Ķēniņa Zālamana raktuves

XIV noda[a «PELĒKO» PĒDĒJĀ POZĪCIJA

Pulki, kas bija paredzēti apiešanas manevram spārnos, klusu aizsoļoja projām, piesardzīgi turoties pakalna aizsegā, lai pār­vietošanās paliktu slēpta Tvālas izlūku vērīgajiem skatieniem.

Pusstunda vai mazliet vairāk laika bija dots starp karaspēka «ragu» jeb spārnu izvēršanos un mirkli, kad drīkstēja uzsākt kādu kustību «Pelēkie» un to atbalstītājs pulks, tā dēvētie «Bifeļi». Sis bija karaspēka mugurkauls, kam bija lemts izturēt ienaidnieka galveno triecienu.

Abi šie pulki bija gandrīz pavisam svaigi un spēka pilni. «Pe­lēkie» rīta kaujā bija atradušies rezervē un zaudējuši vienīgi ne­daudz vīru, padzenot to uzbrūkošo ienaidnieku daļu, kam bija iz­devies pārraut mūsu aizsardzības līniju, proti, kad devos kopā ar «Pelēkajiem» pretuzbrukumā, kurā muļķīgā kārtā dabūju pamatīgu belzienu par savām pūlēm. «Bifeļi» bija atradušies trešajā aizsar- dzlbas līnijā kreisajā spārnā, un, tā kā uzbrūkošajam ienaidniekam šai punktā neizdevās izlauzties cauri otrajai līnijai, viņi kaujā tik­pat kā nemaz nebija piedalījušies.

Infadūss, būdams piesardzīgs, vecs karavadonis, zināja, cik ār­kārtīgi svarīgi pirms šādas izmisīgas kaujas uzturēt karaspēka noskaņoļumu. Tāpēc viņš izmantoja atlikušo laiku, lai dzejiskā valodā uzrunātu savu pulku — «Pelēkos». Infadūss tiem izskaid­roja, cik liels pagodinājums ir tas, ka viņi tiek norīkoti kaujas priekšējā līnijā un ka viņu rindās cīnīsies dižais baltais karotājs, kas ieradies no zvaigznēm. Visiem, kas paliks dzīvi, viņš Ignosi karaspēka uzvaras gadījumā apsolīja bagātīgu atalgojumu — lo­pus un paaugstināšanu dienesta pakāpē.

Es pārlaidu skatienu garajām plandošo melno spalvu rindām un bargajām karavīru sejām zem tām. Smagi nopūtos, iedomājoties, ka pēc īsas stundas lielākā daļa, ja ne visi šie lieliskie vecie karo­tāji, no kuriem neviens nebija jaunāks par četrdesmit gadiem, gulēs nogalināti vai mirstot putekļos. Tas citādi nevarēja būt. Gudrā nevērība pret cilvēku dzīvībām, kura raksturo lielu karavadoni, bieži palīdz glābt karaspēku un sasniegt mērķi, bija viņus nolēmusi nāvei, lai visai cīņai un karaspēka paliekām pavērtu izredzes uz panākumiem. Viņiem bija jāmirst, un viņi to zināja. Viņu uzdevums bija šaurajā zaļajā zemes' joslā zem mums iesaistīt kaujā citu pēc cita Tvālas karaspēka pulkus, kamēr tie būs iznīcināti vai ka­mēr spārni sagaidīs izdevīgu brīdi savam uzbrukumam. Un tomēr viņi ne mirkli nevilcinājās, neviena karavīra sejā nespēju saskatīt bailes. Tādi viņi bija — dodoties drošā nāvē, gatavojoties uz mūžu šķirties no dienas svētītās gaismas, viņi tomēr spēja apcerēt savu likteni, nepamirkšķinot ne acu. Pat šādā brīdī man nevilšus bija jāsalīdzina šo karavīru noskaņojums ar manējo, kas ne tuvu nebija mierīgs, un jānopūšas aiz skaudības un apbrīna. Nekad vēl nebiju redzējis šādu aklu pakļaušanos pienākumam un tik pilnīgu vienal­dzību pret tās rūgtajiem augļiem.

— Lūk, jūsu valdnieks! — beidza savu runu Infadūss, rādot uz Ignosi. — Ejiet, lai cīnītos un kristu par viņu, kā to prasa drosmīgu, vīru pienākums. Lai nolādēts un mūžīgam negodam lemts tā cil- ) vēka vārds, kas vairās atdot dzīvību par savu.valdnieku vai kas ienaidniekam pagriež muguru. Lūk, jūsu valdnieks, virsaiši, pavēl­nieki un kareivji! Tagad parādiet godu svētajai čūskai un tad seko­jiet, lai Inkubu un es varam jums parādīt ceļu uz Tvālas kara­spēka sirdi. ^

Mirkli valdīja pilnīgs klusums, tad pēkšņi no ciešajām rindām mūsu priekšā līdzīgi tāl^m jūras viļņu čalām cēlās kluss troksnis,

kas radās, sešiem tūkstošiem šķēpu viegli atsitoties pret vairogiem. Troksnis pamazām pieņēmās, kamēr pārvērtās dobjā dārdoņā, kas kā pērkons atbalsojās kalnos un pildīja gaisu ar smagiem skaņu viļņiem. Pēc tam tas atkal kļuva klusāks un klusāks, līdz lēnām izgaisa pavisam, un tad pēkšņi nograndēja suminājums vald­niekam.

Es iedomājos, ka Ignosi todien varēja būt lepns, jo neviens Ro­mas ķeizars nekad nebija dzirdējis no saviem gladiatoriem, kas «bija gatavi mirt», šādu suminājumu.

