Piecas nedēļas gaisa balonā

XXXVIII nodala Straujš pārlidojums. — Piesardzīgi lēmumi. — Karavā­nas. — Nemitīgās lietavas. — Gao. — Nigēra. — Gold- berijs, Zofruā, Greijs, Mungo Pārks, Lengs, Renē Kaijē, Klaperions, Džons un Ričards Lenderi.

17. maija diena aizritēja mierīgi, bez jebkādiem inci­dentiem. Bija atkal klāt tuksnesis. Mērens vējš nesa «Viktoriju» uz dienvidrietumiem, nenovirzot to ne pa labi, ne pa kreisi. Tās ēna smiltīs slīdēja kā pa taisni.

Pirms izlidošanas doktors bija prātīgi parūpējies par jaunām ūdens rezervēm, viņš neticēja, ka apgabalā, ko apdzīvo tuaregi, būs iespējams nolaisties. Plakankalne, kas pacēlās tūkstoš astoņi simti pēdu virs jūras līmeņa, dienvidu pusē pakāpeniskiN pazeminājās. Šķērsojusi ka­ravānu iemīto ceļu, kas no Agadesas ved uz Murzuku, un nolidojusi šai dienā simt astoņdesmit jūdzes, «Vik­torija» vakarā sasniedza 16° ziemeļu platuma un 4°55' austrumu garuma.

Džo augu dienu noņēmās ar atlikušā medījumā ap­strādi — laika trūkuma dēļ tā pagaidām bija veikta pa­virši. Vakariņās viņš pasniedza uz iesma apceptas gar­šīgas slokas. Vējš bija labvēlīgs, un doktors nolēma lidot visu nakti, jo augošais mēness bija pietiekami spožs. «Viktorija», šajās nakts stundās veikdama gandrīz seš­desmit jūdžu, lidoja pieci simti pēdu augstumā tik mie­rīgi, ka neiztraucētu pat trauslāko bērna miegu.

Svētdienas rītā vējš atkal bija mainījis virzienu. Tagad tas aerostatu nesa uz ziemeļrietumiem; šur tur lidinā­jās kraukļi, bet pie apvāršņa — vesels bars maitas liju, kuras, par laimi, «Viktorijai» netuvojās.

Šie putni ceļotājiem atsauca atmiņā tikšanos ^ar kon- doriem, un Džo paslavēja doktoru par viņa izgudro­jumu — diviem gaisa balona apvalkiem.

— Kas ar mums notiktu, — Džo teica, — ja «Vikto­rijai» būtu bijis tikai viens apvalks? Otrs mums nozīmē to pašu, ko kuģa glābšanas laiva. Avārijas gadījumā ar to vienmēr var glābties.

— Tev taisnība, draugs, taču jāatzīst, ka mana «glāb­šanas laiva» modina bažas.

— Ko tu ar to gribi teikt? — Kenedijs iejaucās sarunā^

'— Mūsu jaunā «Viktorija» neatsver veco; pats nesa­protu, kāpēc: vai nu apvalka audekls pārāk daudz cietis, vai arī karstās caurules vietām izkausējušas guta- perču — šā vai tā, bet zināmu gāzes zudumu aerostatā esmu konstatējis. Pagaidām tas ir nenozīmīgs, un tomēr ar. to jārēķinās. «Viktorija» nemitīgi tiecas slīdēt uz leju, un, lai noturētos vajadzīgajā augstumā, nepieciešams ne­mitīgi karsēt gāzi.

— Sasodīts! — Kenedijs iesaucās. •— Nav taču nekā­das iespējas balonu izlabot.

— Tā tas patiešām ir, dārgo Dik. Lūk, kāpēc mums noteikti jāpasteidzas un jāvairās apstāties naktī.

— Vai piekraste vēl tālu? — Džo pavaicāja.

— Kāda piekraste, manu zēn? Ko varam zināt, kurp gadījums mūs aiznesīs! Vienīgais, ko varu pateikt, ■— līdz Timbuktai vēl atlikušas četri simti jūdzes rietumu virzienā.

— Un pēc cik ilga laika mēs tur nokļūsim?

— Ja vējš būs labvēlīgs, ceru, ka mēs šo pilsētu sa­sniegsim otrdien pievakarē.

— Tātad mēs tur nokļūsim ātrāk nekā, lūk, tie? — norādot uz kamieļiem un cilvēkiem, kas vilkās tuksnesī, Džo vaicāja.

Noliekušies pār bortu, Fērgusons, un Kenedijs ierau­dzīja bezgala garu karavānu; tajā bija vairāk nekā piec­desmit kamieļu, kuri ar pieci simti mārciņu smagu kravu uz muguras devās no Timbuktas uz Tafilaletu; kamieļu saimnieki ar to pelnīja divpadsmit zelta mutkalus, proti, simt divdesmit-piecus frankus; kamieļiem zem astes bija piesieti nelieli maisiņi izkārnījumiem, kas ir vienīgais kurināmais materiāls tuksnesī.

