Piecas nedēļas gaisa balonā

XXVI nodaļa Simt trīsdesmit grādu. — Doktora Fērgusona pārdomas. — Bezcerīgi meklējumi. — Deglis dziest. — Simt divdesmit divi grādi. —. Sahāras tuksnesis. — Pastaiga naktī. — Vientulība. — Ģībonis. — Džo plāni. — Vēl viena gara diena.

Iepriekšējā dienā «Viktorija» nebija nolidojusi ne des­mit jūdžu, bet, lai noturētos gaisā, izlietojusi simt seš­desmit divas kubikpēdas gāzes.

Sestdienas rītā doktors deva starta signālu.

— Deglis darbosies vēl tikai sešas stundas, — viņš pa­vēstīja. — Ja šajā laikā neizdosies atrast kādu strautu vai avotu, dievs vien zina, kas tad ar mums notiks.

— Vējš šorīt tikko jaušams, ser, — Džo sacīja, — bet jācer, ka tas pieņemsies, — ievērojis Fērgusona skumjo seju, kuru viņš velti pūlējās slēpt, lāga puisis piebilda.

Ne mazāko cerību! Gaisā valdīja pilnīgs pamirums. Svelme kļuva neciešama, termometrs ēnā zem nojumes rādīja simt trīsdesmit grādu.

Džo un Kenedijs, nogūlušies viens otram blakus, mē­ģināja aizmirsties ja ne miegā, tad vismaz trulā snaudā. Piespiedu bezdarbība stāvokli padarīja vēl ļaunāku, kā jau parasti, kad cilvēks nespēj kliedēt drūmās domas ar darbu vai kādu citu reālu nodarbošanos; taču šeit vi­ņiem nebija itin nekā, ko vērot, un vēl mazāk, ko darīt. Atlika pakļauties apstākļiem, kurus pārveidot nebija viņu spēkos.

Ceļotājus sāka mocīt nežēlīgas slāpes; degvīns tās ne­remdētu, drīzāk otrādi — palielinātu slāpes, attaisnojot savu iesauku «tīģerpiens», kā to nosaukuši afrikāņi. Tvertnē bija atlikušas tikai nepilnas divas pintes rem­dena ūdens.' Visi trīs ceļabiedri nenovērsa acu no šim nesamaksājamām ūdens lāsēm, taču neiedrošinājās tajās pat apmērcēt lūpas. Kas gan ir divas pintes ūdens tuk­sneša vidū!

Tad doktors Fērgusons, iegrimis domās, vaicāja sev, vai viņa rīcība bijusi pareiza. Vai prātīgāk nebija patau­pīt ūdeni dzeršanai, nevis veltīgi izšķiest, lai noturētos gaisā? Tiesa gan, aerostats bija pavirzījies mazliet tā­lāk, — bet kas ar to iegūts? Tikpat labi viņi varēja at­rasties arī uz sešdesmit jūdžu tuvākas paralēles, jo ūdens nebija ne te, ne tur. Un, kad vējš beidzot saceltos, tas nebūtu šeit stiprāks kā tur, drīzāk gan vājāks, nākot no austrumiem. Bet cerības dzina Fērgusonu tikai uz priekšu. Tomēr ar diviem veltīgi izšķiestajiem galoniem ūdens viņi būtu varējuši mierīgi nostāvēt uz vietas šajā tuksnesī deviņas dienas! Laikam gan toreiz, ceļoties gaisā, bija vajadzējis izmest laukā balastu, nevis ūdeni, kaut arī pēc tam piezemējoties būtu jāzaudē gāze. Jā, bet gāze bija balona asinis, balona dzīvība!

Nemitīgi kaujoties ar tamlīdzīgām domām, Fērgusons, atbalstījis galvu rokās, sēdēja stundām ilgi.

*— Vēl pēdējo reizi jāpieliek visas pūles, — ap desmi­tiem no rīta viņš sprieda. — Vēlreiz jāmēģina atrast gaisa strāvu, kas mūs aizrautu projām no šejienes. Ir jāriskē ar atlikušajām ūdens rezervēm.

Un, kamēr biedri snauda, Fērgusons paaugstināja gāzes temperatūru; gāze izpletās, balons piepūtās un pusdienas svelmē cēlās taisni augšup. Doktors veltīgi izmeklējās kaut niecīgāko vēja plūsmu dažādos atmosfēras slāņos —? gan simt, gan piectūkstoš pēdu augstumā, bet aerostats spītīgi turējās tieši virs sava izejas punkta; šķita, ka visur — pat atmosfēras augstākajos slāņos iestājies pil­nīgs pamirums.