Ignosi pateicās par lielisko goda parādīšanu, paceļot savu kara cirvi. Tad «Pelēkie» aizsoļoja trijās rindās, katrā pa tūkstoš karo­tāju, neskaitot virsniekus. Kad pēdējā rinda jau bija attālinājusies kādus piecsimt jardus, Ignosi nostājās savu «Bifeļu» priekšā, kas bija sakārtoti līdzīgā veidā trijās rindās, un pēc viņa pavēles mēs aizsoļojām. Lieki piebilst, ka no sirds lūdzu dievu, lai man būtu lemts tikt cauri ar veselu ādu. Daudzreiz biju atradies kritis­kos apstākļos, taču nekad vēl nebiju bijis tādā nejaukā situācijā kā šoreiz, kad izredzes izkļūt sveikam bija tik niecīgas.

Kad sasniedzām līdzenās augstienes malu, «Pelēkie» jau bija pusē slīpumam, kas robežojās ar zaļo zemes joslu, kura iestiepās pakalnā apmēram tāpat kā zirga nags pakavā. Satraukums Tvālas nometnē attālajā līdzenumā bija milzīgs. Pulki cits pēc cita ga­riem, līganiem soļiem devās uz priekšu, lai sasniegtu zaļās zemes joslas sākumu, pirms uzbrūkošais karaspēks paspētu ieplūst Lū līdzenumā.

Sī zemes josla, kuras kritums bija ap trīssimt jardu, pat savā platākajā vietā, lejas galā, nepārsniedza trīssimt piecdesmit soļu, bet augšējā galā tikko bija deviņdesmit. «Pelēkie», kas, iedami no pakalna lejup un tālāk uz priekšu, uz zemes joslas šauro vietu, bija pārkārtojušies kolonnā, punktā, kur josla kļuva platāka, atkal nostājās trijās rindās un tad nekustīgi palika uz vietas.

Tad mēs, tas, ir, «Bifeļi», virzījāmies lejup pa šaurumu un no­vietojāmies rezērvē ap simt jardu aiz «Pelēko» pēdējās līnijas, maz­liet augstāk par viņiem. Tikmēr mums bija laiks pavērot visu Tvā­las karaspēku, kas kopš rīta uzbrukuma acīm redzami bija saņēmis pastiprinājumu, tā ka tagad tajā, par spīti zaudējumiem, bija ne mazāk par četrdesmit tūkstoš vīru, kas ātri nāca mums pretī. Taču, kad ienaidnieks tuvojās zemes mēles platajam galam, tas saka vilcināties, jo bija atklājis, ka vienlaikus šaurumā var doties_ iekša tikai viens pulks un ka tur kādus septiņdesmit jardus no tā sakuma vietas atrodas slavenais «Pelēko» pulks, kukuāņu armijas lepnums un rota, kuram abās pusēs no laukakmeņiem izveidoto augsto var uzbrukt tikai frontāli un kurš sagatavojies nosargāt ceļu pret ienaidnieku, tāpat kā kādreiz trīs romieši no­sargāja tiltu pret tūkstošiem. Uzbrucēji vilcinājās un beidzot ap­turēja savu virzīšanos uz priekšu pavisam, jo viņiem nebija patikas krustot šķēpus ar šīm trim bargo karotāju līnijām, kas tur stāvēja tik nelokāmā gatavībā. Taču tūdaļ, virsaišu un ziņnešu grupas pavadīts, atskrēja gara auguma komandieris ar parasto plandošo strausa spalvu galvas rotu, kā man likās, pats Tvāla, un deva kādu pavēli. Pirmais pulks ar kaujas kliedzieniem devās uzbrukumā pret «Pelēkajiem», kas palika pilnīgi nekustīgi un klusējot uz vietas, kamēr uzbrucēji bija pienākuši līdz četrdesmit jardiem un pār to rindām ^brāzās šķindošu tollu, metamo nažu, krusa.

Tad piepeši ar spēju rāvienu, paceltiem šķēpiem un rēcot «Pe­lēkie» drāzās triecienā, un abi pulki sastapās nežēlīgā cīņā. Nāko­šajā mirklī sadūrās pretinieku vairogi un to radītais troksnis at­skanēja līdz mums kā pērkona rūkoņa. Viss līdzenums šķita at-

dzīvojies no gaismas zibšņiem, ko atstaroja darbā laistie šķēpi. Viļņojošā cērtošo un durošo cilvēku masa īsu brīdi_ līgojās uz priekšu un atpakaļ. Pēkšņi uzbrucēju rindas likās kļūstam retā­kās, un tad «Pelēkie» lēnā, garā vilnī vēlās viņiem pāri, gluži tāpat, kā milzīga banga brāžas un šļācas pāri zemūdens klintij. Tas nu bija paveikts. Sis pulks bija pilnīgi iznīcināts, bet «Pelē­kajiem» bija palikušas vairs tikai divas līnijas — treša daļa no tiem bija krituši.

Vēlreiz cieši sastājoties plecu pie pleca, viņi klusējot sagaidīja uzbrukumu. Mani pārņēma prieks, ieraugot sera Henrija dzelteno bārdu. Viņš staigāja šurp un turp, kārtojot rindas. Tatad viņš vēl bija dzīvs!

Tikmēr mēs aizgājām uz sadursmes vietu, kas bija nosprostota ar apmēram četriem tūkstošiem zemē gulošu — kritušu, mirstošu, ievainotu — cilvēku, kas burtiski mirka asinīs. Ignosi pavēlēja nenogalināt nevienu ievainoto ienaidnieku. Pavēli ātri nodeva pa rindu tālāk, uh, cik vien mēs varējām redzēt, šī pavēle tika apzinīgi izpildīta. Kaujas lauks uz mums būtu atstājis satriecošu iespaidu, ja vien mums būtu bijis laiks tam pievērst vairāk uzmanības.

