Ķēniņa Zālamana raktuves

XI nodaļa MĒS DODAM ZĪMI

Ilgu laiku — es teiktu, kādas divas stundas — sēdējām klusē­dami, jo atmiņas par tām šausmām, kuras mēs tikko kā bijām redzējuši, bija pārāk smagas, lai sarunātos.

Pēdīgi, kad jau domājām iet pie miera, jo debesu austrumu pa­malē parādījās gaismas atblāzma, izdzirdām soļus. Atskanēja pie mūsu krāla vārtiem stāvošā sarga uzsauciens. Tā kā soļi joprojām tuvojās, sargs acīmredzot saņēma atbildi, taču tik klusu, ka tā ne­bija dzirdama. Nākošajā mirklī durvis atvērās un ienāca Infadūss. Viņam sekoja kāds pusducis staltu virsaišu.

— Mani pavēlnieki un tu, Ignosi, kukuāņu īstenais valdniek, — viņš mūs uzrunāja, — es atnācu, kā biju solījies, un atvedu līdz šos vīrus. — Un Infadūss norādīja uz virsaišiem, kas bija nostā­jušies rindā. — Tie ir mūsu zemes cienījamākie cilvēki. Ikviena šī virsaiša pavēlniecībā ir trīs tūkstoši karavīru, kas pēc valdnieka norādījuma bez ierunām pilda viņu pavēles. Es viņiem pasacīju, ko redzēja manas acis un dzirdēja manas ausis. Ļauj arī šiem vīriem apskatīt svētās čūskas zīmi, kas vijas tev ap vidu, Ignosi, un uzklausīt tavu dzīves gājumu, lai virsaiši varētu pateikt, vai viņi pārnāks un cīnīsies tavā pusē un nostāsies pret Tvālu, mūsu valdnieku.

Par atbildi Ignosi atkal noraisīja gurnu jostu un atsedza iet.eto- vēto čūsku. Ikviens no virsaišiem pēc kārtas piegāja pie Ignosi, lampas blāvajā gaismā vērīgi apskatīja zīmi un, nesakot ne vārda, nostājās otrajā pusē.

Pēc tam Ignosi atkal apsēja jostu un pastāstīja virsaišiem savu dzīves stāstu, kuru mēs bijām noklausījušies šorīt.

— Nu jūs esat dzirdējuši, virsaiši, — teica Infadūss, tikko Ig­nosi bija galā ar savu stāstu. —"Ko jūs teiksiet? Vai jūs nostāsie­ties Ignosi pusē un palīdzēsiet viņam iegūt tēva troni vai to ne­darīsiet? Zeme raud Tvālas jūgā, un mūsu tautas asinis plūst pār šo zemi kā pavasara ūdeņi. Šonakt jūs to redzējāt. Bija vēl divi virsaiši, ar kuriem es biju domājis runāt, bet kur viņi ir? Hiēnas kauc pie viņu līķiem. Ja jūs nevērsīsieties pret Tvālu, jūs drīz vien būsiet turpat, kur ir viņi. Izvēlieties, mani brāļi!

Vecākais no sešiem vīriem, plecīgs neliela auguma karavīrs sirmu galvu, panācās priekšā un atbildēja:

— Tu teici pareizus vārdus, Infadūs: zeme patiešām vaid. Mans miesīgs brālis bija viens no tiem, kas šodien tika nogalināti. Tu esi iecerējis lielas lietas, bet vai mēs varam ticēt tam, ko šeit dzirdējām. Kā lai mēs zinām, vai nepaceļam šķēpus par viltvārdi? Pasākums ir liels, es. saku, un neviens nevar paredzet,_ ka tas beigsies. Protams, asinis tecēs straumēm, iekams viss būs gala.. Daudzi paliks uzticīgi valdniekam, jo ļaudis paraduši pielūgt sauli, kas spoži spīd pie debess, un nevis to, kas vēl nav uzlēkusi. Baltie

cilvēki atnakuši no zvaigznēm, viņu burvju spēks ir varens, urt Ignosi atrodas viņu paspārnē. Ja viņš patiesi ir mūsu zemes īste­nais valdnieks, lai baltie cilvēki dod kādu zīmi, kuru varētu redzēt musu ļaudis. Tad cilvēki pārnāks mūsu pusē, jo būs pārliecināju­šies, ka balto cilvēku burvība ir ar viņiem.

— Bet jūs taču paši redzējāt čūskas zīmi! — es teicu.

