Ķēniņa Zālamana raktuves

II nodala LEĢENDA PAR ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVĒM

— Ko īsti jūs esat dzirdējuši par mana brāļa ceļojumu pa Ba­mangvato? — iejautājās sers Henrijs, kad es, bāzdams pīpē ta­baku, vilcinājos ar atbildi kapteinim Gudam.

— Esmu dzirdējis, — es atbildēju, — un līdz šai baltai dienai

nevienai dzīvai dvēselei par to neesmu bildis ne vārda. Esmu dzir­dējis, ka viņš taisījās doties uz ķēniņa Zālamana raktuvēm.

— Uz ķēniņa Zālamana raktuvēm!; — mani klausītāji vienā balsī izsaucās. — Kur tad tās atrodas?

— To es nezinu, — atteicu. — Zinu tikai, ko par tām runā. Tiesa, reiz es redzēju kalnu virsotnes, aiz kurām atrodas Zālamana rak­tuves, taču mani no kalniem šķīra simt trīsdesmit jūdžu tuksneša, un, man liekas, nevienam no baltajiem, izņemot vienu vienīgu, vēl nav izdevies šķērsot šo tuksnesi. Bet varbūt man labāk pastāstīt teiksmu, kādu man gadījās dzirdēt par Zālamana raktuvēm? Tikai dodiet man vārdu, ka bez manas atļaujas neizpaudīsiet ne vārda no tā, ko jums tagad stāstīšu. Vai esat ar mieru? Man ir savi iemesli lūgt jūs klusēt.

Sers Henrijs piekrītoši palocīja galvu, bet kapteinis Guds atbil­dēja:

— Protams! Protams!

— Kā jūs varbūt varat iedomāties, — es iesāku, — ziloņu med­nieki ir rupji, neaptēsti cilvēki, kas nemēdz interesēties ne par ko citu kā vien par parastajām sadzīves lietām un kaferu paradu­miem. Tiesa, reizumis arī viņu vidū pagadās kāds, kas ar lielu aiz­rautību vāc iedzimto teikas, lai tādā veidā dotu savu artavu šīs

noslēpumainās zemes vēstures izpratnei. Un tieši no šāda cilvēka es pirmoreiz dzirdēju leģendu par Zālamana raktuvēm. Tas bija gandrīz pirms trīsdesmit gadiem, kad tikko biju uzsācis ziloņu medības Matabeles zemē. So cilvēku sauca par Ivensu. Nākošajā gadā nabadziņš aizgāja bojā, — viņu nogalināja ievainots bifelis. Apglabāja viņu pie Zambezi ūdenskrituma. Atceros, kādu nakti es pastāstīju īvensam par apbrīnojamām raktuvēm, kādas biju re­dzējis, dzenoties pakaļ kudu* un kanu [9] antilopēm apvidū, kurš tagad-saucas par Transvālas Leidenburgas rajonu. Es dzirdēju, ka nesen atkal uzdūrušies šīm raktuvēm, meklējot zeltu, bet man tās bija zināmas jau pirms daudziem gadiem. Tur cietā klintī izcirsts plats braucamais cejš, kas ved uz ieeju raktuvēs jeb galeriju. Sīs galerijas ieejā ir veseli zelta kvarca kalni, kas sagatavoti sasmal­cināšanai. Tas liecina, ka strādniekiem, lai kas arī viņi būtu bijuši, nācies steigšus pamest raktuves. Kādus soļus divdesmit dziļāk tur ir otra galerija, kas krusto pirmo un ir izklāta ar skaistām akmens plāksnēm.

«Bet es,» teica īvenss, «pastāstīšu kaut ko vēl dīvaināku.»

Un Ivenss sāka man stāstīt, kā kaut kur ļoti tālu, zemes iekšienē, viņš uzgājis pilsētas drupas. Pēc viņa domām, tā bijusi bībelē minētā Ofira, un, starp citu, mācītāki vīri daudz gadu pēc Ivensa nāves apgalvoja to pašu. Atceros, es kā apburts klausījos stāstu par visiem šiem brīnumiem, tālab ka tolaik biju jauns un stāsts par seno civilizāciju un dārgumiem, kurus seno jūdu un fēniķiešu piedzīvojumu meklētāji mēdza izcelt no zemes, kad tā jau sen bija atkal nonākusi visdziļākā barbarisma stāvoklī, iedarbojās uz manu iztēli. Pēkšņi īvenss iejautājās:

«Vai tu, jaunekli, esi kādreiz dzirdējis par Suleimana kalniem, kas atrodas ziemeļrietumos no Mašukulumbves [10] zemes?»

