Piecas nedēļas gaisa balonā

XL nodaļa Doktora Fērgusona nemiers. — Lidojums dienvidu vir­zienā nemitējas. — Siseņu mākonis. — Skats uz Džennē. — Galvaspilsēta Segu. — Vēja virziens mainās. — Džo no­žēlas:

Upe šeit, sazarodamās šaurās, ļoti straujās attekās, izveidoja lielas salas. Uz vienas no tām varēja saskatīt vairākas ganu būdas; taču precīzi noteikt šīs vietas ko­ordinātes nebija iespējams, jo «Viktorijas» ātrums pa­lielinājās. Kā par postu, tā novirzījās vēl vairāk uz dien­vidiem un nedaudz minūtēs pārlidoja Debo ezeru.

Maksimāli karsējot gāzi, Fērgusons velti meklēja da­žādos atmosfēras augstumos citu gaisa strāvu. Tad viņš pēkšņi atteicās no šī manevra, kas veicināja tikai gāzes izsīkumu, jo ūdeņradis spiedās cauri balona sadilušajām sienām.

Doktors vairs neteica ne vārda, viņš bija galīgi sašutis. Gaisa strāva, kas spītīgi rāva balonu uz Dienvidafrikas pusi, izjauca visus viņa plānus. Viņš nesaprata, uz ko tagad pajauties. Ja neizdosies sasniegt angļu vai franču teritoriju, kas tad ar viņiem notiks starp mežoņiem, kuri čum un mudž Gvinejas piekrastē? Ka tur lai sagaida kādu kuģi, ar kuru doties atpakaļ uz Angliju? Bet tagad Vējš viņus dzina tieši uz Dahomeja valsti, kur dzīvo ļoti mežonīgas ciltis un kur sultāns svētku laikā upurē ne­skaitāmas dzīvības. Tur viņiem draudēja droša nāve. Turklāt balons manāmi nolietojās, un doktors zināja, ka drīz no tā būs jāšķiras. Tikmēr debesis palēnām noskaid­rojās, un Fērgusons cerēja, ka, lietum pārstājot, mainī­sies gaisa strāvu virziens.

Kāda negaidīta Džo piezīme atgrieza doktoru nepatī­kamajā īstenībā.

— Te nu bija! — Džo iesaucās. — Lietus atkal pieņe­mas, bet šoreiz, spriežot pēc mākoņa, kas mums tuvojas, sāksies īsti plūdi.

— Atkal mākonis? — Fērgusons izmisa.

— Pie tam briesmīgs! — Kenedijs piebilda.

— Atklāti sakot, tamlīdzīgu mākoni es savu mūžu ne­esmu redzējis, — Džo turpināja. — Malas fani neparasti taisnas, it kā ar nazi nogrieztas.

— Ak, kā es nobijos! — Fērgusons atviegloti nopūtās un nolika tālskati. — Tas nemaz nav lietus mākonis.

— Kas tad? — Džo brīnījās.

— Nē, mākonis gan tas ir .s

— Nu, un tad?

— Tikai siseņu mākonis.

— Siseņu mākonis? Tā tik vēl trūka! — Džo iesaucās.

— Tieši tā, tie ir siseņu miljardi, kas metīsies uz zemi kā viesuļstabs, posts un bēdas tai vietai, kur tie nosē- dīsies, — tur viss būs pagalam!

-— Gribētos redzēt! — Džo teica.

— Mazliet pacietības, draugs, pēc minūtēm desmit mā­konis būs klāt — un tu visu redzēsi pats savām acīm.

Fērgusons nemaldījās: biezais, necaurredzamais, vairāk jūdžu garais mākonis, apdullinoši džinkstēdams un vilk­dams pār zemi savu milzīgo ēnu, tuvojās; tas bija ne­skaitāmu siseņu — tā saucamo kriketu leģions. Simt pēdu attālumā no «Viktorijas» kukaiņu masa nolaidās zaļā pļavā; pēc ceturtdaļstundas, kad mākonis no jauna pa­cēlās gaisā, ceļotāji pa gabalu ieraudzīja pilnīgi kailus krūmus, kokus un it kā nopļauto pļavu. Varēja likties, ka pēkšņi uznākusi ziema, dziļi sastindzinājusi zemi un padarījusi to neauglīgu.

— Ko nu tu teiksi, Džo? — Fērgusons vaicāja.

— Ko tur nu teikt, mister Semjuel, — ļoti saistošs un reizē dabisks skats. Ko viens sisenis noposta mazumā, to miljardi vairumā.

— Tāds lietus ir briesmīgs, — mednieks piezīmēja, — tas nodara lielāku postu nekā krusa.

