Ķēniņa Zālamana raktuves

VI nodala ŪDENS! ŪDENS!

Pēc divām stundām, apmēram tā ap četriem, es pamodos. Kad fiziskā noguruma radītā nepieciešamība pēc miega bija apmieri­nāta, es atkal izjutu mokošās slāpes. Es vairs nevarēju gulēt. Sapnī redzēju, ka peldos tekošā strautā, kura zaļie krasti bija apauguši kokiem, bet pamostoties man vajadzēja atgriezties tai pašā neaug­līgajā tuksnesī, un man ienāca prātā Ambopas vārdi, ka mums draud briesmīga nāve, ja šodien neatradīsim ūdeni. Neviena cilvē­ciska būtne nevar ilgi dzīvot bez ūdens šādā svelmē. Es apsēdos un ar sausām, sarepējušām rokām sāku berzēt netīro seju. Lūpas un plaksti bija aizlipuši, un tikai pēc paberzēšanas man ar pūlēm izdevās tos atvērt. Līdz ausmai nebija tālu, taču gaisā nebija jū­tama ne miņa no rīta dzestruma, bija tik tumšs un karsti smacīgs, ka es to nekādi nespēju aprakstīt. Pārējie vēl gulēja. Beidzot bija jau tik gaišs, ka varēja lasīt. Tad es izvilku kabatas formāta In- goldzbija leģendas, kuras biju paņēmis līdz, un izlasīju «Reim- sas kovārni». Nonācis līdz vietai, kur teikts, ka

Jauks puisēns turēja rokās zeltā rotātu krūzi, Kur laistījās ūdens spirdzīgais malks, Starp Reimsu un Namuru straumē kas smelts,[38]

patiešām sāku čāpstināt sasprēgājušās lūpas vai, pareizāk sakot, mēģināju to darīt. Jau doma vien par šo dzidro ūdeni padarīja mani vai traku. Ja šeit parādītos kardināls ar savu zvaniņu, svēto grāmatu un sveci, es būtu licies pie viņa un izdzertu visu ūdeni, kas paredzēts roku mazgāšanai, pat ja tas būtu pilns ar pāvesta rokas mazgāt cienīgu ziepju putām un pat ja es zinātu, ka par tādu grēka darbu pār manu galvu nāks katoļu baznīcas vissmagā­kie lāsti. Man pat liekas, ka man toreiz no slāpēm, noguruma un bada galvā kaut kas mazliet bija sagriezies, jo es sāku pārdomāt, cik pārsteigts izskatītos kardināls, mazais, jaukais puisēns un ko­vārnis, ieraudzījuši pamazu, brūnacainu un briesmīgi iedegušu ziloņu mednieku, sirmiem matiem, pēkšņi metamies pie trauka un izdzeram dārgo ūdeni līdz pēdējai lāsei. Sī doma man likās tik jocīga, ka es iesmējos vai, drīzāk gan, skaļi ieķērcos un līdz ar to pamodināju ceļabiedrus, kas arī sāka berzēt savas netīrās sejas, un pūlējās atvērt savas satūkušās lūpas un plakstus.

Tiklīdz visi bijām pilnīgi pamodušies, sākām apspriest stāvokli, kas bija pietiekami nopietns. Vairs nebija palicis ne piliena ūdens. Mēs apgriezām pudeles otrādi un mēģinājām izlaizīt to kaklus, bet nekas nesanāca — pudeles bija tukšas kā izslaucītas. Guds izvilka viņa pārziņā nodoto brendija pudeli un paskatījās uz to ar ilgu pilnām acīm, taču sers Henrijs viņam pudeli žigli atņēma, tālab ka mūsu stāvoklī dzert neatšķaidītu spirtu nozīmētu vienīgi tuvināt savu galu.

— Ja neuziesim ūdeni, mēs esam pagalam, — viņš teica.

