Ķēniņa Zālamana raktuves

1nodala ES SATIEKU SERU HENRIJU KĒRTISU

Liekas dīvaini, ka es savā vecumā — pēdējā dzimšanas dienā man palika piecdesmit pieci — esmu ķēries pie spalvas, lai uz­rakstītu kādu stāstu. Interesanti, kāds tas izskatīsies, kad būšu to pabeidzis, ja es vispār nonākšu galā.

Savā dzīvē, kas man iznākusi visai gara, tālab ka savas patstā­vīgās gaitas es iesāku tik jauns, esmu daudz ko darījis. Tai ve­cumā, kad citi zēni deldē skolas solu, es jau pelnīju dzīvei nepie­ciešamo kā tirgotājs vecajā kolonijā.* Esmu bijis tirgotājs, med­nieks, karakalps, esmu pat strādājis raktuvēs. Un tomēr pagājuši

tikai astoņi mēneši, kopš iedzīvojos naudā. Tā ir liela nauda, kas man tagad pieder, — vēl īsti nezinu, cik daudz — taču nedomāju, ka šīs naudas dēj es būtu ar mieru vēlreiz pārdzīvot pēdējos piec­padsmit vai sešpadsmit mēnešus; nē, pat tad ne, ja zinātu, ka no visām likstām galu galā iznākšu sveiks un vesels un vēl ar tādu naudu. Esmu lēnas dabas; vardarbība man netīk, un piedzīvojumi man ir galīgi apnikuši. Tīri vai jābrīnās, kāpēc gan sāku rakstīt šo grāmatu: tas nepavisam nav manā garā. Neesmu no izglītota­jiem, lai gan ļoti mīlu Veco derību* un tāpat ari «Ingoldzbija leģendas [3] . Pamēģināšu izklāstīt iemeslusj kas mani pamudi­nāja rakstīt, lai redzētu, vai man tādi maz ir.

Pirmais iemesls: mani to lūdza darīt sers Henrijs Kērtiss un kapteinis Guds.

Otrais iemesls: tāpēc ka tagad esmu apmeties Dērbanā un sāpes kreisajā kājā mani pagalam nomoka. Šīs sāpes liek sevi manīt kopš tās reizes, kad nolādētais lauva iecirta man kājā savus zo­bus; šobrīd ir pavisam ļauni un es kliboju vairāk nekā citkārt. Acīmredzot lauvas zobos jābūt kādai indei, jo, kā gan citādi tas nākas, ka jūsu brūces, kas ir aizvilkušās, atkal atveras un pa­rasti — ievērojiet! — ik gadus vienā un tai pašā laikā sākas jūsu mocības? Vai nav skumīgi, ja kādam, kas savā mūžā nošāvis seš­desmit piecus lauvas, kā to esmu darījis es, sešdesmit sestais sa­košļā kāju kā kumšķi tabakas. Tas izjauc lietu ierasto gaitu, un, tā kā bez visa cita es esmu cilvēks, kas mīl kārtību, man tas netīk. Tas tā, starp citu.

Trešais iemesls: tāpēc ka gribu, lai mans dēls Harijs, kas paš­laik strādā Londonas slimnīcā, kur apgūst dziednieka māku, lasī­dams šo stāstu, mazliet izklaidētos un kaut vai uz kādu nedēļu tiktu pasargāts no iespējamām aušībām. Darbam slimnīcā dažkārt jābūt garlaicīgam un diezgan neinteresantam, jo pat mirušu ķer­meņu uzšķēršana reizēm var būt līdz kaklam. Un, tā kā šis stāsts, lai kāds arī tas iznāktu, garlaicīgs būt gan neliekas, tad uz kadu dienu vai divām, kamēr mans dēls to lasīs, stāsts var ienest mazliet dzī­vības viņa darīšanās.

Beidzot, ceturtais iemesls: tāpēc ka taisos pastāstīt visneparas­tāko stāstu, kādu vien zinu. Tas var likties dīvaini, it īpaši ievē­rojot to, ka tanī nav nevienas sievietes, ja neskaita Fulatu. Pag, tomēr! Ir vēl Gegūla, ja vien viņa bija sieviete un nevis satans.

