīgu sava ķermeņa izdaiļošanu. Un tomēr man lie­kas, ka viņš vēl joprojām jūtas nelaimīgs Fulatas dēļ. Viņš man teica, ka pēc atgriešanās mājās neesot redzējis ne­vienu sievieti, kas būtu līdzvērtīga Fulatai gan pēc daiļā auguma, gan arī pēc maigās sejas izteiksmes.

Es vēlos, lai Jūs atgrieztos dzimtenē, mans dārgais, ve­cais draugs, un nopirktu sev māju manā tuvumā. Jūs savā dzīvē esat diezgan pūlējušies, un tagad Jums ir daudz nau­das, bet man kaimiņos ir pārdodams īpašums, kas Jums būtu tieši piemērots. Lūdzu, brauciet, un, jo ātrāk, jo la­bāk! Grāmatu par mūsu piedzīvojumiem Jūs varat pabeigt uz kuģa. Mēs atteicāmies stāstīt savus piedzīvojumus, ka­mēr Jūs to nebūsiet uzrakstījuši, jo baidāmies, ka mums neticēs. Ja dosieties ceļā pēc šīs vēstules saņemšanas, Jūs iebrauksiet uz ziemassvētkiem, un es jau iepriekš lūdzu Jūs apmesties pie manis. Ap to laiku ieradīsies Guds un Džordžs un, starp citu, Jūsu dēls Harijs (tas tāpēc, lai ietekmētu Jūsu lēmumu par braukšanu!). Viņš jau bija atbraucis pie manis uz kadu nedēļu, lai pamedītu, un man viņš patīk. Jusu Harijs ir ārkārtīgi aukstasinīgs jauns cil­vēks: medību laikā viņš sašāva man kāju, pats izgrieza skrotis un pēc tam piezīmēja, cik izdevīgi ir, ja mednieku vidū allaž atrodas medicīnas students.

Uz redzi, veco zēn! Es nevaru teikt nekā vairāk, bet es zinu, ka Jūs atbrauksiet, kaut vai tādēļ, lai iepriecinātu savu patieso draugu

Henriju Ķērtisu.

P. S. Milzīgā ziloņa ilkņi, kurš saplosīja nabaga Kivu, ir piekārti manā vestibilā virs tā bifeļa ragū pāra, ko jūs man uzdāvājāt, un izskatās lieliski, bet cirvis, ar kuru es nocirtu galvu Tvālam, karājas virs mana rakstāmgalda. Zēl, ka mums neizdevās atvest bruņukreklus.

H. Ķ.

Šodien ir otrdiena. Piektdien atiet tvaikonis, un es patiesi do­māju, ka jāizmanto Kērtisa ielūgums un jādodas ar šo kuģi uz Angliju, kaut vai tādēļ, lai redzētos ar savu dēlu Hariju un parūpē­tos par šī stāsta nodrukāšanu, jo šo darbu man negribētos uzticēt nevienam citam.

SATURS

ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES……………………… 5

Ievadījumam ………………………………………………… 7

I nodaļa. Es satieku seru Henriju Kērtisu … 9

II nodaļa. Leģenda par ķēniņa Zālamana raktuvēm . 17

III nodaļa. Ambopa kļūst par mūsu kalpotāju … 27

IV nodaļa. Ziloņu medības……………………………. 38

V nodaļa. Mūsu gājiens pa tuksnesi………………… 47

VI nodaļa. Ūdens! Odens!…………………………….. 58

VII nodaļa. Zālamana ceļš………………………………….. 68

VIII nodaļa. Mēs ienākam Kukuāņu zemē …. 84

IX nodaļa. Tvāla — kukuāņu valdnieks …. 91

X nodaļa. Burvju medības……………………………. 102

XI nodaļa. Mēs dodam zīmi…………………………… 114

XII nodaļa. Pirms kaujas………………………………….. 128

XIII nodaļa. Uzbrukums…………………………………… 136

XIV nodaļa. «Pelēko» pēdējā pozīcija…………………… 143

XV nodaļa. Guds saslimst………………………………… 159

XVI noda|a. Nāves mājoklis………………………………. 167

XVII nodaļa. Zālamana dārgumu glabātava …. 178

XVIII nodaļa. Mēs zaudējam cerību…………………….. 188

XIX nodaļa. Paliec sveiks, Ignosi……………………….. 197

XX nodaļa. Atrastsl………………………………………… 204