— Ja vecā portugālieša kartei var ticēt, tad te kaut kur netālu ir jābūt ūdenim, — es ierunājos, bet šī piezīme nevienam nesagā­dāja nekāda mierinājuma. Bija skaidrāks par skaidru, ka uz karti nav ko likt diez kādas lielās cerības. Kļuva aizvien gaišāks. Sēdē­jām, vienaldzīgi blenzdami cits citā. Te es pamanīju, ka hotentots Vējaputns piecēlies kājās un staigā apkārt, skatienu pievērsis ze­mei. Pēkšņi viņš apstājās un, izgrūdis kādu rīkles skaņu, norādīja uz zemi.

— Kas tur ir? — mēs iekliedzāmies, visi reizē pielēkdami kājās un mezdamies pie viņa.

— Ko tu neteiksi, — es novilku, — gazeles pēdas un vēl pavi­sam svaigas, bet kas tad ir?

— Gazeles nemēdz iet tālu projām no ūdens, — Vējaputns at­bildēja holandiešu valodā.

— Pareizi, — es atteicu. — Es biju aizmirsis to; paldies dievam, ka atradām.

Sis niecīgais atklājums iedvesa mums jaunus spēkus. Apbrīno­jami, kā cilvēks izmisumā pieķeras visniecīgākajai cerībai un jūtas gandrīz vai laimīgs! Tumšā naktī viena vienīga zvaigzne tomēr ir labāka nekā nekas.

Pa tam Vējaputns, izslējis savu strupo degunu, ostīja karsto gaisu tieši tāpat, kā to dara vecs kalnu auns, jauzdams briesmas. Un tad viņš atkal ierunājās.

— Es saožu ūdeni, — Vējaputns teica.

Mūs pārņēma prieks, jo zinājām, cik brīnišķīgs instinkts ir šiem tuksneša dēliem.

Tieši šai brīdī uzlēca saule, un mūsu pārsteigto acu priekšā at­klājās tik lielisks skats, ka mēs uz mirkli pat aizmirsām slāpes.

Ne vairāk kā četrdesmit vai piecdesmit jūdžu no mums, rīta saules pirmajos staros mirdzēdamas kā sudrabs, slējās Sābas ķēni­ņienes krūtis; uz abām pusēm no tām simtiem jūdžu stiepās vare­nie Suleimana kalni. Tagad, kad sēžu, mēģinādams aprakstīt šī skata ārkārtīgo varenumu un skaistumu, es neatrodu vajadzīgos vārdus. Pat atmiņas par to nav viegli izteikt vārdos. Tieši mums priekšā vismaz piecpadsmit tūkstoš pēdu augsti un vairāku jūdžu atstatumā viens no otra pacēlās divi milzīgi kalni, kuriem līdzīgu, manuprāt, nav visā Āfrikā, jā, varbūt pat visā pasaulē. Savienoti ar krauju klinšu grēdu, šie baltie kalni slienas pret debesīm svinīgi un reizē baismi. Tie stāv kā divi milzīgi vārtu stabi un ar savu apveidu tiešām atgādina sievietes krūtis. Kalni pacēlās no līdze­numa ar vieglu izliekumu un no tās vietas, kur stāvējām mēs, izskatījās apaļi un gludi. Abu kalnu galos atradās milzīgs, apaļš, sniegiem klāts izcilnis, kas pēc formas bija līdzīgs sievietes krūts galam. Klinšu grēda, kas savienoja abus kalnus, likās, bija dažus tūkstošus pēdu augsta un ļoti stāva. Abās pusēs kalniem, cik tālu vien sniedza acs, stiepās tādas pašas atradzes, kuru līniju tikai retumis pārtrauca kalni ar plakanām virsotnēm, kas mazliet at­sauca prātā ievērojamo virsotni Keiptaunas tuvumā. Tas, starp citu, ir Āfrikā visai parasts ģeoloģisks veidojums.