— Tā vēl ir par maz, mans pavēlniek. Varbūt čūskas attēls ir uzzīmēts uz viņa ķermeņa daudz vēlāk pēc viņa dzimšanas. Rādiet mums zīmi. Neredzējuši zīmi, paliksim, kur esam.

To pašu noteikti atkārtoja pārējie, un galīgi apjucis es paskaid­roju seram Henrijam un Gudam, kāds ir stāvoklis.

— Es zinu, kas mums jādara! — priecīgs iesaucās Guds. — Pa­lūdziet, lai viņi ļauj mums dažas minūtes apdomāties.

Es pateicu to virsaišiem, un viņi izgāja. Tiklīdz viņi bija projām, Guds steigšus pieskrēja pie mazās lādītes, kur glabāja zāles, at­slēdza to un izņēma piezīmju grāmatiņu, kuras pirmajās lappusēs bija kalendārs.

— Paskatieties, draugi, — viņš iejautājās, — rīt taču ir ceturtais jūnijs?

Tā kā mēs rūpīgi bijām atzīmējuši dienas, tad varējām apstip­rināt, ka tā ir.

— Skaisti! Tad nu klausieties: «Ceturtajā jūnijā vienpadsmitos un piecpadsmit minūtēs pēc Grīničas laika sākas pilns saules ap­tumsums. Tas ir novērojams šajās salās — Āfrikā, nu un citās vietās …» Te jums ir zīme! Kvotermein, pasakiet vadoņiem, ka rīt jūs aptumšosiet sauli pie debess.

Ideja bija lieliska, mēs vienīgi bažījāmies, ka Guda kalendārs varētu izrādīties neprecīzs. Ja mēs kļūdītos šādā lietā, mūsu pres­tižs un tāpat arī Ignosi izredzes nosēsties kukuāņu valdnieka tronī uz visiem laikiem būtu pagalam.

— Bet, ja nu kalendārs ir nepareizs, ko tad? — sers Henrijs jautāja Gudam, kurš tobrīd kaut ko cītīgi rēķināja uz savas grā­matiņas priekšlapas.

— Tādām šaubām neredzu nekāda pamata, — Guds atbildēja. — Aptumsumi mūžīgi notiek tieši aprēķinātā laikā: par to mani pār­liecinājusi paša pieredze. Bet te īpaši uzsvērts, ka tas būs redzams Āfrikā. Es nule mazliet parēķināju, cik nu precīzi varēju, jo nezinu noteikti mūsu atrašanās vietu. Iznāca, ka aptumsumam jasākas rīt apmēram pulksten vienos, un tas ilgs līdz pustrim, tā ka pus­stundu vai ilgāk šeit būs pilnīgi tumšs.

— Nu ko tad vairāk, — ieteicās sers Henrijs, — domāju, ka ir jāriskē.

Es biju vienis prātis ar viņu, lai gan sirds dziļumos tomēr šau­bījos, jo, pēc manām domām, aptumsumi ir visai apšaubāmA lieta. Aizsūtīju Ambopu pēc virsaišiem, kuri ieradās tūlīt pat, un es vi­ņiem sacīju šādus vārdus:

— Kukuāņu zemes varenie cilvēki un tu, Infadūs, klausieties! Mums nepatīk dižoties ar savu spēku, jo tas nozīmē iejaukties lietu dabiskajā gaitā un iegrūst pasauli bailēs un jukās. Bet, tā kā pa­sākums ir cēls un mēs esam nikni uz valdnieku par nule redzēto asiņaino slaktiņu un tāpat uz isanusi Gegūlu, kas gribēja nogalēt mūsu draugu Ignosi, tad esam nolēmuši dot jums zīmi, kuru redzēs visi cilvēki. Panāciet šurp, — es teicu, iedams uz būdas durvīm un norādīdams uz ugunīgo uzlēcošās saules ripu. — Ko jūs redzat?

— Mēs redzam sauli lecam, — atbildēja viens no viņiem, kas acīmredzot bija izvēlēts par sarunu vedēju ar mums.

— Tev taisnība. Tagad pasaki man, vai mirstīgs cilvēks spēj nodzēst sauli, tā ka dienas vidū zemes virsū iestājas nakts?

Vadonis mazliet pasmējās.

— Nē, pavēlniek, tas nestāv cilvēka spēkos. Saule ir stiprāka par cilvēku, kas skatās uz to.

— Tu tā domā? Bet es tev saku, ka rīt, stundu pēc dienasvidus, mēs nodzēsīsim sauli uz veselu stundu un zeme iegrims dziļā tumsā, un tā būs zīme, ka esam cienījami cilvēki un Ignosi ir īste­nais kukuāņu valdnieks. Ja notiks tā, kā teicu, vai tad jūs tam ticēsiet?

