Piecas nedēļas gaisa balonā

XXV nodala Mazliet filozofijas. — Mākonis pie apvāršņa. — Migla. — Vēl viens aerostats. — Signāli. — Tieša «Viktorijas» kopija. — Palmas. — Karavānas pēdas. — Aka tuksneša vidū.

Nākamajā dienā — tās pašas skaidrās debesis, tas pats lielais miers gaisā. «Viktorija» bija pacēlusies pieci simti pēdu augstumā, taču uz rietumiem virzījās gandrīz ne­manāmi.

— Mēs atrodamies tuksnesī, — doktors teica. — Lūk, kādi neizmērojami smilšu lauki! Apbrīnojams skats! Daba ir neizprotama. Kas zina, kāpēc tā citur radījusi tik krāšņu, bagātīgu augu valsti, bet šeit pilnīgu neauglību, turklāt uz tās pašas paralēles, zem vienas un tās pašas saules? *

— Šis «kāpēc» mani interesē maz, dārgo Semjuel, —• Kenedijs atbildēja. — Vairāk par cēloņiem mani saista fakti. Galvenais, ka tieši tā jau dabā notiek.

— Der taču mazliet pafilozofēt, Dik, tas nenāk par ļaunu.

— Man nav iebildumu, laika mums pietiek, lidojam uz priekšu ļoti lēnām. Vējš aiz bailēm noklusis un iesnau­dies.

— Šis miers, ilgi nepastāvēs, — Džo sacīja. — Rādās, ka austrumos jau savelkas mākoņi.

— Tev taisnība, Džo, — doktors piekrita.

— Jā, bet es tomēr šaubos, vai mēs sagaidīsim kādu labu lietus mākonīti ar spirgtu vēju, kas sistos mums sejā, — Kenedijs piezīmēja.

— Gan redzēsim, Dik, gan redzēsim.

— Šodien ir piektdiena, bet no piektdienām nekas labs nav gaidāms, — Džo piebilda.

— Nu, cerēsim, ka šodien tev šī māņticība būs jāaiz­mirst.

-— To es darītu labprāt, ser, —- slaucīdams sviedrus no pieres, Džo apgalvoja. — Uf! Karstums nav smādē­jams, it īpaši ziemu; bet vasaru gan ar to nevajadzētu šķiesties.

— Vai nebīsties, ka saules stari balonam var kaitēt? — Kenedijs doktoram vaicāja.

— Nebūt ne, gutaperča, ar ko piesūcināts tafts, iztur daudz augstāku temperatūru. Izmēģinājumu laikā tā iz­turēja simt piecdesmit astoņus grādus. Un apvalks no tā nemaz necieta.

— Mākonis! īsts mākonis! — Džo pēkšņi iesaucās, viņa asajai redzei tālskatis bija lieks.

Virs apvāršņa lēnām iznira blīva, tagad jau skaidri saskatāma mākoņu grēda. Tā likās dziļa un it kā piepū­tušies; tajā apkopo jās daudzi sīki mākonīši, kas, nesa- plūstot kopā, saglabāja savu sākotnējo veidu, un tieši tāpēc Fērgusons secināja, ka mākoņu sablīvējuma vietā gaisā nav ne mazākās vēsmiņas.

Parādījusies ap astoņiem no rīta, blīvā mākoņu masa tikai vienpadsmitos aizklāja saules disku, kas pilnīgi no­zuda aiz šā necaurredzamā aizkara; mākoņu grēdas apakšmala vienlaikus atrāvās no apvāršņa, kas pilnīgi noskaidrojās.'

•— Mākonis ir izolēts, — doktors noteica, — uz to daudz paļauties nevar. Vai redzi, Dik, tas joprojām sa­glabā savu šārīta formu.

-— Tiesa gan, Semjuel, lietu vai vēju no tā nesagaidīt.

— Jā, mākoņi diemžēl turas pārāk augstu.

—- Paklau, Semjuel! Ja tie nevēlas apveltīt mūs ar pamatīgu lietu, kā būtu, ja mēs paši mēģinātu ielauz­ties tajos?

— Manuprāt, ar to neko nepanāksim, — doktors at­bildēja, — tikai velti izšķiedīsim ūdeņradi un lieku dau­dzumu ūdens. Bet pašreizējā stāvoklī mēs nedrīkstam laist garām nevienu iespēju. Tāpēc lūkosim tomēr celties augstāk.

Fērgusons ievadīja spirālē pašu karstāko liesmu; tem­peratūrai strauji paaugstinoties, gāze izpletās, un balons drīz vien sāka celties augšup.

