Piecas nedēļas gaisa balonā

XI nodaļa Kuģis noenkurojas Zanzibārās ostā. — Angļu konsuls.— Iedzīvotāju naidīgā attieksme. — Kumbeni sala. — «Lietus izsaucēji». — Balona piepildīšana. — Starts 18. aprīlī. — Atvadas. — «Viktorija».

Labvēlīgais ceļavējš nemitējās, un «Apņēmīgais» ar pilnu jaudu tuvojās paredzētajam mērķim. Sevišķi pa­tīkams bija brauciens Mozambikas kanālā. Veiksmīgais jūras ceļojums it kā pareģoja tikpat laimīgu ceļojumu gaisā. Katrs ^nepacietīgi vēlējās pēc iespējas drīzāk no­kļūt Zanzibārā un palīdzēt doktoram Fērgusonam veikt pēdējos sagatavošanās darbus pirms starta.

Beidzot kļuva redzama Zanzibāra — pilsēta uz tāda paša nosaukuma salas, un 15. aprīļa rītā pulksten vienpa­dsmitos kuģis noenkurojās ostā.

Zanzibāras sala pieder Francijas un Anglijas sabied­rotajam — imamam[23] Maskatam. Tā, bez šaubām, ir viņa labākā kolonija. Zanzibāras ostā piestāj ļoti daudz kai­miņvalstu kuģu.

No Āfrikas kontinenta salu šķir tikai kanāls, kas platā­kajā vietā nepārsniedz trīsdesmit jūdžu. -

Žanzibārā tirgojas ar kaučuku, ziloņkaulu. Tas ir ievē­rojams vergu tirdzniecības centrs. No malu malām uz Zanzibāru ved kara gūstekņus. Vergu tirdzniecība notiek visā austrumu piekrastē līdz pat Nīlai, bet uz franču ku­ģiem, kā liecina G. Ležāns, tā notiek pavisam atklāti.

Tiklīdz «Apņēmīgais» bija noenkurojies, uz tā ieradās angļu konsuls, lai piedāvātu savus pakalpojumus. Jau veselu mēnesi viņš bija sekojis Eiropas avīžu ziņām par doktora Fērgusona ieceri.

— Līdz šim es vēl šaubījos, — sniegdams Semjuelam Fērgusonam roku, konsuls teica, — bet nu visas šaubas gaisušas.

Fērgusonu, Diku Kenediju un, protams, ari simpātisko Džo viņš tūlīt pat ielūdza pie sevis mājās.

Konsuls bija tik laipns, ka iepazīstināja doktoru ar da­žām kapteiņa Spīka vēstulēm. Kapteinis Spīks un viņa biedri ceļā uz Ugogo zemi bija cīnījušies ar badu un ne­labvēlīgiem laika apstākļiem; viņi virzījās uz priekšu ar lielām grūtībām un nezināja, vai tuvākajā laikā,varēs pa­ziņot par sevi. _

— No tādām briesmām un zaudējumiem mēs būsim pa­sargāti, — doktors Fērgusons noteica.

Ceļotāju bagāžu nosūtīja uz konsula māju. Aerostatu gatavojās izcelt Zanzibāras krastā; šim nolūkam bija iz­raudzīta ļoti ērta vieta karogmastu tuvumā aiz milzīga torņa, kas aerostatu pasargātu no austrumu vēja. Masīvais tornis atgādināja mucu, kurai blakus Heidelbergas muca liktos gluži parasts toveris, un noderēja te par fortu; torņa plakanajā galotnē stāvēja «beluči» —? dīkdienīgi, trok­šņaini sargkareivji.

Taču īsi pirms aerostata izcelšanas krastā konsuls uz­zināja, ka iedzimtie nolēmuši ar varu viņus aizkavēt. Ne­kas nav aklāks un nejēdzīgāks par fanātisma iedvestām kaislībām. Vēsts, ka ieradies kāds kristietis, kurš nolēmis lidot gaisa balonā, bija satraukusi apkaimes iedzīvotājus. Nēģeri, uzskatīdami, ka tāds lidojums viņu reliģijai kai­tīgs, bija sašutuši vēl vairāk nekā arābi; viņi domāja, ka te iecerēts kaut kas ļauns pret Sauli un Mēnesi. Bet, tā kā abi šie spīdekļi afrikāņu tautām ir pielūgsmes objekts, viņi gribēja ķecerīgo ekspedīciju izjaukt.

