Ķēniņa Zālamana raktuves

X nodaļa BURVJU MEDĪBAS

Kad bijām nonākuši pie savas būdas, es pamāju, lai Infadūss ienāk mums līdz.

— Paklau, Infadūs, — es sacīju, — mēs vēlamies ar tevi parunāt.

— Lai mani pavēlnieki runā.

— Mums liekas, Infadūs, ka valdnieks Tvāla ir cietsirdīgs cil­vēks.

— Tas ir tā, mans pavēlniek. Ak vai! Zeme vaimanā, viņa nežē-

Hbas mākta. Šonakt jūs paši savām acīm redzēsiet. Notiks lielās burvju medības, daudzi tiks izošņāti, apvainoti burvībās un noga­lināti. Neviens nevar būt drošs par savu dzīvību. Ja valdnieks iekā­rojis kāda sava pavalstnieka lopus, viņa dzīvību vai arī ja viņam ir pamodušās aizdomas, ka kāds var sacelt dumpi pret viņu, tad Gegūla, kuru jūs jau redzējāt, vai arī kāda cita no burvju mednie- cēm, ko Gegūla apmācījusi, izošņā, it kā šis cilvēks esot bur­vis, un viņam gals klāt. Daudzi mirs šonakt, iekams vēl mēness pie debess būs nobālis. Tā tas ir allaž. Varbūt arī man draud nāve. Līdz šim vēl esmu ticis saudzēts, jo esmu labs kara lietu pratējs un mani karavīri mani mīl, bet, cik ilgi man izdosies saglabāt dzī­vību, es nezinu. Zeme vaid Tvālas cietsirdības jūgā. Viņa asiņainie darbi nomocījuši tautu.

— Bet kālab, Infadūs, tauta nesaceļas pret valdnieku?

— Nu nē, pavēlniek, viņš taču kā nekā ir valdnieks, un, pat ja viņu nogalinātu, Skrega sāktu valdīt viņa vietā, bet Skregas sirds ir vēl melnāka nekā viņa tēva, Tvālas, sirds. Ja Skrega kļūtu par valdnieku, tad jūgs, kādu viņš uzliktu mūsu kamiešiem, būtu vēl smagāks par Tvālas jūgu. Būtu Imotu dzīvs vai arī nebūtu viņa dēls Ignosi gājis bojā, viss būtu bijis citādi. Bet viņu abu vairs nav starp dzīvajiem.

— Kā tu zini, ka Ignosi ir miris? — iejautājās kāda balss mums aiz muguras.

Mēs izbrīnījušies atskatījāmies, lai palūkotos, kas tur runā. Tas bija Ambopa.

— Ko tu gribi teikt, jaunekli? — jautāja Infadūss. — Un kas tev atļāva runāt?

— Paklausies, Infadūs, — teica Ambopa, — manu stāstu. Pirms vairākiem gadiem šai zemē tika nogalināts valdnieks Imotu, bet viņa sieva kopā ar dēlu, kuram bija Ignosi vārdā, meklēja glābiņu bēgot. Vai tas ir tiesa?

— Tā ir.

— Ļaudis stāstīja, ka sieviete un bērns kalnos gājuši bojā. Vai tas ir tiesa?

— Tiesa gan.

— Taču notikās citādi — ne māte, ne dēls Ignosi neaizgāja bojā. Viņi pieveica kalnus, un viena no tuksneša klejotājciltīm pārveda viņus pāri smiltājiem, līdz galu galā viņi nonāca zemē, kur atkal bija ūdens, auga zāle un koki.

— Kā tu to zini?

— Klausies. Viņi gāja aizvien tālāk un tālāk daudzus mēnešus no vietas, līdz nokļuva zemē, kur dzīvo kareivīga, kukuāņiem rad­niecīga amazulu tauta. Sīs tautas vidū viņi mita daudz gadu, ka- mermāte nomira. Tad viņas dēls, Ignosi, atkal tvēra ceļa spieķi un devās uz brīnumiem pilno zemi, kur mājo baltie cilvēki, un tur'viņš vēl ilgus gadus mācījās balto cilvēku gudrībā.

— Tas ir jauks( stāsts, — pilns neticības ieteicās Infadūss.

