Ķēniņa Zālamana raktuves

IX noda[a TVĀLA — KUKUĀŅU VALDNIEKS

Domāju, ka nav nekādas vajadzības sevišķi sīki stāstīt par at­gadījumiem ceļā uz Lū. Gājām veselas divas dienas pa ķēniņa Zā­lamana Lielo ceļu, kas veda uz pašu Kukuāņu zemes sirdi. Teikšu tikai, ka, mums tālāk ejot, zeme kļuva aizvien krāšņāka, bet iekoptu lauku apjozti krāli ceļā parādījās aizvien biežāk un biežāk. Tie visi kā viens bija celti pēc tā paša principa kā pirmējais, kurā bi­jām apmetušies iepriekšējā vakarā, un tos apsargāja plašs garni­zona karaspēks. Kukuāņi, tāpat kā to dara vācieši, zulusi un ma- saji, ikvienu karaspēkam derīgu cilvēku ieskaita karavīros, tā ka uzbrukuma un arī aizstāvēšanās karos var cīnīties it visa tauta. Ceļā mūs panāca tūkstoši karavīru — viņi steidzās uz Lū, lai pie­dalītos lielajā gadskārtējā skatē un svinībās. Jāsaka, nekad vēl nebiju redzējis iespaidīgāku karaspēku.

Gājiena otrajā dienā, saulei rietot, apmetāmies īsai atpūtai kādas augstienes virsotnē, pār kuru veda ceļš, un šeit no pakalna skaistā un auglīgā līdzenumā bija redzama Lū. Kā iezemiešu pilsēta tā bija milzīga: es teiktu, ka kopā ar priekšpilsētas krāliem, kur lielo svinību reizēs novietojās no zemes tālākajiem novadiem ieradies karaspēks, tās apkārtmērs bija vismaz piecas jūdzes. Apmēram divas jūdzes uz ziemeļiem no pilsētas pacēlās dīvains pakavveida pakalns, ar kuru vēlāk mums iznāca iepazīties tā tuvāk. Pilsēta atradās jaukā vietā. Cauri krālam, dalot to divās daļās, plūda plata upe, pār kuru, liekas, veda vairāki tilti, varbūt tā pati, kuru redzējām no Sābas ķēniņienes kalnu nogāzes. Apmēram sešdesmit vai septiņdesmit jūdžu attālumā, pilnīgi līdzenā vietā, pacēlās trīs vareni trīsstūrī izvietojušies kalni sniega cepurēm galvā. Pēc sava apveida tie, būdami stāvi un krauji, stipri atšķīrās no Sābas ķēni­ņienes kalniem, kuru nogāzes bija līdzenas un nolaidenas.

Redzēdams mūs vērojam kalnus, Infadūss atļāvās piebilst:

— Tur, pie tiem kalniem, kurus kukuāņi dēvē par «Trim bur­vjiem», beidzas Lielais ceļš.

— Kālab tieši tur? — es vaicāju.

— Kas to lai zina? — atbildēja vecais karavīrs, paraustīdams kamiešus. — Kalni, — viņš turpināja, — ir neskaitāmu alu pilni^ tiem vidū izrakta dziļa bedre. Tur nu ir tā vieta, uz kurieni devās seno laiku gudrie cilvēki, lai atrastu to, pēc kā viņi bija nākuši uz šo zemi, un bez tam tur, Nāves mājoklī, mēs apbedām savus valdniekus.

— Bet kālab uz turieni mēdza doties gudrie cilvēki? — man par varēm gribējās izdibināt.

— To nu gan es nezinu. Tas jāzina jums, mani pavēlnieki, kas esat nokāpuši no zvaigznēm, — Infadūss atteica, uzmezdams mums žiglu skatienu. Acīmredzot viņš zināja vairāk, nekā vēlējās mums stāstīt.

— Tev taisnība, — es attraucu. — Mītot uz zvaigznēm, mēs zi­nām daudz ko. Rau, man, piemēram, ir zināms, ka seno laiku gudrie cilvēki devās uz šiem kalniem pēc spožiem akmeņiem, šiem skaista­jiem niekiem, un dzeltenās dzelzs.

— Mans pavēlnieks ir gudrs, — viņš vēsi noteica. — Es viņa priekšā esmu tikai nepraša bērns un tāpēc nevaru runāt ar viņu par tādām lietām. Manam pavēlniekam par visu to jāaprunājas ar veco Gegūlu valdnieka mītnē, jo viņa arī ir gudra, tāpat kā mans pavēlnieks.

