Piecas nedēļas gaisa balonā

XXXV nodala Notikums ar Džo. — Bidiomu cilts sala. — Pielūgsmes ob­jekts. — Nogrimusi sala. — Ezera krastā. — «Čūsku koks». — Ceļojums kājām. — Ciešanas. — Moskīti un skudra*. — Bads. — «Viktorijas» parādīšanās. — «Vikto­rija» atkal nozūd. — Bezcerība. — Purvs. — Pēdējais sauciens. Kas notika ar Džo- šo veltīgo meklējumu laikā

? Iekritis ezerā un izniris virs līmeņa, Džo vispirms pie­vērsa acis debesīm; «Viktorija» lidoja augstu virs ezera, tā strauji cēlās aizvien augstāk, pakāpeniski samazinā­damās, un pēc īsa brīža, ierauta spēcīgā gaisa strāvā, no­zuda ziemeļu pusē. Džo saprata, ka viņa draugi ir glābti.

«Labi gan, ka sadomāju ielēkt Čada ezerā,» viņš sprieda. «Protams, ja tas ienāktu prātā misteram Kene- dijam, arī viņš nekavējoties darītu to pašu; gluži da­biski — vienam taču jāuzupurējas pārējo glābiņa labā. Tas ir likumsakarīgi.» '

Drošs par abu draugu likteni — Džo sāka pārdomāt • pats savu stāvokli. Viņš peldēja milzīga ezera vidū, tā krastos dzīvoja svešas, varbūt pat ļaunas, mežonīgas cil­tis. Šā iemesla dēļ vien vajadzēja izkulties no briēsmām, paļaujoties tikai uz saviem spēkiem; bet Džo daudz par to nebēdāja.

Jau pirms kondoru uzbrukuma., — starp citu, viņš at­zina, ka putni izturējušies, kā īstiem plēsoņām pienā­kas, — Džo bija ievērojis pie apvāršņa salu un tagad, atbrīvojies no Hekiem apģērba gabaliem, nolēma to sa­sniegt, izmantojot savas lieliskās peldētāja spējas; piecu sešu jūdžu attālums līdz salai viņam šķita neliela pa­staiga, tāpēc, iekritis ezerā, Džo, ilgi negudrojot, sāka spēcīgiem vēzieniem peldēt taisni uz priekšu.

Pēc pusotras stundas attālums, kas viņu šķīra no salas,' bija ievērojami samazinājies. Bet, jo tuvāk nāca sala, jo neatlaidīgāk Džo vajāja ,.doma, kas sākumā tikai mirkli bija pazibējusi prātā. Viņš zināja, ka ezera krastos mīt aligatori, un šo milzīgo dzīvnieku rijība viņam bija labi pazīstama. i

Par spīti savam ieradumam uzskatīt visu šajā pasaulē notiekošo par dabisku, lāga zēns tomēr nespēja pārvarēt bailes: sazini nu, vai baltā cilvēka gaļa aligatoriem nav īsti pa zobam, — tāpēc viņš tuvojās krastam augstākā mērā piesardzīgi, modri lūkodamies apkārt. Kad līdz zaļo koku ēnām klātajai krastmalai neatlika vairāk par simt jūras asīm, peldētājam pēkšņi uzvēdīja stipra muskusa smaka.

«Tā, lūk! Uzkūlos tam, no kā visvairāk baidījos! Tu­vumā ir krokodils,» viņam iešāvās prātā.

Veicīgi ieniris, Džo uzdūrās lielam ķermenim un gar tā zvīņām saskrambāja ādu; nabaga puisis šķita pagalam, tomēr peldēja uz priekšu, cik jaudas; lāgiem spēji izni- ris, viņš aši ierāva krūtīs gaisu un tūlīt pat atkal nozuda dzelmē. Tā neaprakstāmās bailēs, nespēdams tās pārva­rēt pat ar savu filozofisko dzīves uztveri, Džo peldēja gandrīz ceturtdaļstundas. Viņam jau šķita, ka aizmugurē klab milzīgi žokļi, grasīdamies viņu sakampt. Viņš cen­tās peldēt pēc iespējas klusāk, taču pēkšņi sajuta, ka viņu kāds satver aiz rokas, pēc tam ap . vidukli.