— Ignosi nodzīvoja tur ilgus gadus, bija gan kalps, gan kara­vīrs, bet savā sirdī glabāja visu, ko māte bija stāstījusi par viņa dzimteni. Viņš lauzīja galvu, kā varētu atgriezties, lai redzētu savu tautu un sava tēva namu, pirms pašam ir lemts atstāt šo pasauli. Daudzus gadus viņš gaidīja, un beidzot pienāca laiks, kad likte­nis saveda viņu kopā ar baltajiem cilvēkiem, kas gribēja uzmeklēt šo nezināmo zemi, un viņš pievienojās tiem. Baltie cilvēki devās ceļā un gāja tikai uz priekšu un uz priekšu, meklēdami kādu, kas ir pazudis. Viņi šķērsoja svelošo tuksnesi, pārgāja pāri kalniem, kuru virsotnes sedz sniegi, un sasniedza Kukuāņu zemi, un šeit viņi satika tevi, ak, Infadūs!

— Skaidrs, ka tu esi pavisam bez prāta, citādi tu tā vis neru­nātu, — vecais karavīrs atbildēja, dzirdētā pārsteigts.

— Tu tā domā? Paskaties, ko es tev parādīšu, ak, mana tēva brāli! Es esmu Ignosi, kukuāņu īstenais valdnieks.

Sakot šos vārdus, viņš ar vienu tvērienu norāva sev gurnu jostu un stāvēja mūsu priekšā pilnīgi kails.

— Paraugies, — viņš sauca, — vai tu zini, kas tas ir? — un viņš rādīja uz lielās čūskas zīmi, kas zila bija ietetovēta viņa miesā. Čūskas aste pazuda tās atvērtajā mutē tieši tai vietā, kur beidzas augšstilbs. Infadūss blenza, un viņa acis, likās, aiz brīnumiem teju teju izlēks no pieres. Un tad viņš nokrita ceļos.

— Kuum! Kuum! — viņš izsaucās. — Tas ir mana brāļa dēls, tas ir valdnieks.

— Vai tad es tev neteicu to pašu, tēvabrāl? Piecelies — es vēl neesmu valdnieks, bet, ja tu un mani draugi, drosmīgie baltie cil­vēki, man palīdzēs, es kļūšu par tādu. Vecajai Gegūlai ir tais­nība — vispirms zemi krāsos asinis, un tur būs arī viņas asinis, jo viņa ar saviem vārdiem nogalināja manu tēvu, bet māti aiz­dzina. Un tagad, Infadūs, izvēlies. Vai gribi sniegt man roku un stāvēt manā pusē? Vai gribēsi dalīties ar mani briesmās, kuras man draud, un palīdzēt man gāzt varmāku un slepkavu, vai arī negribēsi? Izvēlies.

Vecais pielika roku pie pieres un iegrima domās. Pēc tam viņš piecēlās, tuvojās tai vietai, kur stāvēja Ambopa jeb, pareizāk, Ignosi, nometās viņa priekšā ceļos un pieskārās viņa rokai.

— Ignosi, īstenais kukuāņu valdniek, esmu ar mieru sniegt tev roku un kalpošu tev līdz pašai nāves stundai. Kad tu biji bērns, es tevi šūpoju uz ceļa, bet tagad mana vecā roka tvers pēc ieroča, lai cīnītos par tevi un par brīvību.

— To tu labi pateici, Infadūs! Ja es uzvarēšu, tu būsi valstī pēc valdnieka pirmais cilvēks. Ja mani gaida sakāve, tev draud tikai nāve, bet tava nāve jau tik un tā nav aiz kalniem. Piecelies, manu tēvabrāl!

Un jūs, baltie cilvēki, vai jūs man palīdzēsiet? Ko es varu jums solīt? Ja gūšu uzvaru un atradīšu mirdzošos akmeņus, jūs dabūsiet tos tik daudz, cik spēsiet aiznest. Bet vai ar to pietiks?

Es pārtulkoju viņa vārdus.

— Pasakiet viņam, — sers Henrijs atbildēja, — ka viņš ir ne­pareizās domās par angļiem. Bagātība ir laba, un, ja tā gadīsies mums ceļā, mēs no tās neatteiksimies, bet džentlmenis par bagātību nepārdod sevi. Tomēr savā vārdā es varu pateikt sekojošo: man Ambopa allaž ir paticis, un šai pasākumā es stāvēšu plecu pie pleca ar viņu. Man būs liels prieks norēķināties ar šo nežēlīgo sā­tanu Tvālu. Bet ko teiksiet jūs, Gud, un jūs, Kvotermein?

— Varat viņam pateikt, — kapteinis attrauca, piemērojoties pu­ķainajai hiperbolu valodai, kas, liekas, ļoti sajūsmina visus šos ļautiņus, — ka kautiņš ir laba lieta un priecē īsta vīra sirdi. Tāpēc, ja jau runa ir par mani, esmu viņa pusē. Es prasu tikai vienu: lai man atļauj staigāt biksēs.