Galu galā gāzes ražotājā izsīka ūdens, gāzei izbeidzo­ties, degļa liesma nodzisa; Bunzena baterija pārstāja dar­boties, un «Viktorija», lēnām saraudamās, nolaidās tajā pašā vietā, kur smiltīs vēl vīdēja groza atstātās pēdas.

Bija pats dienas .jridus; kā aplēses rādīja, viņi atradās uz 190 35' platuma — ap pieci simti jūdžu no Čada ezera un vairāk nekā četri simti jūdžu no Āfrikas rietumu pie­krastes. Grozam skarot zemi, Diks un Džo izrāvās no tru­lās snaudas.

— Vai mēs apstāsimies? — skots vaicāja.

— Tas nepieciešams, — Semjuels nopietni atbildēja.

Biedri viņu saprata. Pakāpeniski pazeminoties, zemes

virsma šeit sasniedza jūras līmeņa augstumu, tāpēc balons nezaudēja līdzsvaru un pilnīgu miera stāvokli.

Aizstājuši savu svaru grozā ar smilšu balastu, ceļotāji nokāpa uz zemes; iegrimuši domās, viņi vairākas stundas nesarunājās. Džo pagatavoja vakariņas no biskvītiem un pemmikāna, bet ēdienam viņi gandrīz nepieskārās; trū­cīgo maltīti papildināja sakarsuša ūdens malks.

Nakti sardzē neviens nestājās, kaut gan ceļotāji ne mirkli neaizvēra acu. Viņus smacēja tveice, kas joprojām bija neciešama. Nākamajai dienai atlika tikai puspintes ūdens; Fērgusons to noglabāja, jo viņi bija nolēmuši pa­taupīt rezerves pēdējam brīdim.

— Es smoku nost! —• Džo pēkšņi iekliedzās. — Kar­stums aizvien pieņemas. Nav nekāds brīnums, — paska­tījies termometrā, viņš noteica, — simt četrdesmit grādu.[34]

— Smiltis dedzina tār it kā nule tās būtu izvilktas no krāsns, — mednieks piebilda. — Un neviena mākonīša sakveldētajās debesīs! Kaut kas traks!

— Nekrītiet izmisumā! — doktors sacīja. — Tik lielai svelmei šajos platuma grādos nenovēršami seko negaiss, kas uznāk zibens ātrumā; par spīti nomācošajai debess skaidrībai, pat nepilnas stundas laikā iespējamas krasas pārmaiņas.

— Bet kaut kādām pazīmēm uz to vajadzētu norādīt, — Kenedijs piezīmēja.

— Tev taisnība, —■ doktors atbildēja. — Šķiet, ka ba­rometra stabiņš jau tikko manāmi krītas.

— No tavas mutes dieva ausī, Semjuel! Šeit mēs esam piesaistīti pie zemes kā putni ar salauztiem spārniem.

— Ar to starpību, Dik, ka mūsu spārni ir neskarti, un es ticu, ka tie mums vēl noderēs.

— Ak, vai! Vēju mums vajag, vēju! — Džo iekunkstē­jās. — Kaut tas mūs aizrautu līdz kādam strautiņam vai akai, tad mums nekā vairs netrūktu! Pārtikas ir gana, un, ja pietiktu arī ūdens, tad mēs šeit varētu mierīgi nogaidīt pat veselu mēnesi. Bet nekas nav briesmīgāks par slāpēm.

Viņus nomāca ne vien slāpes, bet arī vienmuļā tuk­sneša ainava, kas nogurdināja acis un prātu; apkaimē ne­redzēja nevienu uzkalniņu, ne pauguru, ne akmeni. Klajie smiltāji modināja riebumu un noveda viņus slimīgā stā­voklī, ko sauc par «tuksneša slimību». Gaišzilo debesu dziļais miers un neaptveramo smiltāju dzeltenīgums beigu beigās iedvesa šausmas. Svelmainais gaiss trīsuļoja kā virs sakveldētas krāsns. Vērojot šo mierīgo bezgalību un neredzot nekādu izeju no stāvokļa, aeronautus pārņēma izmisums, jo bezgalība taču robežojas ar mūžību.

Tāpēc ceļotājiem, kuri nelaipiīga kārtā bija palikuši bez ūdens lāses, šajā pekles svelmē sāka rādīties haluci­nācijas, acis plaši iepletās un kļuva miglainas.

