Ķēniņa Zālamana raktuves

XIX nodaļa PALIEC SVEIKS, IGNOSI

Kopš tā neaizmirstamā rīta bija pagājušas desmit dienas, un mēs atkal bijām savā vecajā mājoklī Lū. Dīvaini, bet jāteic, ka mēs pēc drausmīgā piedzīvojuma bijām gandrīz vai pilnīgi atspirguši, vie­nīgi mani sariem līdzīgie mati, kad es iznācu no alas, bija kļuvuši apmēram par trim toņiem baltāki, nekā man tur ieejot, un Guds pēc Fulatas nāves, kas viņam bija stipri ķērusies pie sirds, likās stipri pārvērties. Es gan, apsverot šo notikumu no gados vecāka, daudz pieredzējuša cilvēka viedokļa, nāku pie pārliecības, ka viss izvērsies par labu, jo citādi noteikti rastos sarežģījumi. Nabadzīte nebija parasta iezemiešu meitene, viņa bija ļoti skaista, es pat teiktu, cēla un ar diezgan asu prātu. Taču nekāds skaistums un ne­kāds prāta asums nespētu viņas saistīšanos ar Gudu padarīt par vēlamu, jo, kā viņa pati teica: «Tāpat kā saule nevar savienoties ar tumsu, tā baltais cilvēks nevar savienoties ar melno.»

Man nemaz nav jāsaka, ka mēs vairs netikām iegājuši ķēniņa Zālamana dārgumu glabātavā. Atguvušies no noguruma, pie tam, lai atgūtos, bija vajadzīgas četrdesmit astoņas stundas, mēs nokā­pām gan milzīgajā bedrē, cerēdami atrast alu, pa kuru bijām iz­kļuvuši ārā no kalna dzīlēm, taču mūsu meklējumi bija nesekmīgi. Pirmkārt, bija lijis lietus un aizskalojis mūsu pēdas, bet bez tam milzīgās bedres nogāzes bija skudrulāču un citu dzīvnieku alu pil­nas. Nebija ko domāt uzminēt, kurai no šīm alām mums jābūt pa­teicīgiem par savu izglābšanos. Iepriekšējā dienā pirms atgriešanās uz Lū vēlreiz apskatījām stalaktītu alas brīnumus un, kāda dīvaina nemiera mudināti, pat iegājām arī Nāves mājoklī. Paejot zem bal­tās Nāves šķēpa, mēs ar sajūtu, kuru es nepavisam nespētu aprak­stīt, ilgi skatījāmies uz klints sienu, kas bija aizsprostojusi mums ceļu uz glābiņu, un domājām par neizmērojamiem dārgumiem aiz šīs sienas, par noslēpumaino veceni, kura gulēja sašķaidīta zem tās, un par daiļo meiteni, kam šī siena bija kļuvusi par kapeņu durvīm. Es saku — skatījāmies uz «klints sienu», jo, lai kā arī meklējām, mums neizdevās atrast ne pēdas no paceļamo durvju savienojuma vietām. Nespējām atklāt ari noslēpumaino mehā­nismu, kas spētu tās iedarbināt, lai gan noņēmāmies kādu stundu, tā ka tagad tas zudis uz mūžiem. Bez šaubām, tas bija kāds apbrī­nojams mehānisms, masīvs un tomēr neizdibināmi vienkāršs, tipisks laikmetam, kas to radījis. Es šaubos, vai otrs tāds ir atro­dams visā pasaulē.

Galu galā sapīkuši atmetām ar roku tālākajiem mēģinājumiem. Pat ja akmens masa piepeši mūsu acu priekšā paceltos, mēs diezvai saņemtu dūšu, pārkāptu pāri sakropļotajām Gegūlas mirstīgajām atliekām un vēlreiz ieietu dārgumu glabātavā, lai arī mums būtu pilnīga un noteikta pārliecība, ka kļūsim par neierobežota dau­dzuma dimantu īpašniekiem. Un tomēr es varēju vai raudāt, iedo­mājoties, ka jāatstāj visi šie dārgumi, droši vien lielākie, kādi pa­saules pastāvēšanas laikā savākti vienuviet. Taču nekas nebija līdzams. Vienīgi dinamīts varēja izlauzt ceļu blīvajā piecas pēdas biezajā klintī. Un tā mēs pametām šo vietu. Iespējams, ka kādā tālā nezināmā gadsimtā laimīgāks pētnieks nejauši atklās šo «Sē­žam, atveries!» [56] un pārplūdinās pasauli ar dārgakmeņiem. Es gan šaubos par to. Man nez kāpēc liekas, ka dārgakmeņiem, kuru vērtība skaitāma daudzos miljonos mārciņu sterliņu un kuri atrodas trīs akmens šķirstos, nekad nebūs lemts rotāt zemes skaistuļu kaklus. Tie paliks tur līdz visu dienu galam Fulatas kaulu sabiedrībā.

