Piecas nedēļas gaisa balonā

XXXVII nodaļa Lidojums rietumu virzienā. — Džo atmoda. — Stūrgal­vība. — Taželela. — Kenedija bažas. — Lidojums zie­meļu virzienā. — Nakts Agadesas tuvumā.

Naktī pēc vētrainās dienas vējš norima un «Vikto­rija», ar enkuru ieāķējusies lielas sikomores galotnē, mierīgi nostāvēja līdz rītam. Doktors un Kenedijs pār­maiņus stājās sargpostenī, kamēr Džo divdesmit četras stundas nogulēja ciešā miegā.

— Lūk, kādas zāles viņam nepieciešamas, — Fērgu­sons sacīja, — pati daba rūpējas par viņa veselību.

No rīta atkal sacēlās diezgan spēcīgs, taču brāzmains vējš; tas «Viktoriju» nesa no ziemeļiem uz dienvidiem, bet pēdīgi sāka dzīt rietumu virzienā.

Fērgusons pēc kartes noteica, ka zem viņiem atrodas Damergu karaļvalsts pakalni — ļoti auglīga zeme, kur iedzīvotāji dzīvo vieglās niedru vai zaru būdās. Apstrā­dātajos laukos redzēja ne visai augstās sastatnēs sakrautu labību — tādā veidā labību te pasargāja no lauku pelēm un termītiem.

Drīz vien aeronauti sasniedza Zinderu. Šo pilsētu viegli varēja pazīt pēc plašā sodu izpildīšanas laukuma; tā vidū slējās «nāves koks», ko nemitīgi apsargāja bende, un ikviens, kurš iegāja šī,briesmīgā koka pavēnī, neka­vējoties tika pakārts.

Ieskatījies kompasā, Kenedijs ar zināmām bažām teica:

— Rādās, kā vējš mūs atkal rauj uz ziemeļiem.

— Un tad? Mēs taču neļaunotos, ja mūs turp aiznestu. Tik izdevīgos laika apstākļos nav noticis neviens ceļo­jums. ,

— Turklāt ceļotāju veselība nevainojama, — pacēlis nojumes aizkara malu un pabāzis laukā smaidīgo seju, Džo piebilda.

— Skat, mūsu brašais draugs un glābējs pamodies! — mednieks iesaucās. — Kā jūties, Džo?

— Lieliski, — Džo atbildēja, — pavisam lieliski! Tik labi nekad vēl neesmu juties. Nekas tā neuzmundrina kā maza izpriecu pastaiga pēc peldes Čada ezerā! Vai nav tiesa, mister Semjuel?

— Tu gan esi nelabojams! — saņēmis Džo roku, Fēr- gusons sacīja. -— Sagādāji mums pamatīgu satraukumu un bažas.

— Bet jūs? — Džo atcirta. — Vai domājat, ka man jūsu dēļ nebija nekādu bažu? Varat lepoties — es jūsu abu likteņa dēļ trīcēju bailēs.

— Ja tu visu tā sagrozīsi, Džo, mēs nespēsim sa­prasties. -

— Pēc kritiena ezerā mūsu Džo nemaz nav mainī­jies, — Kenedijs piebilda.

— — Draugs, tu pierādīji vislielāko pašaizliedzību, kas mūs izglāba. Ja «Viktorija» iekristu ezerā, tā būtu ne­glābjami pagalam.

— Bet, ja pašaizliedzība, kā jums labpatika nosaukt manu tenterisko ievelšanos ezerā, izglāba jūs, tad jāpie­bilst, ka jūs savukārt izglābāt mani, — vai mēs visi -trīs atkal neesam kopā sveiki un veseli? Tātad neviens no mums nav pelnījis pārmetumus.

— Šo gudrinieku nav iespējams aizrunāt, — Kenedijs iesaucās.

— Pareizākais saprašanās veids, — Džo piemetināja,

— nekad vairs notikušo nepieminēt. Kas darīts — pada­rīts. Labi vai slikti — nav vērts par. to runāt.

— Ak, tu stūrgalvi! — doktors smejoties noteica.

— Labāk pastāsti savus piedzīvojumus!

— Ja vēlaties, labprāt. Bet vispirms man gribētos uz­cept kādu treknu z;osi, jo redzu, ka misters Diks nav velti zaudējis laiku.

— Tev taisnība, Džo.

—_Labi. Mēs tūlīt pārbaudīsim, kā.eiropiešu kuņģī jū­tas Āfrikas putni.