Es pārtulkoju abas atbildes.

— Pateicos, mani draugi, — Ignosi, nesenais Ambopa, teica. — Bet ko teiksi tu, Makumazān? Vai arī tu būsi kopā ar mani, vecais medniek, kas esi gudrāks par ievainotu bifeli?

Es, mazliet apdomādamies, pakasīju pakausi.

— Ambopa jeb Ignosi, — es beidzot sacīju, — man nepatīk ne­mieri. Esmu mierīgs cilvēks un pat mazliet tā kā bailīgs (te Am­bopa pasmaidīja), bet, no otras puses, esmu saviem draugiem uzticīgs. Tu, Ignosi, biji uzticīgs mums un rīkojies kā īsts vīrs, un es nepametīšu tevi. Bet iegaumē, es esmu tirgotājs un man jāno­pelna sev iztika, tāpēc pieņemu tavu piedāvājumu attiecībā uz di­mantiem, ja mums kādreiz izdosies iegūt tos savā īpašumā. Un vēl kas: mēs atnācām šurp — un tu to zini — lai meklētu Inkubu (sera Henrija) pazudušo brāli. Tev jāpalīdz mums viņu atrast.

— Es to darīšu, — Ignosi atbildēja. — Paklausies, Infadūs, — viņš turpināja, uzrunādams veco karavīru. — Pie šīs svētās čūskas zīmes, kas vijas man ap vidu, es tevi lūdzu, saki man taisnību: vai tev ir zināms, ka. kāds baltais cilvēks būtu spēris kāju šai zemē?

— Nē, nav zināms, Ignosi.

— Ja balto cilvēku būtu redzējuši šeit vai ari par viņu būtu stāstīts, tu būtu zinājis par to?

— Protams, ka būtu.

— Tu dzirdi, Inkubu? — Ignosi teica seram Henrijam. — Viņš šeit nav bijis.

— Jā, jā, — sers Henrijs nopūtās, — tā ir. Manuprāt, viņam nav izdevies nokļūt šurp. Nabaga zēns, nabaga zēns! Tātad visi mūsu pūliņi ir velti. Lai notiek tā kunga prāts.

— Bet tagad pie lietas, — es viņu pārtraucu, gribēdams izvai­rīties no tālākajām sarunām par šo bēdpilno notikumu. — Pro­tams, ļoti labi ir būt par valdnieku pēc dievu lēmuma, Ignosi, bet kādā veidā tu esi nodomājis tikt par valdnieku īstenībā?

— Nezinu. Vai tev ir kāds plāns padomā, Infadūs?

— Ignosi, zibens dēls, — viņa tēvocis atbildēja, — nākošajās naktīs notiks burvju medības un lielā dejošana. Daudzi tiks izoš­ņāti un ies bojā, un daudzu citu sirdīs iemājos bēdas, sāpes un naids uz valdnieku Tvālu. Kad dejošana būs galā, es aprunāšos ar dažiem lielajiem virsaišiem, kuri savukārt, ja man izdosies pārvilkt tos mūsu pusē, runās ar saviem pulkiem. Vispirms es runāšu ar virsaišiem slepus un atvedīšu viņus šurp, lai viņi paši savām acīm pārliecinās, ka tu patiesi esi valdnieks. Manuprāt, pret nākošās dienas rītu tavā pavēlniecībā būs divdesmit tūkstoši šķēpu. Bet ta­gad man jāiet, lai visu pārdomātu, apklausītos un gatavotos. Es satikšos ar tevi šeit, kad beigsies dejošana, ja vien es un mēs visi būsim palikuši dzīvajos, un tad mēs aprunāsimies. Labākajā gadī­jumā mums stāv priekšā karš.

Šai mirklī mūsu apspriedi pārtrauca skaļš sauciens, kas vēstīja par valdnieka sūtņu ierašanos. Piegājuši pie būdas durvīm, mēs pavēlējām ielaist sūtņus, un tūlīt pat ienāca trīs vīri. Katram rokā bija spožs bruņukrekls un lielisks kaujas cirvis.

— Mana pavēlnieka dāvanas baltajiem zvaigžņu cilvēkiem! — paziņoja saucējs, kas pavadīja vēstnešus.

— Mēs pateicamies valdniekam, — es atbildēju. — Ejiet.

Vīri aizgāja, un mēs ar dzīvu interesi sākām pētīt bruņas. Tik brīnišķīgu no važiņām darinātu bruņukreklu mēs savu mūžu nebi­jām redzējuši. To bija iespējams salocīt tik maziņu, ka izveidoju­šos važiņu masu varēja apsegt gandrīz vai ar abām plaukstām.

