Piecas nedēļas gaisa balonā

XXXII nodaļa Bornu. galvaspilsēta. — Bidioinu salas. — Kondori. — Fēr­gusona bažas. — Piesardzības soļi. — Uzbrukums gaisā. — Balona apvalks saplīst. — Kritiens. — Augstākā paš­aizliedzība. — Ezera ziemeļu piekraste.

Virs Čada ezera «Viktorija» nokļuva gaisa strāvā, kas novirzīja to vairāk uz rietumiem; reti mākoņi ma­zināja dienas svelmi; arī no plašā ezera dvesa dzes­tras vēsmas. Bet ap vieniem dienā, šķērsojusi šo ezera daļu, «Viktorija» atkal sasniedza sauszemi, virs kuras nolidoja septiņas astoņas jūdzes.

Sākumā doktors mazliet bažījās par virzienu, bet, tik­līdz parādījās slavenā Bornu zemes galvaspilsēta Kuka, vairs neko nenožēloja; kādu brīdi viņš varēja aplūkot pilsētu, ko- ieskāva baltas māla sienas; starp neskaitā­majām arābu mājām, kuras atgādināja kubiskus spēļu klucīšus, vīdēja dažas pavisam necilas mošejas. Māju pagalmos un pilsētas laukumos auga palmas un kau­čuka koki ar ļoti kuplām lapotnēm, kuru apkārtmērs sniedzās pāri par simt pēdām. Džo norādīja, ka šie milzu saulessargi kā radīti pret stipro svelmi, un sa­karā ar to izteica providencei glaimojošus secinājumus.

Kuka būtībā sastāvēja no divām atsevišķām pilsētām, starp kurām atradās ap trīssimt tuāžu liels bulvāris — tā saucamais «dendal», kurā tobrīd ņirbēja gājēji-un jāt­nieki. Bulvāra vienā pusē izpletās bagātnieku kvartāls ar savām augstajām, gaišajām celtnēm, otrā — naba­dzīgo, kur cieši blakām saceltajās, zemajās konusveida būdelēs dzīvību vilka trūcīgie iedzīvotāji, jo Kuka nav nedz tirdzniecības, nedz rūpniecības pilsēta, kur ļaudis varētu nopelnīt vairāk par iztiku.

Kenedijs atzina, ka šī pilsēta ar saviem divfem atšķi­rīgajiem kvartāliem mazliet atgādina Edinburgu, ja vien tā atrastos ielejā.

Bet ceļotāji vēl nebija paguvuši pilnībā uztvert šo panorāmu, kad vējš, kas tajā apvidū ir ļoti nepastāvīgs, spēji sagriezies, aizrāva viņus jūdžu četrdesmit atpakaļ uz Čada ezeru.

Ceļotājiem atklājās jauna aina — viņi saskatīja ne­skaitāmās ezera salas, uz kurām dzīvoja bīstami, asins­kāri pirāti — bidiomas, no kuriem kaimiņu ciltis bai­dījās tikpat kā no Sahāras tuaregiem. Bruņojušies ar bultām un akmeņiem, mežoņi gatavojās varonīgi atvai­rīt «Viktoriju», bet tā,, kā gigantiska vabole laizdamās pāri salām, aizsteidzās viņiem garām.

Džo, tobrīd pētīdams apvārsni, pievērsās Kenedijam un teica:

— Nudien, Dik, jūs taču vienmēr sapņojāt par medī­bām, bet nu šķiet, ka reiz jums būs kaut kas, ko ņemt uz grauda.

— Ko tu tur saredzi, Džo?

— Un šoreiz par medībām neiebildīs pat saimnieks.

— Bet kas īsti tur saredzams?

— Vai neredzat, ka mums tuvojas putnu bars?

— Putni? — paņemdams tālskati, Fērgusons iesaucās.

— Patiešām — es tos saredzu, — Kenedijs atbil­dēja, — to būs vismaz divpadsmit.

— Četrpadsmit gan, ja vēlaties zināt, — Džo piebilda..

— Kaut nu tie būtu plēsīgas sugas, tad labsirdīgais Semjuels man atļautu pamedīt.

— Neiebilstu, — Fērgusons sacīja, —• kaut gan la­bāk būtu turēties pa gabalu no tiem.

