Piecas nedēļas gaisa balonā

XXX nodaļa Mosleja. — Šeihs. — Denhems, Klapertons, Udni un Fo­gels. — Logunias galvaspilsēta. — Tūls. — Miers pār Kernaku. — Gubernators un viņa galms. — Uzbru­kums. — Baloži — dedzinātāji.

11. maija dienā «Viktorija» turpināja drosmīgo lido­jumu; ceļotāji tagad aerostatam uzticējās kā jūrnieki savam kuģim.

ļ Balons taču bija laimīgi izturējis dažādus pārbaudīju­mus — gan briesmīgus orkānus, gan tropu svelmi, gan riskantas pacelšanās, gan vēl riskantākas nolaišanās. Jā­atzīst, ka Fērgusons savu kuģi vadīja meistariski, un, pat nezinot, kāds būs ceļojuma galamērķis, neviens vairs nešaubījās par panākumiem. Protams, šajā mežoņu un fa­nātiķu valstībā vajadzēja ievērot vislielāko piesardzību, tāpēc Fērgusons biedriem ieteica būt modriem vienmēr un visur.

Vējš viņus lēnām nesa uz ziemeļiem, un ap deviņiem plakankalnē starp divām augstām virsotnēm viņi ierau­dzīja lielo Mosfejas pilsētu; šī vieta atgādināja neieņe­mamu cietoksni. Uz turieni veda tikai viena šaura taka cauri mežiem un purviem.

Tobrīd spilgtos tērpos ģērbta jātnieku eskorta pava­dībā pilsētā iebrauca šeihs. Priekšgalā soļoja taurētāji, bet skrējēji attīrīja ceļu no zariem.

Lai tuvāk pavērotu šos cilvēkus, doktors sāka pieze­mēties, bet, jo lielāks kļuva balons iedzimto acīs, jo lie­lākas šausmas viņus pārņēma, un viņi nekavējoties lai­dās lapās, cik ātri vien kājas un zirgi viņus nesa.

Vienīgi šeihs palika uz vietas; pielādējis garo musketi, viņš lepni nogaidīja. Nolaidies apmēram pieci simti pēdu augstumā, doktors skaļi arābu valodā viņu sveicināja.

Sadzirdējis balsi, kas nāca no debesīm, šeihs, nolēcis no zirga, nogūlās ceļa putekļos, un Fērgusons veltīgi pū­lējās piecelt viņu no šā pielūgsmes stāvokļa.

— Ļoti iespējams, — doktors biedriem teica, —- ka šie cilvēki uzskata mūs par pārdabiskām būtnēm, jo, kad pie viņiem ieradās pirmie eiropieši, viņi tos uzskatīja par pārcilvēkiem. Un, ja šeihs stāstīs savējiem par mūsu tikšanos, tad katrā ziņā pārspīlēs šo notikumu pēc visiem arābu iztēles nosacījumiem. Vai varat aptvert, cik ap­brīnojamas leģendas reiz par mums klīdīs?

— Vai tas nebūs nožēlojami? — mednieks atbildēja. — Vai no civilizācijas viedokļa nebūtu labāk, ja viņi mūsos saskatītu vienkāršus cilvēkus? Iedzimtajiem tad rastos citāds uzskats par eiropiešu kultūras varenību.

— Piekrītu, Dik, bet neko nepadarīsi. Mēs varētu še­jienes zinātniekiem gari un plaši paskaidrot aerostata mehānismu, viņi tikpat neko nesaprastu un būtu pār­liecināti, ka te iejaukušies pārdabiski spēki.

— Ser, — Džo viņus pārtrauca, — jūs stāstījāt par eiropiešiem, kuri pirmie pētījuši šo zemi, Gribētu zināt, kas tie bija.

— Manu zēn, mēs atrodamies tieši uz majora Den- hema pētījumu ceļa, Mosfejā Denhemu pieņēma Man* daras sultāns. Pametis Bornu zemi, Denhems pavadīja sultānu karagājienā pret fellahiem un piedalījās kādas pilsētas iekarošanā; pilsētnieki varonīgi pretojās uh ar arābu bultu palīdzību, kurām galā ir lodes, padzina ienaidnieka karapulkus; sekoja slepkavības, zādzības, negaidīti uzbrukumi; majoru Denhemu aplaupīja, iz­ģērba pilnīgi kailu, un viņš nekad vairs nebūtu atgrie­zies Bornu galvaspilsētā Kukā, ja, noslēpies zirga pa­vēderē, neprātīgi aulēkšojot, neaizbēgtu no uzbrucēr jiem.