Uzzinājis iedzimto nolūkus, konsuls apspriedās ar dok­toru Fērgusonu un kapteini Pennē. Kapteinis atteicās pie­kāpties šo draudu priekšā, bet doktors viņu pārliecināja par tādas rīcības nepieciešamību.

— Nav šaubu, ka aerostatu mums kaut kā izdotos da­būt krastā, — Fērgusons teica, — vajadzības gadījumā talkā nāktu pat imama garnizons, taču nelaime nekad nenāk brēkdama, dārgo kaptein, — ar vienu ļaunprātīgu šāvienu pietiktu, lai aeroštats būtu iznīcināts. Nē, te jārī­kojas daudz apdomīgāk.

— Bet ko tad lai iesāk? Izceļoties Āfrikas krastā, mūs sagaidītu līdzīgas grūtības. Ko darīt?

— Vai var būt kas vienkāršāks! — konsuls atbildēja. >— Paverieties uz tām saliņām aiz ostas! Izceliet balonu uz vienas no tām, nostādiet ap to matrožus, un balons būs pilnīgā drošībā.

— Lieliski! — Fērgusons iesaucās. — Tur mēs netrau­cēti varēsim veikt pēdējo sagatavošanos.

Arī kapteinim nebijā iebildumu. Pēc brīža «Apņēmī­gais» piestāja pie Kumbeni salas.

16. aprīļa rītā balonu izcēla drošā vietā — dzelkšņu krūmiem iežogotā meža klajumiņā. Tur astoņdesmit pēdu attālumā vienu, no otra zemē iedzina divus astoņdesmit pēdu garus stabus; to galos piestiprināja bloku sistēmu, kas ar vertikālas troses palīdzību izcēla aerostatu. Pagai­dām balons vēl bija pilnīgi tukšs. Iekšējais apvalks bija piestiprināts ārējam, tāpēc tos abus izcēla reizē.

Apvalku apakšgaliem bija pievienoti cauruļvadi, pa kuriem balonā vajadzēja iepildīt ūdeņradi.

17. jūnija diena pagāja, uzstādot ūdeņraža ieguves aparātu; tas sastāvēja no trīsdesmit mucām, kurās ūdens tika sadalīts, sērskābei iedarbojoties uz dzelzs lūžņiem. Iegūtais ūdeņradis, attīrīts no piemaisījumiem, ieplūda lielajā centra mucā, no kurienes pa divām caurulēm tika ieyadīts balonā. "Tādā veidā katrs apvalks pildījās ar stin­gri noteiktu gāzes daudzumu.

Šai operācijai bija nepieciešami tūkstoš astoņsimt seš­desmit galoni sērskābes, sešpadsmit tūkstošu piecdesmit mārciņu dzelzs lūžņu un deviņsimt sešdesmit galonu ūdens.

Balonu piepildīšana sākās nākamajā naktī ap trijiem; tā turpinājās gandrīz astoņas stundas. Nākamās dienas rītā ap vienpadsmitiem aerostats, pārvilkts ar tīklu, graciozi šūpojās virs sava groza, ko pie zemes turēja vairāki smilšu maisi. īpaši rūpīgi tika uzstādīts gāzes karsējamais aparāts un cilindriskajai siltuma kamerai pievienotas abu balonu caurules.

Enkurus, troses, instrumentus, ceļojuma segas un no­jumi, pārtiku un ieročus — to visu novietoja grozā iepriekš paredzētajās vietās; ūdens rezervuāri bija pie­pildīti jau Zanzibārā. Grozā iekrāva arī divsimt mārciņu smago smilšu balastu tā, lai, sadalīts pa piecdesmit mai­siem, tas vienmēr būtu pa tvērienam.

Sagatavošanās darbi tika paveikti ap pieciem vakarā; visu šo laiku salu apsargāja matroži un kanālā kursēja glābšanas laivas.

Iedzimtie joprojām savas dusmas pauda ar kliedzie­niem, dažādām grimasēm un krampjainām kustībām. Pūlī skraidīja burvji, vēl vairāk uzkurinādami fanātiskās dus­mas. Daži dedzīgākie fanātiķi lūkoja peldus sasniegt salu, bet viņus ātri padzina.

