Piecas nedēļas gaisa balonā

VI nodala Neparasts kalps. — Viņš saredz Jupitera pavadoņus.— Dika un Džo domstarpības. — Šaubas un ticība. — Svēr­šanās, — Džo — Vellingtons. — Džo izpelnās puskronu.

Doktoram Fērgusonam bija kalps; pietika ar viēnu& vārdu: «Džo!» — un viņš acumirklī bija klāt; apbrīno­jams cilvēks! Džo pilnīgi uzticējās savam saimniekam un bija viņam bezgala pieķēries; saimnieka pavēles Džo iz­pildīja vienmēr kārtīgi, jau iepriekš tās nolasot viņam no acīm; īsts Kalebs[10], tikai nevis īgņa, bet allaž jautrā omā; krietnāks kalps nemaz nav iedomājams. Paļaudamies uz Džo visos ikdienas sīkumos, Fērgusons rīkojās prātīgi. Ak, cik neparasti veikls un godīgs bija šis Džo! Vai varat iedomāties — kalps, kurš, pazīdams jūsu gaumi ne sliktāk par savējo, pasūta jums pusdienas; sakravājot jūsu ceļa­somas, nekad neaizmirst tur ielikt zeķes un kreklus; gla­bājot jūsu atslēgas un noslēpumus, nekad tos neizmanto ļaunprātīgos nolūkos.

Krietnajam Džo doktors Fērgusons savukārt nozīmēja ļoti daudz. Ar kādu cieņu un paļāvību viņš izpildīja saim­nieka rīkojumus! Ja doktors kaut ko teica, tad runāt pretī, pēc Džo domām, varēja tikai auša. Visas doktora domas bija pareizas, viņā spriedumi — gudri; visas pa­vēles bija izpildāmas, pasākumi īstenojami, darbi apbrī­nojami. No saviem uzskatiem par saimnieku Džo neat­kāptos, kaut viņu sagrieztu gabalos, — tik pretīgu rīcību, protams, neviens neatļautos.

Fērgusona lēmums šķērsot Āfriku gaisa balonā viņa kalpam likās negrozāms; Džo neatzina nekādus šķēršļus; ja Fērgusons nolēmis braukt, tātad viņš kopā ar savu uzticamo kalpu jau ir pie mērķa, — lāga puisis bija pār­liecināts, ka bez viņa ceļojums nenotiks, kaut gan dok­tors par to vēl nebija pat ieminējies.

Patiesi, Džo ar savu atjautību un neparasto vingrumu varēja sniegt ceļojumā vērtīgus pakalpojumus. Ja zoo­loģiskā dārza pērtiķiem, kurus pati daba apveltījusi ar izcilu lunkanību, būtu nepieciešams akrobātikas skolo­tājs, tad Džo neapšaubāmi tiktu pieņemts. Lēkt, rāpties,

Džo

lidot pa gaisu, rādīt apbrīnojamus trikus — tā viņam bija tīrā izprieca.

Ja Fērgusonam šajā ceļojumā būtu gudra galva, bet Kenedijam — stipras rokas, tad Džo tur lieti noderētu ar savu veiklību.

Vairākkārt pavadot saimnieku ekspedīcijās, Džo bija apguvis šo to no zinātnes — pats savā uztverē, protams; bet īpaši valdzinošs bija viņa filozofiskais miers un lielais optimisms: nekas viņam nelikās par grūtu, viss šķita lo­ģisks un pats par sevi saprotams; tieši tāpēc Džo nemēdza gausties.

Bez citām vērtīgām īpašībām Džo piemita vienreizēji asa redze. Gluži kā Keplera skolotājs Mestlins, viņš spēja ar neapbruņotu aci saskatīt Jupitera pavadoņus un Ple- iādas zvaigznājā saskaitīt četrpadsmit zvaigznes, kaut gan dažas no tām ir devītā lieluma. Ar savām spējām Džo nemēdza lielīties, tieši otrādi — viņš allaž bija vienkāršs un pazemīgs, taču vajadzības gadījumā prata lieliski iz­mantot aso redzi.

Ņemot vērā Džo ārkārtīgo pieķeršanos saimniekam, nav jābrīnās, ka starp Kenediju un doktora krietno kalpu nereti izcēlās strīdi, bez šaubām, tikai laipnības un pie­klājības robežās. Viens no abiem Fērgusona draugiem viņa pasākumu apšaubīja, otrs tam nešaubīgi ticēja, viens bija piesardzīgi tālredzīgs, otrs — akli padevīgs; tātad Fērgusons vienmēr bija šaubu un ticības krustugunīs. Jā­piebilst, ka abu draugu domas šajā jautājumā viņam bija pavisam vienaldzīgas.

— Nu, mister Kenedij. . — Džo uzsāka.

•— Nu, manu zēn? …

. — Izšķirošais brīdis tuvojas. Šķiet, ka mēs visā drī­zumā lidosim uz Mēnesi, — Džo turpināja. -

— Tu vēlies teikt — uz Mēness kalniem? Ceļš līdz tiem nav gan tik garš kā uz Mēnesi, bet, vari man ticēt, tikpat bīstams.

— Bīstams? Kopā ar tādu cilvēku kā Fērgusons?

— Nevēlos laupīt tev ilūzijas, dārgo Džo, bet, manu­prāt, doktora pasākums ir gluži vienkārši neprāts: viņš nekur nelidos.

— Nelidos? Jūs laikam neesat redzējuši viņa gaisa ba­lonu Mičela darbnīcā Boru priekšpilsētā?[11]

— Nemaz nevēlos to redzēt.

— Ser, jūs daudz ko zaudēsiet! Tas ir kaut kas lielisks! Vareni nostrādāts! Un kas par apbrīnojamu grozu! Varu iedomāties, cik ērti mēs tajā jutīsimies!

