Ķēniņa Zālamana raktuves

XVI nodaļa NĀVES MĀJOKLIS

Bija jau tumšs, kad mēs trešajā dienā pēc notikuma, kādu ap­rakstīju-iepriekšējā nodaļā, gatavojāmies atpūsties vairākās būdās triju burvju pakājē — par trim burvjiem sauca kalnus, kas izvei­doja trīsstūri, uz kurieni veda ķēniņa Zālamana Lielais ceļš. Mūs pavadīja Fulata, kas kalpoja mums — galvenokārt Gudam —, In­fadūss, Gegūla (veco nesa nestuvēs, no kurienes visu dienu bija

dzirdama viņas rūkšana un lamāšanās) un kalpu un sargu vie­nības.

Kalni vai, pareizāk, trīs kalnu smailes, jo visa grēda acīmredzot bija viena un tā paša slāņa pārvietojums, kā jau teicu, veidoja trīsstūri, kura pamatne bija vērsta pret mums. Viena no smailēm atradās pa labi, otra — pa kreisi no mums, bet trešā — tieši priekšā. Nekad neaizmirsīšu skatu, kas pavērās mūsu acīm nākošās dienas rītā, kad ieraudzījām saules apmirdzētās kalnu smailes. Augstu, augstu zilajā gaisā slējās to savītie sniega vainagi. Tur, kur beidzās sniegs, kalni bija purpura krāsā, jo tos klāja viršu sega. Tādi paši bija arī viršiem noaugušie kūdrāji, kas no ielejas cēlās pretim nogāzēm.

Tieši mums priekšā kā balta lenta aizvijās ķēniņa Zālamana Lie­lais ceļš. Tas veda augšup uz centrā stāvošās smailes piekāji, kura atradās no mums apmēram piecu jūdžu attālumā, un tur izbeidzās.

Es labāk nemēģināšu aprakstīt milzīgo satraukumu, ar kādu to- rīt uzsākām ceļu, un atstāšu lasītāja iztēlei iedomāties mūsu iz­jūtas. Beidzot taču mēs tuvojāmies šīm brīnumainajām raktuvēm, kas bija novedušas pie bēdīga gala ne tikai veco portugālieti pirms trīssimt gadiem, bet arī viņa neveiksmīgo pēcteci, manu nabaga draugu, un, mēs baidījāmies, arī &era Henrija brāli Džordžu Kērtisu.

Vai pēc visa tā, ko bijām pārcietuši, mūs gaidīja labāks liktenis?

Viņus bija piemeklējusi nelaime — tā teica šī vecā vellata Gegūla. Vai tāpat nebūs arī ar mums? Lai nu tas būtu kā būdams, bet, ejot šī lieliskā ceļa pēdējo gabalu, es nevarēju atvai­rīt māņticīgu baiļu sajūtu un domāju, ka tāpat klājās arī seram Henrijam un Gudam.

Ne mazāk kā pusotras stundas devāmies uz priekšu pa viršiem ieskauto ceļu. Satraukumā soļojām tik naski, ka vīri, kas nesa Gegūlas nestuves, knapi tika mums līdz un iekšā sē­dētāja pīkstēja, lai mēs ap­stājamies.

— Ejiet lēnāk, baltie cilvēki! — viņa teica, iz­bāzusi baismīgo, sakrun-

koto seju caur aizkariem un neatlaidīgi vērdamās mūsos ar savām spožajām tfcTm. — Kāpēc tā steigties pretī nelaimei, kas jūs gaida, jūs, dārgumu meklētāji! — Un vecā iesmējās savus šausminošos smieklus, kas man allaž uzdzina aukstu tirpoņu pa muguru un uz īsu brīdi atvēsināja mūsu sajūsmu.

Tomēr mēs gājām vien, līdz beidzot sev priekšā ieraudzījām mil­zīgu, apaļu bedri lēzenām malām, ne mazāk par trīssimt pēdām dziļu un apmēram pusjūdzi apkārtmērā.

— Jūs droši vien varat iedomāties, kas tā par bedri? — es jau­tāju seram Henrijam un Gudam, kas pārsteigti lūkojās šajā šaus­mīgajā bedrē.

Viņi neziņā pakratīja galvas.