— Jā, mani pavēlnieki, — atņēma vecais virsaitis ar smaidu, kas atspoguļojās arī viņa biedru sejās. — Ja jūs to izdarīsiet, mēs ticēsim.

— Tas tiks izdarīts. Mēs trīs — Inkubu, zilonis, Bugvans, dzidrā acs, un Makumazāns, kas naktī ir nomodā, ēsam runājuši un iz­darīsim, ko solījām. Vai tu dzirdi, Infadūs?

— Dzirdu, mans pavēlniek. Tu apsoli brīnumu — izdzēst sauli, visu lietu sākumu, kas ir mūžīga.

— Un tomēr brīnums notiks, Infadūs.

— Labi, mani pavēlnieki. Šodien, drīz pēc pusdienas, Tvāla at­sūtīs pēc jums, maniem pavēlniekiem, lai jūs nāktu noskatīties jau­navu dejās. Stundu pēc deju sākuma jaunavu, kuru Tvāla būs uz­skatījis par pašu skaistāko, nogalinās valdnieka dēls Skrega. Mei­tene tiks upurēta akmens klusētājiem, kuri sēž kā sargi tur tajos kalnos. — Un viņš norādīja uz trim dīvainajām klinšu smailēm, pie kurām izbeidzoties ķēniņa Zālamana ceļš.

— Lai mani pavēlnieki aptumšo sauli un izglābj meitenes dzī­vību. Tad mūsu tauta viņiem patiesi ticēs.

— Jā, — apstiprināja vecais virsaitis, joprojām viegli smaidī­dams, — tad mūsu tauta jums patiesi ticēs.

— Divas jūdzes no Lū, — Infadūss turpināja, — paceļas pa­kalns, kas izliekts līdzīgi jauna mēness sirpim. Sajā nocietinātajā vietā stāv mans pulks un vēl trīs citi pulki, kuri ir, lūk, šo vīru pavēlniecībā. Vēlāk mēs padomāsim, kā pārsviest uz turieni vēl divus vai trīs pulkus. Ja mani pavēlnieki patiesi nodzēsīs sauli, es tumsā paņemšu viņus pie rokas un aizvedīšu no Lū uz šo vietu, kur viņi būs drošībā. Un tad mēs varam sākt karu pret valdnieku Tvālu.

— Labi! — atbildēju. — Bet tagad atstājiet mūs, jo gribam maz­liet atpūsties un sagatavot visu, kas nepieciešams mūsu burves­tībām.

Infadūss piecēlās, atdeva mums godu un kopā ar virsaišiem iz­gāja no būdas.

— Draugi, — Ignosi mūs uzrunāja, kad virsaiši bija izgā­juši, — vai jūs patiesi spējat izdarīt tik brīnumainus darbus vai arī tie bija tikai tukši vārdi?

— Mēs domājam, ka varam to izdarīt, Ambopa … nē, es gribēju teikt Ignosi, — es atbildēju.

— Tas ir ļoti dīvaini, — viņš teica. — Ja jūs nebūtu angļi, es neparko tam neticētu, bet angļu «džentlmeņi» nerunā melus. Ja mums būs lemts palikt dzīvajos, jūs varat būt pārliecināti, ka es jums atlīdzināšu par visu.

— Ignosi, — sers Henrijs sacīja, — apsoli man tikai vienu.

— Es apsolu, Inkubu, mans draugs, pirms vēl esmu tevi uzklau­sījis, — ar smaidu sejā atbildēja milzīgais Ambopa. — Ko tu gribi man lūgt?

— Redži, ko. Kad būsi kukuāņu valdnieks, tu aizliegsi izošņāt burvjus, lai nenotiktu tas, ko mēs redzējām vakar vakarā, lai šai zemē cilvēkus nenogalinātu bez tiesas.

Kad es biju pārtulkojis šos vārdus, Ignosi mirkli domāja un tad atbildēja:

— Melnajiem cilvēkiem ir citādas paražas nekā jums, baltajiem, Inkubu, un mēs nevērtējam savu dzīvību tik augstu kā jūs savējo. Un tomēr es solu: ja vien manos spēkos stāvēs iznīdēt vecās pa­ražas, burvju mednieces vairs nevajās cilvēkus un neviens netiks nogalināts bez tiesas sprieduma.

— Nu tad norunāts, — sers Henrijs teica, — bet tagad iesim mazliet atpūsties.