Ar vilšanās nopūtu atstājām šo vietu un nākošajā dienā devā­mies atpakaļ uz Lū. Just vilšanos no mūsu puses bija liela nepatei­cība, tālab ka — lasītājs jau droši vien atceras —, pirms atstājām savu cietumu, man iekrita prātā laimīgā doma katram gadījumam piebāzt ar dimantiem savu veco medību svārku kabatas. Daudz dārgakmeņu izbira, kad ripojām lejup pa bedres nogāzi, turklāt pazudušo skaitā bija prāvākā daļa lielo dimantu, kurus biju sastū­ķējis pašā virsū. Bet arī tā dārgakmeņu bija ļoti daudz, ieskaitot astoņpadsmit lielos akmeņus, kuri ikviens svēra apmēram no trīs­desmit līdz simt karatu. Jā, manos vecajos mednieka svārkos vēl bija diezgan dārgumu, lai padarītu mūs visus ja nu ne tīri par mil­jonāriem, tad vismaz par ārkārtīgi bagātiem cilvēkiem un lai kat­ram vēl paliktu tik daudz dārgakmeņu, ka iznāktu trīs labākās ko­lekcijas Eiropā. Tātad nevar teikt, ka mums pavisam nebūtu veicies.

Kad nonācām Lū, mūs ļoti sirsnīgi uzņēma Ignosi, kuru atradām sveiku un veselu. Viņš bija visai aizņemts, nostiprinot savu varu un pārkārtojot pulkus, kuri bija visvairāk cietuši lielajā kaujā ar Tvālu.

Elpu aizturējis, viņš klausījās mūsu brīnumainajā stāstā, bet, izdzirdis par Gegūlas briesmīgo galu, kļuva domīgs.

— Panāc šurp, — viņš pasauca vecvecu indunu (padomnieku), kas kopā ar citiem sēdēja lokā ap valdnieku, taču tik tālu no mums, ka mūsu saruna viņu ausīm nebija dzirdama.

Vecais vīrs piecēlās, tuvojās mums, sveica valdnieku un apsēdās.

— Tu esi vecs, — Ignosi teica.

— Esmu gan, valdniek, mans pavēlnieki

— Saki, vai bērna gados tu pazini Gegūlu, burvju mednieci?

— Kā ne, valdniek, mans pavēlniek, pazinu!

— Kāda viņa bija tolaik, vai jauna, līdzīgi tev?

— Nebija vis, valdniek, mans pavēlniek! Viņa bija tāda pati kā šodien, — veca, krunkaina, ļoti neglīta un ļaunuma pilna.

— Viņas vairs nav. Viņa ir mirusi.

— Tā. Ak, valdniek! Tad mūsu zeme ir atbrīvojusies no lāsta.

— EJ'

— Kuum! Es aizeju, ak, melnais kucēn, kas pārkodis veca suņa rīkli! Kuum!

— Jūs redzat, mani brāļi, — Ignosi teica, — tas bija noslēpu­mains radījums, un es esmu priecīgs, ka viņa ir pagalam. Viņa bija lēmusi jums nāvi šai tumšajā alā, bet pēc tam varbūt būtu atradusi kādu līdzekli, lai nogalinātu mani, tāpat kā kādreiz at­rada līdzekli, kā nogalināt manu tēvu, lai viņa vietā apsēdinātu tronī Tvālu, kas vecās sirdij bija mīļš. Tagad turpiniet savu stāstu, jo tādu vēl nav dzirdējis neviens!