Atbildēju, ka nekā neesmu dzirdējis.

«Bet tieši tur,» viņš teica, «atrodas raktuves, kas piederēja ķēni­ņam Zālamanam — es runāju par dimanta raktuvēm!»

«Kā tad tu to zini?» pajautāju.

«Kā es to zinu! Tāds kā joks! Kas tad ir «Suleimans», ja ne iz­kropļots Zālamana vārds? [11] un bez tam man par to daudz stās­tīja kāda isanusi (burve) Manikas [12] zemē. Viņa teica, ka cilvēkis

kas mītot aiz šiem kalniem, piederot pie viena no zulusu [13] cilts za­riem, tie runājot kādā zulusu izloksnē, bet esot skaistāki un lielāka auguma nekā zulusi. Viņu vidū mituši vareni burvji, kuri savas mākslas mācījušies pie baltajiem tad, kad vēl «visa pasaule bijusi tumša», un viņi zinājuši «mirdzošo akmeņu» brīnumaino raktuvju noslēpumu.

Atzīšos, tobrīd man šis stāsts šķita smieklīgs, lai gan reizē tas mani arī ieinteresēja, jo dimantu lauki tolaik vēl nebija atklāti. Diemžēl nabaga īvenss drīz pēc tam aizbrauca, aizgāja bojā, un veselus divdesmit gadus man dzirdētais bija izkritis no prāta. Un, rau, tieši pēc divdesmit gadiem — bet tas ir ilgs laiks, džentlmeņi, jo retais ziloņu mednieks šais bīstamajās gaitās saglabā dzīvību tik ilgi, — tātad pēc divdesmit gadiem man ausīs nāca kaut kas noteiktāks par Suleimana kalniem un par zemi, kas atrodas viņpus tiem. Tas notika apmetnē, ko sauc par Sitandas krālu [14] un kas at­radās aiz Manikas zemes robežām. Tā ir nožēlojama vieta — tur tu neatradīsi nekā ēdama, medījumu nav gandrīz nekādu. Man bija drudzis, un es jutos ļoti draņķīgi. Kādudien tur ieradās portugā- lietis, vienīgi sava kalpa metisa pavadīts. Jāsaka, es labi pazīstu portugāļus no Delagoas***, — pasaulē nav ļaunāku sātanu, kas aptaukojas uz cilvēku ciešanu un asiņu rēķina.

Taču šis cilvēks stipri atšķīrās no tiem neliešiem, kurus biju pa­radis sastapt. Viņš man drīzāk atgādināja kādu no tiem pieklājī­gajiem spāniešiem, par kuriem biju lasījis grāmatās. Tas bija kārns gara auguma cilvēks tumšām acīm un cirtainām, sirmām ūsām. Mēs mazliet parunājāmies, jo viņš varēja izteikties lauzītā angļu valodā, bet es kaut cik sapratu portugāliski. Portugālietis stādījās man priekšā kā Zozē Silvestra un teica, ka viņam esot māja pie Delagoa līča. Kad nākošajā dienā viņš kopā ar savu metisu devās tālāk, viņš atsveicinājās no manis, noņemdams platmali ar smalku vecmodīgu žestu.

«Uz redzēšanos, senjor,» viņš teica. «Ja mums būs lemts kād­reiz atkal tikties, es jau būšu visbagātākais cilvēks zemes virsū un tad neaizmirsīšu arī jūs!»

Es mazliet pasmējos, jo, lai smietos vairāk, biju pārāk vārgs, un, redzēdams, ka viņš devās rietumu virzienā uz lielo tuksnesi, nodomāju — nez vai viņam visi ir mājā un ko gan viņš cer tur atrast.

Pēc nedēļas ar drudzi biju ticis galā. Kādu vakaru sēdēju mazas telts priekšā, kuru vienādiņ vadāju sev līdz, un skrubināju nožēlo­jama putna pēdējo stilbiņu; putnu biju nopircis no kāda iezemieša par gabalu auduma, kurš bija vērts divdesmit tādu putnu. Vēro­dams nokaitēto, sarkano sauli, kas iegrima bezgalīgajā tuksnesi, pēkšņi uz pakalna nogāzes, kādus trīssimt jardus no manis, pa­manīju cilvēku. Spriežot pēc tā, ka viņam mugurā bija svārki, tas bija eiropietis. Svešais tuvojās četrrāpus, pēc tam piecēlās un grī­ļodamies nogāja dažus jardus, tad atkal nokrita un rāpās tālāk. Redzēdams, ka ar svešinieku nav labi, aizsūtīju viņam palīgos vienu no saviem medniekiem. Drīz viņu atveda, un izrādījās, ka tas ir — nu kā jūs domājat — kas?