— Vai patiesi šādas skaistas mantas pagatavo jūsu zemē, Infa­dūs? — es jautāju.

— Nē, mans pavēlniek, mēs bruņukreklus esam saņēmuši no sa­viem senčiem un nezinām to darinātājus. Tagad to palicis pavisam maz, un tiesības tos nēsāt ir tikai valdnieku dzimtas vīriem. Tas ir apburts apģērba gabals, jo neviens šķēps tam nespēj iziet cauri. Tie, kam bruņukrekls ir mugurā, kaujā var justies droši. Valdnieks ir vai nu ar kaut ko ārkārtīgi apmierināts, vai arī pārlieku nobijies, citādi viņš nebūtu jums tos atsūtījis. Uzvelciet bruņukreklus šova­kar, pavēlnieki.

Atlikušo dienas da|u pavadījām, mierīgi atpūšoties un apsprie­žot savu stāvokli, kas, jāsaka, darīja mūs nemierīgus. Beidzot saule norietēja, uzliesmoja simtiem sardzes ugunskuru, un tumsā mēs izdzirdām neskaitāmu soļu dunu un simtiem šķēpu šķindu — tur soļoja karapulki, lai ieņemtu paredzētās vietas un sagatavotos lielajiem svētkiem. Ap desmitiem pie debess velves parādījās spožs, pilns mēness. Mums stāvot un vērojot mēness uzlēkšanu, ieradās Infadūss pilnā kaujas ietērpā. Viņam līdz bija divdesmit cilvēku sardze, kam vajadzēja pavadīt mūs uz dejošanu. Paklausot Infa- dūsa padomam, jau bijām uzģērbuši valdnieka atsūtītos bruņu­kreklus, bet tiem virsū uzvilkām savu parasto apģērbu. Sev par lielu izbrīnu, bruņukreklos jutāmies viegli un ērti. Tērauda krekli, kas kādreiz bija darināti acīmredzot milzīga auguma cilvēkiem, sva­badi karājās uz Guda un mana auguma, turpretī sera Henrija vare­najam augumam bruņukrekls derēja kā uzliets. Piesprādzējām pie jostām revolverus, paņēmām kaujas cirvjus, kurus valdnieks bija atsūtījis reizē ar bruņām, un bijām gatavi gājēji.

Lielais krāls, kur šorīt bijām tikušies ar Tvālu, izrādījās ļaužu pilns. Apmēram divdesmit tūkstoš karavīru bija nostādīti pulkos ciešā aplī. Pulki savukārt bija sadalīti vienībās, kuras šķīra šauras ejas, lai burvju mednieces pa tām varētu staigāt šurp un turp.

Nav iespējams iedomāties varenāku ainu par šo milzīgo apbru­ņoto vīru pulku, kas stāvēja nevainojamā ierindā. Viņi stāvēja klusu, klusu, kamēr mēness lēja savu gaismu pāri pacelto šķēpu mežam, pāri viņu staltajiem augumiem, plīvojošiem spalvu pušķiem un daudzkrāsainajiem, saskanīgu krāsu vairogiem. Vienalga, kur metām skatienu, visur bija redzamas nekustīgu, sastingušu seju un mirdzošu šķēpu bezgalīgās rindas.

— Acīmredzot šeit ir visa armija? — es pajautāju Infadūsam.

— Nē, Makumazān, — viņš atbildēja, — tikai trešā daļa. Ik gadus šais svētkos piedalās viena trešdaļa armijas, otra trešdaļa ir sapulcināta ārpusē, apkārt krālam, aizsardzībai tam gadījumam, ja, sākoties apkaušanai, notiktu nekārtības, vēl desmit tūkstoši atrodas garnizona dienestā priekšposteņos visapkārt Lū, bet pā­rējie stāv gatavībā krālos visā zemē. Tu redzi, tā ir ļoti liela tauta.

— Viņi ir ļoti klusi, — piezīmēja Guds.

Un patiesi, sasprindzinātais klusums, lai gan bija sapulcējušies tāds milzums dzīvu cilvēku, bija gandrīz vai nomācošs.

— Ko saka Bugvans? — jautāja Infadūss.

Es pārtulkoju.

— Tie, pār kuriem lidinās nāves ēna, allaž ir klusi, — viņš drūmi atbildēja.

— Vai daudzi no viņiem tiks nogalināti?

— Ļoti daudzi.

— Liekas, — es teicu saviem ceļabiedriem, — mums ir lemts piedalīties gladiatoru cīņās, kuru sarīkošanai netiek žēloti līdzekļi.