To pateicis, Infadūss aizgāja. Tikko palikām vieni, es pagriezos pret pārējiem un, norādīdams uz tālajiem kalniem, sacīju:

— Lūk, kur atrodas ķēniņa Zālamana dimantu raktuves!

Ambopa stāvēja turpat, liekas, iegrimis pārdomās, kā jau tas ar

viņu dažreiz mēdza notikt, un uztvēra manus vārdus.

— Jā, Makumazān, — viņš uzrunāja mani zulusu valodā, — di­manti noteikti atrodas tur, un jūs, protams, tos dabūsiet, tālab ka jūs, baltie cilvēki, pārlieku mīlat naudu un spožos niekus.

-- Kā tu to zini, Ambopa? — es asi iejautājos, jo man nepavi­sam nebija pa prātam viņa noslēpumainie mājieni.

Ambopa iesmējās.

— Es to šonakt nosapņoju, baltie cilvēki, — viņš atbildēja un, spēji pagriezies uz papēža, aizgāja.

— Kas mūsu melnajam draugam padomā? — sers Henrijs ievai­cājās. — Viņš zina vairāk, nekā vēlas mums teikt, tas ir skaidrs. Starp citu, Kvotermein, vai viņš nav kaut ko dzirdējis par… par manu brāli?

— Nav gan. Viņš iztaujājis visus, ar ko vien pa šo laiku paguvis kaut cik sadraudzēties, bet allaž saņēmis atbildi, ka šinī zemē ne­kad nav redzēts baltais cilvēks.

— Vai jūs patiesi domājat, ka jūsu brālis varēja nokļūt šeit? — •Guds jautāja. — Tas, ka mēs esam nonākuši šai vietā, arī ir tīrais brīnums. Vai gan viņš būtu atradis ceļu bez kartes?

— Nezinu, — sers Henrijs noteica drūmi. — Tomēr man liekas, ka es viņu sastapšu.

Saule lēnām slīdēja lejup, un zemes virsū pēkšņi nolaidās tumsa, kas likās tīri vai taustāma. Starp nakti un dienu nebija maigas pārejas, nebija pat tik lielas atstarpes, lai elpu ievilktu, jo šajos platuma grādos krēslas nav. Dienas vietā stājas nakts tikpat pēk­šņi un pilnīgi, cik pēkšņi apraujas dzīve, iestājoties nāvei. Saule norietēja, un visa pasaule iegrima tumsā. Taču ne uz ilgu laiku, jo, rau, austrumos parādījās vāja gaisma, pēc tam līka sudrabaina gaismas strēlīte, un beidzot viss augošā mēness sirpis raidīja pāri līdzenumam savu mirdzošo staru šautras, pieliedams zemi ar maigu, starojošu blāzmu. Tāpat laba cilvēka darbi atblāzmo viņa mazo pasaulīti vēl kādu laiku pēc tam, kad viņa saule jau norietē­jusi, lai dotu gaismu nedrošajiem ceļiniekiem, kas iet pretī gaišā­kam saullēktam.

Mēs stāvējām un vērojām brīnum jauko skatu, kamēr zvaigznes izbālēja mierīgajā, varenajā gaismas plūsmā, un jutāmies saviļ­ņoti tāda skaistuma priekšā, kuru nespējām ne izprast, ne, vēl jo vairāk, aprakstīt.

Mana dzīve, lasītāj, bijusi pilna grūtību un rūpju, bet ir dažas lietas, kas manī izraisījušas pateicības jūtas par to, ka man bijis lemts dzīvot. Viena no tādām ir atmiņas par mēness nakti Kukuāņu zemē.

Šīs pārdomas pārtrauca mūsu pieklājīgais draugs Infadūss:

— Ja mani pavēlnieki ir atpūtušies, varam turpināt ceļu uz Lū, kur manus pavēlniekus jau gaida mājvieta. Mēness spīd spoži, tā ka ceļš būs labi redzams.

Mēs piekritām un pēc stundas jau bijām sasnieguši priekšpilsētu. Pilsētas teritorija, ko iezīmēja tūkstošiem ugunskuru, likās nepār­redzama. Guds, kam pie rokas allaž bija kāds ne visai izdevies joks, nosauca to par «Bezgalīgo Lū». Nonācām pie grāvja, pār kuru bija pārmests paceļamais tilts, izdzirdām ieroču žvadzoņu un sar­dzes vīru aizsmakušos izkliedzienus. Infadūss pateica paroli, kuru es nevarēju sadzirdēt; sardze atdeva godu, un mēs pa galveno ielu iegājām lielajā pilsētā.