— Vai tiešām šie lidoņi iedveš jums bailes? — Džo brīnījās.

— Tie ir kondori, Džo, turklāt vislielākie, un ja tie mums uzbruks . . .

— Mēs aizstāvēsimies, Semjuel! — Diks viņu pār­trauca. — Mums ir vesels arsenāls, ar ko tos sagaidīt. Šaubos, vai šie radījumi ir tik bīstami.

— Kas zin, — doktors sacīja.

Pēc desmit minūtēm putni jau bija šāviena attālumā. Četrpadsmit kondoru aizsmakušie ķērcieni atbalsojās gaisā; viņi tuvojās, aerostatam, kas ar savu ierašanos bija tos vairāk saniknojis nekā nobiedējis.

— O, cik nelāgi tie ķērc! — Džo iesaucās. — Kā tie klaigā! Droši vien nav apmierināti ar to, ka ielaužamies viņu valstībā un iedrošināmies lidot kā putni.

— Atklāti sakot, viņi izskatās diezgan drausmīgi, — mednieks sacīja, — un, ja tiem būtu tādas karabīnes kā manējā, es droši vien tos uzskatītu par visai bīsta­miem ienaidniekiem.

— Ieroči pret putniem nav nepieciešami, — Fērgu­sons, kļuvis nopietns, piebilda.

Kondori, mezdami gaisā slaidus lokus un pamazām samazinādami orbītas, tuvojās «Viktorijai». Putni šau­dījās debesīs fantastiskā ātrumā; brīžam tie kā bultas drāzās uz priekšu, tad spēji mainīja virzienu.

Doktors nobažījies nolēma pacelties augstāk, lai iz­vairītos no šiem bīstamajiem kaimiņiem; viņš pastipri­nāti karsēja gāzi, tā izpletās, un balons acumirklī sāka celt viņus augšup. Taču kondori lidoja viņiem līdz, pat nedomādami atkāpties.

— Rādās, ka tie mūs ienīst, — pielādējot karabīni, mednieks teica.

Patiesi kondori tuvojās un vairāki jau turējās piecdes­mit pēdu attālumā, it kā izaicinādami Kenedija ieročus.

— Man neciešami gribas šaut tiem virsū, — Kene­dijs atzinās.

— Nekādā gadījumā, Dik! Nesakaitini putnus bez vajadzības! Tas būtu uzbrukuma signāls, — Fērgusons Diku atturēja.

— Bet es viegli tiktu galā ar tiem.

— Maldies, Dik.

— Vai mums ložu trūkst!

— Bet, ja nu putni uzbruks balona augšējai daļai, kā tad tu tiksi tiem klāt? Pieņemsim, ka atrodamies tuk­snesī starp lauvām vai atklātā okeānā starp valzivīm. Aeronauti putniem ir tikpat bīstami.

— Tu runā nopietni, Semjuel?

— Pavisam nopietni.

— Tad labāk nogaidīsim.

— Nogaidīsim, Dik, bet uzbrukuma gadījumā esi ga­tavs aizstāvēties, tikai nešauj bez manas pavēles.

Kondori jau bija gandrīz klāt; pavisam skaidri va­rēja atšķirt putnu kailos, ķērcienā piepūstos kaklus,- viņu skrimšļainās sekstes ar mēļajiem izaugumiem bija nikni izslietas gaisā. Tie bija vislielākās sugas kondori; to ķermeņa' garums pārsniedza trīs pēdas un baltās spārnu apakšas vizēja saulē; varēja teikt — spārno­tas valzivis, kurām tie ļoti līdzinājās.

— Kondori mums seko, — redzot, ka putni no ba­lona neatkāpjas, doktors sacīja, — un mēs velti esam tik augstu uzlidojuši, kondorus spārni spēj uznest vēl augstāk.

— Ko tad lai iesāk? — Kenedijs vaicāja.

Doktors klusēja.

— Paklau, Semjuel, — mednieks neatlaidās, — putnu ir četrpadsmit, bet, lietojot visus ieročus, mūsu rīcībā būs septiņpadsmit lādiņu. Vai tiešām mēs nespēsim kondorus iznīcināt vai vismaz izklīdināt? Lielāko daļu apņemos nošaut pats.