Sers Henrijs nodrebinājās, bet Guds paziņoja, ka viņam gan būtu gribējies, lai mēs varētu izvairīties no šīs izpriecas.

— Pasaki man, — es griezos pie Infadūsa, — vai mums nedraud briesmas?

— Nezinu, mani pavēlnieki. Domāju, ka ne. Bet nekādā ziņā neizrādiet bailes. Ja jūs pārdzīvosiet šo nakti, vēl viss var beigties labi. Karavīri kurn pret karali.

Visu šo laiku mēs virzījāmies uz brīvā laukuma vidu, kur bija novietoti vairāki sēdekļi. Ejot ieraudzījām tuvojamies no valdnieka būdas puses otru nelielu ļaužu pulciņu.

— Rau, kur valdnieks Tvāla, viņa dēls Skrega un vecais sakār­nis Gegūla; viņiem līdz nāk slepkavotāji. — Un Infadūss norādīja uz apmēram divpadsmit milzīga auguma un mežonīga izskata tēvai­ņiem, kas soļoja, vienā rokā turēdami šķēpu, otrā — smagu vāli.

Tvāla apsēdās uz sola, kas stāvēja pašā centrā. Gegūla pieplaka zemē pie viņa kājām, bet pārējie palika stāvam valdniekam aiz­mugurē.

— Sveicināti, baltie pavēlnieki! — izsaucās Tvāla, mums pie­nākot. — Sēdieties, nešķiediet velti dārgo laiku, jo nakts ir pārāk īsa tiem darbiem, kas darāmi. Jūs esat ieradušies īstā reizē un redzēsiet lielisku skatu. Palūkojieties apkārt, baltie pavēlnieki, pa­lūkojieties apkārt! — un viņš savas niknās vienīgās acs skatienam ļāva slīdēt no pulka uz pulku. — Vai zvaigznes spēj jums parādīt kaut ko līdzīgu? Paskatieties, kā viņi dreb un trīc savā zemiskumā, visi tie, kas sirdīs glabā ļaunumu un bīstas debesu taisnās tiesas!

— Sāciet! Sāciet! — iekliedzās Gegūla savā sīkajā, spalgajā balsī. — Hiēnas ir izsalkušas, viņas kauc pēc ēsmas. Sāciet! Sāciet!

Pēc tam uz acumirkli iestājās sasprindzināts klusums, ko draus­mīgu padarīja priekšnojauta par to, kam vajadzēja notikt.

Valdnieks pacēla šķēpu, un pēkšņi divdesmit tūkstoš kāju pa­cēlās, it kā tās piederētu vienam cilvēkam, un atkal dobji atsitās pret zemi. Tas atkārtojās tā trīs reizes, likdams zemei nodrebēt.

Pēc tam apļa viņā pusē vientuļa balss sāka vilkt žēlabainu dziesmu. Tās piedziedājums skanēja apmēram tā:

— Kāds ir sievietes dzemdēta cilvēka liktenis?

Un no ikviena šī milzīgā ļaužu pulka dalībnieka krūtīm izlauzās atbilde:

— Nāve!

Pakāpeniski vienības cita pēc citas iesaistījās dziedāšanā, līdz beidzot dziedāja viss apbruņoto vīru milzīgais pulks. Es vairs ne­varēju izsekot dziesmas vārdiem, bet tik daudz sapratu, ka tā stās­tīja par cilvēka kaislībām, rūpēm un priekiem dažādos vecumos. Reizēm likās, ka tā ir mīlas dziesma, tad atkal tā skanēja kā arvien pieaugoša varena kaujas himna un beidzot kā bēru dziesma, lai pēkšņi pāraugtu vienā vienīgā sirdi plosošā žēlabainā skaņā, kas atbalsojās un izgaisa, stindzinot asinis dzīslās. Pēc tam atkal iestā­jās klusums, bet valdnieks pacēla roku, un tas atkal tika pārtraukts. Tūdaļ atskanēja kāju dipoņa, un no karavīru rindām izšāvās dīvai­nas un šausmīgas būtnes.

Kad šie radījumi bija pieskrējuši tuvāk, ieraudzījām, ka tās bija sievietes, gandrīz visas jau labi gados. Viņu sirmās pinkast izrotā­tas ar maziem zivju pūšļiem, skrējienā plandījās pa gaisu. Sejas tām bija izkrāsotas dzeltenām un baltām svītrām, mugurpusē uz pleciem karājās čūsku ādas, ap vidu grabēja no cilvēku kauliem darinātas jostas. Grumbainajās rokās tās turēja mazus zarotus zižļus. Sieviešu bija vesels desmits. Pieskrējušas pie mums, tās apstājās, un viena no viņām, izstiepusi savu zizli pret Gegūlas zemei pieplakušo augumu, iesaucās:

— Māt! Vecā māti Mēs esam klāt.