— Tādā gadījumā man ir skaidrs, ka jūs nekad neesat redzē­juši dimantu raktuves Kimberlijā. Varat būt droši, šīs te ir ķēniņa Zālamana dimantu raktuves. Palūkojieties šurp, — es teicu, norā­dīdams uz cietajiem, zilajiem māliem, kas rēgojās šur tur starp zāli un krūmājiem bedres malās. — Tas ir tas pats iezis. Esmu pār­liecināts, — ja mēs nokāptu lejā, mēs uzietu ar breču [52] bagāta slidena akmens ejas. Bet tagad palūkojieties šurp. — Un es pa­māju uz neskaitāmām nodilušām akmens plāksnēm bedres nolaide­najā malā zemāk par dziļā senatnē klintī izcirstas ūdensnotekas līmeni. — Sauciet mani par muļķi, ja šīs plāksnes kādreiz nav noderējušas iežu skalošanai.

Plašās bedres malā, un bedre bija vecā portugālieša kartē atzī­mētās raktuves, Lielais ceļš sazarojās divos un meta līkumu tām apkārt. Vairākās vietās šis apkārtejošais ceļš bija celts no vare­niem akmens bluķiem, kam acīmredzot vajadzēja nostiprināt bedres malas un nepieļaut nobrukumu. Lai ātrāk noskaidrotu, kas īsti ir šie trīs augstie tēli, kurus varējām saskatīt plašās bedres viņā malā, ziņkāres mudināti, steidzāmies uz priekšu. Piegājuši tuvāk, aptvērām, ka tās bija milzu statujas, un pareizi iedomājāmies, ka tie ir trīs klusētāji, pret kuriem tik bijīgi izturējās kukuāņi. Taču tikai nonākuši statujām pavisam tuvu, pilnībā spējām novērtēt klusētāju patieso varenību.

Tur uz augstām, dīvaini veidotām tumša klintsakmens pamat­nēm, divdesmit soļu atstatumā cits no cita, vērodami ceļu, kas šķēr­soja sešdesmit jūdzes plato līdzenumu līdz Lū, slējās trīs milzīgi sēdoši tēli — divi vīriešu un viens sievietes — apmēram div­desmit pēdu augstumā, rēķinot no to galvām līdz pamatnei.

Tēls, kas atveidoja kailu sievieti, bija neparasti skaists, kaut arī šis skaistums bija drūms. Diemžēl tēla seja daudzu gadsimtu gaitā bija stipri cietusi no laika zoba. Galvas abās pusēs "4am slējās mēness sirpja ragi. Turpretī abas vīriešu statujas bija tērpos. Tēlu sejas bija briesmīgas, īpaši pa labi sēdošajam bija īsta sātana seja. Pa kreisi sēdošā tēla seja bija mierpilna, taču šis miers iedvesa šausmas, jo pauda necilvēcisku cietsirdību, to cietsirdību, kādu, kā teica sers Henrijs, seno cilvēku iztēle piedēvēja būtnēm, kuras bija gan spējīgas veikt labus darbus, taču varēja skatīt cilvēces cie­šanas ja ne tīri ar baudu, tad vismaz bez jebkādas līdzjūtības. Sī trijotne sēdēja tur savā vientulībā, mūžam nekustīgi vērdamās līdzenumā, un iedvesa bailes. Mēs vērojām klusētājus, kā viņus bija iesaukuši kukuāņi, un mūs atkal pārņēma neatvairāma vēlēšanās uzzināt, kas tās bija par rokām, kuras bija tos veidojušas, izrakušas milzīgo bedri un uzcēlušas ceļu. Skatoties uz tēliem, man piepeši iekrita prātā (es taču labi zināju Veco derību), ka Zālamans no­maldījās no savas ticības un sāka pielūgt svešzemju dievus. Un es atcerējos arī triju šo dievu vārdus: Aštoreta — sidoniešu dieviete, Kemošs — moabītu dievs un Milkoms — Amona bērnu dievs. Es izteicu ceļabiedriem savas domas, ka mūsu priekšā sēdošās trīs figūras, iespējams, attēlo tieši šīs viltus dievības.