Kādu pusstundu soļojām garām neskaitāmu būdu rindām, līdz Infadūss apstājās pie neliela būdu pudura, kas iekļāva ar sasmal­cinātu kaļķakmeni klātu mazu pagalmiņu, un paziņoja, ka šīs te esot mūsu «nožēlojamās» mītnes. Ikvienam bija sagatavota atse­višķa būda. Tās bija daudz labākas par jau redzētajām. Būdās bija iekārtotas ļoti ērtas guļvietas — ar miecētām ādām segti smaržīgu zāļu matrači. Arī maltīte mums jau bija sagatavota, jo, tikko bijām paguvuši noskalot ceļa putekļus ar ūdeni, kas atradās turpat māla krūzēs, kad vairākas daiļas meitenes atnesa mums ceptu gaļu un kukurūzas plāceņus, ko, dziļi paklanīdamās, pa­sniedza glīti sakārtotus uz lēzeniem koka šķīvjiem.

Remdinājuši izsalkumu un slāpes un palūguši sanest visus mat­račus vienā būdā, pie tam šī piesardzība izraisīja smaidu piemī­līgo jaunavu sejās, mēs, garajā ceļā pamatīgi noguruši, atkritām guļvietās.

Kad pamodāmies, saule bija gabalā. Mūsu apkalpotājas, kam svešas bija liekulīgas kauna jūtas, jau atradās būdās, jo viņām bija pavēlēts palīdzēt mums apģērbties.

Apģērbties! — rūca Guds. — Lai uzvilktu flaneļa kreklu un zābaku pāri, nav vajadzīgs nekāds lielais laiks. Esiet nu tik labs un palūdziet viņām, lai atnes manas bikses.

Es izpildīju viņa lūgumu, bet saņēmu atbildi, ka šīs svētās lie­tas jau aiznestas valdniekam un ka viņš gaida mūs ierodamies priekšpusdienā. Jaunavām par zināmu izbrīnu un vilšanos, palū­dzām viņas atstāt būdu un tad sākām posties tik rūpīgi, cik nu tas šādos apstākļos iespējams.

Guds, protams, papūlējās pat atkal noskūt labo vaigu, nodomā­jis noskūt arī kreiso, kuru rotāja biezi noauguši sari, taču mums izdevās viņu pierunāt atstāt to neskartu. Mēs ar seru Henriju tikai kārtīgi nomazgājāmies un izsukājām matus. Sera Henrija zeltainās cirtas bija izaugušas gandrīz vai līdz pleciem, un tas viņa līdzību ar senu dāni padarīja vēl pārliecinošāku. Bet mani sirmie sari bija vismaz veselu collu gari, lai gan es par maksimāli pieļaujamo ga­rumu parasti uzskatu tikai puscollu.

Kad bijām pabrokastojuši un izpīpējuši pa pīpei, ieradās pats Infadūss un pavēstīja, ka valdnieks Tvāla ir gatavs mūs pieņemt, ja mums labpatiktu ierasties pie viņa. Atbildē paziņojām, ka mēs labāk pagaidītu, kamēr saule būs pacēlusies mazliet augstāk, jo vēl jūtamies noguruši pēc tik gara ceļa un tā tālāk un tā tālāk. Tā jārīkojas vienmēr, ja ir darīšana ar mežoņiem: nav jāsteidzas pa­klausīt viņu aicinājumam, jo viņi pieklājību var uzskatīt par bai­lēm vai verdzisku padevību. Tāpēc, lai arī mums gribējās redzēt Tvālu ne mazāk kā viņam mūs, mēs tomēr nesteidzāmies un nosē­dējām būdā vēl veselu stundu. Izmantodami laiku, no saviem nie­cīgajiem krājumiem atlasījām dāvanas, proti, nabaga Vējaputna divstobreni un kādu drusku kreļļu. Šauteni ar patronām nolēmām dāvināt viņa karaliskajai augstībai, bet krelles — viņa sievām un galminiekiem. Infadūss un Skrega jau bija saņēmuši no mums krelles un bija varen iepriecināti, jo vēl nekad nebija redzējuši kaut ko līdzīgu. Beidzot devām ziņu, ka esam gatavi, un Infadūsa va­dībā devāmies uz pieņemšanu, pie tam Ambopa nesa šauteni un krelles.