Zosi apcepa uZ degļa liesmas, un draugi ar gardu muti to tūlīt pat notiesāja. Džo nebija ēdis vairākas dienas un tāpēc, protams, saņēma lauvas tiesu. Izdzēris groku, viņš sāka stāstīt savus piedzīvojumus. Džo runāja ar zi­nāmu saviļņojumu, kaut gan, kā parasts, uz visu raudzī­jās no filozofiskā viedokļa. Dzirdot, ka krietnajam kal­pam vairāk rūpējusi saimnieka, nevis paša dzīvība, Fēr- gusons neviļus paspieda viņam roku. Kad Džo pastāstīja, kā nogrimusi sala, uz kuras dzīvojusi bidiomu cilts, dok­tors paskaidroja, ka Čada ezerā tā esot bieži novērojama parādība.j

Beidzot Džo savā stāstā nonāca līdz tam, ka iestidzis purvā un sācis izmisīgi kliegt.

-— Man šķita, ka esmu pagalam, — viņš teica. — Pē­dējais, ko iedomājos, bijāt jūs, mister Semjuel. Pēc tam es vēlreiz mēģināju izrauties no purva. Kādā veidā? Pats vairs neatminu, biju tikai nolēmis cīnīties līdz pēdējam. Tad pēkšņi tuvumā ieraugu .,. vai varat iedomāties, ko? Svaigi nogrieztu troses gabalu; saņēmis visus spēkus, kaut kā pievelkos tam klāt, paraustu to, bet tas nekust no vietas; es vēlreiz mēģinu trosi aizsniegt un, lūk, pēk­šņi atdūros uz cieta pamata. Bet troses galā redzu en­kuru! … Jā, mister Semjuel, ja jums nav iebildumu, šo enkuru ar pilnām tiesībām varu nosaukt par savu glāb­šanas riņķi. Es acumirklī to pazinu. Tas bija viens no «Viktorijas» enkuriem. Tātad jūs bijāt apmetušies šajā vietā. Troses stāvoklis norādīja man virzienu, kurā esat aizlidojuši, un, vēlreiz saņēmis spēkus, es izrāvos no staignāja. Manī atgriezās spars un apņēmība, un es ilgi soļoju nakts tumsā, turēdamies pa gabalu no ezera. Bei­dzot nonācu milzīga meža malā. Tur ganījās zirgi. Gadās taču dzīvē, ka pret savu gribu esi spiests iemācīties jāt, vai nav tiesa? Un tā es, nezaudējot ne mirkli, uzlēcu vie­nam no četrkājainajiem lopiņiem mugurā un aizauļoju ziemeļu- virzienā. Nestāstīšu jums par pilsētām un cie­matiem, kurus neredzēju, jo no tiem vairījos. Es auļoju pāri apsētiem laukiem, lēcu pāri krūmiem un žogiem, trencu savu zirgu, mudināju pārvarēt šķēršļus… Beidzot nonācu pie apstrādāto zemju galējās robežas. Manā priekšā izpletās tuksnesis. «Lieliski!» es nodomāju. «Tieši tas man vajadzīgs. Te vismaz labāk saskatīšu to, kas tu­vumā un tālumā.» Es vēl aizvien cerēju kuru katru mir­kli ieraudzīt «Viktoriju» meklējot mani piekrastē. Bet no «Viktorijas» nebija" ne vēsts. Tā, auļojot stundas trīs, es negaidot muļķīgi uzkūlos arābu apmetnei. Un nu tik sākās vajāšana! Zināt, mister Kenedij, ja mednieks pats nekad nav bijis vajāts upuris,, tad viņš nemaz nesaprot, ko īsti nozīmē medības. Tomēr izmēģināt to es neieteiktu nevienam. Un, kad mans nodzītais zirgs, vairs neturēda­mies kājās, krīt un es tam līdzi, vajātāji mani panāk, bet es veikli no mugurpuses uzlēcu kāda arāba zirgā. Lai šis cilvēks man piedod, ka biju spiests viņu nožņaugt, kaut gan neko ļaunu viņam nevēlēju. Tobrīd pamanīju jūs. Turpmākais jums jau zināms. «Viktorija» sekoja man pa pēdām, un jūs uztvērāt mani lidojumā kā jātnieks apli. Sakiet — vai, paļaujoties uz jums, es nerīkojos pareizi? Redzat, saimniek, cik viss bija vienkārši un saprotami. Nekas dabiskāks nav iedomājams. Un, ja vien vajadzēs, es jūsu dēļ katrā laikā būšu gatavs sākt visu no gala. Bet tagad, kā jau jums teicu, saimniek, — par to vispār nav vērts vairs runāt.

— Dārgais Džo, — doktors aizkustināts sacīja, — uz­ticēdamies tavai atjautībai un veiklībai, mēs neesam maldījušies.

