Piecas nedēļas gaisa balonā

XVII nodaļa Mēness kalni. — Zaļumu okeāns, —Ceļotāji izmet en­kuru. — Ziloņa tauvā. — Ilgstoša apšaude. — Ciet- ādainā dzīvnieka gals. — Pavards pie dabas krāts. — Va­kariņas zālājā. — Nakts uz zemes.

Pirmdienas rītā ap sešiem pie apvāršņa iznira saule, mākoņi nozuda, spirgts rīta vējš kliedēja pirmo svelmi.

Ceļotāji atkal ieraudzīja zemi, kas pēc negaisa tīkami smaržoja. Virpuļojot starp pretējām gaisa strāvām, aero­stats bija tikai nedaudz pavirzījies uz priekšu; samazinot gāzes tilpumu, doktors ļāva tam noslīdēt zemāk un lūkoja atrast ziemeļu virziena gaisa strāvu. Ilgāku laiku šie mek­lējumi bija veltīgi, balons nemitīgi virzījās uz rietumiem, līdz beidzot pie zilganā apvāršņa parādījās Mēness kalni, kuri puslokā ieskauj Tanganjikas ezeru; šī vienmērīgā kalnu grēda kā dabisks cietoksnis aizšķēršļoja ceļu Cen­trālās Āfrikas pētniekiem; atsevišķas smailes tur klātas mūžīgiem sniegiem.

— Te nu mēs esam šajā neizpētītajā zemē, — Fērgu­sons sacīja, — kapteinis Bērtons bija dziļi ielauzies rie­tumos, bet šos slavenos kalnus nesasniedza; viņš pat no­liedza šo kalnu eksistenci, apgalvodams, ka tie ir tikai viņa ceļabiedra Spīka iztēles auglis; turpretī mums, draugi,' šaubu vairs nav.

— Vai lidosim tiem pari? — Kenedijs pavaicāja.

— Labāk gan ne; ceru, ka radīsies izdevīgs ceļavējš, kas aiznesīs mūs atpakaļ uz ekvatoru; mēs pat nogaidīsim, ja būs nepieciešams, mūsu «Viktorija» kā jebkurš cits kuģis pretvējā var taču izmest enkuru.

Doktora paredzējums drīzumā piepildījās. Izmēģinājusi dažādus augstumus, «Viktorija» beigu beigās tika ierauta mērena vēja plūsmā, kas nesa to uz ziemeļaustrumiem.

— Mēs esam atraduši ļoti izdevīgu gaisa strāvu, —• palūkojies barometrā, Fērgusons sacīja. — Lidojam tur­pat divi simti pēdu augstumā, apstākļi ir labvēlīgi, lai iepazītu neizpētītos apgabalus; meklējot Ukereves ezeru, kapteinis Spīks gāja vairāk uz austrumiem — taisnā vir­zienā augšpus Kazeha.

— Vai mēs vēl ilgi tā lidosim? — Kenedijs gribēja Eināt.

— Iespējams; mūsu mērķis ir sasniegt Nīlas iztekas avotu, bet līdz galējām punktam, kuru sasnieguši pēt­nieki, nākot šurp no ziemeļiem, vēl atlicis sešsimt jūdžu.

— Vai mēs uz brīdi nepiezemēsimies? — Džo vaicāja, •— Derētu mazliet kājas izlocīt.

— Tev taisnība, to mēs izdarīsim, — doktoram nebija iebildumu, t Ar pārtiku gan jārīkojas taupīgi, un tavs pienākums, Dik, būtu pagādāt mums svaigu gaļu.

— Tiklīdz tu pavēlēsi, Semjuel!

— Arī ūdens krājumus vajadzētu papildināt, — doktors piemetināja. — Kas zina, varam iekļūt tādā apvidū, kur ūdens pilnīgi trūkst. Piesardzība nekad nav lieka.