Nogājuši dažus simtus jardu, nonācām pie apmēram tāda paša iežogojuma, kāds apjoza mūsu būdas, vienīgi šis te bija vismaz piecdesmit reižu garāks, jo apņēma ne mazāk par sešiem vai septi­ņiem akriem zemes. Nožogojuma ārpusē rindojās būdas, kurās dzī­voja karaļa sievas. Tieši pretī vārtiem brīvā laukuma viņā malā vientuļa stāvēja milzīgi liela būda — viņa majestātes mītne. Viss pārējais laukums bija tukšs, pareizāk teikt, būtu bijis tukšs, ja vien tanī cita līdzās citai nebūtu nostādītas karavīru vienības. Laukumā bija sapulcināts ne mazāk par septiņiem astoņiem tūkstošiem kara­vīru. Kad gājām cauri to rindām, vīri stāvēja sastinguši kā statu­jas, un nav iespējams attēlot, kas tas bija par varenu skatu — šis karaspēks ar viļņojošiem spalvu pušķiem, saulē zibošiem šķēpiem un ar vērša ādu apvilktiem dzelzs vairogiem.

Lielās būdas priekšā laukums bija tukšs, ja neskaita dažus tur novietotus sēdekļus. Uz trim no tiem pēc Infadūsa mājiena apsē­dāmies mēs, Ambopa nostājās mums aizmugurē, bet pats Infadūss palika stāvam pie būdas durvīm. Tā mēs nāves klusumā gaidījām kādas desmit minūtes vai ilgāk un visu šo laiku manījām, ka mūs ziņkārīgi pētī apmēram astoņi tūkstoši acu pāru. Jutāmies kā grūta pārbaudījuma reizē, taču izlikāmies, ka tas mūs neuztrauc-ne ma­zākā mērā. Beidzot būdas durvis atdarījās, un pa tām iznāca mil­zīga auguma cilvēks, kam plecos bija uzmests lielisks tīģerādas apmetnis. Viņam uz pēdām sekoja Skrega un izkaltušam, zvērādu segā tītam pērtiķim līdzīgs radījums. Milzenis apsēdās uz sola, viņam aiz muguras nostājās Skrega, bet sarukušais pērtiķis aizrā- poja uz visām četrām un notupās būdas ēnā.

Joprojām viss bija klusu.

Piepeši milzenis nosvieda no pleciem zvērādas apmetni un izslē­jās mūsu priekšā visā augumā. Tas bija patiesi baismīgs skats. Viņš bija tik liels un ar tādu atbaidošu sejas izteiksmi, kādu nekad nebijām redzējuši. Milzenim bija nēģera biezās lūpas, saplacināts deguns un tikai viena vienīga dusmās zvērojoša melna acs, jo otrās acs vietā rēgojās caurums. No viņa dvesa cietsirdība un arī jutekliskums. Uz galvas tam plīvoja brīnišķīgu baltu strausa spalvu pušķis; varenās krūtis sedza spožs bruņukrekls, jostas vietā un zem labā ceļa kā parasti rotājās jau redzētās baltās vēršu astes. Labajā rokā viņš turēja šķēpu. Ap kaklu viņam bija zelta kakla- riņķis, bet uz pieres mirgoja viens vienīgs milzīgs neslīpēts di­mants.

Joprojām valdīja klusums, taču ne ilgi. Pēkšņi milzenis, kuru mēs itin pareizi uzskatījām par valdnieku, pacēla vareno šķēpu. Tūlīt pat atbildei astoņi tūkstoši roku arī pacēla šķēpus un astoņi tūkstoši rīkļu trīskārt izkliedza sveicienu valdniekam: «Kuum!»

Likās, ka no šīs rēkoņas, kuru varētu salīdzināt vienīgi ar apdulli­nošu pērkona grāvienu, trīskārt nodrebēja zeme.

— Esiet pazemīgi, ak, ļaudisl — nopīkstēja spalga, sīka balstiņa no ēnas, kur tupēja pērtiķis. — Tas ir valdnieks!

— Tas ir valdnieks! — kā atbalss atbildei nodārdināja astoņi tūkstoši rīkļu. — Esiet pazemīgi, ak, (audis, — tas ir valdnieks!

Un atkal laukumā iestājās klusums, nāves klusums.

Pēkšņi dziļo klusumu pārtrauca troksnis. Vienam no karavīriem, kas stāvēja no mums pa kreisi, nejauši bija nokritis vairogs, ska­nīgi norībot uz blietētā kaļķakmens seguma.

