Ķēniņa Zālamana raktuves

IEVADĪJUMAM

Tagad, kad šī grāmata ir iespiesta un drīz izies pasaulē, tās trū­kumi tiklab stilā, kā saturā mani ļoti nomāc. Runājot par pēdējo, varu piebilst vienīgi, ka grāmata nepavisam nepretendē būt mūsu pieredzētā un paveiktā precīzs izklāstījums. Man pārlieku būtu gri­bējies sīkāk pakavēties pie daudzām lietām, kas saistītas ar mūsu ceļojumu uz Kukuāņu zemi, taču es skaru tās tikai garāmejot. Sai sakarā būtu minamas manis savāktās neparastās ziņas par bruņu- krekliem, kas izglāba mūs no nāves lielajā kaujā pie Lū, tāpat arī par «klusētajiem» jeb kolosiem pie ieejas stalaktītu alā. Bez tam, ja es ļautu vaļu savām vēlmēm, es pastāstītu plašāk par atšķirī­bām, kādas vērojamas starp zulusu un kukuāņu dialektiem, tālab ka par dažām no tām, manuprāt, ir diezgan ko padomāt. Vairākas lappuses būtu vērts veltīt Kukuāņu zemes faunas un floras apska­tam. [1] un ir vēl viens ārkārtīgi interesants temats, kas grāmatā tikai šur un tur pieminēts, proti, šīs zemes bruņoto spēku lieliskā organizācija, kas, pēc manām domām, ievērojamā mērā pārspēj karaļa Cakas [2] zulusu zemē ieviesto sistēmu, jo nodrošina ātrāku karaspēka mobilizāciju un nerada nepieciešamību likt lietā pie­spiedu celibāta sistēmu. Un, beidzot, es tikai mazliet skāru ku­kuāņu sadzīves un ģimenes paražas, lai gan daža laba no tām ir visai neparasta, tāpat ari viņu metālkausēšanas un metināšanas prasmi. Pēdējā viņi sasnieguši pilnību. Labu liecību par to dod viņu «tollas» — smagie metamie naži, kuru mugura ir darināta no kal­tas dzelzs, bet skaistā tērauda asmeņi ar naža muguru sametināti ļoti prasmīgi. Taču, pēc manām domām (un tāpat domā arī sers Henrijs Kērtiss un kapteinis Guds), vislabāk būtu izlikt uz papīra stāstu vienkārši un atklāti, šos jautājumus atstājot uz priekšdie­nām, lai par tiem pastāstītu, kad tas galu galā būtu vajadzīgs. Es, bez šaubām, ar lielāko prieku sniegšu ziņas, kādas ir manā rīcībā, ikkatram, kas vien par tām interesētos.

Tagad nu man atliek vienīgi atvainoties par neizkopto stilu. Sev par attaisnojumu varu tikai teikt, ka vairāk esmu radis rīkoties ar šauteni nekā ar spalvu, un tālab nevaru pretendēt uz tādiem lite­rāriem lidojumiem un tādu stila krāšņumu, kāds sastopams romā­nos, ko reizumis mīlu palasīt. Droši vien šādi lidojumi un stila krāšņums ir vēlami, un man žēl, ka nespēju lasītājiem tādus sniegt; taču, no otras puses, es nekā nevaru darīt, ja domāju, ka viss vien­kāršais ir visizteiksmīgākais un grāmatas ir vieglāk saprotamas, ja tās rakstītas vienkāršā valodā, lai gan varbūt man nav tiesību izteikt savus uzskatus šādā jautājumā.

«Ass šķēps nav jāspodrina,» saka kukuāņu paruna, un pēc šī paša principa es uzdrošinos cerēt, ka patiess stāsts, lai cik neti­cams tas arī liktos, neprasās pēc izdaiļošanas ar skaistiem vārdiem.

Alans Kvotermeins