Ap dienas vidu «Viktorija» atradās uz 29° 15' austrumu garuma un 3° 15' dienvidu platuma. Zem tās palika Uijofu ciemats un Unjamvēzi zemes ziemeļu apgabals šaipus Ukereves ezera, kas vēl nebija saskatāms.

Ap ekvatoru dzīvo mazliet kulturālākas ciltis, kuras pārvalda neierobežoti despotisks monarhs; visbiežāk ap­dzīvota ir Karagvas province.

Pie pirmās izdevības ceļotāji nolēma piezemēties. At­pūtai vajadzēja ieilgt, un tikmēr bija rūpīgi jāpārbauda aerostats; doktors apslāpēja degļa liesmu; enkurus izmeta no groza, un tie acumirklī iekrita stepes garajā zālē; no augšas raugoties, stepe likās klātā ar mauriņu, bet īste-. nībā tur bija septiņas astoņas pēdas gara zāle.

Kā milzu tauriņš «Viktorija» slīdēja pāri zālei, nemaz to nesaliecot. Cik tālu vien skatiens sniedza — nekādu šķēršļu. Visapkārt viens vienīgs līdzens zaļš okeāns.

— Tā mēs vēl ilgi dzīsimies, meklējot kādu koku, — Kenedijs sacīja, — neviena koka es te nesaredzu; arī uz medījumu, šķiet, nav ko cerēt.

— Pacieties, dārgo Dik, zālē, kas sniedzas tev pāri gal­vai, medīt tikpat nav iespējams, gan atradīsim ērtāku vie­tiņu.

Patiešām tas bija lielisks brauciens, neparasti skaists kuģojums gandrīz caurspīdīgajā zaļumu okeānā, kas viegli viļņojās vējā. «Viktorijas» grozs, it kā attaisnojot nosaukumu «gondola», šķēla zaļos viļņus, no kurienes pa brīžam, jautri klaigādami, uzspu.rdza gaisā košspalvainu putnu bari. Enkuri peldēja ziedu jūrā, atstādami aiz sevis vagu, kas drīz vien aizvērās kā kuģa sliede jūras viļņos.

Pēkšņi ceļotāji sajuta varenu grūdienu; droši vien en­kurs bija ieķēries kādas klints plaisā, ko slēpa gigantiskā zāle.

— Esam pietauvojušies! — Džo iesaucās.

— Tad nolaid kāpnes! — mednieks sacīja.

Šie vārdi vēl nebija izskanējuši, kad gaisu satricināja spalgs taurējums un ceļotāji pārsteigti sauca:

— Ko tas nozīmē?

— Dīvainas skaņas!

— Pag! Mūs velk uz priekšu!

— Enkurs norāvies!

— Nē, tas joprojām turas! — paraustījis trosi, Džo sacīja.

— Staigājoša klints?

Zālē patiesi kāds kustējās, un pēc mirkļa no tās iznira kaut kas iegarens un lunkans.

— Čūska! — Džo iesaucās.

— Čūska! — Kenedijs piebalsoja un steidzās pielādēt ieroci.

—• Nē taču! — doktors sacīja. — Tas ir ziloņa snuķis!

— Zilonis? Vai no tiesas, Semjuel?

Un Kenedijs pielika pie pleca karabīni.

— Pagaidi, Dik, pagaidi!

— Bez šaubām, tas ir zilonis! Ko domā, dzīvnieks mums pietauvojies un velk mūs uz priekšu!

— Velk, Džo, patiešām velk un taisni turp, kur vaja­dzīgs.

Zilonis kustējās diezgan ātri; pēc īsa brīža viņš iznāca klajumiņā, kur to varēja labi saredzēt. Milzīgais augums liecināja, ka tas ir lieliskas sugas tēviņš; iedzeltenie ilkņi bija izliekti un, mazākais, astoņas pēdas gari. Tieši starp ilkņiem, bija iesprūdis enkurs.