— Protams, ka Zozē Silvestra! — noteica kapteinis Guds.

— Jā, Zozē Silvestra jeb, pareizāk, viņa ar ādu pārvilktais ģin­denis. Portugāļa seja no drudža bija koši dzeltena un lielās, mel­nās acis gandrīz vai izspiedušās no pieres. Tur nebija nekas vai­rāk kā dzeltena, pergamentam līdzīga āda, balti mati un izdēdējuši kauli, kas spiedās cauri ādai.

«Ūdeni, dieva dēļ ūdeni!» viņš izdvesa. Lūpas viņam bija sa­sprēgājušas, mēle, kas rēgojās starp tām, piepampusi un nomelnē­jusi.

Es iedevu viņam ūdeni, kuram mazliet biju pielējis pienu; viņš izdzēra ne mazāk kā divas kvartas [15] vienā paņēmienā, milzīgiem malkiem. Vairāk es baidījos viņam dot. Pēc tam viņam sākās drudža lēkme, nabadziņš nokrita un sāka murgot par Suleimana kalniem, par dimantiem un tuksnesi. Ievilku viņu teltī un, cik nu tas stāvēja manos spēkos, centos atvieglot viņa ciešanas. Daudz es līdzēt, protams, nevarēju, un man bija skaidrs, ar ko tam neiz­bēgami vajadzēja beigties. Ap pulksten vienpadsmitiem viņš maz­liet nomierinājās. Es atlaidos atpūsties un aizmigu. Rītausmā pa­modos un puskrēslā ieraudzīju viņa savādo, izģindušo augumu. Viņš sēdēja un stingi raudzījās uz tuksneša pusi. Pēkšņi pirmais saules stars apspīdēja plašo līdzenumu mūsu priekšā un pārslīdēja pāri vienai no Suleimana kalnu augstākajām virsotnēm, kuru no mums šķīra vairāk nekā simt jūdžu.

«Lūk, tur, tur!» mirējs izsaucās portugāliski, izstiepis pret vir­sotni savu garo, vājo roku. «Bet man nav lemts tur kādreiz nokļūt, nav lemts! Un nevienam neizdosies tur nokļūt!» Pēkšņi viņš ap­klusa un likās kaut ko apsveram. «Draugs,» viņš teica, pagriezies pret mani, «jūs esat šeit? Man acis tumst.»

«Jā,» es atsaucos, «esmu šeit. Bet tagad atgulieties un atpū­tieties.»

«Drīz es varēšu pūsties,» viņš čukstēja. «Man būs daudz laika atpūtai — vesela mūžība. Es mirstu! Jūs izturējāties labi pret mani. Atstāšu to dokumentu jums. Varbūt jūs nokļūsiet tur, ja izturēsiet ceļojumu pāri tuksnesim, kas nobendēja ir manu nabaga kalpu, ir mani.»

To izteicis, viņš pagrābājās azotē un izņēma kaut ko, kas man šķita esam tabakmaks, kādu būri mēdz gatavot no melnās anti­lopes ādas. Tas bija cieši sajozts ar mazu ādas siksniņu. Mirējs pūlējās to dabūt vaļā, bet nespēja un pastiepa vīstokli man, lūg­dams atraisīt. Es paklausīju un izvilku kādu nodriskātu dzeltenu audekla skrandu, uz kuras kaut kas bija uzrakstīts rūsas krāsas burtiem. Drānā bija ietīts papīra gabals.

Nabadziņš runāja pavisam vārgā balsī, jo spēki viņu atstāja.

«Uz papīra ir rakstīts tas pats, kas uz drānas gabala. Es ziedoju daudz gadu, lai to izlasītu. Klausieties! Mans sencis, politisks emigrants no Lisabonas, bija viens no pirmajiem portugāļiem, kas izkāpa Šeit malā. Viņš uzrakstīja šo dokumentu savā nāves stundā kalnos, kur ne līdz tam, ne arī pēc tam neviens baltais cilvēks nav spēris kāju. Viņu sauc Zozē da Silvestra, un viņš dzīvoja pirms trīssimt gadiem. Vergs, kas palika viņu gaidām šaipus kalniem, atrada viņa līķi un atnesa papīru uz māju, uz Delagou. Kopš tiem laikiem papīrs glabājas mūsu ģimenē, un neviens nav mēģinājis izlasīt uzrakstīto, līdz beidzot tas izdevās man pašam. Es par to samaksāju ar dzīvību, bet citam varbūt veiksies, un tad viņš kļūs par pašu bagātāko cilvēku pasaulē — jā, par pašu bagātāko pa­saulē! Tikai nedodiet šo papīru nevienam, ejiet uz turieni pats!»

