Ķēniņa Zālamana raktuves

XX nodaļa ATRASTS!

Un tagad esmu nonācis varbūt pie visdīvainākā notikuma mūsu neparastajos piedzīvojumos, un tas pierāda, cik brīnumaini dzīvē dažkārt atgadās.

Mazliet aizsteidzies saviem abiem ceļabiedriem priekšā, es mie­rīgi soļoju gar strautu, kurš iztecēja no oāzes, izzuzdams izsalku­šajās tuksneša smiltis, un pēkšņi apstājos, neticēdams vairs savām acīm. Man priekšā, nepilnu divdesmit jardu attālumā, jaukā vie­tiņā, kāda kupla vīģu sugas koka paēnā stāvēja maza, tīkama būdiņa ar izeju uz strautu. Būdiņa bija celta daudzmaz līdzīgi kaferu būdām no zariem un zāles, bet ar parasta lieluma dur­vīm, nevis ar nelielu stropa skrejai līdzīgu spraugu.

«Kāda velna pēc te uzcelta būda?» es pie sevis noteicu.

Tikko biju to izteicis, durvis atvērās un no būdas klibodams izsteberēja baltais cilvēks, noaudzis ar milzīgu, melnu bārdu, tēr­pies zvērādās. Nospriedu, ka mani acīmredzot ķēris saules dū­riens. Tas taču nebija iespējams. Uz šādu vietu mednieki nekad nenāca. Protams, neviens mednieks te arī neapmestos uz dzīvi. Es blenzu un blenzu, un tāpat darīja arī tas otrais. Un tieši šai brīdī klāt bija arī sers Henrijs un Guds.

— Paklau, draugi, — es sacīju viņiem, — vai nu es jūku prātā, vai arī šis patiesi ir baltais cilvēks?

Sers Henrijs skatījās, un Guds skatījās, un tad pēkšņi klibais baltais cilvēks ar melno bārdu skaļi iekliedzās un sāka klibot uz mūsu pusi, bet, kad bija jau dažus soļus no mums, it kā zaudējis samaņu, nokrita.

Ar vienu lēcienu sers Henrijs atradās tam līdzās.

— Ak debess! — viņš sauca. — Tas ir mans brālis Džordžs!

Izdzirdis troksni, no būdas iznāca otrs cilvēks, tāpat tērpies

zvērādās, ar šauteni rokās, un pieskrēja pie mums. Ieraudzījis mani, arī viņš skaļi iekliedzās.

— Makumazān! — cilvēks aurēja, — tu mani nepazīsti, bās? Es esmu Džims, mednieks Džims. Zīmīti, kuru tu man iedevi nodoša­nai bāsam, es pazaudēju, un tā mēs te mītam jau gandrīz divus gadus.

Un, nokritis man pie kājām, viņš sāka kūleņot pa zemi, no prieka raudādams.

— Ak tu nevīžīgais nelieti! — es sacīju. — Tu gan esi pelnījis pamatīgas sukas.

Pa tam melnbārdainais cilvēks bija atžilbis un piecēlies kājās, un viņi ar seru Henriju, droši vien nevarēdami atrast vārdus, ilgi kratīja viens otra roku. Vienalga kālab viņi kādreiz bija sastrīdē­jušies (man ir tādas aizdomas, ka tas noticis kādas lēdijas dēļ^ lai gan es nekad netiku par to jautājis), tagad viņu strīds acīm­redzot bija pilnīgi aizmirsts.

— Dārgais! — beidzot seram Henrijam izlauzās. — Es jau no­domāju, ka tevis vairs nav dzīvajos. Meklēju tevi viņpus Zāla­