Zilonis ar snuķa palīdzību velti lūkoja atbrīvoties no troses, kas to saistīja pie groza.

— Uz priekšu! Drošāk! — mudinot dīvaino ekipāžu, Džo sajūsmā kliedza. — Lūk, atkal jauns ceļojuma veids! Zirgs mums nav vajadzīgs, mūsu rīcībā zilonis — lūdzu!

— Bet uz kurieni viņš mūs velk? — nepacietīgi grozī­dams rokās karabīni, Kenedijs vaicāja.

— Tieši uz turieni, kur vēlamies nokļūt, dārgo Dik! Pacieties mazliet!

— «Wig ct more, wig a more\» — tā teiktu skotu zem­nieki! — Džo līksmi iesaucās. — Uz priekšu, tikai uz priekšu!

Zilonis sāka neganti joņot; tas svaidīja snuķi pa labi un pa kreisi, un katrs palēciens briesmīgi sapurināja «Viktorijas» grozu. Doktors paņēma, cirvi, gatavodamies nepieciešamības gadījumā pārcirst trosi.

— Un tomēr mēs enkuru upurēsim tikai pilnīgā bez­izejas stāvoklī, — viņš noteica.

Ziloņa skrējiens tauvā jau ilga pusotras stundas, bet zilonis neizrādīja nekādas aizkusuma pazīmes; šie mil­zīgie, cietādainie dzīvnieki ir ļoti iztņrīgi un diennaktī, spēj noskriet lielus attālumus; ar savu miesas apjomu, svaru un ātrajām kustībām tie atgādina valzivis.

—^ Nudien rādās, ka mēs būtu uzķēruši valzivi uz harpūnas, —• Džo sacīja, — mēs manevrējam gluži kā valzivju mednieki.

Taču apvidus raksturs mainījās, ūn doktors bija spiests padomāt par- citu ceļošanas veidu.

Stepes ziemeļu pusē aptuveni trīs jūdžu attālumā slē­jās kalmadoru biezoknis, tātad balonu katrā ziņā vaja­dzēja atbrīvot no dzīvā vadītāja.

Tagad Kenedijam nācās apturēt ziloņa skrējienu; Diks pielika pie pleca karabīni, bet viņa stāvoklis nebija iz­devīgs, lai tieši tēmētu dzīvniekam; pirmā lode, trāpī­jusi ziloni galvā, atsitās it kā pret skārda plāksni un saplaka; zilonis neizrādīja ne mazāko baiļu pazīmju; pēc šāviena, pielicis soli, tas skrēja tik ātri kā auļojošs zirgs.

— Pie velna! — Kenedijs iekliedzās.

Sasodīti ciets pauris! — Džo piebalsoja.

— Tūlīt izmēģināsim koniskās lodes, — kārtīgi pielā­dējis karabīni, Diks sacīja un nekavējoties notēmēja.

Dzīvnieks neganti ieaurojās un sāka joņot vēl ātrāk.

— Vai zināt, mister Dik, — Džo, paņemdams šauteni, teica, — es dodos jums palīgā, citādi galā netiksim..$

Uri divas lodes ieurbās dzīvniekam sānos.

Zilonis apstājās, izslēja snuķi, pēc tam atkal, ko kā­jas nes, metās meža virzienā; viņš purināja lielo galvu, kamēr asinis straumēm plūda no ievainojuma.

—- Šausim vēl, mister Dik!

— Šaujiet nepārtraukti, — doktors pavēlēja, līdz mežam atlikušas tikai divdesmit tuāzes.

Noskanēja vēl desmit šāvienu. Zilonis briesmīgi salē­cās. Balons un grozs nokrakšķēja tā, ka likās — tūlīt pat salūzis gabalgabalos, trieciens bija tik spēcīgs, ka doktoram no rokām izkrita cirvis.-

Stāvoklis kļuva kritisks; grozam stipri piesieto trosi ar nazi nekādi nebija iespējams pārgriezt, bet balons strauji tuvojās mežam; brīdī, kad zilonis izslēja galvu, tam acī trāpīja lode; dzīvnieks apstājās, sagrīļojās, tad, saļimis uz ceļiem, pievērsa medniekam sānus» •

— Tēmēju sirdī,-—- mednieks sacīja un vēlreiz izšāva no karabīnes.