Tvāla ar savu vienīgo aci bargi paskatījās uz to pusi, no kuras bija atskanējis troksnis.

— Ei tu, panāc šurp! — viņš iekliedzās pērkondimdošā balsī.

No karavīru rindām iznāca skaists jauneklis un nostājās vald­nieka priekšā.

— Vai tas bija tavs vairogs, kas tur nokrita, tu lempīgais suns? Vai tu gribi apkaunot mani no zvaigznēm nokāpušo svešinieku acīs? Ko tu vari atbildēt?

Un tad, lai arī cik tumša bija nabaga jaunekļa āda, mēs redzē­jām, ka viņš nobālēja.

— Ak, Melnās govs teļš, — murmināja jaunais karavīrs. — Tas notika nejauši.

— Nu tad par šo nejaušību tev ir jāsamaksā. Tu esi nostādījis mani muļķa lomā. Gatavojies nāvei.

— Es esmu karaļa vērsis! — atskanēja klusa atbilde.

— Skrega! — rēca valdnieks, — parādi man, kā tu proti rīko­ties ar šķēpu. Nogalini šo neveiklo suni.

Ar ļaunu smīnu Skrega panācās priekšā un pacēla savu šķēpu. Nabaga upuris stāvēja nekustīgi, aizklājis acis ar rokām. Mēs sastingām šausmās.

Skrega pavicināja šķēpu vienreiz, otrreiz un — ak dievs! — trieca to jaunekļa krūtīs tik spēcīgi, ka šķēps, izgājis cauri ķerme­nim, iznāca veselu pēdu laukā mugurpusē. Pasitis rokas uz augšu, nelaimīgais upuris nokrita miris. Pāri pūlim nošalca murdoņa, no­šalca un izgaisa. Traģēdija bija galā; zemē gulēja līķis, taču mēs vēl nespējām aptvert notikušo. Neganti lādēdamies, sers Henrijs pielēca kājās, bet, vispārējā klusuma nospiests, apsēdās atkal savā vietā.

— Dūriens bija labs, — karalis noteica. — Aizvāciet viņu!

Četri vīri, iznākuši no karavīru rindām, pacēla un aiznesa noga­linātā jaunekļa ķermeni.

— Apberiet asins plankumus, apberiet tos! — nočiepstēja pērtiķ- veidīgā būtne sīkā balstiņā. — Valdnieks teica savu vārdu, un valdnieka lēmums ir izpildīts!

Tūlīt no būdas iznāca meitene, nesdama trauku ar sasmalcinā­tiem kaļķiem un uzkaisīja tos biezā kārtā uz asins plankuma tā, ka tas vairs nebija redzams.

Sers Henrijs bija ārkārtīgi saniknots par notikušo, un mēs tikai ar lielām pūlēm varējām viņu nomierināt.

— Dieva dēļ, sēdiet mierīgi! — es viņam pačukstēju. — No tā ir atkarīgas mūsu dzīvības.

Sers Henrijs to saprata un savaldījās.

Kamēr tika iznīcinātas nupat notikušās traģēdijas pēdas, Tvāla sēdēja klusēdams. Pēc tam viņš mūs uzrunāja.

— Sveicināti, baltie cilvēki, kas esat atnākuši šurp, nezinu, no kurienes, un nezinu, kālab.

— Sveicināts, Tvāla, kukuāņu valdniek! — es atbildēju.

— Baltie cilvēki, no kurienes jūs esat atnākuši ūn ko jūs te meklējat?

— Mēs esam nonākuši no zvaigznēm, bet nejautā, kā. Atnācām apskatīt šo zemi.

— Jūs esat paveikuši garu ceļojumu, lai paskatītos uz tik nie­cīgu zemi. Bet vai šis cilvēks, — viņš teica, norādīdams uz Am­bopu, — vai šis cilvēks arī nokāpis kopā ar jums no zvaigznēm?

— Kā tad, viņš arī, — es atbildēju. — Debesīs tev virs galvas mīt arī tavas krāsas cilvēki. Bet netaujā' mums par lietām, ko tu nespēj apjēgt, Tvāla, kukuāņu valdniek!

— Jūs, zvaigžņu cilvēki, pārlieku droši sarunājaties ar mani, — Tvāla atbildēja tonī, kas man ne visai patika. — Neaizmirstiet, ka zvaigznes ir tālu, bet jūs esat šeit. Kas būs tad, ja es ar jums iz­darīšu tāpat, kā izdarīju ar to, kuru nupat aiznesa?