— Var jau būt, ka te ir sava daļa patiesības, — sacīja sers Henrijs, kas bija mācīts cilvēks, jo koledžā bija ieguvis augstu grādu klasiķu studēšanā. — Senebreju Aštoretu, — viņš turpi­nāja, — feniķieši sauca par Astarti, bet feniķieši ķēniņa Zālamana laikā bija lielākie tirgotāji. Astarti, kuru grieķi vēlāk dēvēja par Afrodīti, tēloja ar ragiem, kas atgādināja mēness sirpi, un vai uz šī sievietes tēla galvas nav skaidri saskatāmi mēness sirpja ragi? Iespējams, ka šie milzu tēli bija izcirsti pēc kādas feniķiešu amat­personas zīmējuma, kuras pārziņā atradās raktuves. Jā, kas to var pateikt?.

Vēl nebijām beiguši pētīt sirmās senatnes dīvainos pieminekļus, kad pienāca Infadūss. Pacēlis šķēpu, viņš vispirms atdeva godu klusētājiem, bet pēc tam, pagriezies pret mums, jautāja, vai esam nodomājuši Nāves mājoklī ielūkoties tūlīt, vai arī darīsim to vēlāk, kad būsim ieturējuši pusdienas. Ja esam gatavi doties ceļā tūdaļ pat, tad Gegūla esot izteikusi gatavību būt par mūsu pavadoni. Tā kā vēl nebija pat ne vienpadsmit, mēs degošas ziņkārības mudi­nāti, paziņojām savu nodomu iet nekavējoties. Es ieteicu katram gadījumam, ja mums nāksies aizkavēties alā, paņemt līdz mazliet ēdamā. Atnesa Gegūlas nestuves, un pati lēdija rāpās no tām ārā.

Pa tam Fulata pēc mana lūguma ielika niedru groziņā mazliet bil- tonga jeb kaltētas medījuma gaļas un pāris ķirbja pudeles ar ūdeni.

Tieši mūsu priekšā, kādus piecdesmit soļus aiz milzeņu mugu­rām, slējās stāva, vismaz astoņdesmit pēdu augsta akmens siena, kas, pakāpeniski kļūstot slīpāka, veidoja pakāji ar sniegu vainago­tajai diženajai kalna smailei, kura pacēlās trīs tūkstoš pēdu virs mums. Tikko Gegūla bija laukā no nestuvēm, viņa, ļauni noņirg- dama, paskatījās uz mūsu pusi un, balstīdamās uz spieķa, aizkli­boja stāvās akmens sienas virzienā. Sekojām viņai un drīz vien pienācām pie šaura portāla, ko ietvēra masīva arka un kas atgā­dināja ieeju raktuvju galerijā.

Seit Gegūla mūs gaidīja. Viņas briesmīgajā sejā joprojām plaiksnīja ļauns smīns.

— Nu, baltie cilvēki no zvaigznēm, — viņa nopīkstēja, — vare­nie karotāji, Inkubu, Bugvan un gudrais Makumazān, vai esat ga­tavi? Es stāvu šeit, lai izpildītu mana pavēlnieka, valdnieka, gribu — parādītu jums mirdzošo akmeņu glabātavu.

— Mēs esam gatavi, — es teicu.

— Tad jau labi! Tad jau labi! Nocietiniet savas sirdis, lai spētu izturēt visu to, kas jums būs jāredz. Vai tu nāksi ar mums, Infadūs, tu, sava valdnieka nodevēj?

Infadūss drūmu seju atbildēja:

— Nē, es neiešu — man nav atļauts tur ieiet, bet tu, Gegūla, pievaldi mēli un sargies darīt ļaunu maniem pavēlniekiem. Tu man atbildēsi par viņiem, un, ja kaut viens mats nokritīs no viņu gal­vām, tad, lai arī tu, Gegūla, piecdesmitreiz būtu burve, tev būs jā­mirst. Vai dzirdi?

— Dzirdu, Infadūs. Es tevi labi pazīstu — tu allaž esi mīlējis lielīgas valodas. Atceros, kad biji vēl bērns, tu draudēji paša mā­tei. Un tas bija pavisam nesen. Bet nebīsties, nebīsties, es dzīvoju tikai tādēļ, lai izpildītu valdnieka gribu. Esmu pildījusi daudzu valdnieku pavēles, Infadūs, līdz viņi beidzot pildīja manējās. Ha! Ha! Es eju vēlreiz paskatīties uz viņiem un tāpat arī uz Tvālu! Ejam, ejam nu! Te ir lampa. — Un viņa izvilka no sava spalvainā apmetņa lielu izdobtu ķirbi. Tas bija pilns ar eļļu, kurā bija iestip­rināta niedres dakts.