Bet Gegūlai bija vismaz simt gadu, tātad viņa nebija precību ga­dos, un tāpēc es viņu neskaitu. Katrā ziņā droši varu teikt, ka visā stāstā nav neviena sievišķa. Taču vai nebūtu labāk, ja es jūg­tos savos ratos. Augsne te ir smaga, un es jūtos kā līdz pašai asij iestidzis muklājā. Spēcīgs pajūgs galu galā tiks cauri, ja vien vērši nebūs pārāk vārgi. Ar nožēlojamiem vēršiem nekā neizdarīsi. Ta­gad sākšu.

Es, Alens Ķvotermeins no Dērbanas Natalas [4] provincē, džentl­menis, nododu zvērestu un saku — tā es iesāku savu liecību mier­tiesā sakarā ar nabaga Kivas un Vējaputna bēdīgo galu; taču nez kāpēc tas man neliekas īstais veids, kā būtu jāiesāk grāmata. Un bez tam, vai maz esmu džentlmenis? Kas tad ir džentlmenis? Man nav īsti skaidrs. Dzīvē man iznākušas darīšanas ar melnādaina­jiem, nē, izsvītrošu vārdu «melnādainajiem», jo es to nemīlu. Es pazinu iezemiešus, kuri bija džentlmeņi, un tā teiksi ari tu, Harij, pirms būsi līdz galam izlasījis šo stāstu, un es pazinu arī baltos cilvēkus, kam bija milzums naudas un kas tikko bija atbraukuši no dzimtenes, bet kas tādi nebija. Vismaz es esmu dzimis džentl­menis, lai arī dzīvē nekas vairāk neesmu bijis kā vien nabaga ce­ļojošs tirgotājs un mednieks. Nezinu, vai esmu palicis džentlmenis, par to jāspriež tev. Debess vien zina, ka mēģināju tāds būt.

Savā mūžā esmu nogalinājis dažu labu cilvēku, taču nekad ne­esmu nokāvis bez iemesla (neesmu aptraipījis savas rokas ar ne­vainīgām asinīm), bet gan tikai aizstāvoties. Visuvarenais dāvā­jis mums dzīvību, un, manuprāt, viņš grib, lai mēs to aizstāvam; es, mazākais, allaž esmu tā rīkojies un ceru, ka tad, kad mana stunda sitīs, man tas netiks pieminēts. Un tā, lūk, šai cietsirdīgajā un ļaunajā pasaulē tādam rimtam cilvēkam, kāds biju es, vajadzēja piedalīties daudzos asiņainos slaktiņos. Nezinu, vai pareizi spriežu par to, bet es nekad netiku zadzis, lai gan reiz ar viltu izmānīju kādam kaferam [5] ganāmpulku. Viņš pret mani bija izrīkojies ze­miski, un es velti kopš tā laika-jūtu sirdsapziņas pārmetumus.

Un tā nu apmēram pirms astoņpadsmit mēnešiem es pirmoreiz sastapos ar seru Henriju Kērtisu un kapteini Gudu, un tas notika šādā kārtā. Biju devies ziloņu medībās netālu no Bamangvato [6] , bet man nekādi neveicās. Viss gāja šķērsām vien, un kroni visam uzlika tas, ka vēl saķēru ļoti stipru drudzi. Tikko biju kaut cik atkopies, devos uz Dimantu laukiem, pārdevu visu ziloņkaulu, cik vien man bija, līdz ar ratiem un vēršiem, atlaidu savus medniekus un sēdos pasta ratos, kas brauca uz Keiptaunu. Nedēju nodzīvojis tur un atskārtis, ka viesnīcā mani pamatīgi apšmauc, kā arī ap­skatījis visu, kas pilsētā bija ievērības cienīgs, ieskaitot botāniskos dārzus, kuri, manuprāt, valstij dod lielu labumu, un jauno parla­mentu, kas turpretī nedod itin nekādu, es nolēmu atgriezties Natalā ar kuģi «Dunkeld», kas tobrīd atradās dokā, gaidīdams pienākam no Anglijas tvaikoni «Edinburgh Castle». Samaksājis par koju, uzkāpu uz kuģa. Sai pašā pēcpusdienā pārsēdās arī pasažieri no «Edinburgh Castle», kuri gribēja braukt uz Natalu. Pacēlām en­kuru un devāmies jūrā.