Nespēju aprakstīt brīnumaino skatu. Sie milzu vulkāni — jo kalni neapšaubāmi bija apdzisuši vulkāni — bija tik neizsakāmi iespaidīgi, ka mums vai elpa aizrāvās. Kādu brīdi ausma rotājās, apmirdzot sniegu un noslīdot zemāk uz apaļīgajiem un brūnajiem kalnu stāviem. Pēc tam, it kā gribēdami lielisko ainu apslēpt mūsu skatieniem, dīvaini miglas vāli, pamazām sabiezēdami, ietina kal­nus, līdz galu galā mēs tikko spējām izšķirt to noteiktos un majes­tātiskos apveidus, kas rēgaini iezīmējās cauri mākoņu autam. Kā vēlāk atklājām, kalni parasti bija tinušies šai dīvainajā vieglajā miglā; bez šaubām, tāpēc arī nevienam no mums agrāk nebija iz­devies skaidri tos ieraudzīt.

Tikko kalni bija pazuduši savā mākoņu slēptuvē, mūs atkal sāka mocīt slāpes — tā bija vārdpilnā nozīmē degoša problēma.

Vējaputnam bija viegli stāstīt, ka viņš saožot ūdeni, taču, lai kur ari mēs skatījāmies, nemanījām ne niecīgākās ūdens pazīmes. Cik tālu sniedza acs, visur bija tikai neauglīgas, saulē sakaitētas smiltis un dzeloņkrūmi. Apgājām apkārt pakalnam un bažīgi pētī­jām apkārtni cerībā atrast ūdeni kalna viņā pusē, bet arī tur bija tas pats: nekur nebija redzama ne pile ūdens, nebija nekā tāda, kas liecinātu par ūdeni — peļķi vai strautu.

— Ak tu muļķi! — es dusmīgi teicu Vējaputnam. — Seit nav ūdens!

Taču viņš, izslējis savu neglīto strupo degunu, joprojām vilka nāsīs gaisu.

— Es saožu to, bās, — viņš atbildēja, — es to jūtu kaut kur gaisā.

— Jā, — es iesmējos, — bez šaubām, mākoņos ir ūdens, un pēc pāris mēnešiem tas nolīs kā lietus un apskalos mūsu kaulus.

Sers Henrijs domīgi glaudīja savu gaišo bārdu.

— Varbūt mēs atradīsim to kalna virsotnē, — viņš teica.

— Kas par niekiem! — Guds izsaucās. — Vai kāds kaut reizi dzirdējis, ka kalnā galā atrodams ūdens!

— Iesim un paskatīsimies, — es ierosināju.

Un, nelolodami nekādas lielās cerības, mēs sākām rāpties pa pakalna smilšaino nogāzi. Necik ilgi, un Ambopa, kas gāja visiem pa priekšu, apstājās, kā zemē iemiets.

— Nanzia manzie! (Te ir ūdens!) — viņš skaļi iekliedzās.

Mēs metāmies pie viņa, un, patiesi, pašā smilšainā kalna virsotnē bļodai līdzīgā dziļā ierobā neapšaubāmi bija ūdens lāma.

Nepūlējāmies noskaidrot, kādā veidā tik nepiemērotā vietā varēja rasties ūdens; tāpat mūs neatbaidīja ne ūdens tumšā krāsa, ne arī visai nepatīkamais izskats. Mums pietika, ka šis te ir ūdens vai kaut kas tam ārkārtīgi līdzīgs. Pa galvu pa kaklu mēs drāzāmies pie tā un pēc acumirkļa, gulēdami uz vēdera, dzērām šo nepatī­kamo šķidrumu ar tādu baudu, it kā tas būtu pats dievu dzēriens.

Ak tu žēlīgais, kā mēs dzērām! Kad bijām remdējuši slāpes, nometām apģērbu un apsēdāmies ūdenī, lai mūsu saules izžaudētā āda varētu iesūkt valgmi.