— Tu nāksi mums līdz, Fulata? — jautāja Guds savā pretīgajā, kroplajā kukuāņu mēlē, kurā viņš bija ielauzījies šīs jaunās lēdijas vadībā.

— Es baidos, mans pavēlniek, — kautri atbildēja meitene.

— Tad dod man grozu.

— Nē, mans pavēlniek. Kur iesi tu, tur iešu arī es.

«Ne velna tu neiesi,» es savā prātā nodomāju, «tas radis pa­matīgus sarežģījumus, ja vien mēs kādreiz no šejienes izkļūsim laukā!»

Un tad Gegūla vienkārši pazuda ejā, kas bija diezgan plata, lai līdzās varētu iet divi cilvēki, un pilnīgi tumša, tā ka mēs maz­liet nobijušies un satraukti gājām turp, no kurienes atskanēja viņas balss, kad vecā nopīkstēja, lai mēs sekojam. Pēkšņa spārnu švī­koņa mūsu uztraukumu, protams, nemazināja.

— Hallo! Kas tad tas? — iesaucās Guds. — Kāds man iesita pa seju.

— Sikspārņi, — es atsaucos. — Ejiet tālāk!

Nogājuši, cik varējām spriest, soļus piecdesmit, pamanījām, ka eja kļuvusi mazliet gaišāka. Vēl brīdis, un mēs stāvējām visbrīniš­ķīgākajā vietā, kādu vien cilvēka acs jebkad redzējusi.

Lai lasītājs pamēģina iedomāties, kā izskatās vislielākajā kated­rālē, kādā tam jebkad gadījies būt, kur gan nav logu, bet vāja gaisma plūst no simt pēdu augstiem velvētiem griestiem (acīm­redzot caur jumtā izveidotām ailām, kas savienotas ar ārpasauli), un viņš iegūs aptuvenu priekšstatu par tās milzīgās alas izmēriem, kurā atradāmies mēs. Bet šis dievnams, ko bija cēlusi daba, bija plašāks un augstāks par jebkuru, ko cēlušas cilvēka rokas. Taču alas pārsteidzošie izmēri bija pats neievērojamākais no visiem brī­numiem šeit. Visā alas garumā rindās stāvēja varenas kolonnas, kas izskatījās kā no ledus, bet patiesībā bija milzu stalaktīti. Ne­spēju atstāstīt šo balto špata kolonnu iespaidīgo skaistumu un va­renību, no kurām dažas pie pamatnes bija vismaz divdesmit pēdu apkārtmērā. Kolonnu diženi skaistie un tomēr trauslie stāvi tiecās augšup, tieši uz tālo velvi. Citas kolonnas pašreiz vēl tikai veido­jās un, ja sāka veidoties uz akmens grīdas, pēc sera Henrija vār­diem, atgādināja nolūzušas kolonnas sengrieķu templī, turpretī augšā pie griestiem neskaidri iezīmējās kā milzīgu lāsteku smailes.

Un, pat tā vērojot, mēs varējām dzirdēt, kā notiek kolonnu vei­došanās, tāpēc ka laiku pa laikam no tālas lāstekas, kas karājās augšā pie velves, ar tikko dzirdamu troksni pēkšņi nokrita ūdens piliens uz kolonnas, kas atradās apakšā. Uz dažām kolonnām krita tikai pa vienam pilienam pēc katrām divām trim minūtēm. Intere­santi būtu parēķināt, cik ilgā laikā ar tādu pilēšanas ātrumu varētu izveidoties kolonna, teiksim, astoņdesmit pēdu augsta un desmit pēdu apkārtmērā. Lai parādītu, cik neizmērojami lēna, vismaz šai vienā gadījumā, bija kolonnas veidošanās, pietiks ar sekojošu pie­mēru. Ieraudzījām, ka uz vienas no kolonnām rupji iztēsts kaut kas līdzīgs mūmijai, kuras galvgalī bija redzams,, likās, kāds sē­došs ēģiptiešu dievs, droši vien kāda cilvēka rokudarbs, kurš sirmā senatnē bija strādājis raktuvēs. Šis «mākslas darbs» bija veidots apmēram dabiskā augstumā, tas ir, kādas piecas pēdas no zemes, kā parasts dīkdienis — vai nu tas būtu bijis feniķiešu strādnieks, vai kāds nekauņa anglis — mēģina padarīt sevi nemirstīgu, sabo­jājot skaistu dabas veidojumu. Tomēr tagad, kad mēs to skatījām, tātad turpat vai trīs tūkstošus gadu no tā darināšanas brīža, ko­lonna bija vēl tikai astoņas pēdas augsta un tās veidošanās ne tuvu vēl nebija beigusies, bet no tā izriet, ka augšanas ātrums līdzinās vienai pēdai gadu tūkstotī jeb mazliet vairāk par collu gadsimtā. Mēs to zinājām tāpēc, ka, stāvot pie kolonnas, dzirdējām nokrītam ūdens pilienu.

