Piecas nedēļas gaisa balonā

III n o d a ļ a Doktora Fērgusona draugs. — Kad sākās šī draudzība. — Diks Kenedijs Londonā. — Negaidīts un dīvains priekš­likums. — Ne visai nomierinošs sakāmvārds. — īsumā par Āfrikas upuriem. — Gaisa balona priekšrocības. —■ Doktora Fērgusona noslēpums.

Doktoram Fērgusonam bija draugs. • Tas nebūt nebija viņa otrais «es» — alter ego; draudzība starp diviem līdzī­giem raksturiem nebūtu pastāvējusi.

Abiem draugiem piemita atšķirīgas īpašības, spējas un temperaments, tieši tāpēc Kenedijs un Semjuels Fērgu­sons sapratās kā viena sirds un dvēsele, un pretējie rak­sturi viņu draudzību sevišķi netraucēja. Gluži otrādi.

kalnu piekājē, tas nav nekas neparasts. Kenediju daudzi­nāja kā izcilu šāvēju; viņš prata tēmēt naža asmenī tā, ka nazis lodi pāršķēla divās daļās, turklāt tik vienādās, ka, tās nosverot, nebija iespējams noteikt, kura no tām lielāka.

Izskata ziņā Kenedijs ļoti atgādināja Halbertu Glendi- ningu, kādu to attēlojis Valters Skots romānā «Klosteris». Dika augums pārsniedza sešas collas; stalts un iznesīgs — viņš šķita apveltīts ar Hērakla spēku; tumši iedegusi seja, melnās, dzirkstošās acis, nosvērtais, drosmīgais raksturs, kā arī viņa personības labestība un godīgums saistīja katru.

Viņi bija sadraudzējušies Indijā, dienējot vienā pulkā; kamēr Diks tur piedalījās tīģeru un ziloņu medībās, Sem­juels vāca augu un kukaiņu kolekcijas; katrs no viņiem bija meistars savā jomā, un bieži vien reti sastopamais augs, ko atrada doktors, bija tikpat vērtīgs, cik pāris zi­loņa ilkņu.

Glābt drauga dzīvību vai izdarīt viņam kādu pakalpo­jumu vēl . nebija gadījies ne vienam, ne otram. Tomēr abu draudzība bija nesatricināma. Ja liktenis viņus rei­zēm attālināja, tad savstarpējās simpātijas atkal tuvināja.

Pēc atgriešanās no Indijas viņus daudzkārt izšķīra dok­tora tālās ekspedīcijas, bet, pārbraucis mājās, Fērgusons nekad neaizmirsa dažas nedēļas ziedot savam draugam,

Diks runāja par pagātni, Semjuels domāja par nākotni; viens raudzījās uz priekšu, otrs —• atpakaļ. Fērgusons bija pārāk trauksmains, turpretī Kenedijs — mierīgs.

Pēc ceļojuma % uz Tibetu doktors gandrīz divus gadus par jaunām ekspedīcijām pat neieminējās. Diks sprieda, ka drauga piedzīvojumu kāre un ceļojumu kaislība sā­kusi dzist. Skotu tās iepriecināja.

«Ja ne šodien, tad rīt,» viņš domāja, «tas beigtos slikti.» Lai cik pieredzējis arī nebūtu cilvēks, nemitīgi klejojot starp cilvēkēdājiem un plēsīgiem zvēriem, tam agri vai vēlu uzbrūk nelaime.

Un Kenedijs centās Semjuelu atrunāt no ceļojumiem: zinātnes labā doktors taču jau bija darījis pietiekami daudz, bet, lai izpelnītos cilvēku atzinību, — pat pārāk daudz.

Doktors atturīgi klusēja; viņš allaž bija domīgs, nonē- mās ar noslēpumainiem skaitļiem, augām naktīm kaut ko rēķināja un izmēģināja savādas ierīces, no kurām citi

Diks Kenedijs

neko nesaprata. Varēja nojaust, ka Fērgusonam prātā briest kaut kas ļoti svarīgs.