— Labi! Labi! Labi! — nočiepstēja nekrietnības vecvecais iemie­sojums. — Vai jūsu acis ir tik gaišas, isanusi, ka spējat pareģot tumsā?

— Mūsu acis ir gaišas, māt.

— Labi! Labi! Labi! Vai jūsu ausis ir tik dzirdīgas, isanusi, ka dzird no mēles vēl neatraisījušos vārdus?

— Mūsu ausis ir dzirdīgas, māt!

— Labi! Labi! Labi! Vai jūsu jutekļi ir nomodā, isanusi, vai jūs spējat saost asiņu smaku, vai jūs spējat iztīrīt zemi no nešķīste­ņiem, kas sirdī perina ļaunumu pret valdnieku un pret saviem kaimi­ņiem? Vai jūs esat gatavas spriest debesu tiesu, jūs, kuras es esmu apmācījusi un kuras ir kodušas manas gudrības maizē un veldzē­jušas slāpes manas burvības avotā?

— Mēs esam gatavas, māt.

— Tad ejiet! Nevilcinieties, jūs, plēsoņas. Paskatieties uz slepka­vām, — un viņa norādīja uz bendēm, kas stāvēja draudošā pulciņā aizmugurē. — Asiniet viņu šķēpus. Baltie cilvēki, kas atnākuši pie mums no tālienes, alkst redzēt. Ejiet!

Kā saplīsušas gliemežnīcas drumslas izbirst uz visām pusēm, tā pārdabiskās būtnes, mežonīgi iekaukdamās un pie jostas piekārta­jiem sausajiem kauliem grabot, aizdrāzās uz blīvā cilvēku apļa visām pusēm. Mēs nevarējām izsekot viņām visām, tāpēc lūkojā­mies uz to isanusi, kas bija mums vistuvāk. Dažus soļus no kara­vīriem tā apstājās un iesāka mežonīgu deju, griezdamās gandrīz vai neiedomājamā ātrumā un izkliedzot kaut ko līdzīgu vārdiem: «Es saožu viņu, ļaundari.» «Viņš, savas mātes nozāļotājs, ir tuvu!» «Es dzirdu> ko domā tas, kurš tur ļaunu prātu uz valdnieku!»

Viņa dejoja arvien ātrāk un ātrāk, līdz bija nonākusi tādā ne­prātīgā uzbudinājumā, ka grieza zobus un putas lielām lēšķēm tai lija no mutes. Vecenes acis, likās, tūlīt izlēks no pieres, bet viss augums raustījās. Piepeši- burve apstājās un sastinga uz vietas kā mednieka suns, jaušot medījumu. Tad, izstiepusi uz priekšu savu zizli, viņa sāka zagšus līst uz kareivju pusi.

Mums likās, ka, vecajai lienot uz priekšu, karavīru savaldība zuda un viņi sāka kāpties atpakaļ. Šausmās vai stingdami, seko­jām vecās kustībām. Un tā, līzdama uz priekšu, pieplakusi pie zemes kā suns, burve bija sasniegusi karavīrus. Tad viņa apstā­jās, izstiepa zizli un atkal palīda uz priekšu pāris soļu.

Beigas bija klāt pēkšņi. Izgrūdusi spalgu kliedzienu, vecā lēca un ar savu zaroto zizli pieskārās liela auguma kareivim. Tūlīt divi viņa biedri, kas stāvēja tam tieši līdzās, saķēra nāvei lemto cilvēku aiz rokām un kopā ar viņu tuvojās valdniekam.

Cilvēks nepretojās, bet mēs manījām, ka viņš ar mokām cēla kājas, it kā tās būtu sastingušas, un viņa pirksti, no kuriem izkrita šķēps, bija bez dzīvības kā nupat mirušam cilvēkam. Kamēr viņu veda, divi no pretīgajiem slepkavniekiem pagājās viņam pretī. Pienākuši pie upura, tie pagriezās pret valdnieku, it kā gaidot pavēli.

— Nogalināt! — teica valdnieks.

— Nogalināt! — spiedza Gegūla.

— Nogalināt! — kā atbalss atsaucās Skrega, izgrūzdams dobju smieklu.

Vārdi vēl nebija paspējuši noskanēt, kad briesmīgais jau bija noticis. Viens no bendēm ietrieca savu šķēpu upura sirdī, bet otrs, drošs paliek drošs, ar savu milzīgo vāli pārsita tam galvu.