Starp pasažieriem, kas uzkāpa uz kuģa, manu uzmanību saistīja divi. Viens no viņiem, ap trīsdesmitiem, bija vislielākā auguma vīrs, kādu man jebkad nācies redzēt, spēcīgām, garām rokām. Viņam bija dzelteni mati, kupla dzeltena bārda, pareizi sejas vaibsti un dziļi iegrimušas lielas, pelēkas acis. Mūždien nebiju re­dzējis glītāka cilvēka, un nez kāpēc man likās, ka tā vajadzēja iz­skatīties senajiem dāņiem. Tas gan nebūt nenozīmē, ka es daudz ko zinu par tiem; pazinu gan vienu mūsdienīgu dāni, kurš mani aptīrīja par desmit mārciņām. Bet man iekrita prātā, ka reiz es tiku redzējis gleznu, kurā bija attēloti šādi spēkavīri, pēc manām domām, ļoti līdzīgi baltiem zulusiem. Viņi tukšoja no raga darinā­tus kausus, un garie mati viņiem krita pār muguru. Vērojot šo cil­vēku stāvam pie trapa, es nodomāju, ka vajadzētu viņam mazliet ataudzēt matus, uzvilkt uz varenajiem pleciem tērauda bruņu- kreklu, satvert rokās lielo kaujas cirvi un no raga darinātu kausu, un viņš droši varētu noderēt par modeli šai gleznai. Starp citu, dīvaini, kā izcelšanās liek sevi manīt; vēlāk man nāca zināms, ka sera Henrija Kērtisa — tāds bija šā lielā vīra vārds — dzīslās pa­tiešām ritēja dāņu asinis. Viņš man ļoti atgādināja vēl kādu, taču, ko īsti, tobrīd nevarēju atminēt.

Otrs, kas stāvēja, sarunādamies ar seru Henriju, neliela auguma padrukns tumšmatis, bija pavisam cita kaluma vīrs. Man likās, ka tas ir jūras virsnieks. Nezinu, kālab tas ir tā, — bet jūras virs­nieku uzreiz var pazīt. Man iznāca ar viņiem kopā doties medībās, un jāsaka, ka viņi vienādiņ izrādījās neparasti drošsirdīgi un patī­kami cilvēki, kādus reti gadās sastapt, lai gan tie paraduši stipri lamāties.

Pāris lappuses iepriekš es jau tiku jautājis: kas ir džentlmenis? Tagad uz šo jautājumu atbildēšu: tas ir britu karaliskās flotes virsnieks, lai gan, bez šaubām, arī viņu vidū reizēm atgadās pa melnai avij. Es iedomājos, ka nekas cits, kā milzīgie jūras plašumi un svaigie vēji, kas nes dieva elpu, nomazgā viņu sirdis un izpūš visu nejauko no dvēseles, padarot viņus par tādiem, kādiem jābūt cilvēkiem.

Bet nu atpakaļ pie stāsta. Izrādījās, ka man atkal bija taisnība. Sis cilvēks patiesi bija jūras virsnieks, trīsdesmit vienu gadu vecs leitnants. Septiņpadsmit gadus nokalpojis Viņas Majestātes flotē, viņš tika atbrīvots no dienesta trešā ranga kapteiņa necilajā pa­kāpē, jo nebija iespējams, ka viņš varētu tikt paaugstināts. Lūk, kas sagaida cilvēkus, kas kalpo karalienei*. Pašā spēku briedumā, kad viņi sāk patiesi saprast savu darbu, viņus izmet aukstā, nemī­līgā pasaulē bez eksistences līdzekļiem. Iespējams, ka viņi arī sa­mierinās ar to, bet es tomēr dodu priekšroku pelnīt dienišķo maizi medījot. Naudas tāpat ir maz, toties dunku jāsaņem mazāk. Viņa godavārds — sameklēju to pasažieru sarakstā — bija Guds, kap­teinis Džons Guds. Tas bija plecīgs vidēja auguma tumšmatis, spēcīgs un diezgan savdabīga izskata vīrs. Viņš bija ģērbies ap­brīnojami kārtīgi, noskuvies ārkārtīgi rūpīgi un labajā acī allaž nēsāja monokli. Šķita, ka monoklis viņa acī ir ieaudzis, jo viņš nēsāja to bez auklas un izņēma no acs, tikai lai noslaucītu. Sākumā domāju, ka viņš mēdz paturēt monokli acī arī guļot, taču, kā vēlāk uzzināju, biju kļūdījies. Ejot pie miera, viņš monokli kopā ar sa­viem liekajiem zobiem ielika bikšu kabatā. Zobu viņam bija divi lieliski komplekti, un, tā kā manējie nebija no labākajiem, tad es bieži tiku grēkojis pret desmito bausli**. Bet es aizsteidzos notiku­miem priekšā.