Pēc tam viņš atkal sāka murgot, un stundu vēlāk viss bija galā.

Lai miers viņa pīšļiem! Viņš šķīrās no dzīves mierīgi. Es apraku viņu dziļi un uzvēlu uz kapa lielus akmeņus, tāpēc nedomāju, ka šakāļiem izdevies izkārpīt viņa līķi. Bet pēc tam es no turienes aizbraucu.

— Nu bet dokuments? — iejautājās sers Henrijs, dziļi ieinte­resēts.

— Jā, patiesi, ko tad vēstīja šis dokuments? — piebilda kapteinis Guds.

— Tā, džentlmeņi, ja vēlaties, es pastāstīšu. Neesmu vēl nevie­nam to rādījis kā vien savai dārgajai nelaiķei, un, pēc viņas do­mām, tie ir tīrie nieki, bet piedzērušais vecais portugāļu tirgotājs, kas man šo dokumentu pārtulkoja, tā saturu aizmirsa jau nāko­šajā rītā. īstais audekla gabals man ir mājā, Dērbanā, kopā ar nabaga Žozē tulkojumu, bet piezīmju grāmatiņā man ir tā atstāstī­jums angļu valodā līdz ar kartes kopiju, ja vien to var saukt par karti.

«Es, Žozē da Silvestra, mirstot bada nāvē mazā alā, kur nav sapūsts sniegs, vienā no tiem kalniem, kurus esmu no­saucis par Sābas ķēniņienes [16] krūtīm, proti, vairāk pret dien­vidiem izvirzītā kalna virsotnes paugura ziemeļu pusē, rak­stu šo 1590. gadā ar kaula šķembu, ko iemērcu pats savās asinīs, uz sava apģērba skrandas. Ja mans vergs, kad at­nāks šurp, atradīs šo rakstu un nonesīs to uz Delagou, lai mans draugs (vārds nesalasāms) dara karalim zināmu, ka viņš var sūtīt šurp savu karaspēku. Ja karaspēks dzīvs šķēr­sos tuksnesi, pāries pāri kalniem un spēs pieveikt drosmī­gos kukuāņus un viņu velnišķīgās burvestības, pie tam šim nolūkam nepieciešams ņemt līdz daudz garīdznieku, tad viņš kļūs par bagātāko valdnieku, kāds vien bijis kopš Zāla­mana. Es pats savām acīm redzēju neizmērojamos dimantu krājumus Zālamana dārgumu glabātavā aiz Baltās nāves, bet Gegūlas, šīs burvju mednieces, nodevības dēļ nekā neva­rēju aiznest un tik tikko izglābu savu dzīvību. Lai tas, kas dosies turp, iet pa ceļu, kurš zīmēts kartē, un kāpj augšā pa sniegiem, kas guļ uz Sābas ķēniņienes kreisās krūts, kamēr sasniegs pašu krūts galu. Tā ziemeļu pusē sākas Zālamana Lielais ceļš, trīs dienu gājiena attālumā atrodas karaļa mītne. Lai viņš nogalina Gegūlu. Lūdziet par manu dvē­seli. Palieciet sveiki.

Žozē da Silvestra.»

Kad biju beidzis lasīt un parādīju kartes kopiju, ko bija zīmējusi vecā portugāļa vārgā roka ar paša asinīm tintes vietā, iestājās dziļš klusums. Mani klausītāji bija pārsteigti.

— Jā, — beidzot ieteicās kapteinis Guds, — divas reizes esmu apbraukājis apkārt pasaulei un iegriezies gandrīz visās ostas,

bet, lai mani pakar, ja kādreiz man nācies dzirdēt vai lasīt, jāsaka, tādu izdomājumu.

— Jā, dīvains stāsts, mister Kvotermein, — sers Henrijs savu­kārt piebilda. — Ceru, ka nedzenāt ar mums jokus. Zinu, ka daž­reiz tā mēdz apmānīt zaļknābjus.