Bet nu cits pulks ar baltiem spalvu pušķiem, svārciņiem un vai­rogiem devās triecienā pret atlikušajiem diviem tūkstošiem «Pe­lēko», kas, joprojām draudīgi klusējot, gaidīja, kamēr ienaidnieks pienāca līdz kādiem četrdesmit jardiem, un tad ar neatvairāmu spēku .metās tiem virsū. Atkal atskanēja drausmīga vairogu dārdoņa, un rnūsu acu priekšā baismā traģēdija atkārtojās. Taču šoreiz iznā­kums ilgāku laiku radīja šaubas. Kādu brīdi šķita gandrīz vai neiespējami, ka «Pelēkie» varētu vēlreiz gūt virsroku. Uzbrūkošais pulks, kura sastāvā bija jauni vīri, cīnījās izmisīgi nikni, un sā­kumā radās iespaids, ka viņi ar savu masu vien atspiedīs veterā­nus. Slaktiņš bija briesmīgs — ik minūti krita simtiem. Starp kaujas kliedzieniem un mirstošo vaidiem, piedevām atskanot šķēpu žvadzoņas mūzikai, nepārtraukti bija dzirdama klusināta šņācoša «sdžī, sdžī» skaņa, ko triumfējot ikreiz izgrūda katrs uzvarētājs divcīņā, vēl un vēlreiz ietriecot savu šķēpu pakritušā pretinieka ķermenī.

Taču nevainojama disciplīna un nelokāma varonība dara brīnu­mus, un, kā drīz vien šai gadījumā kļuva redzams, viens pieredzējis karavīrs ir divu jaunu karotāju vērts. Tieši tad, kad mēs jau do­mājām, ka «Pelēkie» ir pagalam, un gatavojāmies stāties viņu vietā, tiklīdz viņi būs iznīcināti, es dzirdēju sera Henrija zemo balsi iz­laužamies no apkārtējā trokšņa un ieraudzīju pazibam viņa kara cirvi, kuru viņš grieza apkārt augstu virs sava spalvu pušķa. Tad iestājās lūzums. «Pelēkie» vairs neatkāpās. Viņi stāvēja nelokāmi kā klints, pret kuru atkal un atkal atsitās ar šķēpiem bruņota ienaidnieka trakojošie viļņi, lai atplūstu atpakaļ. Drīz vien viņi vēlreiz sāka kustēties, bet šoreiz jau uz priekšu. Tā kā tiem nebija šaujamieroču un līdz ar to nebija dūmu, mēs visu varējām labi redzēt. Vēl pēc mirkļa pretinieka uzbrukums jau bija atslābis.

— Tie patiesi ir virū Viņi atkal gūs virsroku, — iesaucās Ignosi, kas man līdzās aiz uztraukuma grieza zobus. — Nu, lūk, jau darīts!

Līdzīgi dūmiem no lielgabala stobra uzbrucēju pulks pēkšņi iz­klīda, bariņos mezdamies bēgt, tā ka baltās galvas rotas plandīja vējā, un atstāja savus pretiniekus kaujas laukā kā uzvarētājus, taču tas diemžēl vairs nebija pulks. No trim drošsiržu līnijām, kas pirms četrdesmit minūtēm bija devušās cīņā trīstūkstoš vīru sa­stāvā, bija palikuši, augstākais, vairs kādi seši simti asinīm no- šķiestu vīrUj bet pārējie gulēja zemē, gājuši bojā. Palikušie uzvaras jūsmā gavilēja, kratīdami šķēpus, un tad viņi neatkāpās vis pie mums, kā gaidījām, bet skriešus devās uz priekšu apmēram simt jardu, sekojot bēgošajām ienaidnieka grupām, ieņēma kādu lēzenu pauguru un, sakārtojoties atkal trijās līnijās, izveidoja ap to trīs­kāršu loku. Nostājies uz kādu brīdi paugura virsotnē, ieraudzīju, paldies dievam, seru Henriju, acīm redzami sveiku un veselu, un kopā ar viņu mūsu veco draugu Infadūsu. Tad Tvālas pulki vēlās pretī iznīcībai nolemtajiem, un atkal tuvojās kaujas brīdis.

Kā šā stāsta lasītājs laikam jau sen būs sapratis, es, vaļsirdīgi runājot, esmu pabailīgs cilvēks un katrā ziņā neesmu dzimis cīnī­tājs, kaut arī man nez kālab bieži bija lemts nokļūt nepatīkamās situācijās un, apstākļu spiestam, izliet cilvēku asinis. Bet man tas allaž ir derdzies, un esmu centies saglabāt savas asinis pēc iespējas nesamazinātā daudzumā, dažkārt saprātīgi likdams lietā kājas. Taču šobrīd pirmoreiz mūžā jutu sirdi degam cīņas alkās. Smadze­nēs kā sēnes pēc lietus atausa atmiņas par kara epizodēm «In- goldzbija leģendās» kopā ar neskaitāmiem asiņainiem Vecās derī­bas pantiem. Manas asinis, ko līdz šim bija stindzinājušas šaus­mas, pulsējot plūda pa dzīslām, un mani pārņēma mežonīga vē­lēšanās nogalināt, nevienu netaupot. Es palūkojos visapkārt uz ciešajām karotāju rindām aiz mums un pēkšņi ne no šā, ne no tā sāku domāt — tas viss notika vienā mirklī —, vai mana seja līdzi­nās viņu sejām. Tur viņi stāvēja, pārliekuši galvas pār vairogiem, viņu rokas nemierā raustījās, lūpas bija pavērtas, bargajos vaib­stos bija lasāma neremdēta cīņas kāre, bet acis viņiem zvēroja kā asinssunim, kas ieraudzījis savu upuri.

Vienīgi Ignosi sirds zem leoparda ādas apmetņa, spriežot pēc viņa ārējās savaldības, šķita pukstam tikpat mierīgi kā vienmēr, kaut arī pat viņš joprojām grieza zobus. Nevarēju to vairs ilgāk izturēt.

