Piecas nedēļas gaisa balonā

XXIV nodaļa Vējš norimst. — Tuvojas tuksnesis. — ūdens krājumi izsīkst. — Naktis uz ekvatora. — Semjuels Fērgusons uztraucas. — Kritisks stāvoklis. — Kenedija un Dto ne' šaubīgās atbildes. — Vēl viena nakts.

Noenkurojusies pa pusei nokaltuša vientuļa koka ga­lotnē, «Viktorija» augu nakti nostāvēja pilnīgā mierā, ceļotāji varēja mazliet atpūsties — miegs viņiem bija ļoti nepieciešams; iepriekšējo dienu pārdzīvo jumi-vi­ņus bija pamatīgi nogurdinājuši.

Pret rītu debesis no jauna kļuva dzidras un tīras, un saule atkal sāķa nežēlīgi svilināt. Balons uzlidoja gaisā; pēc atkārtotiem, taču neveiksmīgiem mēģinājumiem dok­toram beidzot izdevās to ievirzīt viegla vēja plūsmā, kas viņus dzina uz ziemeļrietumiem.

— Nemaz netiekam uz priekšu, — doktors sašuta.

— Ja nemaldos, pusi ceļojuma esam veikuši turpat des­mit dienās, bet, lidojot tik lēnā garā kā pašlaik, mēs galā nonāksim Hkai pēc vairākiem mēnešiem. Bēdīgs fakts — jo vairāk tāpēc, ka mums draud ūdens apsī­kums. -

— Ūdeni mēs katrā ziņā atradīsim, — Diks apgalvoja.

— Neticu, ka šajā zemē nebūtu, nevienas upes, strauta vai dīķ.a.

— Es fabprāt vēlētos kādu no tiem atrast.

— Vai tik mūsu gaitu neapgrūtina Džo smagā krava? — gribēdams lāga puisi paķircināt, Kenedijs ievaicājās. Tas viņam sagādāja gandarījumu, jo arī viņu pašu īsu brīdi bija pārņēmis «zelta drudzis», bet, to neizrādījis, viņš tagad atļāvās mierīgi filozofēt, turklāt ironiski lab­sirdīgā tonī.

Džo veltīja Kenedijam nožēlas pilnu skatienu. Bet clok- fors uz drauga jautājumu neatbildēja. Viņš ar slepenām bažām domāja par Sahāras tuksnesi, kur karavānas klīst nedēļām ilgi, meklējot ūdeni, lai dzesētu slāpes. Tāpēc Fērgusons ar īpašu uzmanību vēroja pat mazāko zemes ieplaku.

Tāda piesardzība un pēdējo dienu notikumi, lielā mērā bija ietekmējuši ceļotāju noskaņojumu; viņi sarunājās aizvien mazāk, katrs gremdējās savās domās.

Pats savām acīm redzējis zelta rūdas atradni, kriet­nais Džo pilnīgi pārvērtās; viņš klusējot alkatīgi pētīja grozā sakrautos akmeņus, kuriem šodien vēl nebija ne­kādas vērtības, bet rīt tie jau varēja kļūt nesamaksājami dārgumi.

Starp citu, pati zeme, kas šajā Āfrikas nostūrī aizvien vairāk līdzinājās tuksnesim, modināja bažas. Lejā nebija saskatāms neviens ciemats un pat ne atsevišķas būdas. Augu valsts palēnām izzuda; šur tur zemi vēl klāja Sko­tijas viršiem līdzīgu augu plantācijas, aiz baltiem smilšu laukiem brīžam pavīdēja kāds mastika koks vai dzelkšņu krūmājs; dažviet neauglīgajā apgabalā slējās pirmatnēju iežu klintis ar asi izteiktām aprisēm. Šie tuksneša sau­suma priekšvēstneši vēl vairāk vedināja Fērgusonu uz pārdomām.

Šķita, ka nekad neviena karavāna nav iedrošinājusies šķērsot šīs vientuļās vietas, citādi šeit būtu samanāmas apmetņu paliekas, saulē balojuši cilvēku vai dzīvnieku ģindeņi. Bet te nebija itin nekā. Un, kā varēja noprast, drūmajam apvidum pavisam drīz vajadzēja pāriet mil­zīgos smilšu laukos.