— Ja jūs tā domājat, ser Henrij, tad labāk tūlīt izbeigsim visas runas, — es saniknots teicu, bāžot papīru atpakaļ kabatā un slie- damies kājās, lai ietu projām. Man nepatīk, ja mani pielīdzina tiem stulbeņiem, kas uzskata par asprātīgu sameloties un allaž dižojas iebraucēju priekšā ar neparastiem mednieku stāstiem, kuri patie­sībā nekad nav notikuši.

Sers Henrijs uzlika lielo roku man uz pleca.

— Sēdieties, mister Kvotermein, — viņš ierunājās, — un piedo­diet. Skaidrs, ka jūs negribat mūs mānīt. Taču stāsts bija tik nepa­rasts, ka gandrīz nevarēju tam noticēt.

— Jūs redzēsiet īsto karti un dokumentu, kad aizbrauksim uz Dērbanu, — es noteicu, mazliet nomierinājies. Patiesi, pārdomājot stāstīto, kas likās tīri vai neticams, sapratu, ka seram Henrijam bija visas tiesības apšaubīt manu godīgumu. — Bet es vēl nekā neesmu teicis par jūsu brāli. Pazinu viņa kalpu Džimu, kas kopā ar viņu devās ceļojumā. Tas bija ļoti prātīgs iezemietis, dzimis bečuānis un labs mednieks. Redzēju Džimu torīt, kad misters Nevils gatavojās braukt projām. Puisis stāvēja pie maniem ratiem un uz dīseles grieza tabaku pīpei.

«Džim,» es teicu, «kurp tad jūs tā taisāties? Uz ziloņu medībām?»

«Nē, bās*,» viņš atbildēja, «mēs gribam meklēt kaut ko daudz vērtīgāku par ziloņkaulu.»

«Kas gan tas varētu būt?» es, ziņkārības mudināts, iejautājos. «Zelts, vai?»

«Nē, bās, vēl kaut kas vērtīgāks par zeltu.» Un viņš pasmīnēja.

Vairāk es nevaicāju, tālab ka negribēju likties ziņkārīgs un līdz ar to zaudēt savu cieņu. Taču viņa vārdi mani samulsināja.

Džims beidza griezt tabaku.

«Bās,» viņš izgrūda.

Es likos viņu nedzirdam.

«Bās,» viņš atkārtoja.

«Nu, puis, kas ir?» es atsaucos.

«Bās, mēs dodamies pēc dimantiem.»

«Pēc dimantiem? Bet tad taču jūs braucat pa nepareizu ceļu, — jums vajadzēja griezties uz Dimantu lauku pusi.» «Bās, vai tev gadījies kādreiz dzirdēt par Suleimana kalniem?»

«Ir gan gadījies.»

«Vai esi dzirdējis stāstām, ka tur esot dimanti?»

«Esmu dzirdējis kaut kādas muļķīgas pļāpas, Džim.»

«Tās nav pļāpas, bās. Reiz es pazinu sievieti, kas kopā ar bērnu bija atnākusi no turienes un aizkūlusies līdz Natalai. Viņa pati man stāstīja par to. Tagad viņa jau mirusi.»

«Tavs kungs kļūs par laupījumu maitas putniem, Džim, ja viņš neatteiksies no nodoma aiziet līdz Suleimana zemei. Jā, un tu arī, ja vien tie atradīs kaut ko knābājamu tavā nevienam nevajadzīgajā vecajā ģindenī.»

Viņš nosmīnēja.

«Var jau būt, bās! Bet cilvēkam taču ir jāmirst. Un man pašam gribētos izmēģināt laimi jaunā vietā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka te drīz būs izmedīti visi ziloņi.»

«Uzklausi mani, puis,» es iekaisu. «Labāk pagaidi, kamēr nāve saķers tevi pie dzeltenās rīkles, paklausīsimies, kādu meldiņu tad tu vilksi.»

Pusstundu vēlāk redzēju, ka Nevila furgons devās ceļā. Pēc īsa brīža Džims skriešus metās atpakaļ un pieskrēja man klāt.

«Bās,» viņš ierunājās, «negribēju aizbraukt, neatvadījies no te­vis, tāpēc ka droši vien tev ir taisnība: mēs nekad neatgriezīsimies.»

«Tātad tavs saimnieks patiesi sataisījies uz Suleimana kalniem, Džim, vai arī tu melo?»

«Nē,» atbildēja Džims, «tas ir tiesa. Saimnieks teica, ka viņam par katru cenu jāiegūst vai vismaz jāmēģina iegūt bagātība, un kāpēc lai viņš nepamēģinātu kļūt bagāts ar dimantu palīdzību.»