— Vai mums te būs jāstāv, līdz ieaugsim zemē, Ambopa, es gribēju teikt, Ignosi, kamēr Tvāla tur aprīs mūsu brāļus? — es vaicāju.

— Nē, Makumazān, — skanēja atbilde. — Lūk, tagad raža ir ienākusies, novāksim to.

Viņam tā runājot, svaigs cīnītāju pulks, aizgājis aizmugurē mūsu kareivju lokam, kas atradās nelielajā uzkalniņā, spēji pa­griezās un metās virsū mūsējiem no mugurpuses.

Tad Ignosi, paceļot kara cirvi, deva zīmi uzbrukumam, un ar ku­kuāņu kaujas saucienu «Bifeļi» kā paisuma vilnis brāzās uz savu mērķi.

To, kas notika tūdaļ pēc tam, aprakstīt nekādi nespēju. Vienī­gais, ko atceros, bija straujš, mežonīgs, taču pārdomāts uzbru­kums, kas šķita satricinām zemi; pēkšņa frontes maiņa un pārkār­tošanās tai pulka daļā, pret kuru bija vērsts uzbrukums, tad draus­mīgs trieciens, neskaidra balsu rūkoņa un caur sarkanu asins miglu saskatāma nemitīga šķēpu ziba.

Kad atjēdzos, stāvēju starp «Pelēko» atliekām gandrīz paugura virsotnē un man tieši priekšā bija neviens cits kā pats sers Henrijs. Kā tur biju nokļuvis, par to man tobrīd nebija ne mazākās jausmas, bet sers Henrijs vēlāk stāstīja, ka mani gandrīz pie viņa kājām uznesis pirmais negantais «Bifeļu» trieciens, un tur es arī esot palicis, kad viņi atkal tikuši atspiesti. Pēc tam viņš izdrāzies no loka un ievilcis mani tajā.

Kas gan spētu aprakstīt tālāko cīņu? Atkal un atkal pret musu nemitīgi kūstošo pulciņu vēlās ienaidnieka masas, un atkal un at­kal mēs tās atsitām.

Manuprāt, «Ingoldzbija leģendās» t.as skaisti pateikts:

«Kā siena vēl spītīgie šķēpneši stāv, To šķēpi — meža biezoknis melnais; Un vietā, kur robu izsita nāve, Jau nostājas biedrs ar ieroci delnā.»[49]

Tas bija varens skats, kā šie" drosmīgie bataljoni atkārtoti at­griezās pār savu kritušp biedru līķu grēdām, dažkārt turot tos sev priekšā, lai uztvertu mūsu šķēpu dūrienus, un tomēr tikai ar pašu ķermeņiem veidoja līķu kaudzes augstākas un augstākas. Lielisku skatu sniedza Infadūss, spēcīgais, vecais karotājs. Tikpat mierīgi it kā parādē viņš izkliedza pavēles, zobgalības un pat jokus, lai uzturētu savu nedaudzo atlikušo vīru garu možu. Ikreiz, sā­koties kārtējam uzbrukumam, viņš devās uz turieni, kur cīņa ritēja vissīvāk, lai trieciena atvairīšanai pieliktu savu roku. Vēl staltāks izskatījās sers Henrijs, kura strausa spalvas bija nocirpis pre­tinieka šķēps, tā ka tagad viņa garie, dzeltenie mati plan­dījās vējā. Tur nu viņš stāvēja, lielais dānis — jo tāds viņš bija —, viņa rokas, viņa cirvis un viņa bruņas mirka asinīs, un neviens nevarēja glābties no viņa cirtiena. Atkal un atkal es redzēju viņa cirvi šņācot brāžamies lejup — ikreiz, kad kāds dižens karotājs uzdrošinājās stāties viņam pretī. «O-hoi! O-hoi!» viņš kliedza cērtot, tāpat kā viņa senči berserkeri [50] . Viņa cirtieni pār­šķēla vairogus un šķēpus, galvas rotas un galvaskausus, kamēr beidzot neviens vairs labprātīgi netuvojās lielajam baltajam «ta- gati» (burvim), kas nogalināja nekļūdīgi.

Pēkšņi atskanēja kliedzieni «Tvāla, Tvāla», un no drūzmas izlēca- priekšā pats milzis vienacis, tāpat apbruņots ar kara cirvi un vai­rogu un tērpies bruņukreklā.

— Kur tu esi, Inkubu, baltais vīrs, kas noslepkavoja Skregu, manu dēlu? Palūko, vai tu vari arī mani nogalināt! — viņš auroja un reizē svieda tollu tieši uz seru Henriju, kas laimīgā kārtā sa­skatīja tā lidojumu un uztvēra nazi ar vairogu. Metamais nazis izurbās cauri vairoga ādas kārtai un iestrēdza dzelzs plāksnē.

Tad Tvāla, skaļi iekliedzies, lēca viņam virsū un ar kara cirvi tik spēcīgi iezvēla pa vairogu, ka trieciena spēks vien seru Henriju, lai cik stiprs viņš arī bija, nospieda ceļos.

Taču tas pagaidām bija arī viss, jo šai brīdī no pulku drūzmas- ap mums pacēlās it kā izbaiļu kliedziens, un, palūkojies, ieraudzīju,, kas tam bija par cēloni.

Līdzenumā pa labi un pa kreisi viļņoja uzbrūkošo karavīru spalvu rotas. Nodaļas, kam bija jāapiet ienaidnieks, bija klāt, lai mums palīdzētu. Piemērotāku mirkli būtu bijis grūti izvēlēties. Kā jau Ignosi bija paredzējis, viss Tvālas karaspēks bija pievērsis uzmanību asiņainajai kaujai, kas mutuļoja ap «Pelēko» un «Bi­feļu» atliekāmt Sie pulki bija veidojuši mūsu armijas mugurkaulu un tagad tepat netālu turpināja cīņu vieni paši. Tikai tad, kad apejošā karaspēka ragi jau gandrīz bija saskārušies, Tvālas pulki apjauta tā tuvošanos. Un tagad, vēl iekams tie varēja pārkārto­ties aizsardzībai, ielencēji kā kurti uzklupa viņu spārniem.