Tu, manu lasītāj, kam jāatgriež tikai pāris krānu, lai no nere­dzama ietilpīga katla sāktu tecēt karstais un aukstais ūdens, tu nesapratīsi svētlaimi, kādu mums sagādāja šī vāļāšanās netīrajā un pasāļajā remdenajā peļķē.

Atsvaidzinājušies mēs izkāpām no ūdens un ar lielisku ēstgribu uzklupām mūsu biltongam, kam pēdējā diennaktī neviens no mums gandrīz nebija pieskāries, un pieēdām pilnu vēderu. Tad uzvilkām pa dūmam, apgūlāmies līdzās šai svētītajai peļķei tās krasta pār- kares ēnā un nogulējām līdz pusdienai.

Visu šo dienu atpūtāmies pie ūdens, tencinot likteni, ka mums palaimējies to atrast, lai kāds tas arī būtu. Neaizmirsām ar pie­nācīgu pateicību pieminēt sen mirušo da Silvestru, kas šo ūdens­krātuvi bija tik precīzi atzīmējis uz sava krekla stērbeles. Nevarē­jām vien nobrīnīties, kādā veidā tā tik ilgi varēja saglabāties. Manuprāt, to varēja izskaidrot vienīgi ar pieņēmumu, ka ūdens nāk no kāda avota kaut kur dziļi smiltīs.

Kad pie debess parādījās mēness, mēs daudz labākā omā nekā iepriekš atkal devāmies ceļā, piepildījuši savas blašķes un vēderus, cik pilnus vien iespējams. Tonakt nosoļojām gandrīz vai divdesmit piecas jūdzes, bet lieki teikt, ka ūdeni vairs neuzgājām, lai gan nākošajā dienā mums paveicās, jo atradām mazliet paēnas aiz dažiem skudru pūžņiem. Kad uzlēca saule un uz brīdi izkliedēja noslēpumaino miglas aizkaru, redzējām, ka Suleimana kalni un abas majestātiskās Sābas ķēniņienes krūtis tagad atrodas no mums ne vairāk kā divdesmit jūdzes. Likās, ka kalni pacēlās tieši pār mums un izskatījās vēl varenāki nekā citkārt.

Tuvojoties vakaram, turpinājām ceļu, un, lai visu gari nestās­tītu, teikšu, ka, austot nākošajam rītam, atradāmies Sābas ķēni­ņienes kreisās krūts zemākajā nogāzē, jo uz šo kalnu mēs turējām kursu visā mūsu ceļojumā. Ap šo laiku atkal izbeidzās mūsu ūdens rezerves, un mēs cietām stipras slāpes, pie tam bija skaidrs, ka tagad mums nav nekādu cerību tās remdēt, iekams nebūsim sa­snieguši sniega joslu, kas atradās augstu augstu virs mums. Kādu stundu vai divas atvilkuši elpu, gājām tālāk, mokošu slāpju dzīti. Svelošajā saulē ar lielām grūtībām rāpāmies pa kalna nogāzi, ko sedza sastingusi lava, jo izrādījās, ka viss milzīgais kalna pamats sastāvēja no lavas slāņiem, kas bija izvirdusi pirms daudziem gadsimtiem.

Ap vienpadsmitiem mūsu spēki bija galā un īsteni mēs tikko turējāmies kājās. Lai gan atdzisusi lava, pa kuru mums vajadzēja virzīties uz priekšu, bija samērā gluda salīdzinājumā ar tiem vei­diem, par kuriem man bija nācies dzirdēt, piemēram, ar to, kāda sastopama Debesbraukšanas salā, tomēr tā bija tik grumbuļaina, ka savainoja kājas. Kad pie visām mūsu nelaimēm pievienojās vēl šī, jutām, ka drīz būsim pieveikti. Dažus simtus jardu augstāk bija izslējušies vairāki lieli lavas bluķi; uz tiem nu mēs gājām, jo to ēnā gribējām atpūsties.