Nabaga Džo! Pēdējais, kas viņam ienāca prātā, bija doktors Fērgusons. Uzsācis izmisīgu cīniņu, Džo manīja, ka viņu velk nevis uz dzelmi, kur krokodili mēdz aprīt savu laupījumu, bet — gluži otrādi — uz virspusi.

Ievilcis elpu un atvēris acis, Džo ieraudzīja, ka atrodas divu piķa melnu nēģeru rokās. Kaut ko neizprotamu kliedzot, nēģeri stingri turēja viņu ciet.

— Kas tad tas?! — Džo nespēja apspiest izbrīnās sau­cienu. — Krokodilu vietā nēģeri! Jo labāk, nudien! Bet kā gan šie brašie puiši iedrošinās te peldēt?

Džo nezināja, ka Čada ezera salu un piekrastes melnie iedzīvotāji mierīgi peldas ezerā, kaut gan visapkārt mudž aligatori, — ne velti šīs ezeru amfībijas dēvē par nekaitīgām. Džo, laimīgi izvairījies no vienām briesmām, nesaprata, vai tagad viņam nedraud citas. Nospriedis, ka to rādīs nākotne, viņš, slēpdams savas bailes, ļāva sevi izvilkt krastā — nekas cits taču viņam neatlika.

«Šie cilvēki droši vien ir redzējuši mūsu «Viktoriju» kā briesmīgu rēgu pārlidojam ezeru. Es iekritu ezerā viņu acu priekšā, bet jācer, ka pret būtni, kas atlidojusi no debesīm, viņi izturēsies ar cieņu. Palūkosimies, ko šie iesāks.»

Tā domājot, Džo kopā ar nēģeriem izbrida krastā, kur viņus sagaidīja aurojošs nēģeru pūlis, kurā bija dažāda vecuma abu dzimumu pārstāvji. Džo bija nokļuvis pie bidiomu cilts, kura atšķīrās no citām ar sevišķi tumšu ādas krāsu. Par savu trūcīgo ģērbu viņam nevajadzēja sarkt, jo tieši tāds bija šīs zemes pēdējais modes klie­dziens. Pirms Džo atskārta, kur atrodas, viņam kļuva skaidrs, ka te viņu uzskata par dievu. Tas viņam patika, kaut gan atmiņā atausa notikumi Kazehā.

«Jaušu, ka atkal esmu pielūgsmes objekts, varbūt atkal tikšu Mēness dieves dēla godā,» Džo nodomāja. «Lai no­tiek! Kas vainas tādam amatam, it īpaši, ja trūkst izvē­les! Galvenais — jāiegūst laiks. Ja «Viktorija» atkal pa­rādīsies, es, izmantojot jauno stāvokli, nospēlēšu saviem pielūdzējiem lielisku debessbraukšanas ainu.»

Kamēr Džo tā domāja, pūlis viņu ieslēdza aizvien cie­šākā lokā, melnie, nokrituši viņa priekšā zemē, auroja, pieskārās viņa rokām, taustīja viņu, kļuva uzmācīgi. Laime, ka viņi neaizmirsa kārtīgi pacienāt savu elku ar rūgušpienu, rīsu grūdeni un medu. Lāga puisis ātri at­guva savaldu un, ar baudu tiesādams cienastu, parādīja pielūdzējiem, kā svinīgos gadījumos mielojas dievi.

Kad pienāca vakars, salas burvji, saņēmuši Džo cienīgi pie rokas, aizveda uz būdu, kur sienas viscaur bija no­klātas talismaniem. Ieejot būdā^ Džo bažīgi noskatījās uz kaulu kaudzēm ap svēto tempM. Ieslēgts šajā dievu mi­teklī, viņš varēja mierīgi pārdomāt savu stāvokli.