«Kas īsti viņam padomā?» Kenedijs lauzīja galvu, kad draugs janvārī devās atpakaļ uz Londonu.,

Atbildi uz šo jautājumu Diks kādu rītu izlasīja avīzē «Daily Telegraph».

— Žēlīgā debess! — viņš iesaucās, — Viņš taču ir ķerts! Ārprātīgs! Šķērsot Āfriku gaisa balonā! Tā tik vēl trūka! Tad lūk, par ko viņš sapņojis veselus divus gadus!

Ja pieturas zīmju vietā aiz katra Dika izsauciena jūs iztēlotos, kā viņš no visa spēka sit sev ar dūri pa galvu, tad viņa dvēseles stāvoklis šajā brīdī jums būtu skaidrs.

Kad Dika saimniecības vadītāja vecā Elspete grasījās iebilst, ka avīzes ziņa neatbilst patiesībai, Diks viņu pār­trauca:

— Ko niekus! It kā es nepazītu savu draugu! Vai tas neizskatās tieši pēc viņa? Ceļot pa gaisu! Skat, ko sado­mājis — sacensties ar ērgļiem! Nu nē, tas nenotiks! Gan es pratīšu viņu aizkavēt! Ja ļaus viņam vaļu, viņš kādā jaukā dienā aizlaidīsies uz Mēnesi!

Tai pašā vakarā Diks Kenedijs satraukts un izmisis de­vās uz galveno dzelzceļa staciju un, iekāpis vilcienā, nā­kamajā dienā ieradās Londonā.

Trīs ceturtdaļstundas vēlāk ormanis viņu aizveda uz doktora Fērgusona nelielo mājiņu Grieķu ielā, SOho skvēra tuvumā. Šķērsojis lieveni, skots savu ierašanos pavēstīja ar pieciem spēcīgiem dūres sitieniem durvīs.

Durvis atvēra pats Fērgusons.

— Diks? — bez īpaša pārsteiguma viņš iesaucās. .

>— Diks gan, — Kenedijs atbildēja.

— Dārgo Dik, kā tu gadījies Londonā pašā ziemas me­dību sezonā?

— Kā redzi — esmu Londonā.

— Un kādā nolūkā?

— Lai aizkavētu nedzirdētu neprātību.

— Neprātību?

— Vai tas, ko raksta avīzēs, ir taisnība? — rādīdams draugam «Daily Telegraph», Kenedijs vaicāja.

— A, re, par ko ir runa! Jāatzīst, ka avīzes nav visai taktiskas. Bet sēsties taču, dārgo Dik!

— Es nesēdēšu. Vai tiešām tu gribi doties šajā ceļo­jumā?

— Tieši tā, sagatavošanās rit .teicami, un es ., ?

— Saki — kur tas notiek? Es visu saplosīšu, salauzīšu gabalgabalos! Kur ir tavs lidaparāts?

Cienījamais skots bija noskaities ne pa jokam,: '

— Nomierinies, dārgo Dik, — doktors teica. — Tavu sašutumu es saprotu. Tu dusmojies, ka neesmu_tevi iepa­zīstinājis ar savām jaunajām iecerēm.

— Un to viņš dēvē par jaunajām iecerēm!

— Biju ļoti aizņemts, — nelikdamies zinis par starp­saucienu, Semjuels turpināja. — Man bija bezgala daudz darba. Bet neuztraucies, pirms došanās ceļā es katrā ziņā būtu tev aizrakstījis …

— E! Kam man tas vajadzīgā!

— Jo esmu nolēmis tevi ņemt līdzi.

Skots palēcās ar tādu vieglumu, kas darītu godu pat kalnu kazai.

— Ak tā?— viņš iesaucās, — Tātad tu vēlies, lai mūs abus iesloga Bedfamas slimnīcā?[6]

— Es cerēju tieši uz tevi, dārgo Dik, un tevis dēļ esmu., atteicis daudziem citiem.

Kenedijs galīgi apstulba.

— Ja tu mani minūtes desmit uzklausītu, — doktors mierīgi turpināja, — tad būtu man pateicīgs.

— Tu runā nopietni?

— Pavisam nopietni.

—: Bet ja nu es atsakos tevi pavadīt?

•— Tu neatteiksies.