Taču atkāpties nebija iespējams, par katru cenu bija jādodas tālāk; doktoram nekas cits vairs nebija prātā, viņš karsti ilgojās pēc vētras, kas spēji viņus aizrautu prom no tuksneša, bet, kā par spīti, pie debesīm nebija ne mākonīša! Līdz vakaram «Viktorija» nebija nolido­jusi ne trīsdesmit jūdžu.

— Piecdesmit četras stundas! — doktors biedriem pa­vēstīja. — Bet, tā kā esmu cieši nolēmis nelidot naktī, lai nepalaistu garām kādu strautu, avotu vai peļķi, mūsu rīcībā ir trīsarpus dienas, kurās noteikti jāatrod ūdens.

Draugi, es uzskatu par savu pienākumu darīt ju-ms zi­nāmu nopietno stāvokli, jo slāpju remdēšanai mums re­zervē tikai viens galons ūdens, ko vajadzēs sadalīt ļoti mazās devās.

— Tad dari to! — Diks sacīja. — Bet izmisumam nav īstais brīdis. Vai tu pats neteici, ka mūsu rīcībā vēl trīs dienas?

— Tieši tā, dārgo Dik.

— Nu, tātad. Ar gaūšanos un nožēlu neko nepanāk­sim, bet trīs dienu laikā gan kaut ko sagudrosim; un nu būsim modri un turēsim acis vaļā!

Vakariņās katram izsniedza nelielu ūdens devu, to­ties grokam drīkstēja pievienot vairāk degvīna; no tā tomēr derēja atturēties, jo degvīns slāpes nevis dzesēja, bet tikai pavairoja.

Nakti «Viktorija» apmetās plakankalnē, kas atradās dziļā deplakā, gandrīz astoņdesmit jūdžu virs jūras līmeņa. Šis apstāklis iedvesa doktoram zināmas cerības; tas atsauca atmiņā dažu ģeogrāfu pieņēmumus, ka Āfri­kas centrā atrodas milzīgs ūdens rezervuārs. Bet, ja šāds ezers patiesi pastāvēja, tad to vajadzēja atrast; taču gaisā diemžēl nebija ne mazākās vēsmiņas.

Rāmajai naktij ar bagātīgo zvaigžņu klāstu sekoja tikpat rāma bezvēja diena ar svelmainiem saules sta­riem; līdzko uzlēca saule, kļuva neciešami karsts. Pie­cos no rīta doktors deva starta signālu, un «Viktorija», pacēlusies svina smagajā gaisā, kādu laiku stāvēja uz vietas.

Doktors būtu varējis izkļūt no svelmainās joslas, pa­ceļoties augstāk, bet tādā gadījumā viņš izlietotu vairāk ūdens, nekā tobrīd drīkstēja atļauties. Tāpēc viņš iero­bežojās ar to, ka turēja balonu simt pēdu augstumā, kur vieglas, tikko jaušamas vēsmas viņus lēnām virzīja uz rietumiem.

Brokastīs katrs saņēma nelielu devu sālītas gaļas un pemmikānu. Līdz dienas vidum «Viktorija» bija pavirzī- jusies_tikai dažas jūdzes.

— Ātrāk tikt uz priekšu nav iespējams, — Fērgusons sacīja. — Mēs nevaram pavēlēt vējam, tas pavēl mums.

— Tiesa gan, dārgo Semjuel, — mednieks teica, — bet cik lieliski mums tagad noderētu' kāds dzinējs!

— Bez šaubām, Dik, ja vien tas būtu darbināms bez ūdens palīdzības, pretējā gadījumā mūsu stāvoklis mai­nītos. Starp citu, aerostatam piemērotu dzinēju neviens vēl nav izgudrojis. Aerostatika ir uz tikpat zema līmeņa kā kuģniecība pirms tvaika dzinēja izgudrošanas. Vaja­dzēja paiet seštūkstoš gadiem, lai rastos ūdens rata lāp­stiņas un kuģa skrūves izgudrotāji; tātad mums, aero- nautiem, vēl ilgi būs jāgaida.

— Sasodītā tveice! — slaucīdams sviedrus no pieres, Džo sodījās.