Visu vakaru līdz pat pusnaktij laukā skanēja svētku dziesmas, bungu rībieni un dzelzs šķindas — afrikāņu ausīm šīs skaņas droši vien likās ļoti jaukas. Tādas mū­zikas pavadībā ap svētnīcu nemitējās dejas. Nēģeri korī auroja, kliedza, drudžaini .raustīja ķermeņus, pretīgi vaikstīdami sejas. Džo dzirdēja šo troksni caur niedru būdas sienām; iespējams, ka citādos apstākļos viņš prie­cātos par dīvaino ceremoniju, kas sarīkota viņam par godu, bet tobrīd viņu māca nelāga bažas. Cenšoties visu uztvert optimistiski, Džo tomēr nespēja atvairīt drūmās, pat muļķīgās domas — viņš šķita pazudis šajā mežoņu zemē. Tādu ceļotāju, kuriem netrūka drosmes šeit ielauz­ties, nebija daudz. Un tikai retais jio viņiem bija atgrie­zies dzimtenē. Turklāt vai drīkstēja uzticēties šim pūlim, par kura elku Džo bija kļuvis? Reiz viņš jau pārliecinā­jās par to, cik nepastāvīga ir slava un gods. Viņš vaicāja sev — vai mežoņiem dievināšana nebeidzas ar dievinātā elka apēšanu?

Par spīti ne visai spožām nākotnes izredzēm, pēc dažu stundu drūmām pārdomām Džo uzveica nogurums un

Čūsku koks

viņš diezgan cieši aizmiga; tā viņš droši vien būtu no­gulējis līdz rītam, ja pēkšņi nepamostos no savādas drēgnuma sajūtas.

Pēc brītiņa būdā ieplūda ūdens un, strauji ceļoties, jau sniedzās viņam līdz viduklim.

— Kā to lai saprot? — Džo skaļi iesaucās. — Plūdi, lietusgāze vai spīdzināšana? Goda vārds, es nu gan ne­gaidīšu, kamēr ūdens man smelsies mutē!

Un, ar plecu izlauzis sienu, Džo nonāca… ezera vidū. No salas vairs ne vēsts! Pa nakti tā bija nogrimusi. .Tās vietā viļņojās milzīgais Cada ezers.

«Neizdevīga zeme tās īpašniekiem,» Džo nodomāja un, savicinājis rokas, atkal izmantoja savas peldētāja spējas.

Džo no gūsta bija atbrīvojusi Čada ezerā bieži sasto­pama dabas parādība; līdzīgā kārtā te bija nogrimušas daudzas salas, šķietami stipras kā klintis, un piekrastes ciltīm pienācās uzņemt cietušos, kuriem bija laimējies paglābties no smagas bojāejas. Šī īpatnā dabas parādība Džo bija sveša, bet viņš nekavējās to izmantot. Ievērojis ezerā peldošu laivu, Džo veikli ielēca tajā. Laiva bija izdobta no rupji aptēsta koka stumbra. Par laimi, tajā atradās pāris airu, un Džo pa diezgan ātro straumi aiz­peldēja prom.

«Tagad derētu orientēties,» viņš nodomāja. «Būs jā­sauc talkā polārzvaigzne, kas, godīgi pildot savu pienā­kumu, varbūt neatteiksies norādīt man pareizo virzienu uz ziemeļiem.»

Sev par lielu pārsteigumu Džo ievēroja, ka viļņi viņu nes tieši uz ezera ziemeļu piekrasti, un viņš ļāvās strau­mei. Ap diviem naktī laiva piestāja pie zemes raga, kas bija apaudzis ar tik asiem meldriem, ka pat filozofam tie neliktos patīkami. Bet krastmalā auga vientuļš koks — it kā tieši tāpēc, lai sniegtu viņam patvērumu. Drošības pēc Džo ierāpās kokā un, snauzdams zaros, sa­gaidīja rītu.

Gaisma, kā parasti ekvatoriālajos apgabalos, uzausa spēji; Džo pameta acis uz koku, kurā bija pavadījis nakti; ieraugot kaut ko pavisam negaidītu, viņš satrūkās: koka zari no vienas vietas bija aplipuši ar čūskām un hameleoniem; lapas zem rāpuļu ķermeņiem nemaz ne­bija saskatāmas; šķita, ka tas ir kāds neparasts jaunas sugas koks, kas ražo rāpuļus; pirmo saules staru gaismā koka zaros viss rāpoja un locījās. Džo pārņēma šausmas un riebums, un čūsku šņākoņas pavadībā viņš acumirklī nolēca no koka.