Kad pienāca nakts, Fērgusons nolēma uzveikt bīstamo stāvokli ar straujām kustībām; viņš saprata, ka jādodas pastaigā pa tuksnesi, neko nemeklējot, tikai lai dažas stundas izkustētos.

— Ejam, — viņš aicināja līdzi biedrus, — ticiet man, tas nāks jums par labu.

— Es nespēju, — Kenedijs atteicās, — nespēju pa­spert ne soli.

— Man labāk gribas vēl pagulēt, — arī Džo doktoram nepiebiedrojās.

— Bet miegs un nekustīgums jūs pazudinās, draugi. Apātiju vajag pārvarēt. Nu, ejam!

Doktoram neizdevās biedrus pierunāt, un viņš ( aizgāja viens gaišajā, zvaigžņotajā naktī. Pirmie soļi bija smagi kā novārgušām slimniekam, kurš atradinājies staigāt, bet drīz vien Fērgusons sajuta, cik veselīga ir tāda iz­kustēšanās; kad viņš jau bija nostaigājis vairākas jūdzes uz rietumiem un viņā atgriezās možums, viņu pēkšņi pārņēma reibonis. Fērgusonam šķita, ka zem kājām at­veras bezdibenis, ceļgali saļodzījās, tuksneša dziļā vien­tulība iedvesa šausmas; viņš bija it kā matemātisks punkts neaptverami liela apļa centrā, proti, itin nekas. «Viktorija» bija nozudusi tumsā. Doktoram — šim bez­bailīgajam ceļotājam — uzmācās nepārvaramas bailes. Viņš gribēja griezties atpakaļ pa savām pēdām, taču nespēja tās vairs saskatīt. Fērgusons sāka saukt biedrus. Saucieniem nebija atbalss, tie pagaisa izplatījumā kā bezdibenī iemests akmens. Viens bezgalīgajā tuksnesī, Fērgusons zaudēja samaņu.

Pusnaktī viņš atģidās uzticamā Džo rokās; nobažījies par saimnieka ilgo prombūtni, Džo bija sekojis viņam pa svaigi iemītajām pēdām un paģībušo atrada.

— Kas jums kait, saimniek? — Džo jautāja.

— Nekāda vaina, labo Džo, vājuma brīdis, nekas vairāk.

— Labi, ka tā, ser, tad celieties augšā, atbalstieties man uz pleca, un dosimies uz «Viktoriju».

Turēdamies Džo pie rokas, doktors soļoja atpakaļ.

— Tā bija pārdrošība, ser, tā riskēt nedrīkst. Jūs taču varēja aplaupīt, — Džo smejoties piebilda. — Bet runā­sim nopietni.

—- Runā, es klausos.

— Katrā ziņā kaut kas ir jāuzsāk. Tādā stāvoklī mēs izturēsim vēl tikai dažas dienas un,, ja necelsies vējš, būsim pagalam.

Doktors klusēja.

— Tāpēc kādam no mums vajadzētu uzupurēties pā­rējo labā, un tāds upuris, gluži dabiski, būšu es.

— Ko tu ar to vēlies teikt? Kas tev padomā?

— Nekas sevišķs: es ņemšu līdzi pārtiku un došos taisnā ceļā uz priekšu, līdz beidzot kaut kur nonākšu, — tuksnesis taču reiz izbeigsies. Ja tikmēr debesis jums sūta labvēlīgu ceļavēju, jūs mani atpakaļ negaidiet, bet lidojiet projām. Sasniedzis kādu ciematu un ar dažu arābu vārdu palīdzību, kurus jūs man uzrakstīsiet uz zīmītes,, visu paskaidrojis iezemiešiem, es vai nu atve­dīšu šurp glābējus, vai arī upurēšu savu dzīvību. Ko jūs par šo plānu sakāt?

— Tas ir neprātīgs, tomēr apliecina tavu drosmi un krietno sirdi. Taču īstenot to nav iespējams, tu nedrīksti mūs pamest.

— Kaut kas taču jādara, ser. Jums tas nenāks par ļaunu, - jo, kā jau teicu, mani- atpakaļ negaidiet, bet man labākajā gadījumā var arī laimēties.

— Nē, Džo, nēl Mēs nešķirsimies. Tā būtu jauna ne-, laime pie visām citām. Ja mums bija lemts nokļūt tādā situācijā, tad, kas zina, varbūt būs lemts arī izkļūt 110 tās. Tāpēc paļausimies uz likteni , un nogaidīsim.