Izgrūdis pēdējo sāpju un agonijas rēcienu, zilonis spēji izslējās, savicinājā snuķi,.-pēc tam, ar visu svaru uzkri­tis uz viena no saviem ilkņiem, to salauza. Zilonis bija pagalam.

— Viņš salauza ilkni! — Kenedijs iesaucās. — Bet Anglijā simt mārciņu ziloņkaula maksā trīsdesmit pie­cas ginejas.

— Vai tiešām tik daudz? — Džo brīnījās, laizdamies lejup pa enkura-trosi.

•— Ko vērta tava nožēla, Dik? — Fērgusons piebilda. — Vai mēs esam ziloņkaula tirgotāji? Vai ieradāmies šeit peļņas nolūkos?

Džo apskatīja enkuru. Tas stingri turējās pie veselā ilkņa. Semjuels un Diks izkāpa laukā no groza, bet aero­stats, uz pusi samazinājis gāzes tilpumu, šūpojās gaisā virs nogalinātā dzīvnieka.

— Lielisks medījums! — Kenedijs iesaucās. — Kāds milzenis! Tik varenu ziloni Indijā nekad neesmu redzē­jis.

— Nav brīnums, dārgo Dik, Centrālās Āfrikas ziloņi ir paši skaistākie. Kapzemē Andersons, Kemings un citi tos medījuši tik daudz, ka ziloņi sākuši emigrēt uz ekva­toru, kur tos vēl bieži redzēsim veseliem bariem.

— Ceru, ka pagaidām iztiksim ar šo pašu, — Džo sa­cīja. — Es apņemos pagatavot garšīgu ziloņa gaļas ce­peti. Lai misters Kenedijs dodas medībās uz stundu vai divām un misters Semjuels lai pārbauda «Viktoriju», bet es tikmēr parūpēšos par ēdienu.

— Skat, kur jauka darba sadale! — Doktors iesmējās. — Lai notiek, kā vēlies.

— Kas attiecas uz mani, — mednieks sacīja, —- esmu ar mieru izmantot tās pāris brīvās stundas, kuras Džo labpatikās man piešķirt.

— Ej vien, draugs, tikai esi piesardzīgs! Neaizklīsti pārāk tālu!

— Neuztraucies, Semjuel!

Un, paņēmis karabīni, Diks nozuda mežā.

Bet Džo ķērās pie saviem pienākumiem. Vispirms, iz­racis zemē padziļu bedri, viņš piekrāva to pilnu ar sa­kaltušiem zariem, kuri šeit mētājās vairumā. Šķiet, ka tos bija salauzuši ziloņi, kuru pēdas visapkārt varēja manīt. Piepildījis bedri, Džo sakrāva virs tās pāris pēdu augstu kaudzi ar zariem un aizdedzināja to.

Pēc tam viņš atgriezās pie nogalinātā ziloņa, kurš gu­lēja netālu no meža; Džo veikli nogrieza tam snuķi, kas pie savas pamatnes bija turpat divas pēdas plats; izgrie­zis no tās mīkstāko daļu, viņš pievienoja tai arī kāju porainos mīkstumus. Tie patiesi ir paši gardākie kumosi, tāpat kā bizoņa kupris, lāča ķepa vai mežacūkas galva.

Kad ugunskurs no augšas un apakšas bija pilnīgi izde­dzis, bedrē, no kuras Džo izgrāba ogles un pelnus, bija liela svelme; šajā savdabīgajā cepeškrāsnī tika ielikta un ar karstajiem pelniem pārklāta aromātiskās lapās ievīkstītā ziloņa gaļa; virsū Džo sakūra jaunu ugunskuru, un, kad tas izdega, cepetis bija gatavs.