Tuaregu kamieļus uzskata par vislabākajiem, tie spēj izturēt no trim līdz septiņām dienām bez dzeršanas un divas dienas bez ēšanas; kamieļi ir ātrāki par zirgiem un ļoti gudri paklausa kabīra — karavānas vadoņa pavēlēm. Šajā apkaimē kamieļus dēvē par «megari».

Kamēr doktors biedriem klāstīja šos sīkumus, viņi ar interesi vēroja vīru, sievu un bērnu pūli, kas tik tikko vilkās uz priekšu pa plūstošajām, irdenajām smiltīm, ku­ras tikai šur tur aizturēja dzelkšņi, nīkulīga, izkaltusi zāle vai. sīki krūmiņi. Vējš tūlīt aizslaucīja karavānas pēdas.

Džo vaicaja, kā arābi spēj orientēties tuksnesī un at­rast tur akas.

— Daba_ viņus apveltījusi ar apbrīnojamām orientē­šanās spējām, — Fērgusons paskaidroja. — Kur eiropie­tis būtu apmaldījies, tur arābs tiek galā bez grūtībām. Lai orientētos un droši soļotu uz priekšu, viņiem pietiek ar niecīgu akmentiņu, zāļu kušķīti vai pat smilšu krāsu; naktī viņus vada polārzvaigzne; viņi nenosoļo vairāk kā divas jūdzes stundā un atpūšas svelmainajā dienas vidū; tātad varat iedomāties, cik ilgs laiks karavānai nepie­ciešams, lai Sahāras tuksnesī noietu pāri par deviņsimt jūdzēm.

Bet * tad «Viktorija» nozuda pārsteigto, arābu acu priekšā — viņi droši vien apskauda tās ātrumu. Vakarā aerostats šķērsoja 2°20/ austrumu garuma, bet naktī aiz­lidoja vēl par vienu grādu tālāk.

Pirmdien laiks pilnīgi mainījās, sākās lietusgāzes; ar tām vajadzēja cīnīties, jo tādos apstākļos palielinājās balona un groza svars. Ar nemitīgajām lietusgāzēm bija izskaidrojama daudzo purvu un muklāju rašanās šajā apvidū; toties daba šeit atkal bija krāšņa, ar mimozām, baobabiem un tamarindiem bagāta.

Tā bija Sonraī zeme, kur ciematos būdu jumti atgādi­nāja ačgārni uzliktas armēņu cepurītes; kalnus te re­dzēja reti, toties pakalnu bija daudz, starp tiem izpletās ielejas vai ūdens krātuves, pār kurām lidinājās purva slokas un pērļu vistiņas; šur tur ceļus nogrieza nevaldā­mās straumes; iedzīvotāji tās šķērsoja, turoties pie liā­nām, kuras vijās no koka uz koku; mežus aizstāja džun­gļi, kuros netrūka aligatoru, nīlzirgu un degunradžu.

— Drīz vien mēs redzēsim Nigēru, —• doktors pavēs­tīja, — lielo upju tuvumā dabas raksturs mainās. «Kus­tīgie ūdens ceļi», kā tos pamatoti devē, vispirms nes līdzi veģetāciju, pēc tam civilizāciju. Tā Nigēras krastos radušās divi tūkstoši pieci simti jūdžu garajā distancē izkaisītās Āfrikas ievērojamākās pilsētas.

— Pag, man atmiņā ataust stāsts par to naivo jūsmo- tāju, kurš slavējis providenci, kas ar gudru ziņu visām galveiīajām upēm lēmusi plūst cauri lielajām pilsētām.

Ap dienas vidu «Viktorija» šķērsoja Gao — mazu pil­sētiņu ar visai nožēlojamām būdelēm; senāk tā bijusi ievērojama galvaspilsēta,

— Tieši šeit, Fērgusons sacīja, — atceļā no Tim- buktas doktors Bārts šķērsojis Nigēru. Nīlas sāncense Nigēra senatnē bijusi slavena upe, kurai māņticīgie ieze­mieši piedēvējuši dievišķu izcelsmi; tāpat kā Nīla, arī tā allaž saistījusi ģeogrāfu uzmanību; Nīlas un jo vairāk Nigēras izpēte prasījusi ne mazums cilvēku upuru.

Nigēras krasti atrodas tālu viens no otra, tās straujie ūdeņi plūst uz dienvidiem; taču aerostats ceļotājus rāva tik ātri uz priekšu, ka viņi gandrīz nepaguva pavērot upes gleznainos krastus.