— Nieki, ser, vajag tikai sekot notikumu gaitai, tad no katras ķezas izkulsies sveikā. Kā redzat, pati drošākā izeja — visu uztvert kā pašu par sevi saprotamu.

Kamēr Džo klāstīja savus piedzīvojumus, «Viktorija» bija paguvusi veikt milzu attālumu. Pēc neilga laika Ke­nedijs pavēstīja, ka pie apvāršņa rēgojas pilsētas celtnēm līdzīgi silueti. Palūkojies kartē, doktors pārliecinājās, ka tā ir neliela Damergu valsts pilsētiņa Taželelā.

— Mēs atkal ejam pa doktora Barta noieto ceļu, — viņš paskaidroja. — Tieši šeit viņš šķīrās no saviem ce­ļabiedriem Ričardsona un Overvega. "Pirmajam vajadzēja doties uz Zinderu, otram — uz Maradi, un, ja atceraties, ko jums stāstīju, — Bārts vienīgais no šiem trim ceļo­tājiem atgriezās Eiropā.

— Tātad mēs dodamies tieši uz ziemeļiem? — pētī­dams kartē «Viktorijas» ceļa virzienu, mednieks vaicāja.

— Tieši tā, dārgo Dik.

— Un tas tev nesagādā bažas?

— Bažas?

— Šis ceļš taču ved uz Tripoli, un mums atkal vaja­dzēs pārlidot tuksnesi.

— O, tik tālu mēs vairs neaizlidosim, tā es vismaz ceru.

— Un ķur tu domā apstāties, Semjuel?

— Saki, "Dik, — vai nebūtu interesanti nolaisties Tim­buktā?

— Timbuktā?

_ — Bet, protams! — iesaucās Džo. — Vai, apceļojot Āfriku, drīkst nenolaisties Timbuktā?

— Vai zini, Dik, tu būsi piektais vai sestais eiropietis, kurš redzēs šo noslēpumaino pilsētu, — doktors piebilda.

— Labi! Lidosim uz Timbuktul

— Kaut tik mēs nokļūtu starp septiņpadsmito un as­toņpadsmito paralēli, gan tad tur atrastos labvēlīgs ceļa­vējš, kas mūs aiznestu uz rietumiem.

— Tev taisnība, — mednieks piekrita. — Tikai saki — cik tālu mums vēl jālido ziemeļu virzienā?

— Vismaz simt piecdesmit jūdžu.

— Tādā gadījumā es mazliet pagulēšos, — Kenedijs pavēstīja.

— Bez šaubām, atpūtieties, mister . Dik! — Džo iesau­cās. — Arī jūs, saimniek, sekojiet mistera Kenedija pie­mēram; jums abiem nepieciešama atpūta;' nakti nomodā mani sargājot, abi esat pamatīgi nomocījušies.

Mednieks apgūlās nojumē, bet Fērgusons, kurš tik viegli nogurumam nepadevās, palika novērošanas pos­tenī.

Pēc trim stundām «Viktorija» milzīgā ātrumā pārlidoja akmeņainu apgabalu, kuru šķērsoja augsta granīta kalnu grēda, dažviet kailās smailes sniedzās pat četri tūkstoši pēdu augstumā; akāciju, mimozu un dateļpalmu mežos neparasti strauji auļoja žirafes, lēkāja antilopes un strausi; šķita, ka pēc tuksneša neauglības daba šeit cen­šas atgūt nokavēto. Šī zeme piederēja kēlua ciltij, kuras pārstāvji, tāpat kā viņu nežēlīgie kaimiņi tuaregi, para­duši aizklāt seju ar kokvilnas drānu.

Desmitos vakarā, pēc lieliska divsimt piecdesmit jūdžu pārlidojuma, «Viktorija» apstājās virs lielas pilsētas. Mēnesnīcas gaismā varēja saredzēt, ka tā pa pusei sa- gruvusi. Šur tur mēness apspīdēja mošeju smailos tor­ņus; doktors pēc zvaigznēm noteica, ka «Viktorija» lido virs Agadesas.

Šī pilsēta, kas senos laikos bijusi ievērojams tirdznie­cības centrs, sākusi drupt jau tad, kad to apmeklēja doktors Bārts.

Tumsā neredzama — «Viktorija» piezemējās plašā prosas laukā pāris jūdžu uz ziemeļiem no Agadesas.

Nakts pagāja samērā mierīgi; ap pieciem no rīta,^kad uzausa gaisma, viegls vējš «Viktoriju» jau nesa uz° rie­tumiem, ar nelielu novirzi uz dienvidiem.

Fērgusons pasteidzās izmantot šo labvēlīgo apstākli. «Viktorija» strauji pacēlās augstāk un pa garu saules staru celiņu aizlidoja tālē. ,