Aizkļuvuši līdz lavas bluķiem, mēs, par lielu izbrīnu, — cik nu mums vēl bija saglabājusies spēja brīnīties — ieraudzījām, ka lavu uz neliela līdzenuma, kas atradās tepat blakus, klāja biezs zāliens. Acīmredzot šeit no lavas sairuma produktiem bija izveidojies augsnes slānis, uz kura laika gaitā bija nokļuvušas putnu atnestās sēklas. Taču zaļais zāliens mūsu uzmanību nesaistīja ilgi, jo cil­vēks nevar dzīvot no zāles, kā to darīja Nebukadnecars [39] . sim no­lūkam nepieciešams īpašs likteņa lēmums, kā arī īpatnēji gremo­šanas orgāfii. Un tā nu mēs sēdējām klinšu aizsegā un smagi pū­tām. Es personiski gan no sirds vēlējos, kaut mēs nekad nebūtu ielaidušies šai bezjēdzīgajā pasākumā.

Te es ieraudzīju, ka Ambopa pieceļas un sāk iet uz zāliena pusi. Pēc dažām minūtēm, sev par lielu izbrīnu, pamanīju, ka šis allaž neparastas pašcieņas pilnais cilvēks lēkā un kliedz kā jucis, vicinot gaisā kaut ko zaļu.

Cerēdami, ka viņš atradis ūdeni, mēs, cik vien nogurušās kājas ļāva, klunkurējām pie viņa.

— Kas noticis, Ambopa, tu muļķa dēls? — es uzsaucu zulusu valodā.

— Te mums ir ēdiens un ūdens, Makumazān! — Un viņš atkal pavicināja zaļumu, ko turēja rokā.

Tad es ieraudzīju, ko viņš bija sadabūjis. Melone! Bijām uz­gājuši ar savvaļas melonēm, ar tūkstošiem meloņu apaugušu lau­kumiņu, un tās visas bija pilnīgi ienākušās.

— Melones! — es saucu Gudam, kas nāca tūlīt aiz manis, un pēc mirkļa kapteinis jau bija iecirtis savus mākslīgos zobus melonē.

Ātrāk nemetām mieru, kamēr katrs nebijām notiesājuši, manu­prāt, vismaz sešas melones, un, lai gan tās bija diezgan nožēlo­jamas, man likās, ka nekad dzīvē nebiju baudījis kaut ko tik gardu.

Taču melones nav no sātīgajiem paēdieniem, un, kad bijām rem­dējuši slāpes ar augļu sulīgo mīkstumu un nolikuši vairākas melo­nes atdzesēt, šim nolūkam tās vienkārši pārgriežot uz pusēm un novietojot stāvus saulē, lai, iztvaikojot ūdenim, tās atvēstu, — mēs sākām just briesmīgu izsalkumu. Vēl bija palicis kāds nieks bil- tonga, taču, par to domājot vien, mums sagriezās dūša, un bez tam biltongu vajadzēja taupīt, jo neviens nevarēja pateikt, kad mums izdosies sadabūt kaut ko ēdamu. Tieši šai brīdī uzsmaidīja laime. Pametis skatienu atpakaļ tuksnesī, es ieraudzīju lidojam tieši uz mums putnu baru — kādus desmit lielus putnus.

— Skit, bās, skit! (Sauj, kungs, šauj!), — Vējaputns man čuk­stēja, metoties garšļaukus zemē, un mēs sekojām viņa piemēram.