— Un ja nu tomēr?

— Tad došos ceļā viens.

— Apsēdīsimies un parunāsim mierīgi, — Diks teica. — Ja tu patiesi tā domā, tādā gadījumā ir vērts jautā­jumu pamatīgi apsvērt.

— Ja tev nav iebildumu, dārgo Dik, darīsim to pie

brokastgalda.

Draugi apsēdās viens otram iepretī pie maza galdiņa, uz kura bija nolikta sviestmaižu kaudze un milzīga tēj­kanna.

•— Dārgo Semjuel, — mednieks uzsāka, — tava iecere ir neprāts. Tā ir nereāla. Tā nav nopietni ņemama, un tu to nespēsi īstenot.

— Vispirms jāmēģina, tad jau redzēsim, — doktors atteica.

— Bet tieši mēģināt nav nekādas vajadzības, — Kene- . dijs neatlaidās.

— Saki, lūdzams, •— kāpēc gan ne?

— Tāpēc, ka pastāv dažādas briesmas un šķēršļi.

— Šķēršļi tāpēc vien radīti, lai tos pārvarētu, — Fēr­gusons nopietni iebilda, — bet, kas attiecas uz bries­mām, — kurš gan no tām ir pasargāts? Dzīvē viss saistīts ar briesmām; ļoti bīstami var būt arī apsēsties pie galda, uzlikt galvā cepuri.,. Kam jānotiek, no tā neizvairīties; nākotnē vajag saskatīt tagadni, jo nākotne tā pati ta­gadne vien ir,^kaut mazliet attālināta.

— Nu, protams! — paraustīdams plecus, Kenedijs iesaucās. — Tu, kā vienmēr, esi fatālists.

•— Jā gan, .kā Vienmēr, tikai vārda labākajā nozīmē. Tāpēc nepūlēsimies izdibināt, ko liktenis mums gatavo. Atcerēsimies angļu jauko sakāmvārdu: «Tas, kuram no­lemtas karātavas, nekad nenoslīks.»

Kenedijs nezināja, ko atbildēt, bet viņš tomēr atrada ne mazums viegli iedomājamu argumentu, taču tie bija pārāk gari, lai tos šeit citētu.

— Bet, ja tu katrā ziņā vēlies šķērsot Āfriku, — pēc stundu ilgām diskusijām Diks teica, — un ja tas galu galā nepieciešams tavai labklājībai, kāpēc tad neizmantot pa­rastos ceļojuma veidus?

— Kāpēc? — doktors iekaisa. — Tāpēc, ka visi līdzši­nējie pasākumi bijuši neveiksmīgi. Tāpēc, ka Nigērijā tika nogalināts Mungo Pārks, tāpēc, ka Fogels nozuda Vadāji zemē, Udni aizgāja bojā Murmurā, Klapertons — Sokoto, francūzis Mezāns tika sacirsts gabalos, majoru Lengu nosita tuaregi, bet tūkstoš astoņi simti sešdesmitā gādā sākumā bojā aizgāja hamburdzietis Rošērs. Kā redzi, Āfrikas upuru skaits ir liels. Tātad pārvarēt stihiju, badu, slāpes, drudzi, uzveikt plēsīgos zvērus un jo vairāk me­žonīgās afrikāņu ciltis nav iespējams. Bet, ja ar vienu paņēmienu nekas nav panākts, jāizmēģina citi, proti, ja nevaram tikt cauri Āfrikai pa vidu, jālūko to apiet no sāniem vai šķērsot pa gaisu!

—• Tieši tas ir pats bīstamākais! — Diks piezīmēja.

— Bet kas tur bīstams? — doktors vēsā mierā atbil­dēja. — Tu taču nenoliegsi, ka esmu darījis visu, lai no­drošinātu gaisa balonu pret avārijām? Un pat tad, ja ba­lonam kas notiktu, es vienmēr varēšu sasniegt zemi kā jebkurš ceļotājs normālos apstākļos; bet nav vērts par to domāt, aerostats mani nepievils.

— Gluži otrādi, tieši par to ir jādomā.