Tā kā bijām līdz nāvei noguruši, tūlīt pat cieši aizmigam un nogulējām līdz pulksten vienpadsmitiem, kad mūs pamodināja Ig­nosi. Piecēlāmies, nomazgājāmies un ieturējām pamatīgas bro­kastis, jo nezinājām, kad atkal dabūsim paēst. Pēc tam izgājām no būdas un sākām pētīt sauli. Mums par apbēdinājumu, saule bija sevišķi spoža un nekas neliecināja, ka tuvojas aptumsums.

— Es ceru, ka aptumsums tomēr būs, — sers Henrijs ierunājās šaubīdamies. — Viltus pravieši bieži piedzīvo nepatikšanas.

— Ja tas nenotiks, tad mums visiem drīz gals klāt, — es drūmi atbildēju. — Lieku savu galvu ķīlā, ka kāds no virsaišiem noteikti pastāstīs valdniekam visu, ko mēs ar viņiem runājām, un Tvāla sarīkos mums tādu aptumsumu, ka mēs par to nepriecāsimies.

Atgriezušies būdā, uzvilkām Tvālas atsūtītos bruņukreklus. Tikko paspējām saģērbties, kad ieradās valdnieka ziņnesis, lai ielūgtu mūs uz gadskārtējām «jaunavu dejām», ko nupat gatavojās svinēt.

Paņēmuši ieročus un patronas, lai tas viss mums būtu pa rokai gadījumā, ja mums nāktos bēgt, kā bija ieteicis Infadūss, mēs diez­gan braši devāmies ceļā, kaut gan iekšēji bailēs trīcējām. Lielais laukums valdnieka mītnes priekšā izskatījās pavisam citāds nekā iepriekšējā vakarā. Drūmo, slēgtās rindās stāvošo karavīru vietā tagad te pulcējās kukuāņu meitenes. Apģērba tām nebija gandrīz nekāda, toties galvā katrai bija ziedu vainags; vienā rokā meite­nes turēja palmas zaru, bet otrā — garkātainu baltu liliju.

Laukuma centrā sēdēja Tvāla, viņam pie kājām tupēja Gegūla. Valdniekam aiz muguras stāvēja Infadūss, Skrega un kāds ducis miesassargu. Turpat atradās ari pāris desmit virsaišu; viņu vidū es saskatīju lielāko daļu no mūsu draugiem, kas bija mūs apcie­mojuši izgājušo nakti.

Tvāla apsveica mūs, likās, ļoti sirsnīgi, lai gan es pamanīju, ka viņš ar savu vienīgo aci nikni glūnēja uz Ambopu.

— Esiet sveicināti, baltie zvaigžņu cilvēki! — viņš teica. — Šo­dien jūs redzēsiet pavisam citādu skatu nekā to, kādu skatījāt pa­gājušās nakts mēness gaismā. Taču šis te nebūs tik skaists kā vakarējais. Meitenes ir jaukas, un, ja nebūtu tādu kā viņu, — un viņš norādīja ar roku sev apkārt, — tad arī neviens no mums ne­būtu šodien šeit; tomēr vīri ir labāki. Saldi ir sieviešu skūpsti un maigie vārdi, taču šķēpu šķinda un cilvēku asiņu smaka ir daudz saldāka. Vai jūs gribat sev sievas no mūsu tautas, baltie cilvēki? Ja gribat, tad izvēlieties pašas daiļākās, cik vien sirds kāro. Tās visas būs jūsējās. — Un viņš apklusa, gaidot atbildi.

Sāds piedāvājums, likās, nebija vienaldzīgs Gudam, kam, kā jau lielākajai daļai jūrnieku, ir vājība uz sieviešu dzimumu. Bet es, kā cilvēks gados un pieredzes mācīts, jau iepriekš paredzēju, ka tam sekotu tikai neskaitāmi sarežģījumi (sievietes allažiņ nes ne­patikšanas, — tas ir tikpat droši kā tas, ka pēc dienas seko nakts). Tāpēc es pasteidzos atbildēt:

— Pateicos tev, valdniek, bet mēs, baltie cilvēki, ņemam par sievām tikai sev līdzīgas baltas sievietes. Jūsu sievietes ir daiļas, taču viņas nav domātas mums!