«Pagaidi mazliet, Džim,» es lūdzu, «še tev zīmīte, ko nodot saim­niekam, bet apsoli man atdot to viņam tikai tad, kad būsiet sasnie­guši Injati.» (Tas bija apmēram simt jūdžu no šejienes.)

«Labi,» viņš atteica.

Es paņēmu gabaliņu papīra un uzrakstīju: «Lai tas, kas dosies turp … kāpj augšā pa sniegiem, kas guļ uz Sābas ķēniņienes krei­sās krūts, kamēr sasniegs pašu krūts galu. Tā ziemeļu pusē sākas Zālamana Lielais ceļš.»

«Nu tad, Džim,» es teicu, «kad atdosi šo zīmīti saimniekam, pa­saki, ka stingri jāseko šim padomam. Iegaumē, ka tev nevajag tūlīt atdot viņam šo papīriņu, tāpēc ka es negribu, lai viņš grieztos atpakaļ un sāktu man uzdot jautājumus, uz kuriem man nav ne­kādās patikas atbildēt. Bet tagad ej, dīkdieni, rati jau gandrīz izzuduši skatienam.»

Džims paņēma zīmīti un aizmetās pakal furgonam. Tas tad arī būtu viss, ko es zinu par jūsu brāli, ser Henrij. Bet es ļoti bai- dos, ka …

— Mister Kvotermein, — sers Henrijs mani pārtrauca, — es meklēšu savu brāli. Dzīšu viņa pēdas līdz Suleimana kalniem, bet, ja būs nepieciešams, arī vēl tālāk. Iešu, kamēr atradīšu viņu vai arī līdz būšu pārliecinājies, ka viņš gājis bojā. Vai jūs nāksiet man līdzi?

Ja nemaldos, es jau tiku teicis, ka esmu piesardzīgs un pat kautrs cilvēks, un šis priekšlikums mani sabiedēja. Man šķita, ka doties šādā ceļojumā ir tas pats, kas iet drošā nāvē. Bez tam, nerunājot jau par visu pārējo, man ir jāpabalsta dēls, un tāpēc nedrīkstu atļauties nomirt tieši tagad.

— Nē, pateicos jums, ser Henrij, domāju, ka būs labāk, ja at­teikšos, — es iesāku. — Esmu pārāk vecs, lai piedalītos šādos bez­cerīgos pasākumos, kuri mums, bez šaubām, beigsies tāpat, kā tie beidzās manam nabaga draugam Silvestram. Man ir dēls, ku­ram esmu nepieciešams, tāpēc nevaru atļauties likt dzīvību uz spēles.

Sers Henrijs un kapteinis Guds izskatījās dziļi vīlušies.

— Mister Kvotermein, — ierunājās sers Henrijs, — esmu bagāts cilvēks un no sava nodoma neatteikšos. Par saviem pakalpojumiem varat pieprasīt jebkuru atlīdzību. Sī summa jums tiks izmaksāta līdz mūsu aizbraukšanai. Bez tam, ja ar mums vai jums kaut kas atgadīsies, būšu parūpējies, lai jūsu dēls tiktu pienācīgi nodroši­nāts, un pēc tā jūs varat spriest, par cik nepieciešamu es uzskatu jūsu līdzdalību. Ja mums palaimēsies nokļūt līdz tai vietai un atrast dimantus, jūs tos sadalīsiet līdzīgās daļās ar Gudu. Man tie nav vajadzīgi. Protams, cerību tur nokļūt nav gandrīz nekādu, taču var gadīties, ka pa ceļam mēs iegūsim ziloņkaulu, un ar to jūs varē­siet rīkoties tāpat. Jūs varat tikpat labi man diktēt savus noteiku­mus, mister Kvotermein. Un pats par sevi saprotams, ka es segšu visus izdevumus.

— Ser Henrij, — es sacīju, — man nekad nav nācies dzirdēt augstsirdīgāku piedāvājumu, un nabaga mednieks un tirgotājs ne­var ar to nerēķināties. Bet šis ir vislielākais pasākums, kurā jebkad esmu ticis uzaicināts, un man vajadzīgs laiks, lai to visu apsvērtu. Katrā ziņā došu atbildi, pirms vēl būsim sasnieguši Dērbanu.

— Lieliski, — atbildēja sers Henrijs.

Tad es viņiem novēlēju labu nakti un devos pie miera. Sapnī es redzēju nabaga sen sen mirušo Silvestru un dimantus.