— Gribēju jums daudz stāstīt par šo upi, — Fērgusons sacīja, — bet esam no tās jau pārāk attālinājušies. Ni­gēra, kas ir gandrīz tikpat gara kā Nīla, veic milzu dis­tanci ar dažādiem nosaukumiem — Džoliba, Maijo, Egi- reja, Kvorra un vēl citiem. Visi šie dažādie nosaukumi to zemju valodās, kuras Nigēra šķērso, nozīmē vienu un to pašu — «upe».

— Vai doktors Bārts arī izstaigājis šo ceļu? — Kene­dijs vaicāja.

— Nē, Dik. Pametis Čada ezeru, Bārts apmeklēja Bornu zemes ievērojamākās pilsētas un šķērsoja Nigēru pie Saijas, četrus grādus zemāk par Gao; viņš izpētīja tās zemes, kuras Nigēra ieslēgusi savā līkumā, un pēc astoņu mēnešu jauna smaga gājiena Bārts nonāca Tim­buktā; toties mums ar tik strauju, labvēlīgu ceļavēju šim nolūkam būs vajadzīgas tikai trīs dienas vai pat vēl mazāk.

— Vai Nigēras iztekas avoti ir atklāti? — Džo gribēja zināt.

— Sen jau, — doktors atbildēja. — Nigēras un tās pieteku izpēte saistījusi neskaitāmas ekspedīcijas, gal­venās no tām varu jums nosaukt. Adamšons, pētīdams šo upi no 1749. līdz 1858. gadam, nonāca Gorē; Goldbe- rijs un Žofruā no 1785. līdz 1788. gadam pētīja Sene- gambijas tuksnešus un ielauzās mauru zemē, kur tika nogalināts Sonjē, Brisons, Adamss, Rilejs, Košlē un dau­dzi citi. Viņus nomainīja Valtera,. Skota draugs sla­venais Mungo Pārks — arī viņš bija skots. 1795. gadā Londonas «Afrikāņu asociācijas»^, uzdevumā Mungo Pārks sasniedz Bambaru, nonāk līdz Nigērai, tad, kopā ar kādu vergu tirgotāju nogājis piecsimt jūdžu, izpētī Gambijas upes piekrasti un 1797. gadā at­griežas Anglijā; 1805. gada 30. janvārī Mungo Pārks ar savu svaini Andersonu, zīmētāju Skotu un strād­nieku grupu atkal ceļo uz Āfriku; viņš ierodas Gorē, no kurienes, līdzņemot trīsdesmit piecu zaldātu vie­nību, dodas ceļā un 19. augustā atkal nonāk Nigēras krastos, bet tad jau no četrdesmit eiropiešiem dzīvi palikuši tikai vienpadsmit — tam par cēloni ir pārgurums, zaudējumi, sadursmes ar iezemiešiem, nelabvēlīgie laika apstākļi un neveselīgais klimats. 16. novembrī Mungo Pārka sieva saņem viņa pēdējās vēstules, bet gadu vēlāk kāds iezemiešu tirgonis aplie­cina, ka 23. decembrī nelaimīgā ceļotāja laiva iegāzu­šies Nigēras ūdenskritumā, bet Mungo Pārku pašu sa­gūstījuši un noslepkavojuši iezemieši.

—- Vai šā ceļotāja briesmīgais gals neapturēja pēt­niekus?

— Gluži otrādi, Dik. Līdz ar to radās jauns uzde­vums — ne vien izpētīt upi, bet arī sameklēt Mungo Pārka pētījumu materiālus. 1816. gadā Londonā gatavo­jās ekspedīcija, kurā piedalījās majors Grejs; nonākusi Senegālā, • ekspedīcija ielauzās Futadžalonā un, neilgi padzīvojusi starp nēģeru ciltīm, bez jebkādiem panāku­miem atgriezās Anglijā. 1822. gadā majors Lengs izpētīja to Rietumāfrikas daļu, kas robežojas ar angļu kolonijām, un tieši viņš pirmais atklāja Nigēras izteku; kā viņa materiāli liecina, milzīgās upes iztekas avots nav platāks par nepilnām divām pēdām.

— Tātad tam var viegli tikt pāri! —Džo piezīmēja.

— Viegli? O, nē! —- doktors iebilda. — Pastāv sens ticējums, ka ikviens, kas mēģina lēkt pāri šim avotam, tiek spēji ierauts dzelmē, bet tas, kurš vēlas pasmelt avota ūdeni, — it kā ar neredzamu roku atgrūsts.

— Vai šo ticējumu drīkst arī apšaubīt? — Džo vaicāja.

— Kāpēc gan ne? Piecus gadus vēlāk majoram Lengam vajadzēja doties cauri Sahārai uz Timbuktu, taču dažas jūdzes augstāk viņu nožņaudza uledslimani, kuri ar varu gribēja uzspiest viņam musulmaņu ticību.