— Lūk, tam nu gan neviens nekad neticēs! — Džo no­murmināja.

Viņš nezināja, ka Fogels savās pēdējās vēstulēs par Čada ezera piekrastes īpatnībām rakstījis: «Rāpuļi tur čum un mudž tādā vairumā kā nekur citur pasaulē.» Pēc šī piedzīvojuma nolēmis turpmāk rīkoties uzmanīgāk, Džo, orientēdamies pēc saules, devās ziemeļaustrumu virzienā. Viņš centās apiet ar līkumu katru būdu, mājeli, zaru telti un alu, vārdu sakot, itin visu, ko vien varēja nosaukt par cilvēka mitekli.

Cik bieži Džo pievērsa acis debesīm! Viņš cerēja tur ieraudzīt «Viktoriju», ko augu dienu bija veltīgi meklē­jis, nezaudējot ticību, ka doktors viņu nepametīs; lai savu stāvokli uztvertu tik filozofiskā mierā, bija vaja­dzīga liela rakstura stingrība. Nogurumam pievienojās izsalkums, jo cilvēks nevar atgūt spēkus, pārtiekot vie­nīgi ,no augu saknēm, serdēm, tādām kā «melē», vai no dumpalmas augļiem; par spīti visam, Džo, pēc paša aplē­sēm, todien bija nogājis aptuveni trīsdesmit jūdžu. Asās ezera niedres, dzelkšņainās mimozas un akācijas bija sadurstījušas viņa ķermeni, asiņojošās kājas nežēlīgi sūr­stēja, apgrūtinot iešanu gandrīz līdz neiespējamībai. Kad pienāca vakars, Džo nolēma pava"dīt nakti Čada ezera krastā un beidzot atpūtināt gurdos locekļus.

Bet tur viņam uzbruka kukaiņu miriādes, vajadzēja paciest mušu un moskītu" sāpīgos dzēlienus, un zemi tur, burtiski, klāja pūssprīdi garas skudras. Pāris stundu laika no trūcīgā ģērba, kas nelaimīgajam vēl bija mugurā, ne­atlika ne skrandas, visu aprija kukaiņi. Tā bija bries­mīga nakts, kas nogurušajam ceļotājam neļāva ne mirkli aizvērt acis; visapkārt mudžēja plēsīgi zvēri: krūmājā —• mežacūkas un bifeļi, ezerā — visai bīstamie lamantīnu pasugas ažubi; visnotaļ atbalsojās zvēru nakts koncerts. Džo neiedrošinājās pakustēties. Viņa pacietība un miers tikai ar mokām izturēja šo stāvokli. *

Beidzot atausa diena. Džo veicīgi pielēca kājās; nav grūti iedomāties, kāds riebums viņu pārņēma, redzot, cik pretīgam radījumam viņš gulējis blakus, — tas bija krupis. Un vēl kāds! Piecus sprīžus garš, riebīgs, atbai­došs krupis, kas raudzījās viņā platām, izvalbītām acīm. Džo' riebumā sarāvās, nejaukais skats mudināja viņu bēgt: saņēmis visus spēkus, viņš lieliem soļiem metās prom un ienira ezerā. Pelde mazliet remdēja nepatīkamo niezi, ko izraisīja moskītu dzēlieni, un, pakošļājis dažas koku lapas, Džo pašam neizprotamā stūrgalvībā atkal devās ceļā; viņš neprata izskaidrot savu rīcību, taču jauta sevī kādu spēku, kas neļāva krist izmisumā.

Džo sāka mocīt briesmīgs izsalkums: viņa kuņģis tik viegli nesamierinājās ar likteni kā viņš pats; nabaga zēns bija spiests apjozt vēderu ar liānu; labi vēl, ka slā­pes dzesēt šeit varēja ik uz soļa, un, atceroties tuksnesī izciestās mokas, Džo jau to vien uzskatīja par laimi, ka šeit netrūka ūdens.