Valdnieks iesmējās:

— Labi, — viņš teica, — lai būtu tā. Mūsu tautai ir sakām­vārds «Sieviešu acis allaž mirdz spoži, vienalga kādā krāsā tās arī būtu» vai arī šāds: «Mīli to, kas stāv tev līdzās, jo zini, tālu kas no tevis, tā tevi aizmirst». Bet varbūt, ka uz zvaigznēm tas ir citādi. Zemē, kur dzīvo balti cilvēki, viss ir iespējams. Bet lai būtu pēc jūsu prāta, mūsu jaunavas nelūgsies. Vēlreiz esiet sveicināti, un arī tu, melnādainais, esi sveicināts. Ja vakar Gegūla būtu pa­nākusi savu, tu tagad būtu auksts un stīvs! Tava laime, ka arī tu esi nokāpis no zvaigznēm! Ha! Ha!

— Ak, valdniek! Es varu tevi nogalināt ātrāk nekā tu mani, — mierīgi atbildēja Ignosi, — un tu būsi sastindzis, pirms vēl mani locekļi zaudēs savu lokanību.

Tvāla sarāvās.

— Tu, jaunekli, runā pārdrošus vārdus! — viņš nikni izgrūda. — Neaizej par tālu!

— Tas, kura mute runā patiesību, drīkst būt pārdrošs. Patiesība ir asa kā šķēps, kas ķer mērķi un neaiziet garām tam. Sādu ziņu tev, valdniek, sūta zvaigznes!

Tvāla saviebās, un viņa vienīgā acs ļauni iedzalkstījās, taču viņš nebilda ne vārda.

— Lai sāk deju! — viņš iesaucās. Nākošajā mirklī priekšā iz­skrēja ar ziediem rotājušās meitenes. Dziedādamas jauku dziesmu un vēdīdamas maigās palmu lapas un baltos liliju ziedus, meite­nes bez mitas griezās apkārt, reizēm sanāca kopā, tēlodamas kauju, šūpojās un virpuļoja, tuvojās mums un atkal atkāpās šķietamā ne­kārtībā, tā ka bija prieks skatīties. Kad deja bija galā, no dejotāju pulka iznira daiļa, jauna meitene, kas, nostājusies mūsu priekšā, sāka griezties tik nenogurstoši un viegli, ka varētu atstāt kaunā lielāko daļu balerīnu.

Kad pagurusi viņa atkāpās, tās vietā nāca nākošā, kuru atkal nomainīja cita, un tā joprojām, taču neviena nespēja mēroties pie­vilcībā, dejošanas prasmē un daiļumā ar pirmo.

Beidzot Tvāla pacēla roku.

— Kura no šīm meitenēm ir visdaiļākā, baltie cilvēki? — viņš jautāja.

— Protams, ka pirmā, — es neapdomīgi izteicu, taču nākošaja mirklī aprāvos, jo atcerējos Infadūsa vārdus, ka visskaistākajai meitenei jākļūst par upuri.

— Tad manas domas ir jūsējās, un manas acis ir jūsējās. Šī ir daiļākā no visām, bet viņai no tā ir tikai bēdas, jo viņai jāmirst!

— Jā, jāmirst! — nočīkstēja Gegūla, uzmezdama savu žiglo acu skatienu nelaimīgajai meitenei, kas, nenojauzdama savu briesmīgo likteni, stāvēja apmēram divdesmit jardus nostāk kādas dejotāju grupas priekšā un satraukti plucināja sava vainaga ziedu, zied­lapiņu pēc ziedlapiņas.

— Kālab, ak, valdniek, viņai jāmirst? — es iesaucos, ar pūlēm valdīdams sašutumu. — Meitene tik skaisti dejoja un iepriecināja mūs. Un viņa ir tik daiļa. Atmaksāt viņai par to ar nāvi būtu ne­žēlīgi.

Tvāla smiedamies atbildēja:

— Tāda ir mūsu paraža. Un tiem akmens tēliem, kuri sēž tur (viņš norādīja uz trim tālajām klinšu smailēm), ir jāsaņem, kas viņiem pienākas. Ja es šodien neaizraidīšu nāvē skaistāko no jau­navām, pār mani un manu namu nāks nelaime. Manas tautas pra­vietojums skan: «Ja jaunavu deju dienā valdnieks neupurēs vis­skaistāko jaunavu klusētājiem, kas stāv sardzē kalnos, tad viņa un viņa nama dienas ir skaitītas:» Paklausieties, baltie cilvēki! Mans brālis, kas valdīja pirms manis, sievietes asaru dēļ neupurēja mei­teni, un viņš krita, tāpat kā krita viņa nams, un es tagad valdu viņa vietā. Bet diezgan par to! Viņai ir jāmirst! — Un, pagriezies pret sardzi, valdnieks uzsauca:—Vediet viņu šurp; Skrega, uzasini savu šķēpu!