Kaujas liktenis izšķīrās piecās minūtēs. Tvālas pulki, kam tagad uzbruka abos spārnos un kas jau bija izbiedēti no briesmīgā «Pe­lēko» un «Bifeļu» sarīkotā slaktiņa, deva kājām ziņu, un drīz viss- līdzenums starp mums un Lū bija kā nosēts ar bēgošo kārotāju grupām, kas centās izglābties ar veselu ādu. Karaspēks, kas nu­pat apjoza mūs un «Bifeļus», kusa kā pēc burvja mājienā, un pēc īsa brīža mēs tur stāvējām līdzīgi klintij, no kuras atkāpusies jūra. Kas tas bija par skatu! Mums visapkārt milzīgās grēdas gu­lēja kritušie un mirstošie, un no varonīgajiem «Pelēkajiem» bija palikuši dzīvajos vairs tikai deviņdesmit pieci vīri. Vairak neka 2900 karotāju šai vienā pulkā bija krituši, un lielākā daļa no tiem vairs nekad necēlās.

— Vīri, — mierīgi sacīja Infadūss, kad viņš, pa starpām pārsie­not brūci rokā, pārbaudīja, kas palicis pāri no viņa vienības, — jūs pulka slavu esat glabājuši spodru, un par šīsdienas kauju runās vēl jūsu bērnubērni. — Tad viņš pagriezās un kratīja roku seram Henrijam Kērtisam.

— Tu esi dižens vīrs, Inkubu, — viņš vienkārši sacīja. — Es esmu nodzīvojis ilgu mūžu starp karavīriem un esmu pazinis daudz drosminieku, taču tādu vīru kā tevi vēl neesmu redzējis.

Tobrīd «Bifeļi» sāka soļot garām mūsu pozīcijām pa ceļu uz Lū, un te mēs saņēmām ziņu no Ignosi, kas lūdza Infadūsu, seru Henriju un mani pievienoties viņam. Kad atlikušie deviņdesmit «Pelēkie» bija saņēmuši norādījumu savākt ievainotos, mēs devā­mies pie Ignosi. Viņš mums pavēstīja, ka steidzoties uz Lū, lai vainagotu savu uzvaru ar Tvālas sagūstīšanu, ja tas būšot iespē­jams. Nebijām necik tālu tikuši, kad piepeši ieraudzījām Gudu, kas sēdēja kādus simt soļus atstatu uz skudru pūžņa. Viņam līdzās gulēja kāds kukuānis.

— Viņš noteikti ir ievainots, — norūpējies sacīja sers Henrijs. Tiklīdz viņš bija izteicis šo piezīmi, notika kaut kas briesmīgs. Kukuāņa līķis — pareizāk, tas, ko mēs par tādu noturējām, — ne­gaidot pielēca kājās, nogāza Gudu augšpēdu no skudru pūžņa un sāka viņam durt ar šķēpu. Šausmu pārņemti, drāzāmies pie viņiem un, nokļūstot tuvāk, redzējām, ka muskuļainais kareivis nemitīgi dūra gulošajam Gudam, kas ikreiz, saņemot dūrienu, meta uz augšu kājas un rokas. Kad kukuānis pamanīja mūs skrienam, viņš Gudam iebelza pēdējo reizi, visniknāk, un ar kliedzienu «še tev, burvi» laidās lapās. Guds vairs nekustējās, un mēs nospriedām, ka mūsu nabaga biedrs ir pagalam. Nobēdājušies tuvojāmies viņam un bijām vairāk nekā pārsteigti, redzēdami to gan bālu un vārgu, bet ar mierīgu smaidu sejā; viņa monoklis joprojām turējās acī.

— Bruņas uz goda, — Guds nomurmināja, ieraugot mūsu iz­biedētās sejas. — Es viņu pamatīgi piešmaucu! — un tad kapteinis zaudēja samaņu. Tuvāk papētot, atklājām, ka viņš cīņas gaitā ar tollu smagi ievainots kājā, bet, pateicoties bruņukreklam, pēdējā uzbrucēja šķēps viņu bija tikai pamatīgi sadauzījis. Viņš vēl sa­mērā viegli bija ticis cauri. Tā kā pagaidām Guda labā nekā darīt nevarējām, viņš tika novietots uz kāda no pītajiem vairogiem, ko izmantoja ievainoto pārnešanai, un nests mums līdz.

Sasnieguši tuvākos Lū pilsētas vārtus, mēs sastapām tur kādu no mūsu pulkiem tos sargājam pēc Ignosi pavēles. Citi pulki tāpat sargāja pilsētas pārējās izejas. Pulka komandieris, pienācis klāt, sveica Ignosi kā valdnieku un paziņoja, ka Tvālas karaspēks patvē- ries pilsētā, uz kurieni aizbēdzis arī pats Tvāla. Pēc komandiera domām, ienaidnieki esot pilnīgi sašļukuši un padošoties. Tad Ignosi, apspriedies ar mums, aizsūtīja ziņnešus uz visiem vārtiem.

Viņš pavēlēja pilsētas aizstāvētājiem atvērt vārtus un apsolīja ar savu valdnieka vārdu dzīvību un piedošanu katram, kas noliks ieročus. Vēstījums sasniedza savu mērķi. «Bifeļiem» kliedzot un gavilējot, aizsarggrāvja tilts nolaidās un vārti otrajā pusē plaši atvērās.