Izstāstījis viņam par mūsu izglābšanos, es, kā jau mēs visi trīs bijām nolēmuši, izmantoju gadījumu, lai pateiktu Ignosi par mūsu nodomu atstāt Kukuāņu zemi.

— Un tagad, Ignosi, pienācis laiks mums atvadīties no tevis, lai vēlreiz mēģinātu nokļūt savā zemē. Bet iegaumē, Ignosi, tu atnāci šurp kopā ar mums kā kalps, un tagad mēs atstājam tevi kā varenu valdnieku. Ja tavā sirdī mīt pateicības jūtas pret mums, tad nekad neaizmirsti rīkoties tā, kā tu mums solīji. Esi taisnīgs valdnieks, cienī likumu un nelem nevienu nāvei bez iemesla. Tad tu vadīsi savas dienas labklājībā. Vai rīt, kad ausīs gaisma, tu, Ignosi, nedosi mums karavīru vienību, kas palīdzēs mums pāriet pāri kalniem? Vai ne tā, valdniek?

Ignosi aizklāja seju ar rokām un kādu brīdi klusēja.

— Mana sirds sāp, — viņš beidzot ierunājās. — Jūsu vārdi salauza manu sirdi. Ko esmu jums nodarījis, Inkubu, Makumazān un Bugvan, ka jūs pametat mani nelaimīgu? Jūs stāvējāt man līdzās nemieru un kaujas laikā, vai patiesi jūs mani pametīsiet

miera un uzvaras dienā? Ko jūs vēlaties? Sievas? Izvēlieties jeb­kuru no manas zemes. Vietu, kur apmesties? Paraugieties — visa zeme, cik tālu sniedz acs, pieder jums. Mājas, kādās dzīvo baltie cilvēki? Jūs iemācīsiet manu tautu, kā tās ceļamas. Lopus, lai jums būtu gaļa un piens? Ikviens precētais vīrs atvedīs jums pa vērsim vai govij. Zvērus medībām? Vai tad pa maniem mežiem nestaigā ziloņi, un vai upeszirgi nesnauž niedrājā? Varbūt jūs alkstat cīņas? Mani pulki gaida jūsu pavēles. Ja es varu jums dot vēl kaut ko, es došu arī to.

— Nē, Ignosi, mums nekā no tā visa nevajag, — es atbildēju. — Mēs gribam sameklēt savas īstās mājas.

— Tagad es saprotu, — sarūgtināts sacīja Ignosi, un viņa acis iezibsnījās, — tie ir mirdzošie akmeņi, kurus jūs mīlat vairāk nekā mani, savu draugu. Jums nu ir akmeņi. Tagad jūs gribat atgriez­ties atpakaļ uz Natalu un doties pāri nemierīgajam, tumšajam ūde­nim, lai pārdotu tos un kļūtu bagāti, kā to alkst ikviena baltā cil­vēka sirds. Tad nu lai jūsu dēļ ir nolādēti šie akmeņi un lai no­lādēts ir tas, kas viņus meklē. Lai Nāve nopļauj ikvienu, kura kāja spers soli Nāves mājoklī, meklējot šos akmeņus. Esmu runājis, baltie cilvēki. Jūs varat iet.

Es uzliku savu roku uz viņa rokas.

— Ignosi, — es teicu, — saki, vai tad, kad tu klejoji pa zulusu zemi, un vēlāk, kad dzīvoji starp baltajiem cilvēkiem Natalā, vai tad tava sirds neilgojās pēc tās zemes, par kuru tev bija stāstījusi māte? Pēc dzimtās zemes, kur tavas acis pirmoreiz skatīja gaismu un kur tu rotaļādamies vadīji savas bērnu dienas, pēc zemes, kas bija tava dzimtene?

— Jā, tas bija tā, Makumazān.

— Redzi, tā arī mūsu sirdis ilgojas pēc mūsu dzimtajām vietām.

Iestājās klusums. Kad Ignosi atkal ierunājās, viņa balss ska­nēja citādi.