Aptuveni pieci simti pēdu augstumā aerostats nokļuva mākoņu sablīvējumā un to apņēma necaurredzama migla, taču augstāk tas vairs necēlās; šeit nesajuta ne mazā­kās vēsmiņas, arī mikluma nemanīja, un priekšmeti aerostata grozā tikai viegli aprasoja.

Peldot miglājā, «Viktorija» ātrāk virzījās uz priekšu, bet tas arī bija vienīgais panākums.

Fērgusons ar skumjām pārliecinājās, ka manevrs bijis veltīgs, taču pēkšņi atskanēja Džo pārsteiguma sauciens:

•— Ak vai! Ko tad tas nozīmē?

Negaidīts aerostats

Kas noticis, Džo? *— Tavu brīnumu! Saimniek! Mister Kenedij!

— Nu, kas tad īsti noticis?

— Mēs neesam šeit vienīgie! Te ir kaut kādi intri­ganti! Viņi piesavinājušies mūsu izgudrojumul

— Vai viņš prātu zaudējis? — Kenedijs nesaprata.

Džo stāvēja kā sastindzis. Viņš atgādināja skulptūru,

kurā attēlots pārsteigts cilvēks.

«Varbūt karstā saule pārāk iespaidojusi lāga zēna sma­dzenes?» vērodams Džo, Fērgusons nodomāja.

-— Vai tu man nepateiktu… — viņš grasījās vaicāt.

—: Skatieties, ser! — norādot uz kādu punktu izpla­tījumā, Džo sauca.

— Pie svētā Patrika! … — Kenedijs savukārt iesau­cās. — Kaut kas neticams! — Semjuel, Semjuel, paska­ties taču!

— Redzu jau, redzu, — doktors mierīgi atbildēja.

— Vēl viens aerostats! Un grozā tieši tādi paši ceļo­tāji kā mēs!

Divi simti pēdu attālumā gaisā patiesi planēja otrs aerostats ar līdzīgu grozu un ceļotājiem; tas lidoja vienā virzienā ar «Viktoriju».

— Ko nu lai iesāk? — doktors sašuta. —Nekas cits neatliks, vajadzēs signalizēt. Kenedij, lūdzu, izkar mūsu valsts karogu!

Šķita, ka arī otra aerostata ceļotājiem pēkšņi radu­sies tā pati doma, jo kāda neredzama roka ar līdzīgām kustībām izkāra sveicienam tieši tādu pašu karogu.

— Kā tas izskaidrojams? — mednieks nesaprata.

— Tie būs pērtiķi, — Džo ieminējās, — viņi par mums ņirgājas.

— Dārgo Dik, tas nozīmē tikai to, ka tu pats atbildi uz saviem signāliem, — Fērgusons smiedamies paskaid­roja. — Saprotiet, tie ceļotāji otrā grozā esam mēs paši, un otrs gaisa balons nav nekas cits kā mūsu «Vikto­rija».

— Ser, neņemiet ļaunā, — Džo teica, — bet man nu gan jūs to neiestāstīsiet.

— Uzkāp uz groza malas, Džo, savicini rokas — un pats par to pārliecināsies.

Džo paklausīja un redzēja, ka visas viņa kustības acu­mirklī tiek atkārtotas.

— Tā ir mirāža, — doktors sacīja, — vienkārša op­tiska parādība; tās cēlonis — nevienmērīgais gaisa blī­vums dažādos atmosfēras slāņos, nekas vairāk.

— Apbrīnojami! — Džo iesaucās, tomēr, vēl aizvien apšaubīdams saimnieka vārdus, nebeidza vicināt rokas.

— Interesanti gan! — Kenedijs sacīja.; — Nevaru vien nopriecāties par mūsu skaisto «Viktoriju»! Vai tā ne­izskatās lieliski un gaisā neturas majestātiski?

— Sakiet, ko gribat, bet šī parādība tomēr, ir nepa­rasta, — Džo neatlaidās.

Pēc īsa brīža at'tēls pamazām izdzisa. Mākoņi pacēlās ļoti lielā augstumā, pamezdami «Viktoriju», kura vairs nepūlējās tiem sekot, bet pēc stundas mākoņu masa bija pilnīgi nozudusi.

Tikko jaušamās vēsmas kļuva vel nemanāmākas. Zau­dējis visas cerības, Fērgusons sāka nolaisties zemāk.