— Bet kas īsti viņš bija — šis majors Denhems?

— Drošsirdīgs anglis, kurš no 1822. līdz 1824. gadam vadīja ekspedīciju uz Bornu. Viņa ceļabiedri bija Kla- pertons un doktors Udni. Martā pametuši Tripoli, ceļo­tāji nonāca Fecanas galvaspilsētā Murzukā, un no tu­rienes, dodoties pa ceļu, ko vēlāk, atgriežoties atpakaļ uz Eiropu, atrada arī doktors Bārts, viņi 1823. gada 16. februārī sasniedza Kuku Čada ezera krastā. Den­hems izdarīja dažādus pētījumus gan Bornu, gan Man- darā, gan Čada ezera austrumu piekrastē; tikmēr kap­teinis Klapertons un doktors Udni, nošķīrušies no Den- hema 1823. gada piecpadsmitajā decembrī, ielauzās Sudānas iekšienē līdz pat Sokoto; bet, nonācis Mur- murā, Udni no pārpūles un novārguma mira.

— Tātad šajā Āfrikas daļā, — Kenedijs ieminējās, — zinātnei nesti lieli upuri?

— O, tā ir liktenīga zeme! Mēs pašlaik lidojam tieši uz Bagirmi, ko 1856. gadā šķērsojis Fogels, lūko­dams nokļūt Vadaj i valstī, kur nozuda bez vēsts. Div­desmit trīs gadu vecumā viņš tika sūtīts palīgā dok­tora Barta ekspedīcijai; viņi satikās 1854. gada 1. de­cembrī; pēc tam Fogels uzsāka patstāvīgus pētījumus. &856. gadā viņš savās pēdējās vēstulēs raksta, ka no­lēmis izpētīt Vadaji zemi, kurai vēl nav varējis pie­kļūt neviens eiropietis. Šķiet, ka Fogels bija nonācis šīs zemes galvaspilsētā Varā, kur, pēc dažu domām, krita gūstā, kaut gan citi apgalvo, ka viņš nogalināts, tāpēc ka mēģinājis uzkāpt svētajā kalnā, kas atrodas pilsētas tuvumā; taču baumām par ceļotāju-pētnieku nāvi ne vienmēr drīkst ticēt, tās atbrīvo mūs no nepie­ciešamības nozudušos meklēt; piemēram, doktoram Bār­tām ne reizi vien patiesu sašutumu esot izraisījuši ofi­ciālie ziņojumi par viņa nāvi. Tātad ļoti iespējams, ka Vadaji sultāns, paturēdams gūstā Fogelu, cer sagaidīt izpirkšanas maksu. Uz Vadaji bija ceļojis arī barons fon Neimans, kurš 1855. gadā mira Kairā. Kā zināms, nesen no Leipcigas Fogelu meklēt devusies Heiglina ekspedīcija. Tātad jaunā, interesantā pētnieka liktenis drīzumā tiks noskaidrots.

Kopš laba brīža Mosfeja bija nozudusi aiz apvāršņa. Aeronautiem gar acīm' slīdēja auglīgā Mandaras zeme ar akāciju mežiem un sarkanu ziedu pilnām pļavām, ar zaļojošiem kokvilnas un indigo laukiem. Tur šalkdama varenos viļņus vēla Sari, kas astoņdesmit jūdžu tālāk ietecēja Čada ezerā.

Pēc doktora Barta kartēm Fērgusons ar biedriem iz­pētīja upes gultni.

— Kā redzat, — viņš teica, — doktora Barta dati ir neparasti precīzi; mēs taisnā ceļā tuvojamies Logumas apgabalam un, iespējams pat, tās galvaspilsētai Kerna- kai. Tur divdesmit gadu vecumā nelaimīgā kārtā bojā gāja Tūls, jauns anglis, astoņdesmitā pulka leitnants, kurš majora Denhema vadītajai ekspedīcijai pievieno­jās dažas nedēļas vēlāk, bet drīz vien mira. O, šo mil­zīgo valsti ar pilnām tiesībām var nosaukt par eiropiešu kapsētu!