— Vēl viens upuris! — mednieks piezīmēja.

-— Tā gan, bet tad kāds uzņēmīgs jauneklis ar nelielu kapitālu uzsāka vienu no mūsdienu neparastākajiem ce­ļojumiem: tas bija francūzis Renē Kaijē. Pēc vairākiem mēģinājumiem 1819. un 1824. gadā viņš 1827. gada 19. aprīlī atkal devās ceļojumā, izejot no Rio-Nunecas. 3, augustā Kaijē nonāca Timē, bet bija jau tik novārdzis un slims, ka ceļojumu vajadzēja pārtraukt līdz 1828. gada janvārim; un tā sešus mēnešus vēlāk, pārģērbies austrumnieku drēbēs, Kaijē pievienojās kādai karavā­nai; 10. martā viņš sasniedz Nigēru, ierodas Džennē pil­sētā un, nobraucis uz leju pa upi ar laivu, 30. aprīlī no­nāk Timbuktā. Iespējams, ka šo interesanto pilsētu bija jau apmeklējuši arī citi — francūzis Imbērs 1670. gadā un anglis Robērs Adamss 1810. gadā, taču Renē Kaijē bija pirmais eiropietis, kurš no turienes atgriezās ar pre­cīziem datiem. 4. maijā pametis šo tuksneša karalieni, viņš 9. maijā atrod vietu, kur tika nogalināts majors Lengs; 19. maijā nonācis E1 Arauānā, Kaijē pēc neilga laika atstāj šo komersantu pilsētu un, cīnoties ar visā­dām briesmām, šķērso plašos tuksnešus, kuri Sudānu šķir no Ziemeļāfrikas apgabaliem; beidzot viņš sasniedz Tanžeru un 28. septembrī iekāpj tvaikonī, kas dodas uz Tulonu; deviņpadsmit mēnešos, par spīti simt astoņdes­mit slimības dienām, Kaijē bija šķērsojis visu Āfriku no rietumiem līdz ziemeļiem. Ak, ja viņš būtu dzimis An­glijā, tur viņu godinātu līdzīgi Mungo Pārkam kā mūs­dienu drosmīgāko ceļotāju! Taču Francijā Kaijē nav no­vērtēts pēc nopelniem.[35]

— Kaijē bijis īsts drosminieks, — mednieks piebilda. •— Bet nez kas ar viņu notika vēlāk?

— Trīsdesmit deviņu gadu vecumā viņš no pārpūles nomira. 1828. gadā piešķirdama šim ceļotājam prēmiju, Francijas ģeogrāfu biedrība uzskatīja, ka parādījusi vi­ņam pietiekami lielu godu. Vislielāko Kaijē godināšanu gatavoja Anglija. Starp citu, viņa apbrīnojamā ceļojuma laikā līdzīgu mēģinājumu bija uzsācis kāds anglis, pie­rādīdams tikpat lielu drosmi un gūdams tikpat labas sek­mes. Tas bija Denhema ceļabiedrs kapteļnis Klapertons. Viņš 1828. gadā sasniedza Beninas līci Āfrikas rietumu piekrastē un pēc tam, ejot pa Mungo Pārka un Lenga iemītām takām, Busas pilsētā atrada dokumentus, kuri apliecināja Mungo Pārka nāvi; 20. augustā Klapertons iebrauca Sokoto, kur, kritis gūstā, mira sava uzticamā kalpa Ričarda Lendera rokās.

— Un kas notika ar Lenderu? — Džo ziņkārīgi vaicāja.

— Viņam izdevās laimīgi sasniegt piekrasti, un viņš atgriezās Londonā ar kapteiņa Klapertona piezīmēm un tiešiem paskaidrojumiem par ekspedīciju; pēc tam Len­ders piedāvāja valdībai savus pakalpojumus — viņš bija nolēmis galīgi izpētīt Nigēru; Lenders sabiedrojās ar savu brāļi, Kornvolas trūcīgu ļaužu jaunāko atvasi, un viņi kopa no 1829. līdz 1831. gadam ceļoja pa upi uz leju no Busas līdz Nigēras deltai, aprakstot jūdzi pēc jūdzes, ciematu pēc ciemata.

— Tātad pārējo liktenis abus brāļus nepiemeklēja?

— Nē, vismaz ne šajā ekspedīcijā, bet, kad Ričards uzsāka trešo ceļojumu pa Nigēru, upes deltas tuvumā viņu ķēra nezināma cilvēka lode. Kā redzat, draugi, zeme, kuru pašlaik šķērsojam, bijusi aculieciniece cē­liem, pašaizliedzīgiem varoņdarbiem, kaut gan alga par tiem nereti bijusi tikai nāve.