Negantajā svelmē nogurušos ceļotājus neparastā pa­rādība īsu brīdi bija izrāvusi no drūmajām domām, bet nu viņiem atkal uzmācās bažas. Ap četriem Džo pēkšņi pavēstīja, ka milzīgajos smilšu laukos kaut ko pamanī­jis, un drīz vien pavisam skaidri kļuva saskatāmas di­vas palmas netālu viena no otras.

—- Palmas! — Fērgusons iesaucās. — Tad tur katrā ziņā. jābūt arī avotam vai akai!

Paņēmis tālskati, viņš pārliecinājās, ka acis Džo nav vīlušas.

— Ūdens, beidzot ūdens! — Fērgusons nopriecājās. — Nu esam glābti, mēs uz vietas taču nestāvam un, kaut arī lēnam, beidzot tomēr līdz palmām nonāksim.

— Kā būtu, ser, ja pagaidām mēs atspirdzinātos ar atlikušo ūdentiņu? — Džo ievaicājās. — Karstums nu­dien ir neciešams.

— Labi, nodzersimies, manu zēn!

Neviens no viņiem nelika sevi lūgties. Viņi izdzēra veselu pinti ūdens, un pāri palika tikai trīsarpus pintes.

— O, kāda veldze! — Džo iesaucās. — Cik garšīgs ūdentiņš! Ar tādu baudu nekad neesmu dzēris pat Pēr- kinsa alu.

— Trūkuma priekšrocības, — doktors piezīmēja.

— Vispār nekā sevišķa jau tur nav, — mednieks sa­cīja, — un es būtu ar mieru atteikties no baudas, ko sniedz ūdens, lai tikai nekad tā nepietrūktu.

Ap sešiem vakarā «Viktorija» jau lidoja virs palmām.

Tie bija nožēlojami tievi, izkaltuši koki, divi rēgaini stumbri bez lapām. Fērgusons tajos noskatījās ar šaus­mām.

Zem kokiem varēja samanīt pussabrukušas akas gro­dus, No mikluma tur nebija ne vēsts. Senļjuelam sa­žņaudzās sirds, viņš grasījās savas bažas uzticēt biedriem, bet pēkšņi viņa uzmanību saistīja biedru skaļie saucieni.

Rietumu pusē, cik tālu vien acis sniedzaf stiepās gara baltu skeletu rinda; ap aku mētājās atsevišķi kauli; līdz šejienei bija nonākusi kāda karavāna, iezīmēdama no­ieto ceļu ar kaulu kaudzēm; vārgākie droši vien cits pēc cita bija krituši tuksneša smiltīs, stiprākie — sasnieguši ilgoto avotu un miruši drausmīgā nāvē.

Nobālējuši ceļotāji saskatījās.

— Nepiezemēsimies šeit, — Kenedijs ieteicās, — bēg­sim prom no šejienes, no tik drausmīga skata! Skaidrs, ka akā nav ne pilītes ūdens.

— Nē, Dik, mums pašiem par to jāpārliecinās, lai . sirdsapziņa būtu mierīga, — doktors iebilda. — Nakti

mēs varam pavadīt tikpat labi šeit kā citur. Izpētīsim aku līdz pašam dibenam; kādreiz tur-bijis avots, un, kas zina, varbūt kāda lāsīte vēl saglabājusies.

«Viktorija» piezemējās. Izkāpuši laukā, Džo un Kene­dijs sabēra grozā smiltis, lai aizstātu savu svaru. Tad pieskrēja pie akas un pa pussabrukušajām kāpnītēm iekāpa tajā. Acīmredzot avots bija izsīcis jau pirms dau­dziem gadiem. Viņi sāka rakties sausajās, irdenajās smil­tīs, tik sausās kā nekur citur pasaulē; tajās nebija ne lāsītes mikluma.

Beidzot Fērgusons viņus ieraudzīja izkāpjam no akas nosvīdušus, iekritušiem vaigiem, pagalam izmisušus.

Doktors saprata, ka nekas nav atrasts; viņš to jau bija paredzējis un tāpēc klusēja, labi zinādams, ka turpmāk viņam būs nepieciešama vēl lielāka drosme un enerģija.

Džo atnesa ragā sakaltuša ūdensmaisa paliekas un nikni nosvieda tās uz kauliem, kas mētājās visapkārt.

Vakariņas ceļotāji -ēda ar riebumu, nesarunādamies.

Un tomēr īstas slāpju mokas viņiem vēl bija svešas, bez­cerība viņus māca, tikai domājot par nākotni.