Lejup pa Šari peldēja dažas apmēram piecdesmit pēdu garas laivas. Planējot aptuveni tūkstoš pēdu aug­stumā, «Viktorija» nesaistīja iedzimto uzmanību; bet Vējš, kas līdz šim bija diezgan spēcīgs, tiecās norimt.

— Vai tiešām mēs atkal iekļūsirn pilnīgā bezvējā? — doktors bažījās.

— Nu, tagad, ser, mums vairs nav jābīstas ne no ūdens trūkuma, ne no tuksneša.

— Toties 110 kaut kā vēl bīstamāka — no šejienes ciltīm.

— Lūk, es jau saredzu ko līdzīgu pilsētai! —- Džo pa­vēstīja.

— Tā būs Kernaka, — Fērgusons noteica. — Pēdē­jās vēja pūsmas nes mūs tieši turp, un, ja mums lab­patiktu, mēs iegūtu šīs pilsētas precīzu plānu.

— Vai nevajadzētu nolaisties zemāk? — Kenedijs pa­vaicāja.

— Kāpēc gan ne, Dik; acumirkli, es tikai mazliet pa­griezīšu degļa krānu, un mēs tūlīt sāksim piezemēties.

Pēc pusstundas «Viktorija» nekustīgi karājās gaisā ļdivi simti pēdu augstumā virs zemes.

— Tā nu Kernakai esam tuvāk nekā kāds Pāvila ka­tedrāles kupolā uzkāpis drosminieks — Londonai. Ta­gad varam lieliski pārredzēt pilsētu.

— Bet ko nozīmē savādais troksnis, it kā visās ma­lās dauzītu ar koka āmuriem?

Uzmanīgi pavērojis, Džo pārliecinājās, ka troksni sa- ceļ audēji, kuri, uzvilkusi audumus uz resniem baļķiem, strādā zem klajas debess.

Nu jau visa Logumas galvaspilsēta bija redzama kā uz delnas; tā bija īsta pilsēta ar māju rindām un diez­gan platām ielām; plaša laukuma vidū atradās vergu tirgus; pircēju tur netrūka, jo pieprasījums pēc Man- daras sievietēm ar neparasti mazām kājiņām un roci­ņām ir ļoti liels — un tās var izdevīgi pārdot.

Aerostata parādīšanās atstāja šeit tādu pašu iespaidu kā iepriekšējās vietās: sākumā atskanēja kliedzieni, tiem sekoja neaprakstāms apjukums; visi darījumi tika pārtraukti, darbi pamesti; iestājās klusums. Mierīgi pla­nējot gaisā, ceļotājiem nepagāja secen neviens sīkums šajā biezi apdzīvotajā vietā; viņi pat iedrošinājās no­laisties sešdesmit pēdu augstumā virs pilsētas.

Tad no sava mājokļa iznāca Logumas gubernators ar zaļu karogu rokās, viņu pavadīja muzikanti, kuri no visa spēka pūta bifeļa ragos, ar aizsmakušajām skaņām plēšot vai ausis pušu. Gubernatoru ielenca pūlis. Dok­tors Fērgusons nolēma uzsākt sarunu, bet tas neizde­vās.

Šīs cilts pārstāvji — ar augstām pierēm, sprogainiem matiem un ērgļa degunu — atstāja lepnu, gudru cilvēku iespaidu; «Viktorijas» ierašanās viņus bija ārkārtīgi sa­traukuši, varēja redzēt, ka uz visam pusēm aizauļo jāt­nieki; drīz kļuva skaidrs, ka valdnieks vāc kopā ka­raspēku, lai cīnītos pret tik neparastu ienaidnieku. Džo velti plivināja gaisā dažādas krāsas kabatlakatiņus, viņš neko nepanāca.

Tikmēr gubernators, nostājies galminieku vidū, ar mājienu apklusināja trokšņotājus un teica runu, no ku­ras doktors nesaprata ne vārda; tas bija tāds arābu va­lodas un ļpagirmi dialekta sajaukums, ka, tikai ņemot talkā unifersālo žestu valodu, Fērgusons beidzot at­skārta, ka iedzimtie lūdz viņu nekavējoties pazust no šejienes, — neko labāku nespētu vēlēties arī doktors pats; taču bezvēja dēļ tas nebija izdarāms. «Viktorijas» miera stāvoklis gubernatoru nežēlīgi kaitināja, un, lai piespiestu briesmīgo rēgu bēgt, viņa galminieki uzsāka neganti aurot.