— Ja mums pietiktu ūdens, šis karstums varētu pat noderēt — tas izpleš ūdeņradi, un deglim tad nebūtu vajadzīga tik spēcīga liesma. Taču, ja ūdens netrūktu, nebūtu arī vajadzības tik pārmērīgi to taupīt. Ak, nolā­dētais mežonis, kura dēļ zaudējām veselu tvertni vērtīgā šķidruma!

— Tu taču ņenožēlo, ko izdarījām, Semjuel?

— Nē, Dik, nelaimīgo misionāru mēs paglābām no mokpilnas nāves. Un tomēr simt mārciņu ūdens, ko iz­metām laukā, tagad mums lieti noderētu — tas nodro­šinātu vēl divpadsmit trīspadsmit lidojuma dienas, un tik ilgā laikā mēs katrā ziņā pagūtu šķērsot tuksnesi.

— Vai esam jau veikuši kaut pusi no ceļojuma? — Džo pavaicāja.

— Attāluma ziņā, protams, bet laika ziņā, ja vējš ne- pieņemsies, pat ne tik. Taču vējam ir tieksme pilnīgi nostāt.

— Nē, ser, pagaidām mēs nevaram sūdzēties, esam pārspējuši visvisādas grūtības, un, lai ietu kā iedams, man pat prātā nenāk krist izmisumā. Ūdeni mēs noteikti dabūsim, varat man ticēt.

Kalnainais apvidus tikmēr ar katru jūdzi pazeminājās, zelta rūdu saturošās klinšu radzes pakāpeniski nozuda cita pēc citas; tās šķita kā pamirušo dabas spēku pēdē­jais uzvilnījums; milzīgie klinšu bluķi, veldamies lejup no augstajām virsotnēm, bija pārvērtušies vispirms asās šķembās, pēc tam rupjā smiltī un beidzot smalkos, tik tikko saskatāmos putekļos.

— Lūk, šeit ir tieši tā Āfrika, par kuru sapņoja Džo, — doktors teica. — Vai man nebija taisnība, Džo, kad es

^tev sacīju: «Pacieties!»

— Protams, ser, — Džo atbildēja, — svelme un smil­tis — ko vēl vairāk, pavisam dabiski! Meklēt ko citu šajā zemē būtu muļķīgi. Atklāti sakot, — viņš iesmē­jās, — šiem mežiem un pļavām es lāgā neuzticējos; tā taču ir nejēdzība! Kāpēc doties tik tālā ceļojumā, lai neko citu neredzētu; kā vien tos pašus Anglijas laukus? Beidzot reiz jūtos kā īstā Āfrikā, un man nav nekādu iebildumu izbaudīt šīs zemes skaudro dabu uz savas ādas.

Pievakarē doktors pārliecinājās, ka «Viktorija» svel­mainajā dienā nav veikusi ne divdesmit jūdžu. Kad saule nozuda aiz apvāršņa, kas skaidri iezīmējās kā taisni no­vilkta svītra, ceļotājus apņēma silta tumsa.

Uzausa pirmā maija rīts, tā bija ceturtdiena; taču die­nas te sekoja dienām bezcerīgā vienmuļībā; ik nākamais rīts ne ar ko neatšķīrās 110 iepriekšējā; dienas vidū sau­les stari krita stateniski un- bija tikpat svilinoši kā ar­vien, bet tad iestājās nakts un, savākusi tumšajā klēpī izkliedēto svelmi, glabāja to jaunai dienai, kura savu­kārt to. nodeva tālāk naktij. Tikko jaušama vēsmiņa at­gādināja drīzāk mirēja elpu nekā vēja dvesmu, un šķita, ka pat tā tūlīt izdzisīs.

Tik sarežģītā situācijā Fērgusons tomēr neapjuka, kā rūdīts ceļotājs viņš nezaudēja mieru un aukstasinību. Ar tālskati- rokās doktors pētīja katru punktu pie apvār­šņa; vi,ņš redzēja, kā tālumā izgaist pēdējie pakalni un nozūd augu valsts; viņa priekšā atklājās neaptverami plašais tuksnesis. Atbildība, kuru Fērgusons bija uzņē­mies, viņu nomāca, kaut gan viņš to neizrādīja. Vai viņš pats nebija atvilinājis šurp abus draugus — Diku un Džo, izmantojot draudzības un pienākuma spēku? Vai viņš bija pareizi rīkojies? Kam tāds mēģinājums iet aiz­liegtus ceļus vispār bija vajadzīgs? Vai ar šo ceļojumu viņš nelūko pārkāpt neiespējamības robežas? Var būt, ka dievs šā nepateicīgā kontinenta izpēti nolēmis daudz tālākai nākotnei?