— Es saprotu, ko nozīmē tavi vārdi, Makumazān. Kā aizvien tie ir gudri un saprātīgi. Tas, kas radis lidot, nemīl rāpot pa zemi. Baltais cilvēks nespēj dzīvot melnādaino cilvēku dzīvi. Jā, jums jāiet projām un jāatstāj mani ar sāpošu sirdi, jo man jūs būsiet tikpat kā miruši, tāpēc ka no turienes, kur būsiet jūs, mani nevar sasniegt nekādas vēstis.

— Bet uzklausiet mani, un lai mani vārdi kļūst zināmi visiem baltajiem cilvēkiem. Neviens baltais cilvēks vairs nepārnāks pāri kalniem, pat ja kādam no viņiem izdosies dzīvam nokļūt līdz tiem. Es necietīšu šeit tirgotājus ar viņu šautenēm un rumu. Mana tauta joprojām cīnīsies ar šķēpiem un dzers tikai ūdeni, tāpat kā to da- rija tās senči. Un es nepieļaušu, ka sludinātāji sētu viņu sirdīs bailes no nāves un saceltu manus ciltsbrāļus pret valdnieku, tā sagatavojot ceļu baltajiem cilvēkiem, kas vienmēr seko sludinātā­jiem. Ja kāds baltais cilvēks nonāks pie maniem vārtiem, es sūtīšu to uz turieni, no kurienes tas nācis. Ja viņu atnāks simts, es at­stumšu tos atpakaļ. Ja atnāks karaspēks, es raidīšu pret to visus savus pulkus un tiem neizdosies gūt virsroku pār mani. Neviens cilvēks vairs nenāks šurp pēc mirdzošajiem akmeņiem, nē, — un pat ja tas būs vesels karaspēks, jo, ja viņi nāks, es sūtīšu pulku, kas aizbērs raktuves, nopostīs baltās kolonnas alās un pieblīvēs alas ar akmeņiem tā, lai neviens nevarētu pat tuvoties tām durvīm, par kurām jūs stāstījāt un kuru noslēpums ir zudis. Bet jums trim, Inkubu, Makumazān un Bugvan, ceļš vienmēr būs atvērts, jo, raugi, nav neviena starp dzīvajiem, kas manai sirdij būtu dārgāks par jums.

Un jūs tomēr aiziesiet. Infadūss, mans tēvocis un mans padom­nieks, ņems jūs pie rokas un kopā ar pulku pavadīs jūs. Es uzzi­nāju, ka ir vēl otrs ceļš pāri kalniem, un viņš jums to parādīs. Pa­lieciet sveiki, mani brāļi, drosmīgie baltie cilvēki. Nelūkojiet vairs tikties ar mani, tālab ka tas iet pāri maniem spēkiem. Bet ziniet, es izdošu pavēli, un tā tiks izsludināta no vieniem kalniem līdz ot­riem. Jūsu vārdi, Inkubu, Makumazān un Bugvan, būs līdzīgi mi­rušo valdnieku vārdiem, un, kas tos izrunās, tam jāmirst [57] . tā jūsu piemiņa dzīvos mūsu zemē mūžīgi.

Un nu ejiet, iekams manas acis līdzīgi sievietes acīm nav sāku­šas liet asaras. Kādreiz, kad jūs atskatīsieties uz noieto dzīves ceļu vai arī kad būsiet veci un sapulcēsieties, lai pasēdētu un pasildītos pie uguns, jo saule jums jau vairs neliksies silta, jūs atcerēsieties, kā mēs stāvējām plecu pie pleca lielajā kaujā, kuru jau iepriekš bija paredzējuši tavi gudrie vārdi, Makumazān, kā tu, Bugvan, va­dīji aso ragu, kas triecās pret Tvālas sāniem, kamēr tu, Inkubu, stāvēji «Pelēko» rindās un vīri zem tava cirvja krita kā vārpas zem sirpja, līdz beidzot tu salauzi mežonīgā vērša (Tvālas) spēku un satrieci pīšļos viņa lepnumu. Palieciet sveiki uz mūžu, Inkubu, Makumazān un Bugvan, mani pavēlnieki un draugi!

Ignosi piecēlās. Dažus mirkļus viņš sirsnīgi raudzījās uz mums, tad apklāja galvu ar apmetņa stūri, lai apslēptu savu seju.

Klusēdami mēs aizgājām.