«Kur lai atrod «Viktoriju»?» Džo nemitīgi sev jautāja. «Vējš pūš no ziemeļiem, tātad viņi varētu atgriezties pie ezera. Skaidrs, ka misteram Semjuelam «Viktoriju» no jauna nepieciešams līdzsvarot, bet to viņš varēja paveikt arī vakar, tāpēc ļoti iespējams, ka jau šodien… Bet labāk rīkosimies tā, it kā mums vairs nebūtu lemts re­dzēties. Un, ja man galu galā izdotos nokļūt līdz kādai lielākai pilsētai ezera piekrastē, tad es nebūtu ļaunākā stāvoklī kā citi ceļotāji, par kuriem doktors ne reizi vien mums stāstījis. Kāpēc es nevarētu izkulties no ķezas līdzīgā ceļā? Velns lai parauj, daži no tiem taču ir at­griezušies dzimtenē! Tātad tikai droši uz priekšu!»

Tā, pats ar sevi sarunādamies, bezbailīgais Džo gāja tālāk un tālāk, līdz pēkšņi meža vidū uzkūlās mežoņu baram. Labi, ka viņš paguva laikus apstāties un nēģeri viņu nepamanīja. Viņi bija pārāk aizņemti, ieziežot sa­vas bultas ar eiforbijas sulu, — tādu nodarbību apkai­mes ciltis uzskatīja par ļoti svarīgu un izpildīja kā svi­nīgu ceremoniju.

. Džo aizturētu elpu noslēpās biezoknī, bet pēkšņi, pa­skatījies augšup, starp koku galotnēm debesīs pamanīja «Viktoriju» — tā tuvojās ezeram aptuveni simt pēdu augstumā virs Džo galvas. Bet viņš nedrīkstēja rādīties. " Džo acis aizmigloja asaras — nevis vilšanās, bet patei­cības asaras: doktors viņu meklēja, viņš nebija pametis savu Džo! Vajadzēja tikai paciesties, kamēr melnie aiziet. Beidzot, kad nēģeri aizgāja, Džo, iznācis no" slēptuves, steidzās uz krastmalu.

Diemžēl «Viktorija» jau bija gabalā. Pārliecināts, ka tā noteikti vēl atgriezīsies, Džo sāka gaidīt. Un tiešām aerostats atkal parādījās, tikai šoreiz vairāk austrumu pusē. Džo metās skriet, māja ar rokām, kliedza… Viss velti! Negantais vējš rāva balonu prom nepārvaramā āt­rumā.

Nelaimīgajam pirmo reizi zuda spēks un cērības izglābties.

Kā prātu zaudējis, viņš asiņojošām kājām, sadurstītu, sūrstošu ķermeni soļoja augu dienu līdz pusnaktij. Lā­giem Džo vilkās uz priekšu rāpus, lāgiem uz ceļgaliem. Viņš juta, ka spēki zūd un vajadzēs mirt.

Tā klīstot, Džo beidzot nonāca pie purva, taču uzreiz to neievēroja, jo bija jau satumsis. Pēkšņi iestidzis lipī­gās dūņās, viņš izmisīgi pūlējās izrauties, taču manīja, ka purvs viņu pamazām ievelk sevī. Vēl daži mirkļi, un Džo bija iegrimis līdz viduklim.

«Nāve — lūk, tā ir klāt!» viņam iešāvās prātā. «Turklāt briesmīga!»

Džo visiem spēkiem centās atbrīvoties no purva ska­vām, taču šie pūliņi nelaimīgo gremdēja aizvien dziļāk dūkstīs. Tuvumā neredzēja neviena koka, pat ne niedres, kurai pieķerties … Džo saprata, ka beigas .,, Viņš aiz­vēra acis.

— Mister Fērguson! Mister Fērguson! Palīgā! — Džo iesaucās. Taču izmisīgais, vientuļais un jau dziestošais kliedziens pagaisa nakts tumsā.