— Vai tu visā nopietnībā taisies saimniekam līdzi?

; — Es, vai? Protams, kaut vai līdz pasaules galam! — Džo noteikti atbildēja. — Tā tik vēl trūka, ka es laistu viņu prom vienu pašu, kad mēs kopā esam apbraukuši visu pasauli! Kurš viņam tur palīdzēs, kurš uzmundrinās, kad viņš būs noguris? Kurš pasniegs spēcīgu rOku, ja vajadzēs- lēkt pāri aizai? Kurš viņu kops, ja viņš pēkšņi saslims? Nē, Dika kungs, Džo vienmēr būs s§.vā vietā blakus saimniekam, pareizāk sakot — kur viņš, tur es.

— Tu esi brašs puisis, Džo!

— Jūs taču brauksiet mums līdzi? — Džo vaicāja.

— Kā tad! — Kenedijs atbildēja. — Es jūs, tā sakot, pavadīšu, lai pēdējā brīdī Semjuelu aizkavētu no neprā­tīgā soļa. Sekošu jums līdz pat Zanzibārai, lai vēl pēdējo reizi ar drauga roku mēģinātu atturēt viņu no pārdrošā nodoma.

— Atļaujiet atgādināt, mister Kenedij, ka atturēt jūs nespēsiet itin neko. Mans saimnieks nav nekāds karst­galvis; viņš ilgi pārdomā, ko vēlas darīt, bet, ja lēmums pieņemts, tad pats velns viņu nepiespiedīs to grozīt.

— Gan redzēsim.

—- Veltas cerības! Starp citu, jūs mūsu ceļojumam esat ļoti nepieciešams. Tādam medniekam kā jūs Āfrika būs īsta brīnumzeme, tāpēc, lai ietu kā iedams, jūs šo ceļo­jumu nenožēlosiet.

— Nekādā ziņā.

— Starp citu, neaizmirstiet, ka šodien notiks svēršanās.

— Svēršanās?

— Šķiet, ka mūs visus trīs — saimnieku, jūs un ļ mani — vajadzēs nosvērt.

— Gluži kā žokejus?

— Gluži kā žokejus. Tikai neuztraucieties: ja jums būs pārāk daudz liekā svara, neviens tāpēc neliks badoties. Jūs ņems līdzi tādu, kāds esat.

— Svērties es nu gan neiešu, — skots stingri noteica.

— Bet, cienītais, K rādās, ka tas nepieciešams doktora lidaparātam.

— Nieki! Lidaparāts var iztikt arī bez tā.,

— Atvainojiet! Bet ja nu aplēsēs būs pieļauta kļūda un mēs, piemēram, nespēsim pacelties gaisā?

— Velns lai parauj! Tieši to jau es vēlos!

— Vai, kā jūs runājat, mister Kenedij! Saimnieks tūlīt ieradīsies mums pakaļ.

— Es nekur neiešu.- .

— Jūs taču negribēsiet sagādāt viņafri nepatikšanas?

— Gribēšu gan;

— Labi! — Džo iesmējās. — Jūs tā runājat tikai tāpēc, ka viņa nav klāt, bet, kad viņš sacīs: «Dik (piedodiet manu nekaunību!), Dik, man katrā ziņā precīzi jāzina tavs svars,» — jūs bez ierunām kāpsiet uz svariem.

— Nekāpšu vis.

Tajā brīdī Fērgusons ienāca savā kabinetā, kur norisa saruna; viņš uzmeta acis Kenedijam, un Kenedijs maz­liet samulsa.

— Dik, — doktors sacīja, — nāciet šurp abi ar Džo; man jāzina, cik jūs sverat.

— Bet…

— Cepuri vari paturēt galvā. Nāc!

Un Kenedijs viņam sekoja.

Viņi trijatā ieradās Mičela darbnīcās, kur atradās tā saucamie romiešu svari. Lai aerostatu nostādītu līdzsvara stāvoklī, doktoram Fērgusonam patiesi bija jāzina ceļa­biedru svars. Un tā viņš Dikam lika kāpt uz svariem; Diks bez ierunām paklausīja, taču klusītiņām murmināja:

— Nu labi, labi, lai notiek.

— Simt piecdesmit trīs mārciņas, — doktors ierakstīja piezīmju grāmatiņā.

— Vai neesmu pārāk smags?

— Nē, mister Kenedij, — Džo atbildēja, —- mēs abi viens otru atsvērsim, jo es toties esmu pārāk viegls.

Un Džo ar sajūsmu nomainīja Kenēdiju uz svariem; viņš izdarīja to tik strauji, ka svari gandrīz yai apgāzās; tad Džo nostājās tādā pozā kā Vellingtons pie Haidparka ieejas, kur tas attēlots kā Ahillejs. Kaut arī bez vairoga, Džo izskatījās lieliski, nudien!

— Simt divdesmit mārciņas! — doktors atzīmēja.

— Oho! — Džo apmierināti pasmaidīja.

Kāpēc viņš smaidīja? Tas viņam pašam nebija skaidrs.

— Nu mana kārta, — Fērgusons sacīja un grāmatiņā ierakstīja: simt trīsdesmit piecas mārciņas. — Mūsu kop- svars pārsniedz četri simti mārciņas, — viņš pavēstīja.

— Bet, ser, — Džo teica, — ja ekspedīcijai tas nepie­ciešams, kādas divdesmit mārciņas es varu dabūt nost kā nieku, atliek tikai pabadoties.

— Nav vajadzības, Džo, — doktors iebilda, — vari ēst, cik tik lien, un te tev būs puskrona, ej pamielojies, ar ko* sirds kāro!