Veikuši pienācīgos piesardzības soļus pret nodevību, iesoļojām pilsētā. Gar visiem ceļiem nomākti, nodurtām galvām, šķēpus un vairogus pie kājām nolikuši, stāvēja karavīri, kas sveica .Ignosi kā valdnieku, kad viņš gāja tiem garām. Devāmies tieši uz Tvālas krālu. Sasnieguši lielo laukumu, kur vienu vai divas dienas iepriekš bijām vērojuši parādi un'burvju medības, atradām to kā izmirušu. Nē, ne gluži izmirušu — otrpus laukumam sava mājokļa priekšā sēdēja pats Tvāla ar vienu vienīgu pavadoni — Gegūlu.

Tas bija skumīgs skats, redzot viņu tur tā sēžam ar kara cirvi un šķēpu pie sāniem. Galvu viņš bija noliecis uz bruņās tērptajām krūtīm, un viņa vienīgais biedrs bija vairs tikai sarukusi vecene. Par spīti Tvālas nežēlībai un ļaundarībai sirds man, ieraugot viņu tik zemu kritušu, uz mirkli iesmeldzās līdzjūtībā. No visa karaspēka viņam nebija palicis neviena kareivja, neviena galminieka no dau­dzajiem simtiem, kas viņam bija verdziski zemojušies, pat nevienas sievas, kas dalītos viņa liktenī vai remdētu viņa krišanas rūg­tumu. Nabaga mežonis! Viņš tagad saņēma to mācību, ko liktenis sniedz gandrīz visiem, kuri nodzīvo pietiekami ilgi, proti, ka cil­vēki novēršas no neveiksminiekiem un bezpalīdzīgais un kritušais rod maz draugu un žēlastības. Sai gadījumā viņš tos tik tiešām arī nebija pelnījis.

Iesoļojuši pa krāla vārtiem, mēs šķērsām pāri visam laukumam devāmies pie kādreizējā valdnieka, kas tur sēdēja. Kad-pulku no Tvālas šķīra kādi piecdesmit jardi, mēs likām pulkam apstāties un, Gegūlai izgrūžot negantus lāstus, gājām pie Tvālas tikai ar ne­lielu apsardzi. Mums pienākot tuvāk, Tvāla pirmoreiz pacēla savu spalvu pušķiem rotāto galvu un ar vienīgo aci, kas aiz apspiesta niknuma likās liesmojam gandrīz tikpat spoži kā lielais dimants pie pieres lentas, ieurbās savā veiksmīgajā sāncensī — Ignosi.

— Esi sveicināts, valdniek! — viņš sacīja ar rūgtu izsmieklu, — tu, kas ēdi manu maizi un tagad ar balto vīru 'burvestības pa­līdzību pavedināji manus pulkus un sakāvi manu karaspēku, esi sveicināts! Kādam liktenim tu esi lēmis mani, valdniek?

— Liktenim, kādam tu nolēmi manu tēvu, kura tronī tu sēdēji visus šos gadus! — bija barga atbilde.

— Labi. Es tev tagad parādīšu, kā jāmirst, lai tu to varētu atce­rēties, kad pienāks tava reize. Lūk, saule riet asins sārtumā, —,un viņš. ar savu sarkano kara cirvi rādīja uz rietošo ugunīgo saules lodi. — Ir labi, ka mana saule norietēs reizē ar to. Un tagad, valdniek, esmu gatavs mirt, bet es pieprasu, lai man netiktu liegtas kukuāņu valdnieku nama tiesības* mirt cīnoties. Tu man nevari to atteikt. Citādi pat šie gļēvuļi, kas šodien metās bēgt, tevi kauninās.

— Tas tev ir ļauts. Izvēlies, ar ko tu gribi cīnīties? Es pats ar tevi cīnīties nevaru, jo valdnieks cīnās tikai karā.

Tvālas tumšā acs šaudījās šurp turp, slīdot pa mūsu rindām, un, viņa skatienam vienu mirkli kavējoties pie manis, es jutu, ka stā­voklis atkal kļuvis draudīgs. Kas notiks, ja viņš izvēlēsies par pirmo pretinieku mani? Kādas izredzes man varētu būt pret bries­mīgu sešas pēdas un piecas collas garu un attiecīgi plecīgu me­žoni? Tikpat labi es varētu tūdaļ beigt savu dzīvi pašnāvībā. Nekavējoties nolēmu atteikties no divkaujas, kaut arī mani par io ar kaunu padzītu no Kukuāņu zemes. Labāk, es nospriedu, tikt .ar kaunu padzītam nekā ar kara cirvi tikt sacirstam gabalos.

Tad viņš ierunājās:

— Inkubu, ko tu saki, vai mums nepabeigt to, ko šodien iesākām? Vai arī man tevi saukt par pēdējo gļēvuli, baltais?

— Nē, — steidzīgi iejaucās Ignosi, — tev nebūs cīnīties ar Inkubu.

— Protams, ka ne, ja viņam bail, — sacīja Tvāla.

Nelaimīgā kārtā sers Henrijs saprata šo piezīmi, un viņam asinis

«iesitās vaigos.

— Es cīnīšos ar viņu, — viņš teica. — Tvāla redzēs, vai man ir bail.

— Dieva dēļ, — es lūgšus lūdzps, — nelieciet uz spēles savu -dzīvību pret šo briesmoni! Ikviens, kas jūs šodien redzējis, zinās, ka jūs neesat gļēvulis.

— Es cīnīšos ar viņu, — bija drūma atbilde. — Neviens c/lvēks zemes virsū lai nesauc mani par gļēvuli! Esmu gatavs! — Viņš pagājās uz priekšu un pacēla savu cirvi.

Es biju izmisumā par šādu bezjēdzīgu donkihotismu, bet, ja viņš i)ija nolēmis cīnīties, es viņu, protams, nevarēju atturēt.