Neilgi pēc tam, kad bijām pacēluši enkuru, iestājās vakars, at­nesdams līdz ļoti nejauku laiku. No krasta sāka pūst ass vējš, no­laidās riebīga bieza migla un drīz vien nodzina visus no klāja. Tā kā mūsu tvaikonis bija plakandibena kuģis un veda nelielu kravu, to stipri šūpoja. Gandrīz vai likās, ka mēs teju teju apvelsimies, taču tas nenotika. Staigāt pa klāju nebija iespējams. Es stāvēju pie mašīntelpas, kur bija silts, un vēroju svārstu, kas karājās man iepretim. Svārsta šūpošanās uz priekšu un atpakaļ iezīmēja leņķi, kādu ieņēma viļņu svaidītais kuģis.

— Svārsts nerāda pareizi! Nav kā nākas noregulēts! — man līdzās atskanēja paīgna balss.

Palūkojies atpakaļ, ieraudzīju juras virsnieku, kas jau agrāk, kad pasažieri kāpa uz kuģa, bija saistījis manu uzmanību.

— Tiešām? Kālab jūs tā domājat?

— Domāju? Nekā es nedomāju. Kā tad, — viņš turpināja, kad mūsu kuģis pēc kārtējās sānsveres atkal bija atguvis līdzsvaru,

— ja kuģis tiešām nosvērtos līdz grādam, kādu rāda šis verķis, mēs jau būtu apgāzušies otrādi. Bet tas tieši izskatās pēc tirdznie­cības flotes kapteiņiem. Viņi allaž ir sasodīti pavirši.

Tieši šai acumirklī atskanēja gongs, aicinot pusdienās, un es par to neskumu, jo klausīties, kā karaliskās flotes virsnieks lamā tirdz­niecības flotes kapteiņus, ir briesmīgi. Vēl ļaunāk ir tikai — klau­sīties, kā tirdzniecības flotes kapteinis atklāti izsaka savas domas par karaliskās flotes virsniekiem.

Mēs ar kapteini Gudu kāpām uz ēdamtelpu, kur atradām seru Henriju Kērtisu jau sēžam pie galda. Kapteinis Guds apsēdās vi­ņam līdzās, bet es ieņēmu vietu abiem pretī. Necik ilgi, un mēs ar kapteini bijām aizrunājušies līdz medībām. Viņš uzdeva man mil­zum daudz jautājumu, un es centos atbildēt, cik nu vien labi spēju. Drīz jo drīz runas nonāca līdz ziloņiem.

— Nu, ser, — kāds, kas sēdēja netālu no manis, ierunājās,

— jums ir veicies: ja nu kāds var kaut ko jēdzīgu pastāstīt par ziloņiem, tad tas ir vienīgi mednieks Ķvotermeins.

Sers Henrijs, kas visu laiku klusēdams klausījās mūsu sarunā, dzirdot pēdējos vārdus, manāmi sarāvās.

— Piedodiet man, ser, — viņš, pārliecies pāri galdam, klusu ierunājās dziļā basā, tieši tādā, kādam vajadzēja atskanēt no tik varenām plaušām, — piedodiet man, ser, bet vai jūsu vārds nav Alens Ķvotermeins?

Atbildēju, ka tas ir tā.

Lielais vīrs vairs neko neteica, taču es dzirdēju viņu bārdā no­murminām: «Mums laimējies!»

Pēc pusdienām, iznākot no ēdamtelpas, sers Henrijs uzaicināja mani ieiet pie viņa uzvilkt kādu dūmu. Es uzaicinājumu pieņēmu, un viņš aizveda mani uz klāja kajīti. Tā bija lieliska, plaša kajīte, kas kādreiz bija sastāvējusi no divām, taču reiz, kad sers Gārnets [7] vai cits kāds no lielajiem dūžiem bija uz šā kuģa braucis gar pie­krasti, starpsienu noārdīja un atpakaļ tā arī neuzcēla. Kajītē bija dīvāns, un tā priekšā stāvēja mazs galdiņš. Sers Henrijs aizsūtīja stjuartu pēc pudeles viskija, un mēs trijatā apsēdāmies un aizkū­pinājām pīpes.

— Mister Kvotermein, — sers Henrijs iesāka, kad stjuarts bija atnesis viskiju un iededzinājis lampu, — aizpērn, apmēram ap šo pašu laiku jūs, ja nemaldos, bijāt ciematā, kuru sauc par Baman­gvato, ziemeļos no Transvālas?