Dažās vietās stalaktīti bija pavisam dīvainas formas, acīmredzot tur, kur ūdens pilieni krītot ne vienmēr trāpījuši vienā un tai pašā punktā. Piemēram, kāds varens blāķis, pēc visām zīmēm spriežot, ne mazāk par simt tonnu smags, atgādināja baznīcas kanceli. Ār­pusē to greznoja skaisti, it kā mežģīņu rakstā griezti rotājumi. Citi izskatījās pēc fantastiskiem briesmoņiem, bet uz alas sienām bija redzams it kā no ziloņkaula darināts vēdekļveida ornaments, kas atgādināja leduspuķes uz logu rūtīm.

No plašās galvenās ejas veda daudz izeju uz mazākām alām, kā teica sers Henrijs, tieši tādas pašas, kādas lielās katedrālēs ved uz mazajām kapelām. Vairākas no tām bija plašas, bet viena vai divas izrādījās pavisam niecīgas, taču tās visas liecināja, cik ap­brīnojami daba veic savu darbu neatkarīgi no veidojuma lieluma, sekojot tiem pašiem negrozāmiem likumiem. Kāds sīks atzars, pie­mēram, bija neparasti prāva leļļu namiņa lielumā, un tomēr tas varēja noderēt par visas zāles modeli, jo arī tur krita ūdens pilieni, tāpat karājās sīciņas lāstekas un tāpat veidojās špata kolonnas.

Taču mums nebija pietiekami daudz laika, lai papētītu šo skaisto vietu tik uzmanīgi, kā gribētos, tāpēc ka Gegūla diemžēl neiz­rādīja ne mazākās intereses par stalaktītiem un acīmredzot centās izpildīt savu pienākumu pēc iespējas ātrāk. Tas mani pārlieku kai­tināja, it īpaši tāpēc, ka man par varītēm kārojās uzzināt, ja tas būtu iespējams, kādā veidā ala tika apgaismota, vai tur bija pie­likta cilvēka roka, vai to bija darījusi pati daba un vai gaisma tur kaut kādā veidā iekļuva arī senatnē — jo tas likās pilnīgi ticams. Tomēr mēs mierinājām sevi ar domu, ka atpakaļceļā visu apskatī­sim, kā nākas, un sekojām mūsu baismīgajai pavadonei.

Viņa veda mūs tikai uz priekšu vien, tieši uz milzīgās klusās alas tālo galu, kur mēs ieraudzījām otras durvis, nevis velvētas kā pirmējās, bet ar kvadrātveida augšdaļu. Tās atgādināja ieeju ēģiptiešu templī.

— Vai esat gatavi ieiet Nāves mājoklī? — jautāja Gegūla, acīm­redzot tādēļ, lai mums kļūtu neomulīgi.

— Ved mūs, Makduf [53] , — svinīgi noteica Guds, mēģinādams rādīt, ka viņš nav satraukts, un tāpat darījām mēs visi, izņemot Fulatu, kas saķēra Gudu pie rokas, it kā meklējot aizsardzību.

— Kļūst mazliet baismi, — sers Henrijs piezīmēja, ielūkodamies tumšajā durvju ailā. — Ejiet uz priekšu, Kvotermein, seniores priores[54]. nelieciet gaidīt vecajai lēdijai! — Un viņš pieklājīgi pa­laida mani pa priekšu, par ko es sirdī nebūt neteicu viņam paldies.