Divi vīri devās pie meitenes. Un tikai tagad, sapratusi, kāds liktenis viņai draud, nabadzīte skaļi iekliedzās un metās bēgt. Taču stipras rokas cieši sagrāba meiteni un, lai kā viņa pretojās un raudāja, atveda pie mums.

—• Kā tevi sauc? — iepīkstējās Gegūla. — Ko? Tu nevēlies atbildēt? Jeb vai tu gribi, lai valdnieka dēls nogalina tevi tū­līt pat?

To izdzirdis, Skrega, kas izskatījās vēl ļaunāks nekā citkārt, paspēra soli uz priekšu un pacēla savu milzīgo šķēpu. Sai mirklī es ieraudzīju, ka Guda roka zagās pie revolvera. Lai gan nabaga meitenes acis bija asaru pilnas, taču, pamanījusi tērauda auksto spīdumu, viņa it kā atskurba no bailēm un pārstāja pretoties, bet stāvēja mūsu priekšā, visa drebēdama un krampjaini lauzīdama rokas.

— Skatieties, — iekliedzās Skrega sajūsmā, — viņa dreb, tikai ieraudzījusi vien šo nieciņu, kas vēl nemaz nav viņai pieskāries! — Un viņš uzsita pa sava šķēpa plato asmeni.

— Pirmajā izdevīgajā gadījumā tu, kucēn, man samaksāsi par to! — es izdzirdu Gudu norūcam.

— Bet tagad, kad esi nomierinājusies, pasaki, kā tevi sauc, mīļā, — ņirgājās Gegūla. — Saki vien, nebīsties.

— Ak, māt, — drebošā balsī atbildēja meitene, — es nāku no Suko dzimtas, un mani sauc par Fulatu. Māt, kālāb man jāmirst? Es neesmu nekā slikta darījusi.

— Nomierinies, — vecā turpināja ļauni ņirgāties, — jāmirst vien tev būs, jo tu tiksi upurēta tur tiem klusētājiem (un viņa no­rādīja uz klinšu smailēm). Bet labāk ir taču naktī gulēt nekā dienu strādāt vaiga sviedros. Labāk ir mirt nekā dzīvot. Bez tam tu mirsi no paša valdnieka dēla rokas.

Fulata izmisumā lauzīja rokas un skaļi sauca:

— Ak, jūs, cietsirži! Es taču esmu tik jauna! Ko es esmu no­darījusi, ka vairs nekad neredzēšu sauli parādāmies no nakts tum­sas un zvaigznes sekojam pie debess velves tās pēdās, kad atnāks vakars? Un vai tiešām es vairs nekad neplūkšu smagas rīta rasas pilnos ziedus un nedzirdēšu strauta čalas? Ak, es nelaimīgā, es vairs nekad neskatīšu sava tēva būdu, nejutīšu savas mātes skūpstu, nevarēšu kopt slimu kazlēnu! Ak, es nabadzīte! Mīļotais nekad neapvīs savu roku manam augumam un nelūkosies manās acīs, un nav man lemts kļūt dēlu mātei! Ak, jūs, cietsirži! Ciet­sirži!

Un viņa atkal sāka lauzīt rokas, pavērsusi asarām slacīto seju pret debesīm. Ziediem rotātā jaunava savā izmisumā izskatījās tik daiļa — jo viņa patiesi bija skaista sieviete —, ka cilvēkiem, kas nebūtu tik cietsirdīgi kā šie trīs sātani, kuru priekšā viņa stāvēja, sirdis, bez šaubām, atmaigtu. Manuprāt, prinča Artura lūgšanas, ko viņš raidīja neliešiem, kas bija nākuši izdurt viņam acis [44] , nebija vairāk aizkustinošas kā šīs mežoņu meitenes lūgšanas.

Taču ne Gegūlu, ne arī Gegūlas pavēlnieku meitenes lūgšanas ne­aizkustināja, lai gan es pamanīju līdzjūtības izteiksmi valdniekam aizmugurē stāvošo sargu un virsaišu sejās. Bet Guds sašutumā nošņācās un sakustējās, it kā gribētu doties pie meitenes. Ar no­jautu, kas ir tik raksturīga sievietēm, nāvei lemtā saprata, kas notiek Guda dvēselē, un, pēkšņi pieskrējusi pie viņa, nometās ceļos, apkampdama viņa «daiļās, baltās kājas».

— Ak, baltais tēvs no zvaigznēm! — viņa izsaucās. — Apsedz mani ar savas aizstāvības autu, ļauj man paslēpties tava spēka ēnā, lai es varētu izglābties. Ak, pasargi mani no šiem cietsiržiem, pasargi no Gegūlas žēlastības!