— Jā, biju, — atbildēju, visai pārsteigts, ka šis džentlmenis tik labi zina par maniem klejojumiem, kuri, kā man likās, īpašu inte­resi gan izraisīt nevarēja.

— Vai jūs tur tirgojāties? — sarunā iejaucās Guds.

— Jā, biju paņēmis līdz vezumu preču, apstājos pie apmetnes un paliku tur tik ilgi, līdz visu biju izpārdevis.

Sers Henrijs sēdēja pītā krēslā man pretī, elkoņus atspiedis pret galdu. Tad viņš pacēla savas lielās, pelēkās acis un cieši ieskatī­jās man sejā. Likās, ka tajās bija jaušams kāds dīvains nemiers.

— Vai jums negadījās satikt tur cilvēku vārdā Nevils?

— Kā ne, protams, ka satiku! Viņš bija izjūdzis līdzās maniem ratiem un nodzīvoja tur divas nedēļas, lai vērši varētu atpūsties pirms tālākā ceļa. Bet dažus mēnešus atpakaļ saņēmu vēstuli no kāda advokāta, kurš lūdza man paziņot, vai es nezinu, kas noticis ar Neviļu. Toreiz uzrakstīju viņam visu, ko zināju.

— Jā, — noteica sers Henrijs, — viņš pārsūtīja man jūsu vēstuli. Jūs rakstījāt, ka džentlmenis, kura vārds bijis Nevils, atstājis Ba­mangvato maija sākumā furgonā ar vēršu dzinēju un vietējo med­nieku, Džimu vārdā, un teicis, ka nodomājis aizkļūt, ja tas būs iespējams, līdz Injati — Matabeles zemes [8] tālākajam tirdzniecības punktam. Tur viņš cerēja pārdot savu furgonu un doties tālāk kājām. Tāpat jūs rakstījāt, ka misters Nevils patiesi pārdevis savu furgonu, tālab ka pēc sešiem mēnešiem jūs tikāt redzējuši viņa furgonu kādam portugāļu tirgotājam. Sis cilvēks jums pastāstīja, ka nopircis to Injati no kāda baltā, kura vārds viņam esot izkritis no prāta, un jādomā, ka baltais ar savu iezemiešu kalpu devies dziļāk zemes iekšienē medībās.

— Jā.

Iestājās klusums.

— Mister Kvotermein, — sers Henrijs negaidot ierunājās, — manuprāt, jūs vairāk nekā nezināt un arī nevarat iedomāties, kādi iemesli piespieda manu… misteru Neviļu uzsākt ceļojumu uz ziemeļiem, ne arī kāds bija šī ceļojuma mērķis.

— Kaut kas gan par to man bija nācis ausīs, — atbildēju un aprāvos. Es nepavisam negribēju par to runāt.

Sers Henrijs un Guds saskatījās, un kapteinis pamāja ar galvu.

— Mister Kvotermein, — sacīja sers Henrijs, — gribu jums pa­stāstīt kādu notikumu un palūgt jums padomu, bet varbūt arī palī­dzību. Pilnvarotais, kas man nodeva jūsu vēstuli, norādīja, ka varu pilnīgi uz to paļauties. Kā viņš stāstīja, jūs esat labi pazīstams Natalā, kur baudāt vispārēju cieņu. Bez tam jūs piederot pie cilvē­kiem, kuri prot glabāt noslēpumu.

Es palocījos un iedzēru malku atšķaidīta viskija, lai slēptu savu apjukumu, tālab ka esmu kautras dabas. Sers Henrijs turpināja.

— Misters Nevils bija mans brālis.

— Ak tā, — es noteicu un sarāvos, jo tagad zināju, ko man at­gādināja sers Henrijs Kērtiss, kad viņu ieraudzīju pirmoreiz. Mis­ters Nevils bija daudz mazāka auguma, ar tumšu bārdu, bet tagad, kad es tā padomāju, acis viņam bija tādas pašas caururbjošas un ar tādu pašu pelēku nokrāsu kā seram Henrijam. Arī sejas pantos bija zināma līdzība.

— Misters Nevils bija mans vienīgais un jaunākais brālis, — turpināja sers Henrijs, — un mēs pirmoreiz šķīrāmies pirms pie­ciem gadiem. Neatceros, ka līdz tam mēs būtu šķīrušies kaut vai uz mēnesi. Bet apmēram pirms pieciem gadiem mūs piemeklēja ne­laime, kā jau tas daždien ģimenēs atgadās: mēs ar brāli stipri sa­ķildojāmies, un es savās dusmās izturējos pret viņu netaisnīgi.