Tagad es varēju saredzēt, ka tas bija lielo sīgu pulks un ka putni tūlīt lidos piecdesmit jardus virs manas galvas. Paņēmis vienu no šautenēm, es pagaidīju, kad putni bija gandrīz tieši virs mums, tad piepeši uzlēcu kājās. Ieraudzījuši mani, putni, kā jau biju gaidījis, metās kopā. Izšāvu divreiz pašā bara vidū, un man palaimējās trāpīt vienam. Tas bija lielisks eksemplārs, apmēram divdesmit mārciņu smags. Pēc pusstundas putns jau čurkstēja virs ugunskura, ko bijām sakūruši no sausajiem meloņu stublājiem. Pirmo reizi visas nedēļas laikā mums bija tāds mielasts. No putna nepalika pāri nekas, izņemot kaulus un knābi. Pēc maltītes jutā­mies krietni vien labāk.

Naktī, kad parādījās mēness, atkal turpinājām ceļu, paņēmuši līdz tik daudz meloņu, cik spējām panest. Jo augstāk mēs kāpām, jo gaiss kļuva aizvien dzestrāks, un tas mums sagādāja lielu at­vieglinājumu. Gaismai austot, cik varējām spriest, atradāmies ne vairāk kā divpadsmit jūdžu no sniega robežas. Tur mēs atkal uz­gājām melones, un doma par ūdeni mūs vairs nebiedēja, jo zinā­jām, ka drīz dabūsim sniegu, cik sirds kāro. Bet ceļš pret kalnu tagad bija kļuvis ļoti stāvs, tāpēc virzījāmies uz priekšu ārkārtīgi lēnām: stundā nogājām ne vairāk par jūdzi. Bez tam šai naktī notiesājām pēdējo kumosu biltonga. Pa visu laiku kalnos neredzē­jām nevienas dzīvas būtnes, izņemot lielās sīgas, ne ari mums ceļā gadījās kāds strauts vai avots. Tas likās ļoti dīvaini — tur augšā taču gulēja milzīgas masas sniega, kam, pēc mūsu domām, laiku pa laikam vajadzēja kust. Taču, kā mēs tālāk ejot atklājām, kāda neizskaidrojama iemesla pēc visi strauti tecēja uz leju pa kalnu ziemeļu nogāzi.

Nu mūs sāka mocīt doma par uzturu. Bijām izglābušies no nāves, kas mums draudēja ūdens trūkuma dēļ, šķiet, tikai tālab, lai ietu bojā bada nāvē. Par nākošo triju dienu bēdīgajiem notikumiem vislabāk pastāstīs to dienu ieraksti manā piezīmju grāmatiņā.

21. maijs. — Devāmies ceļā pulksten 11 no rīta, jo gaiss bija pietiekami dzestrs, lai varētu iet dienā. Līdz paņēmām dažas melo­nes. Ar pūlēm vilkāmies uz priekšu visu dienu, taču melones vairs nemanījām — acīmredzot to augšanas josla bija beigusies. Ne­redzējām nekā medījama. Saulrietā apstājāmies naktsguļai. Vairā­kas stundas neesam nekā ēduši. Naktī stipri salām.

22. maijs. — Atkal līdz ar ausmu turpinājām ceļu, jutāmies ļoti vārgi un noguruši. Pa visu dienu nogājām tikai piecas jūdzes. Ceļā pagadījās sniegoti laukumiņi, ēdām sniegu, nekā cita ēdama ne­bija. Naktsguļai apmetāmies zem liela plato pārkares. Nežēlīgi auksts. Iedzērām pa malkam brendija, satināmies segās un cieši

piespiedamies cits citam, lai nenosaltu. Bads un nogurums nav izturams. Domājam, ka Vējaputns līdz rītam nenodzīvos.