— Viens, — valdnieks Tvāla «atvēra rēķinu».

Nedzīvo ķermeni pavilka dažus soļus sāņus un pameta tur.

Tikko tas bija padarīts, kad it kā vērsi uz kaušanu atveda jaunu nelaimīgo. Šoreiz pēc leoparda ādas apmetņa mēs vērojām, ka tas ir augstas kārtas. Atkal noskanēja šausmīgie vārdi, un upuris nokrita zemē beigts.

— Divi, — skaitīja karalis.

Tā šī šausmīgā rotaļa turpinājās, līdz mums aiz muguras rindās bija sakrauts apmēram simts mirušu ķermeņu. Es esmu dzirdējis par gladiatoru cīņām senajā Romā un par vēršu cīņām Spānijā, bet tomēr uzdrošinos apšaubīt, vai tās būtu bijušas kaut vai uz pusi tik briesmīgas, kā šīs kukuāņu burvju medības. Gladiatoru un spāņu vēršu cīņas to skatītājiem sagādāja vismaz izklaidēšanos,1 bet šeit no tā, protams, nebija ne miņas. Viszvērinātākais sensacio­nālu skatu kārotājs būtu centies atteikties no sensācijas, ja zinātu, ka tieši viņš un nevis cits var būt nākošā programmas nagla.

Reiz pat piecēlāmies un mēģinājām iebilst, bet Tvāla mūs stingri atturēja.

— Lai tiesa iet savu gaitu, baltie cilvēki. Sie suņi ir burvji un ļaundari, un tas ir labi, ka viņiem jāmirst. — Tāda bija vienīgā atbilde, ar ko viņš mūs pagodināja.

Ap pusnakti bija pārtraukums. Burvju mednieces, acīmredzot sava asiņainā darba nogurdinātas, sapulcējās vienkop, un mēs do­mājām, ka izrāde ir galā. Bet nekā. Mums par brīnumu, vecā Ge- gūla tūdaļ uztrausās no savas vietas, kur viņa visu laiku bija kluknējusi, čokurā sarāvusies. Atspiedusies uz spieķa, viņa aizkli­boja uz brīvo laukumu.

Briesmīgā vecā ragana ar maitasputna galvu, neskaitāmo gadu nastas saliekta gandrīz vai divos līkumos, pamazām saņēma spē­kus, līdz beidzot sāka svaidīties uz visām pusēm gandrīz tik­pat veikli kā viņas draudīgās skolnieces. Viņa skrēja šurp un turp, vienmuļi kaut ko dūcot sev zem deguna, tad pēkšņi metās pie liela auguma cilvēka, kas stāvēja kāda pulka priekšgalā, un piedūrās tam. Tūlīt pat no tās puses, kur bija izvietots pulks, kas acīmredzot atradās nelaimīgā upura pavēlniecībā, atskanēja kaut kas līdzīgs vaidam. Un tomēr divi šī pulka karavīri sagrāba viņu un aizveda uz soda vietu. Vēlāk mēs uzzinājām, ka šim cilvēkam, kas bija viens no valdnieka brālēniem, piederēja milzīgas bagātī­bas un bija liela ietekme.

Viņu nogalināja, un Tvāla jau bija saskaitījis simt trīs upurus. Pa tam Gegūla atkal tenterēja uz priekšu un atpakaļ, pamazām pie­nākot mums aizvien tuvāk.

— Lai mani uzkar, ja man neliekas, ka viņa taisās izmēģināt savus jokus ar mums, — šausmās iesaucās Guds.

— Muļķības, — sers Henrijs attrauca.

Jāsaka, ka man, redzot, kā šī vecā vellata, turpinādama savu danci, nāk arvien tuvāk un tuvāk, dūša sašļuka papēžos. Es uzmetu acis garajām līķu kaudzēm, un pār muguru man noskrēja šermuļi.

Gegūla valsēja aizvien tuvāk un tuvāk, izskatīdamās mats matā kā pēkšņi atdzīvojusies līka nūja. Viņas baismīgajās acīs spīgu­ļoja un kvēloja velnišķīga uguns.

Vecā nāca arvien tuvāk un tuvāk. Ikviens acu pāris šai milzī­gajā sanāksmē ar stipru satraukumu sekoja viņas kustībām. Bei­dzot Gegūla apstājās un pacēla roku.

— Kurš tas būs? — sers Henrijs noteica pie sevis.

Pēc mirkļa viss bija skaidrs, jo vecene paskrēja uz priekšu un pieskārās Ambopas jeb Ignosi plecam.