It kā apstiprinot šos vārdus, kapteinis Guds sāka enerģiski māt ar galvu. Sai brīdī mūsu kuģis spēji sašūpojās, tā ka spogulis, kas bija piestiprināts pie labā borta, kādu mirkli atradās turpat virs mūsu galvām, un, kad es tā sēdēju, iebāzis rokas kabatās, un vēros augšup, varēju redzēt viņu kā traku mājam ar galvu.

— Manuprāt, jūs zināt, — turpināja sers Henrijs, — ja cilvēks mirst, neatstājis testamenta, un viņam nav cita īpašuma kā vien zeme, kuru Anglijā sauc par nekustamu īpašumu, visu manto no­mirušā vecākais dēls. Tā nu notika, ka tieši tai laikā, kad mēs sastrīdējāmies, neatstājis testamenta, nomira mūsu tēvs. Viņš bija vilcinājies ar testamentu tikām, kamēr bija par vēlu. Rezultātā brālis palika bez graša naudas, turklāt viņam nebija nekādas pro­fesijas. Protams, mans pienākums būtu bijis viņu nodrošināt, bet tolaik mūsu attiecības bija tiktāl saasinājušās, ka, man par kaunu (to sakot, viņš smagi nopūtās), es viņa labā nepakustināju ne pirksta. Man nebija žēl viņam ko dot, nebūt nē, — es tikai gaidīju, lai viņš spertu pirmo soli uz izlīgšanu, bet viņš to nedarīja. Pie­dodiet, ka apgrūtinu jūs ar šiem sīkumiem, bet jums jābūt skaidrībā par visu. Vai nav tiesa, Gud?

— Kā tad, kā tad, — atbildēja kapteinis. — Esmu pārliecināts, ka misters Ķvotermeins par šo lietu nevienam nebildis ne pušplēsta vārda.

— Protams, — es sacīju, jo varen lepojos ar to, ka protu glabat noslēpumus.

— Tātad, — atsāka sers Henrijs, — tolaik mana braļa tekošajā rēķinā bija daži simti mārciņu sterliņu. Nesakot man ne vārda, viņš izņēma šo nožēlojamo summu un, pieņēmis Nevila vārdu, devās uz Dienvidāfriku neprātīgā cerībā iegūt bagātību. Es to uz­zināju tikai vēlāk. Pagāja apmēram trīs gadi, un es nebiju saņēmis no brāļa nekādas ziņas, lai gan vairākkārt tiku viņam rakstījis. Droši vien vēstules viņu nesasniedza. Bet, laikam ritot, mans ne­miers par viņu auga augumā. Es sapratu, mister Kvotermein, ko nozīmē dzimtas asinis.

—• Tiesa, kas tiesa, — noteicu un iedomājos savu Hariju.

— Es būtu atdevis pusi no īpašuma, mister Kvotermein, lai tikai dabūtu zināt, ka mans brālis Džordžs, mans vienīgais radinieks, ir sveiks un vesels un es viņu atkal redzēšu.

— Bet jūs neko tādu nedarījāt, Kērtis, — izmeta kapteinis Guds, pavēries seram Henrijam sejā.

— Un tā nu, mister Kvotermein, jo tālāk, jo vairak es uztrau­cos, vai mans brālis maz ir dzīvs, un, ja viņš ir dzīvs, tad kā man panākt, lai viņš atgrieztos mājup. Es uzsāku viņa meklēšanu un rezultātā saņēmu arī jūsu vēstuli. Iegūtās vēstis mani nomierināja, jo tās liecināja, ka vēl nesen Džordžs bija dzīvs, taču tālāku ziņu līdz pat šim laikam nav. Un tā, īsi sakot, nolēmu atbraukt šurp un meklēt viņu pats, bet kapteinis Guds bija tik laipns un piekrita būt man par ceļabiedru.

— Redziet, — teica kapteinis, — man tik un ta nav ko darīt. Lordi, kas sēž admiralitātē, padzina mani no flotes, lai es, dzīvojot no pusalgas, mirstu kaut badā. Bet tagad, ser, varbūt pastāstiet mums visu, ko zināt vai ko esat dzirdējuši par džentlmeni vārdā Nevils.