— Labi, mana dārgā, es parūpēšos par tevi! — Guds satraukti iedziedājās anglosakšu mēlē. .— Nu piecelies, bērns, piecelies un nomierinies! — Un, noliecies pie meitenes, Guds paņēma viņu pie rokas.

Tvāla pagriezās, un Skrega ar paceltu šķēpu rokās virzījās uz priekšu.

— Laiks sākt! — sers Henrijs man pačukstēja. — Ko jūs gaidāt?

— Gaidu aptumsumu, — es atbildēju. — Es jau veselu pus­stundu nenovēršu acis no saules, bet savu mūžu neesmu redzējis to spīdam spožāk!

— Ir jāriskē, pie tam tūlīt pat, citādi viņi nositīs meiteni. Tvā- lam sāk zust pacietība.

Es nevarēju nepiekrist tam un, vēlreiz uzmetis izmisīgu skatienu spožajam saules diskam, jo vēl nekad neviens visdedzīgākais astro­noms, gribēdams pierādīt jaunu teoriju, nebija gaidījis ar tādu satraukumu debess parādības sākšanos kā mēs tobrīd, panācos soli uz priekšu, savilcis tik cienīgu seju, cik nu vien biju spējīgs, un nostājos starp zemē saknupušo meiteni un Skregas tuvojošos šķēpu.

— Valdniek, — es teicu, — tas nenotiks! Mēs to necietīsim! Atlaid meiteni!

Nikns un pārsteigts Tvāla piecēlās, izbrīnīti iečukstējās virsaiši un cieši kopā saspiedušās meitenes, kuras, gaidot traģēdijas at­risinājumu, bija nostājušās mums apkārt.

— Ak nenotiks? Tu baltais suns, kā tu uzdrošinies vaukšķēt uz lauvu, kas atrodas savā alā? Tas nenotiks? Vai tu pie pilna prāta? Sargies, lai šī cālēna liktenis nepiemeklētu arī tevi un tos, ar kuriem kopā tu esi atnācis. Kā tad tu vari to aizkavēt? Kas tu tāds esi, ka uzdrīksties sacelties pret manu valdnieka gribu? Prom, es tev saku! Skrega, sit nost meiteni! Ei, sargi, grābiet ciet šos ļaudis!

Izdzirduši šo saucienu, no būdas aizmugures steigšus izskrēja bruņoti vīri, kur viņi acīmredzot bija jau iepriekš nostādīti.

Sers Henrijs, Guds un Ambopa nostājās man līdzās un pacēla savas šautenes.

— Apstājieties! — es droši iekliedzos, lai gan, jāatzīstas, dūša tobrīd man bija papēžos. — Apstājieties! Mēs, baltie cilvēki, kas atnākuši no zvaigznēm, sakām, ka tam nenotikt. Ja jūs spersiet vēl kaut vienu soli, mēs izdzēsīsim sauli un iegremdēsim visu zemi tumsā. Jūs dabūsiet izbaudīt mūsu burvības spēku.

Mani draudi līdzēja. Sargi atkāpās, bet Skrega apstājās mūsu priekšā ar paceltu šķēpu.

— Nu tikai paklausieties, paklausieties šai melī, kas lielas, ka spējot izdzēst sauli pie debess tāpat kā lampu! — pīkstēja Ge­gūla. — Lai viņš izdara to, tad meiteni neaiztiks. Jā, jā, lai viņš to izdara vai arī lai pats mirst kopā ar meiteni, viņš pats un visi, kas atnākuši kopā ar viņu!

Pavēros saulē un, par milzīgu atvieglojumu un prieku, ierau­dzīju, ka tās žilbinošo virsmu vienā malā jau skāra tikko manāma ēna.

Es svinīgi pacēlu roku pret debesīm, pie tam manam piemēram nekavējoties sekoja sers Henrijs un Guds, un, cik nu vien izteik­smīgi spēju, noskaitīju dažas rindas no «Ingoldzbija leģendām». Sers Henrijs iespaidīgi norunāja pantu no Vecās derības, bet Guds veltīja dienas valdniecei klasisko lamuvārdu izlasi, uz kādu vien viņš bija spējīgs.

Tumšā apmale lēnām rāpoja virsū spožajai virsmai, un, to re­dzot, pūlis izdvesa dziļu baiļu nopūtu.