— Turklāt no tā nav glābiņa, — Fērgusons turpināja. —• Bijuši gadījumi, kad cilvēki nodedzina mežus un lau­kus, lai apturētu neganto kukaiņu uzbrukumu, un tomēr siseņu leģiona pirmās rindas, mezdamās liesmās, noslāpē

ugunsgrēku, kamēr pārējā kukaiņu masa neatvairāmi dodas uz priekšu. Laime, ka iezemiešiem zināmu ganda­rījumu par šiem postījumiem sagādā tas, ka šos siseņus viņi ķer vairumā un lieto labprāt uzturā.

— Tās ir spārnotas garneles, — Džo piezīmēja. — Žēl, ka neizdevās uzzināt, kā tās garšo.

Pievakarē zeme lejā kļuva aizvien purvaināka, mežus nomainīja atsevišķi koku puduri; Nigēras krastos varēja atšķirt tabakas plantācijas un ar leknu zāli. aizaugušus dumbrājus. Tad uz lielas salas parādījās Džennē pilsēta ar diviem māla mošeju torņiem un neskaitāmām bezde­līgu ligzdām, kas lipa ap pilsētas mūriem un izplatīja asu, nepatīkamu smaku.

Starp mājām šur tur vīdēja baobabu galotnes, mimo­zas un dateļu palmas; pat nakti" pilsētā valdīja visai; dzīva kustībā. Džennē patiesi ir rosīgs tirdzniecības centrs, kās. apgādā Timbuktu ar visu nepieciešamo; no Džennē pa Nigēru dažādus rūpniecības izstrādājumus ved barkas, pa ēnainiem meža ceļiem — karavānas.

— Ja tas neaizkavētu mūsu ceļojumu, — Fērgusons sacīja, — tad es mēģinātu nolaisties šajā pilsētā; tur droši vien atrastos rfežs labs arābs, kurš bijis Francijā vai Anglijā un dzirdējis par mūsu neparasto ceļojumu. Un tomēr tāda aizkavēšanās būtu nepiesardzība.

— Atliksim šo apciemojumu līdz nākamajam ceļoju­mam, — Džo smejoties piezīmēja.

— Starp citu, draugi, ja nemaldos, vējš sācis mainīt virzienu un jau manāmi dzen mūs uz austrumiem, bet

>' tādu izdevību nedrīkst laist garām.

Fērgusons izmeta no groza dažus nevajadzīgus priekš­metus, tukšās pudeles un gaļas kasti, kas tagad bija lieka. Pēc tam «Viktorija» uzlidoja viņa nolūkiem izde­vīgākā joslā. Četros no rīta pirmo saules staru gaismā pa­rādījās Segu, Bambaras galvaspilsēta, kuru lieliski va­rēja pazīt pēc tās četriem rajoniem, mauru mošejām un nemitīgās plostu kustības, pārvadājot iedzīvotājus no kvartāla uz kvartālu. Taču vērot apkārtni aeronauti ne­paguva, arī pilsētnieki aerostatu nepamanīja; tas lielā ātrumā aiztraucās tieši uz ziemeļaustrumiem, un doktors Fērgusons pamazām nomierinājās.

— Lidojot tik ātri šajā virzienā, mēs pāris dienās sa­sniegsim Senegālas upi, — viņš teica.

— Bet vai tā būs draudzīga zeme, kurā nonāksim? — Kenedijs vaicāja.

— Ne gluži, tomēr ļaunākajā gadījumā, ja «Viktorija» pēkšņi vairs neklausītu, mēs kājām varētu sasniegt franču koloniju. Kaut nu izdotos noturēties gaisā vēl kā­das simt jūdzes, tad mēs būtu pasargāti no noguruma, bailēm un visādām briesmām un līdz piekrastei nonāktu mierīgā garā.

— Un līdz ar to mūsu ceļojums beigtos! — Džo iesau­cās. — Žēl gan! Ja es tik ļoti neilgotos izstāstīt visiem mūsu piedzīvojumus, tad gan savu kāju uz zemes nekad vairs nespertu. Bet, mister Semjuel, kā jums šķiet, vai mūsu stāstiem kāds noticēs?

— Kas to lai zina, mans krietnais Džo. Katrā ziņā ap­gāzt faktus nebūs viegli. Mūsu startam vienā Āfrikas piekrastē bija tūkstošiem aculiecinieku, un tūkstoši citu sagaidīs mūs otrā tās malā.

— Tādā gadījumā, — Kenedijs piebilda,_— neviens nevarēs apstrīdēt to, ka esam pārlidojuši Āfriku gaisa balonā.

— O, mister Semjuel! — Džo, smagi nopūzdamies, uz­sāka. — Savus zelta tīrradņa bluķus es vēl bieži nožē­lošu. Lūk, tas gan būtu bijis iespaidīgs un neapstrīdams mūsu ceļojuma piedzīvojumu apliecinājums. Ja es sa­viem klausītājiem sāktu dalīt pa gramam zelta, varat iedomāties, kāds pūlis mani ielenktu, uzklausītu un pat apbrīnotu!