Es skaļi iesmējos, lai gan man nepavisam nenāca smiekli.

— Ak, valdniek, — es teicu, — esi uzmanīgs un staigā piesar­dzīgi pa nokaitētiem akmeņiem, citādi apdedzināsi pēdas, turi zo­benu aiz roktura, citādi sagriezīsi rokas. Ja no manas vai manu draugu galvas nokritīs kaut viens mats, tev draud gals. Vai tad tavi ļaudis, — es turpināju, norādīdams uz Infadūsu un neģēli * Skregu, kurš tobrīd no sava šķēpa slaucīja nelaimīgā karavīra asi­nis, — tev nepastāstīja, kas mēs īsti esam par vīriem? Un vai tev kādreiz nācies redzēt cilvēku, kurš būtu līdzīgs mums? — Te es norādīju uz Gudu, būdams pilnīgi pārliecināts, ka viņš nekad nav redzējis cilvēku, kas kaut cik līdzinātos Gudam viņa pašreizējā izskatā.

— Tiesa gan, neesmu redzējis, — atbildēja valdnieks.

— Vai tad viņi tev nepastāstīja, ka mēs protam nonāvēt no tā­lienes?

— Teica gan, bet es viņiem neticu. Ļauj man paskatīties, kā jūs nogalināt. Nogalini vienu no kareivjiem, kas stāv, lūk, tur, — un viņš norādīja uz krāla viņu malu, — un es tev ticēšu.

— Nē, — es atcirtu, — mēs neizlejam cilvēku asinis, ja vien ne­gribam to sodīt. Bet, ja tu gribi pārliecināties par mūsu varenību, pavēli saviem kalpiem iedzīt pa krāla vārtiem vērsi, un viņš nokri­tīs beigts, iekams būs paguvis noskriet divdesmit soļu.

— Nē, — Tvāla iesmējās, — nogalini cilvēku, un es tev ticēšu.

— Labi, valdniek, lai notiek, — es sacīju mierīgi. — Ej pāri tuk­šajam laukumam, un, iekams tavas kājas būs sasniegušas vārtus, tu būsi miris. Ja nevēlies iet pats, sūti savu dēlu Skregu (kuru man tobrīd būtu bijis liels prieks nošaut).

Izdzirdis šos vārdus, Skrega izgrūda tādu kā kaucienu un metās būdā iekšā.

Tvāla sarauca pieri, — skaidrs, ka mans priekšlikums nebija vi­ņam pa prātam.

— Lai atdzen jaunu vērsi, — viņš pavēlēja.

Divi vīri ko kājas nesa aizdiedza izpildīt viņa pavēli.

— Tagad, ser Henrij, — es teicu, — šaujiet jūs. Gribu parādīt šim bandītam, ka neesmu vienīgais burvis no mums.

Sers Henrijs nekavējoties paņēma divstobreni un gatavojās šau­šanai.

— Ceru, ka nenošaušu garām, — viņš smagi nopūtas.

— Jums jātrāpa, — es atbildēju, — ja netrāpīsiet ar pirmo šā­vienu, šaujiet otrreiz. Tēmējiet uz simt piecdesmit jardiem un gai­diet, kamēr lopiņš pagriezīs pret jums sānus.

Atkal iestājās klusums.

Pēc īsa brīža mēs ieraudzījām vērsi, kas nesas tieši uz krala vārtiem. Ieskrējis pa tiem un ieraudzījis tādu ļaužu pūli, tas neiz­pratnē apstājās, tad pagriezās un iebaurojās.

— Nu ir laiks! — es nočukstēju.

Sers Henrijs pacēla šauteni..

Bums! Bums! — un vērsis, ievainots ribās, gulēja uz muguras spārdīdamies. Lode bija savu paveikusi. Tūkstošgalvainais pūlis apbrīnā noelsās.

Nesatricināmā mierā es pagriezos pret Tvālu.

— Nu, vai es esmu tev melojis, ak, valdniek?

— Nē, baltais cilvēk, tu runāji taisnību, — Tvāla atbildēja gan­drīz vai godbijīgi.

