Piecas nedēļas gaisa balonā

XXIII nodaļa Džo dusmojas. — Misionāra nāve. — Mirstīgo atlieku apsardzība. — Sausums. — Apbedīšana. — Kvarca bloki. — Džo redz halucinācijas. — Vērtīgs balasts. — Zelta atradne. — Džo vilšanās.

Pār zemi klājās burvīga nakts. Misionārs bezspēkā mierīgi snauda.

— Viņš samaņu vairs neatgūs, — Džo sacīja. — Na­baga jauneklis! Viņam vēl nav ne trīsdesmit gadu!

— Viņš mūsu rokās izdzisis, — doktors bezcerīgi no­teica, — Misionāra elpa kļūst aizvien vārgāka, un es neko vairs nespēju darīt, lai viņu glābtu.

— Ak, kādi neģēļi! — Džo pikti iesaucās; šad tad vi­ņam mēdza uznākt arī dusmu lēkmes. — Ko jūs neteik­siet! Bet cienījamais misionārs tādus vēl žēloja, atrada attaisnojošus vārdus, lai viņiem, piedotu!

— Debesis nelaimīgajam sūta burvīgu nakti, Džo, — kas zina, varbūt tā viņam ir pēdējā. Viņa ciešanas beig­sies, bet nāve būs mierīgs miegs.

Mirējs kaut ko nesakarīgu izdvesa; doktors piegāja viņam klāt. Misionāra elpa bija smaga, viņam trūka- gaisa; kad atvilka līdz galam nojumes aizkaru, viņš kāri vilka krūtīs skaidrās nakts vieglās vēsmas; zvaig­znes sūtīja viņam savu mirdzumu, un mēness stari klā­jās pār viņu kā balts šķidrauts.

— Mani draugi, — misionārs neskanīgi ierunājās,

— es aizeju! Lai dievs jums palīdz laimīgi nokļūt gala! Lai atmaksā, ko esmu jums parādā!

— Nezaudējiet cerības! — Kenedijs viņu mierināja.

— Tāds vājuma brīdis ir pārejošs. Jūs nemirsiet! Vai var nomirt tik jaukā vasaras naktī?

— Pēdējais brīdis ir klāt, — misionārs turpināja,

— es to zinu. Ļaujiet man skatīties nāvei acīs. Nāve — mūžības sākums, visu zemes rūpju gals. Brāļi, es jūs lū­dzu, palīdziet man nostāties uz ceļiem.

Kenedijs līdzēja nelaimīgajam piecelties, taču misio­nārs bezspēcīgi saļima viņa rokās.

— Mans dievs, mans dievs! — mirstošais iesaucās.

— Apžēlojies par mani!

Viņa seja pēkšņi apskaidrojās. Tālu no šīs zemes prie­kiem, kurus viņš nekad nebija baudījis, nakts vidū, kad zvaigznes pār viņu lēja rāmu gaismu, misionārs, it kā brīnumainā debessbraukšanas dienā traukdamies uz de­besīm, šķita uzsācis jaunu dzīvi.

Ar pēdējiem spēkiem pacēlis rokas, viņš svētīja drau­gus, kurus pazina tikai vienu dienu. Pēc tam viņš no jauna saļima Kenedija rokās, bet Kenedijam pār vai­giem ritēja asaras.

— Miris! — noliecies pie misionāra, doktors teica.

— Miris!

Un visi trīs draugi kā norunājuši nometās ceļos, lai klusu pielūgtu dievu.

— Rīt agri, — pēc brītiņa Fērgusons ierunājās, — mēs viņu apbedīsim Āfrikas zemē, kas slacīta viņa asinīm.

Pie aizgājēja augu nakti pa kārtai nomodā sēdēja doktors, Kenedijs un Džo. Neviens vārds nepārtrauca svinīgo klusumu; viņi raudāja. Nākamajā rītā lēns dien­vidvējš nesa «Viktoriju» pāri plašai plakankalnei; vie­tumis pavīdēja izdzisuši krāteri, vietumis — neauglīgas gravas. Uz kailajām kalnu korēm nemanīja ne pēdas-no ūdens; sablīvējušies klinšu bluķi, erātiski laukakmeņi, bālganas merģeļa bedres — viss liecināja par pilnīgu zemes neauglību.