— Necīnies, mans baltais brāli, — sirsnīgi teica Ignosi, uzlik­dams roku uz sera Henrija pleca. — Tu esi diezgan izcīnījies, un, ja tev būs jākrīt no viņa cirvja, tas lauztu manu sirdi.

"Kukuāņiem ir likums, ka nevienu valdnieku dzimtas locekli nevar notiesāt uz navi bez viņa piekrišanas, kas gan vienmēr tiek saņemta. Viņš drīkst izvēlēties veselu rindu pretinieku, ja vien valdniekam nav iebildumu pret tiem. Ar šiem pre­ciniekiem viņš tad cīnās, līdz kāds no tiem viņu nogalina. — Autora piezīme.

— Es cinīšos, Ignosi, — skanēja sera Henrija atbilde.

— Labi, Inkubu. Tu esi drosmīgs vīrs. Cīņa būs pamatīga. Redzi, Tvāla, Zilonis ir gatavs cīnīties ar tevi.

Kādreizējais valdnieks nikni iesmējās, panāca uz priekšu un no­stājās pretī Kērtisam. Vienu īsu mirkli viņi tā stāvēja, un rietošā saule, apspīdot atlētiskos stāvus, ietērpa tos ugunī. Tas bija sade­rīgs pāris.

Tad viņi ar paceltiem kara cirvjiem sāka riņķot viens ap otru.

Pēkšņi sers Henrijs palēca uz priekšu un ar drausmīgu spēku cirta Tvālam. Taču Tvāla paspēra soli sānis. Cirtiens bija tik smags, ka cirtējs daļēji zaudēja līdzsvaru. So apstākli tūdaļ izman­toja pretinieks. Griezdams smago kara cirvi ap galvu, viņš ar milzu spēku trieca ieroci lejup. Man sirds vai kāpa pa muti laukā — do­māju, ka nu visam beigas. Taču nē — ar zibenīgu kreisās rokas kustību sers Henrijs pagrūda cirvim pretim vairogu. Cirvis no­šķēla vairoga malu un ķēra kreiso plecu, taču ne tik smagi, lai kaut cik nopietni ievainotu seru Henriju. Nākamajā mirklī viņš paspēja izdarīt otru cirtienu, bet Tvāla arī uztvēra to ar vairogu. Cirtieni tad sekoja cits pēc cita, bet pretinieki vai nu atsita tos ar vairogu, vai arī no tiem izvairījās. Satraukums auga augumā. Pulks, kas it kā aizmirsies vēroja divcīņu, pienāca tuvāk un katru triecienu pavadīja ar saucieniem vai smagām nopūtām. Tieši šai brīdī arī Guds, ko biju noguldījis zemē, nāca pie samaņas un, uz- trausies sēdus, aptvēra, kas īsti notiek. Vienā mirklī viņš bija augšā un, balstīdamies uz manas rokas, lēkāja uz vienas kājas šurp un turp, vilkdams mani sev līdz un skaļiem kliedzieniem uzmun­drinādams seru Henriju.

— Sadod viņam, veco zēn! —viņš auroja. — Tas bija vareni! Sito te gāz pa klāja vidu! — un tā tālāk.

Drīz vien sers Henrijs, saņēmis kārtējo cirtienu pa vairogu, savukārt deva triecienu ar visu spēku. Cirtiens pāršķēla ne vien Tvālas vairogu, bet arī izturīgo bruņukreklu un dziļi ievainoja viņu plecā. Aiz sāpēm un niknuma spalgi iekliedzies, Tvāla atbildēja ar vēl smagāku triecienu un — tik milzīgs bija Tvālas spēks — pār­cirta sava pretinieka kara cirvja degunradža raga rokturi, kaut arī tas bija pastiprināts ar tērauda stīpām, un ievainoja Kērtisu sejā.

Mūsu varoņa cirvja platajam asmenim nokrītot zemē, «Bifeļi» izbīlī iekliedzās. Tvāla vēlreiz cēla savu ieroci un iebrēcoties me­tās virsū Kērtisam. Es aizvēru acis. Tās atkal atvēris, redzēju, ka sera Henrija vairogs gulēja zemē un viņš pats ar savām garajām rokām apvijis Tvālas vidukli. Apķērusies viens otram kā lāči un sasprindzinājuši savus spēcīgos muskuļus, viņi līgojās uz priekšu un atpakaļ cīņā par dārgo dzīvību un vēl dārgāko godu. Saņēmis visus spēkus, Tvāla angli nogāza no kājām. Viņi nokrita abi un sāka velties pa blietētā kaļķakmens klāju, Tvālam ar kara cirvi atvēzējoties pret Kērtisa galvu, bet seram Henrijam cenšoties no jostas izvilkto tollu ietriekt pretiniekam caur bruņām.

Tā bija varena cīņa un drausmīgs skats.

— Paķer viņa cirvi! — spalgi iekliedzās Guds, un mūsu varonis, iespējams, to dzirdēja.