:— Nē, dārgo Dik. Esmu nolēmis nešķirties no aero- stata, iekams nebūšu sasniedzis Āfrikas rietumu piekrasti. Sēžot aerostatā, man radušās neskaitāmas iespējas; bez tām es pakļautos briesmām un dabiskiem šķēršļiem tāpat kā iepriekšējās ekspedīcijās. Aerostatā man nebūs jābīs­tas ne no karstuma, ne no lietus gāzēm, ne no vētras un sausuma, man nekaitēs ne klimats, ne plēsīgie zvēri un pat ne cilvēki. Ja man kļūs pārāk karsti, es uzlidošu aug­stāk, ja vēsi — nolaidīšos zemāk; ja ceļā gadīsies kalns, pacelšos virs tā, ja aiza — lidošu tai pāri, ja upe — šķēr­sošu to; ja uznāks negaiss, izlauzīšos mākoņiem cauri un lidošu virs tiem; ja mani pārsteigs lietus gāze, es kā putns planēšu ārpus tās. Es došos uz priekšu, nepazīstot noguruma, un, ja apstāšos, tad nevis lai atpūstos. Es lidošu virs nepazīstamām pilsētām. Orkāna ātrumā pacel­šos vai nolaidīšos tieši virs pašas zemes, un Āfrikas karte atvērsies man acu priekšā kā milzu atlanta lappuse.,.

Fērgusona runa krietno Kenediju saviļņoja. Viņš ska­tījās Semjuelā ar sajūsmu un bailēm un šķita jau šūpo­jamies mākoņos…

— Pag, pag, dārgo Semjuel, varbūt tu esi atradis līdzekli, kā vadīt balonu? — Kenedijs vaicāja.

— Nē taču, tā ir utopija.

— Kā tad tu lidosi?

— Lidošu, paļaujoties uz providenci, bet katrā ziņā no rietumiem uz austrumiem.

— Kā tā?'

— Es paļaujos uz pasātiem, kuru virziens allaž ir ne­mainīgs.

— Re, kā … — iegrimdams domās, Kenedijs novilka. — O, patiesi gan! Pasāti… nu, protams … katrā ziņā,.. ļoti iespējams … tas jau ir kaut kas…

— Mans labais draugs, )ā tas jau ir kaut kas, tad ar to pietiek! Anglijas valdība manā rīcībā nodevusi transport­kuģa Turklāt esam vienojušies, ka ap to laiku, kad sa­sniegšu Āfrikas rietumu piekrasti, tur kursēs trīs vai četri kuģi. Tātad ne vēlāk kā pēc trim mēnešiem es būšu Zan- zibārā. Tur iepildīšu savā balonā gāzi, un no turienes mēs lidosim… .

— Mēs? … — Diks atkārtoja.

— Vai tiešām tev vēl ir kādi iebildumi? Runā taču, draugs Kenedijl

— Iebildumi? Man to ir vesels tūkstotis! Bet sāksim kaut vai ar šo: tu vēlies izpētīt Āfrikas zemi, tu ceri pa­celties un nolaisties pēc paša vēlēšanās, bet vai tu varēsi to izdarīt, neizlietojot gāzi? Kā man zināms, cita paņē­miena pagaidām nav bijis, un tieši tas aizvien radījis šķēršļus ilgiem pārlidojumiem gaisā.

— Dārgo Dik, es teikšu tikai to, ka nebūs jāzaudē ne­viens gāzes atoms, neviena tās molekula.

— Un tu varēsi nolaisties pēc vēlēšanās?

— Varēšu.

— Kā tu to izdarīsi?

— Tas ir mans noslēpums, dārgais draugs. Paļaujies uz mani, un lai mana devīze «Excelsior/» kļūst arī tavējā.

— Lai notiek — «Excelsior/» — mednieks piekrita, kaut gan no latīņu valodas nesaprata ne vārda.

Un tomēr viņš bija cieši nolēmis darīt visu, lai aizka­vētu šo ceļojumu. Klusībā apņēmies samierināties ar vē­rotāja lomu, Diks tikai izlikās, ka piekrīt draugam. Bet Semjuels pēc šīs sarunas devās pārbaudīt, kā veicas ar lidojuma sagatavošanu.