— Paklau, Tvāla, — es turpināju, — tu visu redzēji. Tad nu zini, mēs esam nākuši šurp ar mieru un nevis ar karu. Paska- tiesļ — un es augstu pacēlu divstobreni. — Ar šo te cauro nūju tu varēsi nogalināt tāpat kā mēs. Tikai iegaumē, es to nobūru. Ja tu pacelsi šo burvju nūju pret cilvēku, tā nogalinās nevis viņu, bet tevi. Pagaidi, es tev parādīšu. Liec vienam no saviem karavīriem noiet četrdesmit soļus un iedurt zemē šķēpa kātu tā, lai tā asmens būtu vērsts pret mums ar plato pusi.

Acumirklī tas bija izpildīts.

— Tagad es šķēpu salauzīšu, skaties!

Rūpīgi notēmējis, es izšāvu, un lode, trāpījusi plakano asmeni, sašķaidīja to drumslās.

Pār laukumu atkal aizšalca izbrīna pilna nopūta.

— Tad nu, Tvāla, mēs dāvinām tev šo burvju stobru, un pa­mazām es iemācīšu tevi ar to rīkoties. Bet sargies vērst zvaigžņu burvestību pret zemes cilvēku! — Un, to sakot, es pasniedzu viņam šauteni. Tvāla saņēma dāvanu visai piesardzīgi un nolika to zemē sev pie kājām. Sai mirklī es pamanīju, ka sažuvusi pērtiķveidīgā būtne, kas bija tupējusi būdas ēnā, sāka rāpot. Viņa rāpoja uz visām četrām, bet, kad tuvojās tai vietai, kur sēdēja valdnieks, pie­cēlās kājās un atbīdīja no sejas zvērādu apsegu, atklājot visnepa­rastākā un pārdabiskākā izskata radījumu. Likās, ka tā bija sie­viete, sačokurojusies kā sakārnis, viņas dziļu, dzeltenu grumbu izvagotā seja bija no vecuma tā sarukusi, ka nebija lielāka par gadu veca bērna sejiņu. Grumbās paslēpusies sprauga iezīmēja muti, bet tālu uz priekšu izvirzītais zods bija ass un līks. Deguna nebija nemaz, un šo būtni patiesi varēja noturēt par saulē izkaltētu līķi, ja vien tās sejā zem pilnīgi baltām uzacīm, virs kurām slējās kā pergaments dzeltena piere, līdzīgi dārgakmeņiem kapenēs kā spoža liesma nemirdzētu lielas, melnas acis, pilnas kvēles un sa­prāta. Pats galvaskauss bija pilnīgi kails, bez matiem, bet dzel­tenā un krunkainā āda galvvidū kustējās un savilkās kā āda uz kobras galvas.

Radījums, kuram piederēja šī briesmīgā seja un kuru uzskatot mēs nevilšus sarāvāmies, kādu brītiņu stāvēja nekustēdamies, pēc tam pēkšņi izstiepa savu kaulaino roku, kas atgādināja plēsīga putna ķetnu, ar veselu sprīdi gariem nagiem, uzlika to uz vald­nieka Tvālas pleca un ierunājās smalkā, spiedzīgā balsī:

— Valdniek, uzklausi mani! Klausieties mani, ak, ļaudis! Dzir­diet, kalni, lejas un upes, kukuāņu tautas mājvieta! Dzirdiet, debe­sis un saule, lietus un vētras, un miglas! Lai klausās manī viss, kas dzīvo un kam lemts ir mirt! Lai klausās viss, kas miris un kam atkal jāatdzimst, lai atkal nomirtu! Klausieties! Dzīvības gars ienācis manī, un es pareģoju. Es pareģoju! Es pareģoju!

Viņas pēdējie vārdi izgaisa vārgā brēcienā, un šausmas pār­ņēma visus, kas tos dzirdēja, arī mūs. Vecene patiesi bija bais­mīga.

— Asinis! Asinis! Asinis! Asiņu straumes, asinis visur! Es redzu tās, saožu asiņu smaku, jūtu asiņu sāļo garšu! Kā sarkana straume asinis plūst pa zemi un nolīst no debess kā asiņu lietus.

Soļi! Soļi! Soļi! Tie ir baltā cilvēka soļi! Viņš nāk no tālienes. Zeme dreb zem viņa soļiem, tā trīc un dreb sava kunga priekšā.

Cik skaistas ir asinis, sarkanās, košās asinis! Nav nekā labāka par svaigu asiņu smaku! Lauvas rūkdami laks tās, plēsīgie putni noskalos savus spārnus tanīs un spalgi kliegs priekā!

