Acumirkļi

Kad manā dārzā baltas ievas zied,

Man gribas tālumā pie Tevis ciemā iet

Un just vēl reizi seno dienu miņu

Kā zeltā zaigojošu pasaciņu.

---------------------------------------

Reiz mana māja auksta bij un klusa

Un baigi vilkās bezgalīgā nakts,

No manis vairījās pat miers un dusa,

Man dzīves prieks un gaišums bija zagts.

Man likās: piekrāpj draudzība un melo mīla,

Un cilvēkmīlestība ir tik sapnis velts.

Daudz dzīve solīja, bet beigās vīla,

Un trūdi riebīgi bij tur, kur šķita zelts.

--------------------------------------------

Aiz durvīm bailīgs klauviens atskanēja —

«Vai drīkst?» — un ienāk pelēks meitenīts.

Es brīnos, nesaprotu, vai tā feja

Vai pēkšņi naktī ausis rožains rīts?

Bet manā istabā nu gaisa visi ķēmi —

Tos izkliedējis spožo acu skats,

Ar mīļo roku, ko Tu sniedzi mēmi,

Bij drausmais dvēsles negaiss klusināts.

Kad tagad atkal naktīs melni spoki

Man dvēsli mulsina un prātu lenc —

No senām minām aužas varavīksnes loki

Un murgus atgaiņā un projām trenc.