Acumirkļi

Reiz ēzelim kādam tā saimnieks bij draugs —

O, kaut mēs kāds kalpot tā prastu;

Tas gaidīja zviegdams, kad jūgu tam mauks

Un uzsies uz muguras nastu.

Vissmagākais krāvums tam nelikās smags,

Viņš stiepa to drauga labā

Un domā ja iedams, kaut stāvs bija taks:

Draugs mani vēl taupa un glabāl

Bet bij arī prieki šim ēzeļam —

Reizreizēm par darbību čaklu

Draugs maizes doniņu pasniedza tam,

Bet kundze tam glaudīja kaklu.

Reiz ēzelis smagāki pārstiepies bij,

Viņš teica: «Draugs, atpūsties gribu!»

Tad kliegt sāka kundze: «Viņš veltīgi rij!» —

Bet saimnieks tam zvēla ar stibu.

Un ēzelis, juzdams, ka jābeidzas būs,

Vēl sludina mācību šādu:

«No draugiem, o, ēzeļi, sargieties jūs,

Tie dzīviem jums noplēsīs ādu!»