— Es saožu viņu! — viņa spalgi iekliedzās. — Nogaliniet viņu, nogaliniet viņu2 viņš ir ļaunuma pilns! Nobeidziet viņu, šo sveši­nieku, iekams viņa dēļ sāks līt asinis! Nobeidz viņu, ai, valdniek!

Iestājās klusuma brīdis, kuru es nekavējoties izmantoju.

— Valdniek! — es iesaucos, pieceldamies no sava sēdekļa, — šis cilvēks ir tavu viesu kalps, viņš ir tavu viesu suns. Tas, kas izlies mūsu suņa asinis, līdz ar to izlies arī mūsu asinis. Svētā viesmī­lības likuma vārdā es prasu viņam tavu aizstāvību.

— Gegūla, burvju māte, ir saošņājusi viņu. Viņam ir jāmirst, baltie cilvēki, — īgni izgrūda Tvāla.

— Nē, viņš nemirs vis, — es atbildēju, — mirs tas, kas mēģinās viņam pieskarties.

— Ķeriet ciet šo cilvēku! — dārdošā balsī uzbrēca Tvāla slep- kavniekiem, kas stāvēja apkārt, līdz acīm notašķījušies savu upuru asinīm.

Viņi jau tuvojās mums, bet pēkšņi sāka šaubīties.

Tad Ignosi, acīmredzot nolēmis pārdot savu dzīvību par dārgu cenu, pacēla šķēpu.

— Atpakaļ, suņi, — es uzkliedzu, — ja gribat vēl ieraudzīt nā­košo dienu! Ja piedursieties kaut vienam matam uz viņa galvas, arī jūsu valdnieka stunda būs situsi, — un es pagriezu pret Tvalu revolvera stobru.

Arī sers Henrijs un Guds izvilka pistoles. Sers Henrijs savējo vērsa pret galveno bendi, kas bija paspēris soli uz priekšu, lai izpildītu spriedumu, bet Guds nesteidzīgi tēmēja uz Gegūlu.

Kad mana revolvera stobrs apstājās Tvalas plato krušu aug­stumā, viņš manāmi sarāvās.

— Nu, — es sacīju, — kas būs tālāk, Tvāla?

Tad viņš sāka runāt.

— Lieciet pie malas savus burvju stobrus, — viņš iesāka. — Jūs mani lūdzāt viesmīlības vārdā, un šī iemesla dēļ, bet nevis aiz bai­lēm no jums es ^saudzēšu viņu. Staigājiet mierā.

— Labi, — es vienaldzīgi atteicu. — Mēs esam noguruši no šiem asinsplūdiem un labprāt ietu pie miera. Vai dejas ir beigušās?

— Beigušās, — drūmi atrūca Tvāla. — Lai šos suņus, — viņš teica, norādīdams uz garajām līķu rindām, — izmet par barību hiēnām un maitasputniem. — Un viņš pacēla savu šķēpu.

Valdot dziļam klusumam, pulki cits pēc cita sāka soļot laukā pa krāla vārtiem. Palika tikai daži paguruši vīri, kam vajadzēja aizvākt upuru līķus.

Pēc tam arī mēs piecēlāmies, pateicām viņa majestātei atvadu sveicienus, kurus viņam tik tikko labpatika uzklausīt, un devāmies uz savu mājvietu.

— Vai jūs zināt, — iesāka sers Henrijs, kad bijām apsēdušies, iepriekš iedegusi kukuāņu lampu, kuras deglis pagatavots no kāda palmai līdzīga koka lapu šķiedrām un peld kausētos hipopotama taukos, — ka man ir ārkārtīgi slikti ap dūšu.

— Ja man arī bija kaut mazākās šaubas par to, vai palīdzēt Ambopam sacelt dumpi pret šo sātanam līdzīgo neģēli, — piezī­mēja Guds,— tad tagad tās ir izklīdušas. Es pa slepkavošanas laiku tikai ar grūtībām varēju nosēdēt savā vietā. Mēģināju turēt acis ciet, bet tās, kā par spīti, vērās vaļā visnepiemērotākajā brīdī. Inte­resanti, kur tagad varētu būt Infadūss. Ambopa, mans draugs, tev jābūt mums pateicīgam, vēl mirklis, un tavā ādā gandrīz būtu izdurts ventilācijas caurums.

— Pateicos jums, Bugvan, — atteica Ambopa, kad es viņam pār­tulkoju Guda vārdus, — es to nekad neaizmirsīšu. Bet Infadūss drīz būs klāt. Mums jāpagaida.

Mēs aizkūpinājām pīpes un sākām gaidīt.