23. — Mēģinājām iet, līdzko saule bija pietiekami augstu un mazliet sasildīja mūsu sastingušos locekļus. Mūsu stāvoklis ir briesmīgs: baidos, šī diena būs pēdējā mūsu ceļojumā, ja vien mēs nesadabūsim kaut ko ēdamu. Palicis vairs tikai mazliet brendija. Guds, sers Henrijs un Ambopa turas lieliski, bet ar Vējaputnu ir pārlieku slikti. Līdzīgi vairumam Hotentotu viņš nepanes aukstumu. Es jau vairs nejūtu agrākās asās sāpes kuņģī, tas it kā notirpis. Pārējie saka to pašu. Tagad esam vienā līmenī ar stāvo klinšu grēdu, kas savieno abus kalnus un veidota no lavas. Skats no šejienes ir lielisks. Mums aiz muguras līdz pašam apvārsnim ple­šas milzīgais saules nokveldētais tuksnesis, bet priekšā — jūdžu jūdzēm līdzens, ciets sniega klajš, kas gandrīz nemanāmi ved kal­nup un kam pašā vidū apmēram četrtūkstoš pēdu augstumā debesīs paceļas noapaļotais kalna gals, droši vien vairāku jūdžu apkārt­mērā. Nav redzama neviena dzīva būtne. Stāvi klāt mums, kungs! Baidos, ka pienākusi mūsu pēdējā stundiņa.

Bet tagad es atlikšu pie malas savas piezīmes, gan tāpēc, ka tās nav nekāda interesantā lasāmviela, gan arī tāpēc, ka to, kas notika tālāk, ir vērts pastāstīt sīkāk.

Visu šo dienu (23. maiju) mēs lēnītēm cīnījāmies pa sniegoto slīpumu, laiku pa laikam apguļoties zemē, lai uzkrātu spēkus. Lai­kam izskatījāmies varen dīvaini, kad apkrāvušies un nomocījušies ar pūlēm vilkām savas nogurušās kājas pa žilbinošo līdzenumu un izsalkušām acīm raudzījāmies apkārt. No apkārtskatīšanās jēgas, protams, nebija nekādas, jo, skaties, cik gribi, tik un tā apkārtnē nekā ēdama nebija. Todien mēs nogājām ne vairāk kā septiņas jūdzes. Tieši pirms saulrieta bijām sasnieguši Sābas ķēniņienes kreisās krūts virsotni, kas kā milzīgs, gluds sasaluša sniega izcilnis slējās gaisā vairākus tūkstošus pēdu virs mums. Lai cik nejauki arī jutāmies, nespējām nejūsmot par brīnum jauko ainavu, kuru vēl skaistāku padarīja rietošās saules stari. Vietumis tie nokrāsoja sniegu asinssarkanu un uzmeta sniegotajai virsotnei virs mūsu gal­vām krāšņu diadēmu.

— Paklausieties, — pēkšņi izdvesa Guds, — mums taču tagad jābūt netālu no alas, par kuru rakstīja vecais džentlmenis.

— Jā, — es atsaucos, — ja vien tā pastāv.

— Kvotermein, — nopūtas sers Henrijs, — nevajag tā runāt. Es pilnīgi uzticos vecajam portugālietim, — atcerieties par ūdeni. Mēs drīz jo drīz uziesim arī alu.

— Ja neuziesim to līdz tumsai, varam sevi uzskatīt par līķiem, — tāda bija mana mierinošā atbilde.

Jau desmit minūtes soļo­jām klusēdami. Ambopa gāja man līdzās, ievīstījies segā un cieši savilcis ap vēderu ādas jostu, lai, kā viņš teica, «pie­spiestu izsalkumu sačokuro­ties», tā ka viņa viduklis iz­skatījās pavisam līdzīgs jau­navas viduklim. Pēkšņi viņš saķēra manu roku.

— Paskat! — viņš teica, norādīdams uz kūkumaino kalna virsotnes nogāzi.

Es palūkojos tai virzienā un apmēram divsimt jardu attālumā pamanīju sniegā kaut ko līdzīgu spraugai.

— Tā ir ala, — teica Am­bopa.