— Skaties, valdniek! — es iesaucos. — Skaties, Gegūla! Ska­tieties ari jūs, virsaiši, ļaudis, sievietes! Sakiet, vai baltie zvaigžņu cilvēki tur savu vārdu vai arī viņi ir tikai meļi? Saule satumst jūsu acu priekšā; drīz iestāsies nakts, jā, nakts, lai gan tagad ir dienas vidus. Jūs prasījāt zīmi, te tā ir! Satumsti, saule! Izdzēs savu gaismu, tu, spožā! Satriec lepnās sirdis pīšļos, ietin dziļā tumsā visu pasauli!

Šausmu vaids izlauzās no klātesošo krūtīm. Daži stāvēja, bailēs pārakmeņojušies, citi vaimanādami nometās ceļos. Tvāla sēdēja mierīgs, bet es redzēju, ka, par spīti tumšajai ādai, viņš ir nobālē­jis. Vienīgi Gegūla turējās dūšīgi.

— Ēna aizies! — viņa kliedza. — Es savā dzīvē esmu šādas lie­tas redzējusi. Neviens cilvēks nevar izdzēst sauli. Nezaudējiet dūšul Esiet mierīgi! Ēna pazudīs!

— Pagaidiet, un jūs redzēsiet ne tikai to vien, — es atkliedzu, satraukumā lēkādams.

— Skaitiet tālāk, Gud, man nav vairs prātā nekā skaitāma. Esiet nu tik labs un sāciet lamāties!

Uz tādu viņa radošo spēju novērtējumu Guds atbildēja godam. Man līdz tam nebija ne mazākās nojautas par jūras virsnieku la­māšanās mākas apmēriem, dziļumiem un augstumiem. Veselas

desmit minūtes kapteinis, elpu neatvilcis, ņēmās lamāties, turklāt gandrīz ne reizes neatkārtojoties.

Pa tam tumšais gredzens auga augumā. Dīvainas, baismas ēnas uzsūca saules gaismu. Valdīja baigs klusums, putni izbiedēti čirkstēja un tad apklusa, bija dzirdama tikai gaiļu dziedāšana.

Tumsas gredzens joprojām lēni virzījās uz priekšu — tas tagad bija aizklājis jau lielāko daļu asinssarkanā diska. Gaiss kļuva sma­cīgs, un iestājās krēsla. Vēl aizvien tālāk rāpās tumšais gredzens, līdz beidzot mēs knapi varējām atšķirt ap mums stāvošo cilvēku negantās sejas. Pūlis klusēja, un Guds beidza lamāties.

— Saule mirst, — burvji nogalinājuši sauli, — beidzot skaļi iebrēcās Skrega. — Mums visiem gals klāt.

Un, vaī nu baiļu, vai niknuma, bet varbūt arī kā viena, tā otra pārņemts, viņš pacēla savu šķēpu un no visa spēka trieca sera Henrija platajās krūtīs. Taču viņš bija aizmirsis par bruņukrek- liem, kurus mums bija uzdāvinājis valdnieks un kurus mēs bijām pavilkuši zem apģērba. Šķēps atlēca, nenodarījis ne mazākā ļau­numa, un, iekams Skrega bija paguvis atkārtot triecienu, sers Hen­rijs izrāva viņam ieroci un iegrūda to nelietim krūtīs, Skrega nokrita zemē beigts.

Meitenes, to redzēdamas un sabiezējošās tumsas nobiedētas līdz ārprātam, spalgi kliegdamas, juku jukām metās uz vārtiem. Taču panika bija pārņēmusi ne tikai meitenes vien. Pats valdnieks, savu miesassargu un dažu virsaišu pavadīts, kā arī Gegūla, kas neti­cami veikli kleņģerēja citiem pakaļ, laidās projām uz būdām, tā ka pēc brīža laukumā bijām palikuši tikai mēs, upurim nolemtā Fulata, Infadūss, daži no virsaišiem, kas bija mūs naktī apmeklē­juši, un Skregas mirušais ķermenis.

— Virsaiši, — es iesaucos, — mēs devām jums zīmi. Ja esat apmierināti, tad steigsimies uz to vietu, par kuru jūs runājāt. Brī­numu tagad nav iespējams pārtraukt, tas ilgs vienu stundu. Iz­mantosim tumsu!

— Ejam! — teica Infadūss un pagriezās, lai dotos projām. Vi­ņam sekoja virsaiši, bijībā trīsēdami, mēs paši un Fulata, kuru Guds veda pie rokas.

Nebijām vēl paguvuši aiziet līdz krāla vārtiem, kad saule pa­zuda pilnīgi.

Saķērāmies rokās un klupdami nozudām tumsā.