— Par tavu izveicību nešaubos, Dik; tos, kuri trāpī­sies tev uz grauda, jau iepriekš uzskatu par zudušiem, tomēr, vēlreiz atkārtoju, ja plēsoņas uzbruks «Viktori­jas» augšdaļai, tu tos nespēsi saredzēt, tie saplosīs ba­lona apvalku, ar kura palīdzību turamies gaisā, bet mēs taču esam trīstūkstoš pēdu augstumā!

Tobrīd pats niknākais kondors ar pavērtu knābi un izplestiem nagiem drāzās tieši virsū «Viktorijas» balo­nam, grasīdamies iecirsties tajā un to saplosīt.

— Uguni! Uguni! — doktors iesaucās.

Šie vārdi nepaguva izskanēt, kad putns, nāvīgi ievai­nots, aizvirpuļoja izplatījumā.

Kenedijs satvēra divstobreni. Džo pielika pie pleca otru. Šāviena izbiedētie kondori ar negantu niknumu metās uzbrukumā. Kenedija raidītā lode vispirms sadra­gāja kaklu tuvāk esošajam kondoram. Džo ievainoja spārnu otram.

— Vēl atlikuši vienpadsmit, — viņš iesaucās.

Bet tad putni mainīja taktiku un kā norunājuši reizē pacēlās virs balona. Kenedijs pameta acis uz Fērgusonu.

Par spīti enerģijai un aukstasinībai, Fērgusons bija nobālis. Kādu brīdi iestājās baigs klusums. Tad atska­nēja griezīgs troksnis, it kā plēšot zīda audumu, un ceļotājiem šķita, ka grozs zem viņu kājām aizlido.

— Mēs esam pagalam! — pievērsdamies barometram, kas strauji kāpa, Fērgusons iesaucās un piebilda:—Met prom balastu, met prom!

Dažu sekunžu laikā visi kvarca gabali bija aizsviesti.

— Mēs joprojām krītam! … Iztukšot ūdens tver­tnes! … Džo, vai dzirdi? … Mēs krītam ezerā.

Džo paklausīja. Doktors noliecās. Ezers tuvojās līdzīgi jūras paisumam; priekšmeti acu priekšā auga aizvien lielāki; no groza līdz ezera līmenim vairs nebija ne divi simti pēdu.

— Pārtiku, met laukā pārtiku! — doktors sauca.

Un tvertne, kurā glabājās pārtika, aizlidoja pār bortu.

Kritiens kļuva lēnāks, taču nelaimīgie joprojām slī­dēja lejup.

— Sviediet vēl kaut ko laukā! Sviediet laukā! — dok­tors pēdējo reizi uzsauca.

— Nekā sviežama vairs nav, — Kenedijs pavēstīja.

— Ir gan! — Džo lakoniski atsaucās un, ātri pārme­tis krustu, nozuda aiz borta. x

— Džo! Džo! — doktors šausmās iekliedzās.

Bet Džo to vairs nesadzirdēja. No balasta atbrīvotā «Viktorija» sāka celties augšup, un tūkstoš pēdu aug­stumā vējš, svilpodams saplēstajā apvalkā, dzina to uz ezera ziemeļu piekrasti.

— Pagalam gan! — mednieks bezcerīgi atmeta ar roku.

— Pagalam, lai mūs glābtu, — Fērgusons piebilda.

Un abiem drosmīgajiem ceļotājiem pār vaigiem no­ritēja smagas asaras. Noliekušies pār groza malu, viņi lūkoja saskatīt nelaimīgo, bet Džo jau bija pārāk tālu.

— Ko nu lai iesāk? — Kenedijs vaicāja.

— Tiklīdz būs iespējams, nolaidīsimies zemē un gai­dīsim, Dik.

Nolidojusi sešdesmit jūdzes, «Viktorija» piezemējās vientuļā vietā ezera ziemeļu piekrastē. Enkuri ieķērās ne visai augsta koka zaros, pie kuriem mednieks tos stingri pietauvoja.

Iestājās nakts, bet Fērgusons, tāpat kā Diks, ne mirkli nespēja aizmigt.