Šie galminieki bija ērmotas būtnes ar pieciem sešiem spilgti raibiem krekliem mugurā un milzīgiem vēde­riem, nereti uzpolsterētiem. Doktors savus ceļabiedrus ļoti pārsteidza, paskaidrojot, ka šos kreklus galminieki valkā un vēderus polsterē, lai izpatiktu valdniekam. Tuklums viņiem bija svarīgas personas pazīme. Šie res- nīši nemitīgi kliedza un žestikulēja, bet it īpaši starp viņiem izcēlās viens, kurš, spriežot pēc miesas apmē­riem, varēja būt premjerministrs. Nēģeru pūlis galmi­nieku kliedzieniem pievienoja savus kaucienus, līdzīgi mērkaķiem atdarinot viņu kustības, —• tātad desmittūk- stoš roku reizē darīja vienu un to pašu.

Kad vienam iebiedēšanas līdzeklim nebija panākumu, viņi izmēģināja citus — draudīgākus. Ierindā nostājās ar bultām un lokiem bruņojušies kareivji; taču gāze «Viktorijas» balonā jau bija izpletusies un aerostats mierīgi pacēlās augstāk, kur bultas to nesniedza. Tad musketi satvēra pats gubernators un pavērsa to pret balonu. Bet Kenedijs, vērīgi sekodams katrai kustībai lejā, ar karabīnes šāvienu pasteidzās sadragāt ierčci viņa rokās.

Pēc negaidītā šāviena izcēlās vispārējs apjukums; iedzimtie, ko kājas nes, sabēga savās būdās, un līdz pat vakaram pilsēta šķita izmirusi.

Pienāca nakts. Vējš bija pilnīgi nostājies. Vajadzēja samierināties ar nepieciešamību turēties trīssimt pēdu augstumā virs zemes. Tumsā neredzēja nevienas ugun­tiņas, apkārt valdīja nāves klusums. Jaušot aiz šī aiz­domīgā miera lamatas, doktors kļuva divtik modrs.

Un viņa piesardzība attaisnojās. Ap pusnakti pilsēta šķita uzliesmojam: neskaitāmas ugunīgas svītras kā ra­ķetes šāvās gaisā un krustodamās savijās vienā vie­nīgā liesmu režģī,

— Skat, kādi brīnumi! — doktors iesaucās.

— Žēlīgais dievs! — Kenedijs nobāla. — Rādās, ka Šīs raķetes tiek raidītas uz mums, tās bīstami tuvojas.

Patiesi, negantu kliedzienu un musketes šāvienu pa­vadībā visa ugunīgā masa cēlās aizvien augstāk un tu­vojās «Viktorijai». Džo grasījās izmest balastu. Bet. Fēr­gusons ātri atskārta parādības cēloni. .

Uz «Viktoriju» mežoņi bija palaiduši tūkstošiem ba­ložu, kuriem pie astes bija piestiprināts deglis; putni izbijušies drāzās debesis, iezīmējot gaisā ugunīgus zig- zagrakstus. Kenedijs šāva no visiem ieročiem liesmo­jošajā jūklī, bet ko varēja iesākt pret tik neaptveramu ienaidnieku armiju? Baloži, ielenkuši grozu, jau lidi­nājās ap balonu, kura apvalks atstaroja gaismu, it ķā ieslēgts kvēlojošā tīklā.

Ne mirkli nevilcinādamies, doktors izmeta no groza smagu kvarca gabalu, tā izraudamies no bīstamā putnu ielenkuma. Vēl pāris stundu baloži bija saredzami nakts tumsā; pakāpeniski to skaits samazinājās, un beidzot uguntiņas nozuda pavisam.

— Tagad varam mierīgi likties gulēt, — Fērgusons teica.

— Mežoņu izdoma nebija slikta, .— Džo piezīmēja.

-- Tiesa gan; nereti viņi baložus izmanto ciematu

salmu jumtu aizdedzināšanai; bet šoreiz ciemats uzli­doja augstāk par spārnotajiem dedzinātājiem.

— Acīmredzot nekādi ienaidnieki aerostatam nav bīs­tami, — Kenedijs noteica.

— Un tomēr, — Fērgusons iebilda.

— Kādi tad?

— Nepiesardzīgie, kuri sēž grozā. Tātad, draugi, ne­zaudējiet modrību nekad un nekuri