Ap dienas vidu doktors nolēma nolaisties kādā gravā un apbedīt misionāru starp primitīviem plutonisku klinšu veidojumiem; kalnainā vieta bija ļoti izdevīga, lai grozs varētu nosēsties tieši uz zemes, jo apkaimē neredzēja neviena koka, pie kura noenkuroties.

Bet, kā doktors Kenedijam paskaidroja, piezemēties aerostats varēja, tikai zaudējot zināmu daudzumu gā- ,zes, — balasts taču bija aizmests prom, uzņemot grozā misionāru. Doktors atvēra ārējā apvalka ventili, daļa ūdeņraža izplūda laukā, un «Viktorija» mierīgi nolaidās gravā.

Tiklīdz grozs skāra zemi, doktors ventili aizvēra; Džo izlēca no groza un, ar vienu roku turēdamies pie borta, ar otru meta grozā akmeņus tik ilgi, līdz tie aizstāja viņa paša svaru; pēc tam viņš sāka darboties ar abām rokām, un drīz vien grozā bija iekrauti vairāk nekā pieci simti mārciņu akmeņu; arī doktors un Kenedijs tagad drīkstēja izkāpt. Nostādīta līdzsvara stāvoklī, «Vik­torija» uzlidot gaisā vairs nevarēja.

Fērgusons acumirklī ievēroja, ka aerostata līdzsva­rošanai pietiek ar nelielu akmeņu skaitu, jo Džo iekrau­tie akmens bluķi bija neparasti smagi. Uz zemes visap­kārt mētājās kvarca un porfīra šķembas.

— Dīvains atklājums! — doktors klusībā sprieda.

Gabaliņu tālāk Kenedijs kopā ar Džo meklēja piemē­rotu vietu kapam. No visām pusēm slēgtajā gravā val­dīja liela svelme — kā milzu krāsnī. Pusdienas saules dedzinošie stari šeit ferita gandrīz stateniski.

Kapa vietu vispirms vajadzēja attīrīt no akmens šķem­bām, kuru šeit netrūka. Pēc tam viņi izraka pietiekami dziļu bedri, lai plēsīgie zvēri nepiekļūtu līķim.

Sajā kapā draugi svinīgi noguldīja franču misionāra mirstīgās atliekas. Pēc tam bedri aizraka un par piemi­nekli virsū uzvēla dažus prāvus klinšu bluķus.

Doktorss Fērgusons tikmēr bija dziļi iegrimis domās . un stāvēja kā sastindzis. Viņš pat nedzirdēja, ka biedri viņu aicina patverties no svelmainās saules.

— Par ko tu domā, Semjuel? — Kenedijs viņam vai­cāja.

— Par dīvainām pretrunām dabā un par savādu saga­dīšanos. Vai zināt, kādā zemē mēs apbedījām šo cilvēku, kurš bija atteicies no visiem zemes labumiem?

— Ko tu ar to vēlies teikt, Semjuel? — skots vaicāja.

— Misionārs, kurš bija devis svētu atteikšanās zvē­restu, tagad atdusas zelta atradnē.

— Zelta atradnē?! — Kenedijs un Džo reizē iesaucās.

— .Zelta atradnē gan, — doktors mierīgi atkārtoja. — Šie akmeņi pie jūsu kājām, akmeņi, kurus jūs nevē­rīgi aizsperat kā kaut ko nevērtīgu, — tie satur zelta rūdu.

— Nevar būt! Nevar būt! — Džo neticīgi iebilda.

—- Šo iežu plaisās jūs itin viegli atrastu zelta tīrradni.

Džo kā neprātīgs metās klāt akmeņiem, ar kuriem zeme visapkārt bija kā nobērta. To pašu bija gatavs da­rīt Kenedijs.

— Rimsties, manu labo Džo! — doktors apsauca kalpu.

— O, ser, sakiet ko sacīdami, bet…

— Atjēdzies, Džo! Tāds filozofs kā tu …

— O, ser! Lai paliek visas filozofijas …

— Paklau, draugs, apdomā mazliet! Kam mums šī ba­gātība? Mēs taču nevaram to paņemt līdzi.

— Nevaram? Piedodiet, bet tas nu ir par daudz.

— Tāda krava mūsu grozam būtu pārāk smaga. Es pat negribēju tev neko stāstīt, lai .nemodinātu veltīgu no­žēlu.