Tuk-tuk! pa eju aizskanēja vecās Gegūlas spieķis, kad viņa klun­kurēja uz priekšu, pretīgi nosmiedamās. Neizskaidrojamā nelaimes priekšnojautā eš sāku atpalikt.

— Nu, ejiet taču, veco zēn, — teica Guds, — citādi mēs atpalik- sim no mūsu daiļās pavadones.

Tā mudināts, es sāku soļot ātrāk un pēc kādiem divdesmit soļiem atrados apmēram četrdesmit pēdu garā, trīsdesmit pēdu platā un trīsdesmit pēdu augstā, drūmā telpā. Likās, ka sirmā senatnē to kalnā bija izcirtušas cilvēku rokas. Sī telpa ne tuvu nebija tik labi apgaismota kā iepriekšējā plašā stalaktītu ala. Vienīgais, ko es ar pirmo acu uzmetienu varēju izšķirt, bija masīvs akmens galds visā alas garumā ar milzīgu baltu tēlu tā galā un normāla lieluma bal­tiem tēliem visapkārt. Pēc tam man izdevās saskatīt galda vidū kādu brūnu priekšmetu, bet vēl pēc mirkļa acis bija apradušas ar krēslu. Apjēdzis, kas tās īsti bija par figūrām, es spruku projām ko kājas nesa. Jāsaka, ka vispār neesmu no nervozajiem, bez tam gandrīz nemaz neesmu māņticīgs, jo daudz reižu man bijusi iespēja pārliecināties par māņticības muļķīgumu. Taču jāatzīstas, ka redzē­tais tik ļoti satrieca mani, ka, nebūtu sers Henrijs saķēris mani pie apkakles, manis, atklāti sakot, pēc piecām minūtēm stalaktītu alā vairs nebūtu. Pat visi Kimberlijas dimanti mani nepiespiestu atgriezties uz turieni. Bet sers Henrijs turēja apkakli tik cieši, ka man neatlika nekas cits, kā palikt uz vietas. Taču nākošajā mirklī, kad arī sera Henrija acis bija apradušas ar tumsu, viņš tūlīt pat palaida mani vaļā un sāka slaucīt pieri, ko klāja auksti sviedri. Guds tikai klusu lādējās, bet Fulata metās tam ap kaklu un spalgi kliedza.

Vienīgi Gegūla irgoja skaļi un bez mitas.

Skats patiesi bija briesmīgs. Garā akmens galda viņā galā, turot kaulainajos pirkstos lielu baltu šķēpu, sēdēja pati Nāve, milzīga, pāri par piecpadsmit pēdu augsta cilvēka ģindeņa veidā. Augstu' virs galvas tā turēja šķēpu, it kā gatavodamās ar to durt. Otra kau­lainā roka bija atbalstīta pret akmens galdu kā cilvēkam, kas paš­reiz ceļas augšā no sēdekja; pats stāvs bija saliecies uz priekšu, tā ka kakla skriemeļi un spīdīgais galvaskauss ar atņirgtiem zo­biem bija pagriezti uz mūsu pusi. Ģindeņa tukšie acu dobumi rau­dzījās tieši uz mums, bet žokļi bija mazliet pavērti, it kā tas teju teju sāks runāt.

— Ak debess! — es beidzot nočukstēju. — Kas tas ir?

— Un kas tie tādi? — Guds iejautājās, norādot uz balto sabied­rību, kas sēdēja ap galdu.

— Pie joda, bet kas tad tas? — sers Henrijs ierunājās, pamā­dams uz brūno stāvu, kas sēdēja galda vidū.

— Hi-hi-hi! — smējās Gegūla. — Vai! tiem, kas ienāk Nāves mājoklī. Hi-hi-hi! Ha-ha! Nāc šu, Inkubu, kas tik drosmīgs esi kaujā, nāc un paraugies uz to, ko esi nogalinājis! — un vecene, ar saviem kaulainajiem pirkstiem saķērusi seru Henriju pie piedur­knes, veda to uz galda pusi.

Mēs gājām līdz.