Tad Džo izvilka gaļu laukā no krāsns; sakārtojis kār­dinošos cepeša kumosus uz zaļām lapām, viņš novie­toja tos krāšņas pļavas vidū, pēc tam atnesa arī sau­siņus, degvīnu, kafiju un no tuvējā strauta pasmēla svaigu, kristāldzidru ūdeni. Uz šādi klātu mielasta galdu varēja skatīties ar baudu, un Džo bez liekas iedo­

mības sprieda, ka ar vēl lielāku baudu varēs to visu notiesāt.

— Tas tik ir ceļojums — bez noguruma un bries­mām! — viņšr kā parasti, jūsmoja. — Pusdienas vien­mēr laikā gatavas. Gulta vienmēr mūsu rīcībā. Ko vēl vairāk? Bet labais misters^ Kenedijs negribēja braukt mums līdzi!

Doktors Fērgusons tikmēr rūpīgi pārbaudīja aerostatu. Viņš pārliecinājās, ka negaisu un vētru tas godam iztu­rējis; tafts un gutaperča nebija cietuši; aplēšot vietas augstumu virs jūras līmeņa un balona celtspēju, dok­tors apmierināts konstatēja, ka ūdeņraža daudzums nav samazinājies; tātad apvalks līdz šim bija pilnīgi vesels.

No Zanzibāras viņi bija izlidojuši tikai pirms piecām dienām; pemmikāns vēl nebija skarts, sausiņu un ga­ļas konservu pietika ilgākam laikam, vajadzēja papildi­nāt vienīgi ūdens krājumus.

Spirāles un cauruļu stāvoklis arī bija priekšzīmīgs; nodrošinātas ar gumijas šarnīriem, tās bija nevainojami izturējušas aerostata svārstības. Beidzis aerostata pār­baudi, doktors sakārtoja savas piezīmes. Pēc tam viņš veiksmīgi uzskicēja apkaimes ainavu — šo stepi, kas sniedzas bezgalīgā tālē, kalmadoru biezokni un nekustīgo gaisa balonu virs varenā ziloņa ķermeņa.

Pēc pāris stundām atgriezās Kenedijs, pārnesdams saišķi treknu irbju un paša straujākā skrējēja — anti­lopes pakaļkāju. Džo tūlīt pat apņēmās pagatavot mie­lasta papildinājumu.

— Pusdienas ir galdā! —r pēc brīža viņš līksmi pa­vēstīja.

Ceļotājiem atlika tikai sēsties zālājā. Viņi atzina, ka ziloņa kāja un snuķis — smalks ēdiens; kā parasti, viņi uzsauca tostu Anglijai un pirmoreiz šajā brīnum jau­kajā pļavā aizkūpināja Havannas cigārus.

Kenedijs ēda, dzēra un tērzēja par četriem; viegli ieskurbis, viņš pavisam nopietni ieteica savas draugam Fērgusonam apmesties šeit, uzcelt šajā mežā zaru būdu un nodibināt afrikāņu Robinsona dinastiju.

Ieteikums netika pieņemts, kaut gan Džo bija ar mieru uzņemties Piektdieņa lomu.

Apkaime likās tik tukša un klusa, ka doktors nolēma nakti pavadīt uz zemes. Džo sakūra, vairākus ugunsku­rus kā nepieciešamu aizsargbarjeru pret plēsīgiem zvēriem. Saožot ziloņa gaļas smaku, apmetnes tuvumā augu nakti klejoja hiēnas, pumas un šakāļi. Kenedijs vairāk­kārt . izšāva no karabīnes uz nekaunīgajiem ciemiņiem, bet vispār nakts pagāja mierīgi, bez nepatīkamiem starp­gadījumiem.