Katrā gadījumā sers Henrijs nosvieda tollu un tvēra pēc cirvja, kas ar bifeļādas sloksni bija piestiptināts pie Tvālas plaukstas locī­tavas. Joprojām veldamies pa zemi, viņi cīnījās par cirvi kā meža kaķi, smagās elsās kampjot gaisu. Pēkšņi ādas siksna pārtrūka un sers Henrijs ar milzīgu piepūli atbrīvojās, paturot ieroci savā rokā. Vēl mirklis, un viņš, pārplūdis asinīm, kas tecēja no ievaino­tās sejas, jau bija kājās, bet arī Tvāla pielēca kājās. Viņš izvilka no jostas smago tollu un streipuļodams grūda to Kērtisam krūtis. Dūriens bija spēcīgs un labi tēmēts, bet tas, kas bija izgatavojis šos bruņukreklus, savu amatu bija labi pratis, jo bruņas tērauda triecienu izturēja. Ar mežonīgu kliedzienu Tvāla grūda tollu atkal, un atkal smagais nazis atlēca atpakaļ, bet sers Henrijs grīļodamies atkāpās. Vēlreiz Tvāla nāca viņam virsū. Mūsu lielais anglis sa­sparojās un. griezdams smago cirvi ap galvu, cirta pretiniekam ar visu spēku. Satraukts kliedziens izlauzās no tūkstoš rīklēm un, lūk — Tvālas galva šķita nolecam no plecieņi, tad tā nokrita un palēkdamās vēlās pa zemi uz Ignosi pusi, līdz apstājās tieši pie viņa kājām. Vienu mirkli Tvālas stāvs turējās taisni, asinīm kā strūklakai šļācoties no pārcirstajām artērijām, tad tas ar dobju troksni sabruka. Zelta kaklariņķis nokrita zemē un aizripoja pa bruģi. Tai pašā mirklī sers Henrijs, zaudējis tik daudz asiņu un spēka, smagi uzgāzās tam virsū.

Viņu nekavējoties pacēla, un steidzīgas rokas uz sejas lēja ūdeni. Pēc brīža lielās, pelēkās acis plati atvērās.

Viņš nebija miris.

Saulei šai brīdī tieši norietot, es piegāju pie putekļos gulošas Tvālas galvas, noraisīju dimantu no nedzīvās pieres un pasniedzu Ignosi.

— Ņem to, kukuāņu likumīgais valdniek!

Ignosi apsēja diadēmu ap pieri, panāca uz priekšu un, uzlicis kāju uz bezgalvainā ienaidnieka platajām krūtīm, uzsāka dziesmu, pa­reizāk, uzvaras himnu, kas bija tik skaista un tomēr tik ļoti svešādi pirmatnēja, ka diemžēl neuzskatu sevi par spējīgu sniegt at­bilstošu priekšstatu par to.

Reiz biju dzirdējis kādu mācītu vīru izteiksmīgi skandējam grieķu dzejnieku Homēru, un atceros, ka vienmērīgi plūstošās vār­smas lika manām asinīm vai stāties. Ignosi dziesma, ko viņš dzie­dāja valodā, kas bija tikpat skaista un skanīga kā seno grieķu valoda, uz mani atstāja tieši tādu pašu iespaidu, kaut arī pārpūle un daudzie pārdzīvojumi bija manus spēkus izsmēluši.

«Tagad,» viņš iesāka, «mūsu dumpi vainagojusi uzvara un stip­rums vērtis taisnīgus mūsu ļaunos darbus.

Rita agrumā apspiedēji cēlās augšā un nopurinājās, viņi apsēja savus spalvu pušķus un sagatavojās karam.

Viņi cēlās un satvēra savus šķēpus. Kareivji sauca saviem pa­vēlniekiem: «Nāciet, vadiet mūs!» — un pavēlnieki sauca valdnie­kam: «Vadi tu kauju!»

Viņi cēlās savā lepnumā, divdesmit tūkstošu viru un vēlreiz divdesmit tūkstošu viru.

Viņu spalvu pušķi noklāja zemi, tāpat kā putna spalvas noklāj ligzdu; viņi kratīja savus šķēpus un kliedza; jā gan, viņi svieda savus šķēpus pretī saules gaismai; viņi alka kaujas un bija līksmi.

Viņi nāca pret mani; viņu spēkavīri skrēja ātri, lai mani sa­triektu; viņi kliedza: «Ha! Ha! viņš līdzinās tādam, kas jau miris!»

Tad es uzpūtu tiem dvašu, un mana dvaša bija kā vētra, un, raugi, viņu nebija vairs.

Mani zibeņi izurbās viņiem cauri; es uzsūcu viņu spēkus ar savu šķēpu zibšņiem; es notriecu viņus zemē ar savu saucienu pērkonu.

Viņi tika salauzti, izklīdināti un izgaisa kā rīta migla.

Viņi ir barība vārnām un lapsām, un kaujas lauks ir lekns no viņu asinīm.

Kur ir šie varenie, kas cēlās augšā rīta agrumā?

Kur ir šie lepnie, kas pacēla pušķiem rotātās galvas un kliedza: «Viņš līdzinās tādam, kas jau miris»?

Viņi ir noliekuši savas galvas, taču ne miegā; viņi ir izstiepusies, taču ne miegā.

Viņi ir aizmirsti; viņi aizgājuši tumsā un neatgriezīsies; jā gan, citi vedīs prom viņu sievas, un viņu bērni tos vairs neatcerēsies.

Un es — es, valdnieks, — līdzīgi ērglim esmu atradis savu ligzdu kalnos.

Raugi! Tālu biju aizklīdis nakti, taču rītausmā atgriezos pie sa­viem bērniem.

Ai, mana tauta, patveries manu spārnu ēnā, un es tevi mierināšu, un tev nebūs bīties.

Nu ir klāt labā diena, ražas ievākšanas diena.

Lopi ielejās ir mani, un jaunavas krālos arīdzan ir manas.

Ziema ir pagājusi, un vasara tuvu.

Tagad Ļaunums lai aizklāj savu vaigu un lai Laime plaukst manā zemē līdzīgi lilijai.

Līksmo, līksmo, mana tauta! Lai līksmo visa zeme, jo varmācība ir samīta un es esmu valdnieks.»

Viņš apklusa, un no tumsas, kas slīga pār zemi, dobji atska­nēja atbilde:

«Tu esi valdnieks.»

Tā notika, ka mans ziņnesim izteiktais pareģojums piepildījās. Pēc četrdesmit astoņām stundām Tvālas līķis bez galvas stinga pie Tvālas vārtiem.