— Kā tad tā! — Džo iesaucās. — Pamest tik retus dārgumus? Mūsu atradumu? Bagātību, kas patiesi pie- ^ der mums? Vai tiešām to visu šeit atstāsim?

— Sargies, draugs! Šķiet, ka tevi pārņēmis tā sauca­mais zelta drudzis. Vai nelaimīgais, kuru nulē apbedīji, neapliecināja tev, ka pasaulē viss ir iznīcīgs?

— Tiesa gan, — Džo atbildēja, — Bet galu galā tas 'taču ir zelts! Mister Kenedij, vai jūs man nepalīdzētu pievākt kaut dažus no šiem miljoniem?

— Nabaga Džo, ko mēs ar tiem iesāksim? — nespē­dams apspiest smaidu, Kenedijs atbildēja. — Mēs ne­esam šurp braukuši iedzīvoties bagātībā, mums tā ftav jāņem līdzi.

— Šie miljoni ir pārāk smagi, — doktors sacīja, — kabatās tos neiebāzīsi.

— Mēs taču varam ņemt līdzi šo kvarcu kā balastu smilšu vietā! — Džo tomēr neatlaidās.

— Lai notiek, man nav iebildumu, — Fērgusons pie­kāpās, — tikai ar vienu noteikumu: ja vairākus tūksto­šus sterliņu mārciņu vajadzēs izmest pār bortu, tu skābu seju nerādīsi.

— Vairākus tūkstošus? — Džo izmisīgi atkārtoja. — Vai tiešām tas ir zelts?

— Jā gan, mans draugs, šī vieta ir rezervuārs, kur gadsimtiem ilgi krājušies dabas dārgumi; ar šo zeltu pietiktu, lai bagātas kļūtu veselas valstis. Šajā tuksnesī apvienotas visas Austrālijas un Kalifornijas bagātības.

— Un tam visam te lemts iet zudumā?

— Iespējams. Bet tev par mierinājumu, lūk, kā rīkosi­mies.

— Mani nomierināt nebūs viegli, — Džo satriekts pie­zīmēja.

— Paklausies! Es tūlīt pat precīzi noteikšu zelta at­radnes koordinātes, un, kad atgriezīsimies Anglijā, tu varēsi tās paziņot saviem tautiešiem, ja tici, ka zelts vi­ņus patiesi spēs aplaimot.

— Bet, saimniek, es, protams, zinu, ka jums ir tais­nība, un, ja citas izejas nav, padodos; tātad — krau­jam grozā vērtīgo rūdu! Un viss, kas ceļojuma beigās no tās vēl atliksies, būs mums tīrais laimests.

Džo veicīgi metās pie darba; viņš ātri savāca ap tūk­stoš mārciņu kvarca, kurā bija zelta tīrradnis. Ar smaidu uz lūpām noskatīdamies viņa rīcībā, doktors tikmēr ap­lēsa misionāra kapa vietas koordinātes un noteica, ka tā atrodas uz 22°23/ austrumu garuma un 4°55' ziemeļu platuma.

Tad, pēdējo reizi paskatījies uz uzkalniņu, zem kura atdusējās francūža mirstīgās atliekas, Fērgusons atgrie­zās pie aerostata.

Viņš labprāt būtu uzlicis kaut vai vienkāršu, neap­tēstu krustu uz Āfrikas tuksnesī pamestā vientuļā kapa, taču tuvumā neredzēja neviena koka.

— Dievs šo vietu neaizmirsīs, — doktors noteica.

Fērgusonu māca visai nopietnas bažas — par nedaudz

ūdens viņš labprāt būtu atdevis lielu dalu šī zelta; bija nepieciešams atjaunot tās ūdens rezerves, kuras tika aizmestas prom ar visu tvertni, kad aerostatain bija pie­ķēries nēģeris, bet šeit, šajā saules izdedzinātajā ap­vidū, nebija nekādas iespējas to izdarīt, un tas, lūk, doktoru patiesi satrauca. Ūdens bija nepieciešams, lai nemitīgi uzturētu degļa liesmu, taču kas varēja galvot, vai drīzumā nepietrūks pat dzeramā ūdens? Tāpēc Fēr­gusons stingri apņēmās pie pirmās izdevības papildināt tā rezerves.