Pēc brīža viņa apstājās un norādīja uz brūno figūru galda vidū. Sers Henrijs paskatījās turp un iekliegdamies atsprāga atpakaļ. Nekāds brīnums jau arī nebija, ka viņš tā uztraucās, jo tur uz galda pilnīgi kails sēdēja izkāmējis Tvālas, pēdējā kukuāņu vald­nieka, līķis ar sera Henrija kaujas cirvja notriekto galvu klēpī. Tur viņš sēdēja, turēdams galvu uz ceļiem, atbaidoši neglīts. Atkā- rusies kakla āda atsedza veselu collu skriemeļu, un līķi klāja plāna stiklveida plēve, kas to padarīja vēl šausmīgāku. Kādu brīdi ne­kādi ņevarējām saprast, kas tā par plēvi, līdz ievērojām, ka no telpas griestiem nepārtraukti krīt pilieni — pak! pak! pak! — tieši uz līķa kaklu, bet no kakla ūdens notecēja pa visu ķermeņa virsmu, lai beidzot caur niecīgu galda spraugu pazustu klintī. Tad man viss kļuva skaidrs: Tvālas ķermenis tika pārvērsts stalaktītā.

Skatiens, ko uzmetu baltajiem tēliem, kuri sēdēja uz akmens sola ap šo baismo galdu, apstiprināja šī minējuma pareizību. Tie, bez šaubām, bija cilvēku ķermeņi, pareizāk, bija bijuši cilvēku ķermeņi, kas pārvērtušies stalaktītos. Tādā veidā kukuāņi no neminamiem laikiem saglabāja savu mirušo valdnieku ķermeņus — viņi pār­vērta tos par akmeņiem. Tā es ari neuzzināju, kāda tieši ir šī metode, ja tāda vispār pastāvēja, kā vien to, ka mirušos uz daudziem gadiem nosēdināja tādā vietā, kur pilēja ūdens, un tur nu viņi sēdēja, apledojuši un ar silīciju saturošu šķidrumu saglabāti uz mūžiem.

Nav iespējams iedomāties, kas varētu iedvest lielākas šausmas par šo mirušo valdnieku garo rindu, kas bija klāti ar ledum līdzīgu špata līķautu, kuram cauri neskaidri iezīmējās to vaibsti (pavisam viņu bija divdesmit septiņi, un pēdējais bija Ignosi tēvs). Viņi sē­dēja ap šo neviesmīlīgo galdu, kur par mājas māti bija pati Nāve. Par to, ka šādam valdnieku saglabāšanas paņēmienam vajadzēja būt senam, liecināja valdnieku skaits. Pieņemot par vidējo valdī­šanas laiku piecpadsmit gadus un pieļaujot, ka te novietots ikviens valdnieks, kas bijis uz troņa, — tas gan ir maz ticams, jo daži noteikti gājuši bojā kaujās tālu no mājām, — iznāk, ka tas iesākts pirms četrsimt divdesmit pieciem gadiem. Bet milzīgā Nāves figūra galda galā, bez šaubām, bija daudz vecāka, un, ja nemaldos, tai par savu izcelsmi jāpateicas tā paša mākslinieka rokām, kas bija radījis trīs milzīgos tēlus. Figūra bija izcirsta no viena vienīga stalaktīta, un, vērtējot to kā mākslas darbu, jāsaka, ka tā bija iecerēta un izpildīta ar apbrīnojamu meistarību. Guds, kam bija zināšanas anatomijā, paziņoja, ka, ciktāl viņš varot spriest, ana­tomiski šis ģindenis esot nevainojams līdz vissīkākajam kauliņam.

Manuprāt, šis drausmīgais tēls bija kāda sena tēlnieka fantāzijas untums. Sis veidojums laikam bija kukuāņus uzvedinājis uz domām novietot savu valdnieku līķus pie šausmīgā galda, kur galvenā vieta bija ierādīta briesmīgajam Nāves rēgam. Iespējams arī, ka ģindenis kādreiz tika ievietots šeit, lai atbaidītu laupītājus, kuri tīkotu iekļūt dārgumu glabātavā, kas atradās aiz šīs telpas. Ne­zinu, vai tas tiešām tā ir, varu tikai aprakstīt visu, kā tas bija, bet lasītājs lai izdara savus secinājumus.

Tāda tad nu bija Baltā Nāve, un tādi bija Baltie Miroņi!