Piecas nedēļas gaisa balonā

XLIV nodaļa Noslēgums. — Protokols. — Franču Iestādes. — Medinas militārais postenis. — Tvaikonis «Bazilika». — Senlul. — Angļu fregate:— Atgriešanās Londonā.

Franču ekspedīciju, kas tobrīd atradās upes krastā, bija sūtījis šurp Senegālas gubernators; ekspedīcijas sastāvā bija divi virsņieki — jūras kājnieku leitnants Difress un mičmanis Rodamels, turklāt viens seržants un septiņi zaldāti. Meklējot izdevīgu vietu militārai no­metnei, viņi jau divas dienas bija klejojuši Guīnas ap­kaimē un negaidot kļuva par doktora Fērgusona atli- dojuma aculieciniekiem.

Nav grūti iedomāties, cik sirsnīgi ekspedīcija uz­ņēma un apsveica trīs ceļotājus. Franči, kuru acu priekšā beidzās pārdrošais lidojums," kļuva Semjuela Fērgusona ceļojuma laimīgo beigu aculiecinieki.

Tāpēc doktors vispirms lūdza viņus oficiāli apliecināt balona nolaišanos pie Guīnas ūdenskrituma.

— Ceru, ka jūs neatteiksieties parakstīt protokolu,— viņš virsniekiem lūdza.

— Esam jūsu rīcībā, — leitnants Difress atbildēja.

Franči nekavējoties aizveda ceļotājus uz savu pa­gaidu posteni Senegālas krastā; pret angļiem tur iztu­rējās ar vislielāko uzmanību un gādību un kārtīgi pa­cienāja. Viņi kopīgi sastādīja un parakstīja sekojošu protokolu, kas vēl šobaltdien glabājas Londonas ģeo­grāfu biedrības arhīvā:

«Mēs, apakšā parakstījušies, apliecinām, ka minētajā datumā redzējām doktoru Fērgusonu un viņa ceļabied­rus Ričardu Kenediju un Džozefu Vilsonu atlidojam ai gaisa balonu pieķērušos balona tīklam; dažu metru at­tālumā no mums balons iekrita Senegālas upē un straume to ierāva Gulnas ūdenskritumā, kur tas no­zuda. Apstiprinot minēto, mēs kopā ar nosauktajām per­sonām parakstām šo protokolu.

Gulnas ūdenskritums, 1862. gada 24. maijā.

Semjuels Fērgusons, Ričards Kenedijs, Džozefs Vil- sons; jūras kājnieku leitnants Difress, mičmanis Roda- mels, seržants Difē; zaldāti: Filipo, Meijers, Pelisjē, Lo- ruā, Raskanjē, Gijons, Lebels.

Tā beidzās doktora Fērgusona un viņa brašo ceļa­biedru lidojums, ko apstiprināja aculiecinieki. Nu ceļo­tāji atradās starp draugiem un miermīlīgiem iezemie­šiem, ar kuriem vietējās franču varas iestādes uzturēja ciešus sakarus.

Ceļotāji nolaidās Senegālas krastā sestdien, 24. maijā, bet jau tā paša mēneša 27. datumā nonāca Medinas postenī, kas atradās Senegālas krastā vairāk uz zie­meļiem.

Tur viņus ļoti viesmīlīgi uzņēma franču virsnieki. Tajā pašā dienā Fērgusons un viņa biedri iekāpa ne­lielā tvaikonītī, kas devās pa upi uz leju līdz tās grī­vai. Pēc divām nedēļām, 10. jūnijā, trīs draugi iebrauca Senluī, kur viņus sagaidīja gubernators. Pēc satrauco­šajiem pārdzīvojumiem viņi jau bija pilnīgi atspirguši un atpūtušies. Jāpiebilst, ka Džo nemitīgi visiem atgā­dināja:

— Pamatīgi pārdomājot, mūsu ceļojums bija diezgan skumjš, un nevienam asu pārdzīvojumu meklētājam es neieteiktu to atkārtot; beigu beigās tas apnīk, un, ja nebūtu piedzīvojumu pie Čada ezera un Senegālas upes, tad esmu pārliecināts, ka mēs no garlaicības nomirtu.

Kāda angļu fregate uzņēma uz borta visus trīs ceļotā­jus; 25. jūnijā viņi nonāca Portsmutā, bet nākamajā dienā — Londonā.

Neattēlosim šeit, kā aeronautus sagaidīja Londonas Karaliskā ģeogrāfu biedrība, nedz arī vispārējo apbrīnu, ko viņi radīja; Kenedijs nekavējoties aizbrauca uz Edinburgu, aizvezdams līdzi slaveno karabīni; viņš gri­bēja pēc iespējas drīzāk nomierināt savu veco saimnie­cības vadītāju.

Guīnas postenis

Kā Fērgusons, tā viņa uzticamais kalps Džo bija un palika tādi, kādus mēs viņus pazīstam. Taču viņu savstarpējās attiecības mainījās. Viņi tagad bija draugi.

Eiropas laikraksti neskopojās ar sajūsmas pilnām at­sauksmēm par varonīgajiem aeronautiem, bet «Daily Te- legraph» izpirktā tirāža šai dienā bija deviņi simti sep­tiņdesmit septiņi eksemplāri, kaut gan iespiests tur bija tikai īss šā ceļojuma apraksts.

Doktors Fērgusons Londonas ģeogrāfu biedrības at­klātajā sēdē nolasīja referātu par savu gaisa ekspedī­ciju; viņš un abi viņa draugi izpelnījās zelta medaļu par 1862. gada ievērojamāko ekspedīciju.