Kā parasti izmisuma brīžos, bažas doktoram nelika mieru, un ideju asociācija neviļus novirzīja no veselā prāta loģikas. Domājot par to, ko nebūtu vajadzējis da­rīt, Fērgusons jautāja sev, ko īsti šobrīd vajadzētu da­rīt. Vai negriezties atpakaļ? Var būt, ka atmosfēras aug­stākajos slāņos atrastos gaisa strāvas, kuras aizrautu vi­ņus uz auglīgāku apvidu nekā šis tuksnesis? Noietais ceļš viņām bija jau pazīstams, bet turpmākais — nezi­nāms. Un, kaudamies ar sirdsapziņas pārmetumiem, Fēr­gusons nolēma atklāti parunāt ar draugiem; viņš skaidri attēloja radušos stāvokli: viņš norādīja, kas ir jau pa­veikts un kas vēl paveicams. Ļaunākajā gadījumā vaja­dzēs griezties atpakaļ, vismaz mēģināt to darīt; bet kā­das bija draugu domas šajā jautājumā?

— Man nav citu domu kā vien mana saimnieka do­mas, —- Džo atbildēja. — Ko spēj paciest viņš, to spēšu paciest arī es un pat vēl vairāk. Uz kurieni dosies viņš, uz turieni arī es.

— Bet tu, Kenedij?

— Dārgo Semjuel, es nepiederu pie tiem, kuri krīt izmisumā; neviens nesaprata labāk par mani, kādas briesmas draud tamlīdzīgam pasākumam; bet tu no bries­mām nenobijies, tāpēc arī es tās aizmirsu. Tātad esmu tavā rīcībā ar miesu un dvēseli. Manuprāt, pašreizējos apstākļos mums droši jāiet līdz galam. Starp citu, atceļā briesmu nebūtu mazāk. Tāpēc tikai uz priekšul Tu vari uz mums paļauties!

— Pateicos, dārgie draugi! — doktors, dziļi saviļņots, teica. — Nešaubos, ka drīkstu jums pilnīgi uzticēties, bet jūsu uzmundrinājums man bija nepieciešams. Vēl­reiz no sirds jums pateicos!

Un viņi sirsnīgi sarokojās.

— Tagad uzklausiet mani! — Fērgusons sacīja. — Pēc manām aplēsēm, no šejienes līdz Gvinejai nebūs vairāk kā trīssimt jūdžu. Tuksnesis nav bezgalīgs — piekraste 1 taču ir apdzīvota un izpētīta diezgan dziļi zemes iekšienē. Ja vajadzēs, mēs dosimies turp, un es neticu, ka ceļā mums negadītos kāda oāze vai aka, kur atrast ūdeni. Tikai viena mums pietrūkst — vēja, bez tā mūsu «Vik­torija» stāv uz vietas.

— Paļausimies uz likteni un nogaidīsim, — mednieks sacīja.

Bet šajā nebeidzami garajā dienā visi trīs aeronauti velti pētīja izplatījumu: tur 'nebija itin nekā, ķas modi­nātu cerības. Saulei rietot, zeme lejā zem viņiem pilnīgi apstājās un līmeniskie saules stari kā nebeidzami garas, ugunīgas svītras aizstiepās pāri neaptverami plašajam līdzenumam. Tas bija īsts tuksnesis.

Ceļotāji todien neveica .pat piecpadsmit jūdžu, degļa barošanai, tāpat kā iepriekšējā dienā, izlietodami simt trīsdesmit kubikpēdu gāzes un no astoņām pintēm ūdens divas — neciešamu slāpju remdēšanai.

Nakts pagāja mierīgi, pat pārāk mierīgi. Doktors ne mirkli neaizvēra acu.