Es esmu veca! Veca! Esmu redzējusi daudz asiņu. Ha! Ha! Bet, iekams miršu, es vēl redzēšu tās un līksmošu. Cik man gadu, kā jūs domājat? Jūsu tēvi mani pazina un viņu tēvi mani pazina, un viņu tēvu tēvi arī. Manas acis ir redzējušas balto cilvēku, un es zinu, pēc kā viņš tīko. Es esmu veca, bet kalni ir vecāki par mani. Sakiet man, kas taisīja Lielo ceļu? Kas tā bija par roku, kas atstāja zīmējumus uz klints sienām? Un sakiet man, kas uzslēja tos trīs klusētājus, kuri sēž tur viņā pusē lielajai bedrei? (Un viņa norā­dīja uz trim stāvajiem klinšainajiem kalniem, kuri bija saistījuši mūsu uzmanību jau iepriekšējā vakarā.) Jūs to nezināt, bet es zinu. Tie bija baltie cilvēki, un viņi dzīvoja jau pirms jums un dzīvos, kad jūsu vairs nebūs, un apēdīs, un iznīcinās jūs! Jā! Jā! Jā!

Un kālab viņi nāca šurp, šie baltie, briesmīgie, burvju mākslās un zinībās tik gudrie, stiprie un nelokāmie cilvēki?

No kurienes nācis, valdniek, šis mirdzošais akmens, kas rotā tavu pieri? Kas tās par rokām, kas darinājušas dzelžu tērpu, kurš sedz tavas krūtis, valdniek? Tu to nezini, bet es gan. Es, vecā, es, gudrā, es, Isanusi (lielā burve)!

Pēc tam viņa pagrieza savu pliko plēsīgā putna galvu uz mūsu pusi.

— Ko jūs meklējat pie mums, baltie cilvēki, nokāpuši no zvaig­znēm … jā, jā, no zvaigznēm? Jūs meklējat pazudušo? Seit jums viņa neatrast. Mūsu zemē viņa nav. Jau kopš senlaikiem neviens baltais cilvēks nav spēris kāju šai zemē, ja nu tikai viens, bet viņš atstāja to, lai nomirtu. Jūs esat nākuši pēc mirdzošajiem akmeņiem. Es to zinu, es zinu. Jūs atradīsiet tos, kad asinis būs nožuvušas. Bet vai jūs atgriezīsieties atpakaļ, no kurienes esat nākuši, vai arī paliksiet kopā ar mani? Ha! Ha! Ha!

Un tu, tu, lepnais ar tumšo ādu, — un vecā savu kaulaino pirkstu

grūda uz Ambopas pusi, — kas tu tāds esi un ko tu meklē? Ne jau nu mirdzošos akmeņus, ne dzelteno spožo dzelzi — to tu atstāj «baltajiem zvaigžņu cilvēkiem». Tu man rādies pazīstams. Man liekas, es sajūtu, pēc kā ož asinis tavās dzīslās. Nomet savu jostu …

Pēkšņi šī pretīgā radījuma seja sāka raustīties, no mutes šļāca putas, un krampju lēkmē tas sāka vārtīties pa zemi. Viņu pacēla un ienesa būdā.

Valdnieks drebēdams piecēlās un pamāja ar roku. Acumirklī karavīri ierindā sāka soļot uz vārtiem, tā ka pēc desmit minūtēm plašais laukums bija tukšs un mēs palikām vieni ar valdnieku un viņa nedaudzajiem kalpotājiem.

— Baltie cilvēki, — Tvāla iesāka, — es domāju, ka jūs visi esat sodāmi ar nāvi. Gegūla teica dīvainus vārdus. Ko teiksiet jūs?

Es iesmējos.

— Ak, valdniek, esi uzmanīgsl Mēs neesam tik viegli nonāvē­jami. Tu redzi, ko mēs izdarījām ar vērsi. Vai tiešām tu vēlies, lai tevi piemeklē tāds pats liktenis?

Valdnieks sarauca pieri.

— Neklājas draudēt valdniekam.

— Mēs nebūt nedraudam, bet runājam taisnību. Pamēģini mūs nogalināt, valdniek, tad tu redzēsi.

Milzenis pielika roku pie pieres.

— Staigājiet mierā, — viņš beidzot noteica. — Šovakar būs lie­lās dejas. Jūs varēsiet noskatīties tās. Nebīstieties, es negatavoju jums lamatas. Bet rīt es padomāšu.

— Lai būtu tā, valdniek, — es atbildēju vienaldzīgi.

Mēs piecēlāmies un, Infadūsa pavadīti, devāmies atpakaļ uz savu krālu.