Sasprindzinot pēdējos spē­kus, mēs steidzāmies uz šo vietu un ieraudzījām, ka sprauga patiesi ir ieeja alā un nepārprotami tai alā, par kuru bija rakstījis da Silvestra. Paspējām pienākt tieši laikā,

tālab ka, tikko bijām pie šī patvēruma, saule pārsteidzoši ātri norietēja un visapkārt kļuva gandrīz tumšs. Sājos platuma grādos gandrīz vai nav krēslas, lelīdām alā, kas nelikās visai liela, un, saspiedušies cieši kopā, lai sasildītos, iztukšojām pār­palikušo brendiju — katram tik tikko iznāca pa malkam. Pēc tam centāmies savas nedienas aizmirst miegā, taču aukstums bija tik stindzinošs, ka neļāva mums aizmigt.

Esmu pārliecināts, ka šai milzīgajā augstumā termometrs rādīja ne mazāk kā četrpadsmit vai piecpadsmit grādu zem nulles. Ko tas nozīmēja mums, ceļa grūtību, nepietiekamā uztura un neciešamā tuksneša karstuma novārdzinātiem, manam lasītājam vieglāk iedo­māties nekā man aprakstīt. Pietiek, ja teikšu, ka man vēl nekad nebija nācies just nāvi no aukstuma tik tuvu. Stundu pēc stundas vilkās šī briesmīgā nakts. Sēdējām alā un jutām, kā sals klejo apkārt un kniebj mums gan pirkstos, gan kājās, gan sejā. Veltīgi spiedāmies arvien ciešāk un ciešāk, — mūsu nožēlojamos, bada novārdzinātajos ķermeņos vairs nebija siltuma. Reizēm kāds uz dažām minūtēm iegrima tramīgā snaudā, taču ilgi gulēt neva­rējām, — un varbūt tas bija labi, jo nedomāju, ka, aizmiguši, mēs

kādreiz vel pamostos. Manuprat, tikai gribasspēks palīdzēja mums saglabāt dzīvību.

Neilgi pirms ausmas es izdzirdu, ka hotentots Vējaputns, kura zobi visu nakti klabēja kā kastaņetes, smagi nopūtās un pēkšņi beidza klabināt zobus. Es tobrīd nepievērsu tam sevišķas uzmanī­bas, jo nodomāju, ka viņš iemidzis. Vējaputns sēdēja, atspiedies pret mani ar muguru, un man likās, ka tā kļūst aizvien saltāka un saltāka, līdz kļuva auksta kā ledus.

Beidzot tumsu nomainīja rīta krēsla, pēc tam uz sniega uzlies­moja zeltainas gaismas šautras, un apžilbinošā saule palūkojās pāri lavas sienai, apspīdēdama mūsu pusnosalušos ķermeņus un Vējaputnu, kas sēdēja mūsu vidū miris. Nav nekāds brīnums, ka nabadziņa mugura man bija likusies salta. Viņš bija izlaidis garu, kad dzirdēju viņa nopūtu, un tagad bija sasalis gandrīz stīvs. Dziļi satriekti, virzījāmies tālāk no līķa (dīvaini, kādas šausmas mūs pārņem, atrodoties kopā ar mironi) un atstājām viņu tur sēžam, rokām ceļus apkampušu.

Ap to laiku saltie saules stari (tie patiesi bija salti) iespiedās tieši alā. Pēkšņi, izdzirdis baiļpilnu saucienu, es pagriezos, lai ielū­kotos alas dziļumā.

Un, lūk, ko es ieraudzīju. Alas viņā galā — ala nebija garāka par divdesmit pēdām — čurnēja otra figūra. Galva tai bija nolaista uz krūtīm un garās rokas karājās gar sāniem. Es ieskatījos ciešāk un ieraudzīju, ka arī tas ir miris cilvēks, turklāt baltais.

Mani ceļabiedri tāpat ieraudzīja mirušo, un mūsu satrauktie nervi nespēja izturēt šādu skatu. Cik ātri vien ļāva mūsu pusnosa- lušie locekļi, mēs visi kā viens rāpāmies ārā no alas.