Nākošās dienas rītausmā atstājām LO. Mūs pavadīja vecais draugs Infadūss, kam šķiršanās no mums dziļi ķērās pie sirds, un «Bifeļu» pulks. Lai gan vēl bija ļoti agra rīta stunda, pilsētas galvena iela visā garumā bija ļaužu pilna. Kad pulka priekšgalā gajam garam, ļaudis sveica mūs tāpat kā valdnieku, bet sievietes svētīja mūs, jo bijām atsvabinājuši zemi no Tvālas, un meta mums zem kājām ziedus. t Tas viss bija ārkārtīgi aizkustinoši un nepa­visam nelīdzinājās tam, ko parasti nākas redzēt, dzīvojot starp iezemiešiem.

Taču neizpalika arī visai uzjautrinošs atgadījums, par ko es gana nopriecājos, tālab ka tas noderēja par ieganstu, lai mazliet pasmietos.

īsi pirms tam, kad mums vajadzēja šķērsot pilsētas robežas, no pūļa iztecēja jauka, jauna meitene, turēdama rokā dažas brīniš­ķīgas lilijās, kuras viņa pasniedza Gudam (nez kāpēc kapteinis, liekas, viņām visām patika; manuprāt, monoklis un bārda, kas kup­loja tikai uz viena vaiga, piešķīra tam šķietamu vērtību). Pēc tam meitene teica, ka viņai esot lūgums.

— Runā.

— Vai mans pavēlnieks nevarētu parādīt savai verdzenei daiļās, baltās kājas, lai viņa varētu uzmest acis un uz visu mūžu saglabāt atmiņas par daiļajām, baltajām kājām un pastāstīt par tām sa­viem bērniem. Viņa verdzene ir nākusi četras dienas, lai redzētu pavēlnieka kājas, tāpēc ka tās tiek daudzinātas visā zemē.

— Lai velns mani parauj, ja es to darīšu! — uztraucies iesau­cās Guds.

— Nu, nu, dārgais draugs! — sacīja sers Henrijs. — Nevar taču atteikt lēdijai.

— Nerādīšu vis! — Guds ietiepīgi noteica. — Tas ir augstākā mērā nepieklājīgi.

Tomēr galu galā viņš bija ar mieru un, klātesošo sieviešu, it īpaši pateicīgās jaunās lēdijas sajūsmas saucieniem skanot, uzrotīja bik­ses līdz ceļgaliem. Tādā izskatā viņam vajadzēja iet, kamēr tikām ārā no pilsētas.

Baidos, ka Guda kājas jau nekad vairs netiks tā apjūsmotas. Viņa zobi, kas spēja reizēm pazust, un pat «caurspīdīgā acs» pa šo laiku kukuāņiem bija paspējuši jau vairāk vai mazāk apnikt, taču par viņa kājām to nekādā ziņā nevarēja teikt.

Ceļā Infadūss pastāstīja mums, ka ir vēl cita kalnu pāreja, uz ziemeļiem no tās, kuras turpinājums ir ķēniņa Zālamana Lielais ceļš, vai, pareizāk sakot, ka ir vieta, kur var nokāpt pa klinšu sienu, kura atdala Kukuāņu zemi no tuksneša un kurā izslējās Sābas ķēniņienes krūšu apveidi. Izrādījās arī, ka mazliet vairāk nekā pirms diviem gadiem pulciņš kukuāņu mednieku, meklējot strausus, kuru spalvas viņu zemē tiek ļoti augstu vērtētas karavīru galvas rotām, pa šo ceļu nokāpuši tuksnesī. Medīdami viņi aizklī­duši diezgan tālu no kalniem, un viņus sākušas mocīt stipras slā­pes. Ieraudzījuši pie horizonta kokus, viņi devušies uz turieni un uzgājuši lielu, auglīgu un bagātīgi apūdeņotu oāzi, kas stiepusies vairākas jūdzes. Pēc Infadūsa ierosinājuma mums atpakaļceļā va­jadzēja šķērsot šo oāzi. Tā mums likās laba doma, jo tādējādi acīmredzot tikām atbrīvoti no grūtībām, kādas mūs gaidītu kalnu pārejā. Bez tam vairākiem medniekiem, kuri kādreiz bija to at­klājuši, vajadzēja mūs pavadīt līdz oāzei, no kurienes, kā viņi ap­galvoja, varot pamanīt tuksnesī vēl citas auglīgas oāzes. [58]

Gājām nesteigdamies un ceļojuma ceturtās dienas vakarā atkal atradāmies uz kalnu kores, kas atdala Kukuāņu zemi no tuksneša, kurš vēla savus smilšu viļņus pie mūsu kājām, stiepdamies apmē­ram divdesmit piecas jūdzes uz ziemeļiem no Sābas ķēniņienes kalniem.