Sasniedzis aerostatu, doktors redzēja, ka alkatīgais Džo piekrāvis grozu pilnu līdz malām ar akmeņiem; ne­bildis ne vārda, doktors iekāpa grozā. Tad arī Kenedijs ieņēma savu parasto vietu, un Džo sekoja viņiem, zēli noskatīdamies uz gravā palikušajiem kvarca gabaliem.

Fērgusons aizdedzināja degli; spirāle sakarsa, gāze pēc dažām minūtēm izpletās, ūdeņradis ieplūda balonā, taču balons joprojām nekustēja no vietas.

Džo klusēdams bažīgi vēroja saimnieka rīcību.

— Džo! — doktors pēkšņi iesaucās.

Kalps neatbildēja.

— Vai tu mani dzirdi, Džo?

Džo pamāja, ka dzird, taču izlikās neko nesaprotam.

— Esi tik laipns, Džo, — Fērgusons turpināja, —- tū­līt izsvied daļu rūdas ārā no groza!

— Bet, ser, jūs pats taču man atļāvāt…

— Ar rūdu es atļāvu aizstāt balastu, vairāk neko.

— Un tomēr …

— Vai vēlies, ka mēs paliekam tuksnesī uz visiem laikiem?

Džo izmisīgi palūkojās Kenedijā, bet mednieks tikai bezpalīdzīgi noplātīja rokas.

— Nu, kas būs, Džo?

— Vai deglis nedarbojas? — stūrgalvis neatlaidās.

— Pats labi redzi, ka darbojas. Bet aerostats necelsies gaisā, iekams daļa balasta nebūs aizmesta prom.

Paieskājis ausi, Džo paņēma pašu mazāko kvarca ga­balu un, pamētājis no vienas rokas otrā, uzsvieda gaisā — tas varēja svērt trīs vai četras mā?ciņas; pēdīgi viņš pārmeta to pār bortu.

«Viktorija» tomēr palika, uz vietas.

— Nu, kas ir? — Džo vaicāja. — Vai mēs jau ceļa­mies?

— Nē taču, — , doktors atbildēja. — Met vēl, met laukā vēl!

Kenedijs iesmējās. Džo izmeta no groza vēl desmit mārciņu kvarca. Balons kā necēlās, tā necēlās. Džo no- bāla.

<— Ak tu nabadziņ! — Fērgusons viņam uzsauca. — Diks, tu un es — mēs visi trīs kopā, ja nemaldos, sve­ram ap četri simti mārciņu, bet, ja šis svars bija aizstāts ar rūdu, tad vismaz tik daudz tagad jāaizmet prom.

— Izmest laukā četrsimt mārciņu?!.— Džo žēli iesau­cās.

. -—Jā gan, un pat vēl vairāk, lai varam pacelties gaisā. Nu, drošāk, drošāk!

Smagi nopūties, Džo sāka lādēt laukā balastu. Ik pa brītiņam apstājoties, viņš vaicāja:

— Vai jau ceļamies?

— Vēl ne, — nemainīgi skanēja atbilde.

•— Nu gan sakustējāmies! — Džo beidzot iesaucās.

—- Met vēl, met laukā vēli — Fērgusons atkārtoja.

— Bet mēs taču jau ceļamies, par to vairs nav šaubu!

— Met, kad tev saka! — Kenedijs uzsauca.

Tad, izmisīgi satvēris vēl vienu bluķi, Džo pārlādēja to pār bortu. «Viktorija» acumirklī uzšāvās gandrīz simt pēdu augstumā un strauji lidoja prom no kalnainā ap­gabala.

— Redzi nu4 , Džo, — doktors sacīja, — tev vēl atli- -j kusi vesela bagātība, un, ja izdosies šo kvarcu saglabāt līdz ceļojuma beigām, tu būsi nodrošināts līdz mūža galam.

Neko neatbildējis, Džo mierīgi nolikās savā akmens gultā. ' .

— Redzi, Dik, — Fērgusons turpināja, — cik vareni šis metāls spēj ietekmēt pat labāko cilvēku pasaulē. Un vispār tāda zelta rūdas atradne izraisītu bezgala daudz kaislību, iekāres un noziegumu. Cik nožēlojami!

Līdz vakaram «Viktorija» bija nolidojusi deviņdesmit jūdzes uz rietumiem. Taisnā līnijā no tās līdz Zanzibā- Jļ rai tagad bija četri simti jūdžu.