Tad viņi izmēģināja buršanu un vārdošanu; lietus iz­saucēji, kuri apgalvo, ka spēj pavēlēt mākoņiem, aicināja talkā negaisu un akmens lietu, kā nēģeri dēvē krusu; šim nolūkam viņi saplūca visvisādas koku lapas un vārīja tās uz lēnas uguns. Tajā pašā laikā viņi nokāva aunu, ar garu adatu durot tam tieši sirdī. Bet, par spīti visām izdarībām, debesis joprojām bija skaidras, nelīdzēja ne nēģeru no­kautais auns, ne viņu vaikstīšanās …

Nēģeriem. neatlika nekas cits kā sarīkot vētrainas or­ģijas: viņi apreibinājās, dzerot dedzinošu no kokosriek­stiem gatavotu liķieri «zembo» vai ārkārtīgi stipro alu «togva». Un augu nakti līdz rītam skanēja viņu nemelo- diskās, taču ritmiskās dziesmas.

Ap sešiem vakarā ceļotāji vēl pēdējo reizi sapulcējās kopā ar kapteini un virsniekiem kuģa kajītē pie pusdienu galda. Kenedijam neviens neko vairs nevaicāja, un viņš savā nodabā klusām kaut ko nesaprotamu murmināja; no doktora Fērgusona viņš nenovērsa ne acu.

Jāpiebilst, ka līksma noskaņojuma pie pusdienu galda nebija, šķiršanās brīža tuvums visiem iedvesa skumjas. Ko gan liktenis šiem drosmīgajiem ceļotājiem sola? Vai viņi kādreiz vēl atgriezīsies draugu pulkā, savas ģimenes lokā? Kas ar viņiem notiks, ja šīs neizpētītas zemes bez­galīgajos tuksnešos, mežonīgo cilšu vidū viņi pēkšņi vairs nebūs spējīgi pavēlēt savam gaisa kuģim? , Līdz šim tādas domas tikai šad tad bija iešāvušās klāt­esošajiem prātā, bet nu satrauktā iztēle viņus bezgala nomāca. Fērgusons, kā parasti savaldīgs un rāms, kaut ko stāstīja; tomēr izkliedēt vispārējo" drūmo noskaņojumu viņam neizdevās.

Lai nēģeru iespējamie uzbrukumi netraucētu Fērgusona un viņa ceļabiedru naktsmieru, viņiem nakti ļāva pārgu­lēt uz kuģa. Sešos no rīta atstājuši kajītes, aeronauti pār­cēlās uz Kumbeni salu.

Balons viegli šūpojās austrumu vējā. Smilšu maisus, kuri turēja balonu pie zemes, tagad aizstāja divdesmit matrožu. Kapteinis Pennē ar saviem virsniekiem ieradās noskatīties svinīgajā startā.

Te pēkšņi doktoram klāt pienāca Kenedijs un, saņēmis viņa roku, teica:

— Tātad tavs lēmums, ir negrozāms, Semjuel?

— Negrozāms gan, dārgo Dik.

— Esmu darījis visu, lai tevi aizkavētu, vai nav tiesa?

•— Tā gan!

— Tādā gadījumā mana sirdsapziņa ir tīra un es dodos tev līdzi.

— Par to es nemaz nešaubījos, — neslēpdams prieku, doktors atbildēja.

Klāt bija pēdējais atvadu brīdis. Kapteinis un virsnieki sirsnīgi apskāva un noskūpstīja savus drosmīgos draugus un, protams, arī Džo, kurš lepnumā staroja. Starp klāt­esošajiem nebija tāda, kurš nevēlētos paspiest doktoram Fērgusonam roku.

Deviņos no rīta trīs aeronauti iekāpa gaisa balona grozā, doktors pielaida uguni deglim un pilnīgi atvēra krānu, lai sasniegtu augstāko temperatūru. Pēc dažām minūtēm balons, kas līdz šim bija turējies uz zemes līdz­svara stāvoklī, sāka celties augšup. Matroži pamazām at­laida troses, -kuras balonu saturēja. Grozs uzlidoja pēdu divdesmit virs zemes.

— Mani draugi! — nostājies starp abiem ceļabiedriem un pacēlis cepuri, doktors iesaucās. — Nosauksim mūsu gaisa kuģi vārdā, kas tam atnestu laimi. Nosauksim to par «Viktoriju»![24]

Atskanēja skaļi «urā» saucieni.

— Lai dzīvo karaliene! Lai dzīvo Anglija!

Tikmēr balona celtspēja bija strauji pieaugusi. Fērgu­sons, Kenedijs un Džo māja draugiem pēdējos atvadu sveicienus.

— Atlaidiet visas troses! — Fērgusons sauca.

«Viktorija» spēji uzšāvās gaisā. To pavadīja salūts, kas

nograndēja no visiem četriem «Apņēmīgā» lielga­baliem …