Nākošajā dienā līdz ar ausmu pavadoņi bija mūs atveduši līdz vietai, kur sākās krauja nogāze; pa to mums vajadzēja nokāpt tuksnesī, kas pletās vairāk nekā divi tūkstoši pēdu zemāk.

Te mēs atvadījāmies no mūsu uzticamā drauga, spēcīgā, vecā karavīra Infadūsa. Viņš svinīgi novēlēja mums visu to labāko, no bēdām gandrīz vai raudādams.

— Nekad vairs, mani pavēlnieki, — viņš teica, — manām ve­cajām acīm nebūs lemts redzēt tādus cilvēkus, kādi esat jūs. Ai, kā Inkubu kaujā zvetēja ienaidniekus! Kas tas bija par varenu skatu, kad viņš ar vienu cirtienu notrieca mana brāļa Tvālas galvu! Tas bija skaisti… skaisti! Neredzēt man vairs tādu cirtienu, ja nu varbūt vēl svētlaimīgos sapņos.

Mums bija ļoti žēl šķirties no viņa. Guds jutās tik aizkustināts, ka pat uzdāvināja viņam par piemiņu — ko domājat? — monokli!

(Vēlāk mēs uzzinājām, ka tas bija rezerves monoklis.) Infadūss bija sajūsmā, jo paredzēja, ka šāds piederums vareni cels viņa prestižu. Pēc vairākiem veltīgiem mēģinājumiem viņam beidzot iz­devās iespraust monokli acī. Nekā dīvaināka par šo veco kara­vīru ar monokli acī es gan vēl nebiju redzējis. Monokļi taču lāga nepiestāv pie leoparda ādas apmetņiem un melniem strausa spalvu pušķiem.

Pēc tam, pārliecinājušies, ka mūsu pavadoņi nodrošinājušies ar pietiekamiem ūdens un pārtikas krājumiem, mēs, noklausījušies «Bifeļu» pērkondimdošo atvadu sveicienu, spēcīgi paspiedām vecā karavīra roku un sākām kāpt lejup. Izrādījās, ka kāpšana ir ļoti grūta, bet, lai nu vai kā, tās pašas dienas vakarā mēs laimīgi sa­sniedzām kalna pakāji.

— Vai zināt, — sers Henrijs ieteicās, kad tonakt sēdējām pie ugunskura un raudzījāmies uz klintīm, kas bija pārkārušās mums pāri, — manuprāt, pasaulē ir sliktākas vietas par Kukuāņu zem \ un es esmu pieredzējis bēdīgākus laikus nekā pēdējos pāris mēne­šus, lai gan visā mūžā neesmu piedzīvojis tik dīvainas lietas. Vai nav tā, draugi?

— Es gandrīz vai vēlos atkal būt tur, — Guds nopūtās.

Es savā prātā nodomāju, ka labs ir tas, kas labi beidzas, bet visā savā garajā mūžā, kas bija pilns briesmu, man nekad nebija iznācis tik daudz reižu būt par matu no nāves kā pēdējā laikā. At­minoties vien to kauju, man kļūst auksti no galvas līdz kājām, un kur tad vēl mūsu pārdzīvojumi dārgumu glabātavā!

Nākošajā rītā uzsākām nogurdinošo ceļu cauri tuksnesim. Mūsu pieci pavadoņi nesa lielus ūdens krājumus. Nakti pavadījām zem klajas debess, bet, gaismai austot, atkal devāmies tālāk.

Trešajā dienā, apmēram ap dienas vidu, ieraudzījām tās oāzes kokus, par kuru bija stāstījuši mūsu pavadoņi, un stundu pirms saulrieta jau atkal staigājām pa zāli un dzirdējām ūdens burbu- ļošanu.